Latviešu tautas dziesmu krāšana un krājumi

Mūsu tautas dziesmas ir pa lielākai daļai mantojums no sirmās, neatminamās senatnes. Muti no mutes, no auguma uz augumu pāriedamas, tās uzglabājušās tautas atmiņā līdz mūsu dienām. Mācītu vīru, kas ar rakstu zīmēm varēja nākt tautas atmiņai palīgā, tautai pašai senāk trūka, un cittautieši tikai vēlākos, jaunākos laikos sāka iemērot svešās tautas dzeju. Tādēļ gan iemeslis domāt, ka grūtajos vēsturiskos apstākļos, un tautas dzīvei pašai pārgrozoties, kristīgai ticībai vecās pagānu ticības vietā iesakņojoties, daudz vecās dzejas mantu nogrimis aizmirstības jūrā. Taču ir tad vēl mūsu mantotais dziesmu pūrs tik bagāts, kā reti kādai tautai.

Pirmās rakstos iespiestās dziesmiņas atrodam vecā Stendera Latv. gramatikā (Braunschweig, 1761), kur tās uzņemtas kā valodas piemēri.

Dzīvāka un sekmīgāka Latv. dziesmu krāšana sākās ar 19. gadu simteni. Te vispirms godam minams Gustavs f. Bergmanns, mācītājs Rūjenē, un Fr. Daniels Vārs, mācītājs Palcmarē. Pirmais ar dažu draugu palīdzību sakrāja gan Rūjienē, gan citos Vidzemes vidos, kā: Valmierā, Cēsīs, Dzērbenē, gan arī Kurzemē, pavisam kopā 490 dz., kuras pats nodrukāja savā mazā drukātavā divos sējumos ar uzrakstiem: Erste Sammlung lett. Sinngedichte. Ruien, 1807; Zweite Sammlung lett. Sinn- und Stegreifs-Gedichte. Ruien, 1808. Vāra mācītāja krājums ar 411 dziesmām iznāca 1807. gada beigās ar uzrakstu: Palcmariešu dziesmu krājums.

Šiem pirmajiem visai trūcīgiem un ļoti mazā eksemplāru skaitā nodrukātiem tautas dziesmu krājumiem ne tik drīz sekoja jauni pilnīgāki. Pagāja veseli 36 gadi, kamēr iznāca drukā Büttnera „Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes”, Jelgavā, 1844. gadā. Šī ļoti ievērojamā grāmata mums rāda, ka ilgais laiks taču nebij velti notecējis priekš t. dziesmu krāšanas un viņu pareizākas saprašanas. Nevien kuplu kuplais dziesmu skaits, 2854 dziesmas, no visām Latvijas malām mums pirmo reizu stādās priekš acīm, bet Latv. t. dzeja bija arī atraduse Büttnera mācītājā smalku un sapratīgu pazinēju, apcerētāju un kārtotāju. Uz viņa tekstiem mēs arī valodas ziņā varam palaisties.

Šo visu Büttners gan nebija panācis viens pats. Viens no agrākiem krietniem dziesmu krājējiem bija Ulmanna mācītājs Krimuldā, pēcāk profesors un rektors Jurjevas universitātē. No 1820. gada sākdams, viņš savāca prāvu manuskriptu krājumu, un 1832. gadā Latv. Draugu biedrības sapulcē uzaicināja arī visus citus biedrus, nākt talkā pie krāšanas darba. Uzaicinājums nav palicis bez labām sekmēm, un visas šādā ceļā savāktās gara mantas nāca tad arī īstajās, t. i. Büttnera rokās. Tāpat arī Ulmanns savu paša krājumu nodeva Büttneram izlietāšanai. Vēl jāpiemin, ka Büttnera krājumā uzņemtās 2854 dz. ir tikai puse no tā dziesmu skaita, kas toreiz atradās viņa manuskriptā. Büttners savu darbu izstrādāja vairāk priekš Vācu publikas, un sevišķi viņu ievērodams, kā viņš pats savā priekšvārda teic, daudz dziesmas atstāja neuzņemtas, kas citādi priekš Latviešiem pašiem un priekš valodas pētniekiem varbūt būtu bijušas no svara. Büttnera krājums arī patiesi nedabūja paša Latviešu tautā izplatīties un palika beidzot par bibliogrāfisku retumu.

Pēc Büttnera slaveni pastrādātā darba ilgu laiku likās, it kā viss, kas šinī laukā panākams, arī jau būtu pilnīgi sasniegts. Tikai Bielensteina mācītājs, kas godam pazīstams kā latviešu valodas un etnogrāfisku ziņu krājējs un pētnieks, nebij aizmirsis klusumā krāt arī tautas dziesmas, kā to pēcāk redzēsim.

Beidzot bija pienācis laiks, kur paši Latvieši ķērās pie šī sevišķi tautiskā darba. „Pēterburgas Avīžu” laikā neaizmirstamais Krišjānis Valdemārs draugu starpā aizrādīja uz Latviešu pašu pienākumu, krāt savas t. dziesmas, bet vispirms drīzumā iepazīstināt Krievu publiku un Krievu zinības vīrus ar daiļākām no mācītāja Büttnera jau izdotām t. dziesmām, lai arī tādā vīzē panāktu tuvošanos mūsu plašākai tēvijai, Krievijai. Aiz dažiem skaudīgiem apstākļiem šis nodoms novilcinājās. Pašās „Pēt. Avīzēs” 1864. g. tika nodrukāts mazs, no Neumana k. uzrakstīts krājumiņš Zūrenieku dziesmu.

Taču drīz pēc tam otris godam minams Latviešu censonis, Jānis Sproģis, šādu pašu nolūku uz savu roku izpildīja. Lai gan šaurās robežās, sevišķi pie Daugavas krastiem Stukmaniešos, kur triju guberņu, Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas, robežas satiekas, viņš bija sakrājis 1857 t. dziesmas. Tās iznāca drukā Viļņā 1868. gadā ar uzrakstu „Памятники латишскаго народнаго творчестба”, ar krievu burtiem, ar krievu tulkojumu un ievada rakstu.

Lielā etnogrāfiskā izstāde Maskavā 1867. gadā atjaunoja to pašu nolūku Maskavas Latviešos. Radās arī apdāvināts vīrs, kas dedzīgi ķērās pie darba. Tas bija mūsu pazīstamais Brīvzemnieks (Treulands). Ievēlēts par īstu biedru Ķeizariskā dabas zinību, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrībā, viņš šīs biedrības uzdevumā un ar viņas palīdzību pa divām lāgām apceļoja Latviešu zemi, gan pats mūsu senās dziesmas un citas gara mantas krādams, gan citus, uz laukiem dzīvojušus vietējus krājējus uzaicinādams, šo darbu veicināt. Panākumi bija bagāti, un Brīvzemnieka pūliņu pirmais norietējušais auglis bija no minētās biedrības 1873. gadā košā grāmatā izdotās 1118 Latv. t. dziesmas, arī ar krievu burtiem, ar krievu tulkojumu un dažādiem apcerējumiem un izskaidrojumiem krievu valodā.

Tā pirmais nolūks jau daudzmaz pietiekoši piepildījās: Latviešu vienkārši košā tautas dzeja bija godam stādījusēs plašākās Krievu publikas priekšā un atrada daudz mācītu vīru ievērošanu.

1874. gadā Latviešu Draugu biedrība (Lett.=litt. Gesellschaft), kas savā ilgā mūžā daudz teicamu darbu latviešu valodas un tautas labā pastrādājuse, sāka izdot jaunu dziesmu krājumu piecdesmitam biedrības gadam par piemiņu. Krājums apsolījās būt ļoti bagāts. Tanī uzņemamas dziesmas Bielensteina mācītājs, no pašas jaunības sākdams, bija gan pats, gan ar citu palīdzību taisni iz tautas mutes no jauna savācis. Bez tam jaunajā krājumā bija iestrādāts Büttnera 1844. g. izdotais, bet sen jau izpirktais dziesmu krājums. Viss darbs bija izdodams 4 burtnīcās ar 9–10000 dziesmām. Šis darbs, diemžēl, ir palicis nepabeigts. No viņa iznākušas tikai divas pirmās burtnīcas, 1874. un 1875. gadā, ar 4793 dziesmām.

Bet vai plašākai Latviešu publikai pašai jau bija pie rokas lēti t. dziesmu izdevumi? Tādu nebija. Latviešu jaunākās paaudzes jo dienas jo vairāk atsvešinājās no savas daiļās tautas dzejas un tika barotas pa lielākai daļai ar ļoti sekliem svešiem tulkojumiem, vai ar pēc svešiem paraugiem darinātiem tikpat sekliem sacerējumiem avīzēs un „rīmju” grāmatiņās. Tie varēja tikai tautas garšu bojāt un patiesi arī bojāja.

1878. gadā Maskavas Latviešu pulciņā atkal Valdemārs uzvedināja spert jaunu soli priekš tautas dzejas cildīšanas. Pats ziedodams 60 rubļu, viņš vēlējās, lai no visām jau augšminētām grāmatām, kā arī dažiem no jauna savāktiem manuskriptiem izlasītu jo daiļās un dzejiskās dziesmas un tās sevišķi priekš plašākas Latviešu publikas laistu klajā. Viņam tūlīt pievienojās Brīvzemnieks ar 40 rubļ. un pēcāk vēl no jauna piedāvinājs 100 rubļu klāt. Sapulcējušies piekrita priekšlikumam un darba izdarīšanu uzticēja šinī laukā jau pazīstamam Brīvzemniekam un man. Vispirms darbu arī šādā virzienā iesākām. Bet pēc neilga laika izrādījās, ka nodomātam darbam spraužamas jo ērtas robežas.

No Brīvzemnieka gan personiski, gan caur vēstulēm iekustinātā tautas gara mantu krāšana atrada siltu jo siltu piekrišanu pašā tautā, tiklab vienkāršajos ļautiņos, kā arī vairāk izglītotās aprindās. Sen jau, kā likās, aizbērtie un izsusušie tautas atmiņas avoti sāka brīnišķi plūst. No visām Latvijas malām nāca bagāti vecu ziņu un atmiņu sūtījumi, starp kuriem sevišķi t. dziesmas ieņēma ievērojamu vietu. Šādu izdevīgu krāšanas brīdi palaist neizlietātu, jeb vismaz nepilnīgi izlietātu būtu tīrs noziegums bijis pret tautas dzeju, jo vecās māmuliņas, mūsu skaidrais dziesmu avots, dienu no dienas paliek retākas. Tādēļ vispirms vajadzēja sparīgi krāt. Tanīs domās arī vienojās Maskavas darba dalībnieki. Krāšanas darbs aizņēma daudz gadu, un pastāvīgi plūstošā straumē nevarēja sākt galīgu dziesmu nokārtošanas darbu, kad materiāls priekš tā vēl nepārredzams; pietika ar dziesmu norakstiem un iepriekšējiem sagatavojumiem.

Kad pie R. L. Biedrības nodibinājās Zinību Komisija, un vēlāk pie R. L. Biedrības Rakstniecības Nodaļa, tad visādu etnogrāfisku materiālu krājumi, līdz ar t. dziesmām, pamazām un dabiskāki vērsās uz šīm tuvākām krātuvēm, ne kā uz tāļo Maskavu. Še Latvijas centros, kur vairāk darba spēku, varēja arī drīzāk cerēt uz sakrāto materiālu apstrādāšanu un izdošanu, nekā tas vienam vai diviem, bez tam ar saviem ikdienišķiem darbiem apgrūtinātiem strādniekiem iespējams.

Daži soļi arī tiešām tika sperti. Zinību Komisija 1889. gadā izdeva savā 5. Rakstu krājumā 1376 dziesmas, kā papildinājumu augšminētam Sproģa krājumam, un Rakstniecības Nodaļa 1890. gadā savā 1. Rakstu krājumā „Tautas dziesmu virknes" ar 168 garākām dziesmiņām. Bet šie darbi bija tikai maza materiālu daļiņa priekš vēl gaidāmā vispārīgā krājuma. Nevarēja arī citādi būt, jo šīs biedrības tāpat atradās pašā dzīvajā materiālu krāšanas un savākšanas periodā, un galīgi panākumi vēl bija neapsverami. Tā tad arī šais iestādēs vispirms vēl turpinājās meteriālu krāšana.

Pa tam laikam mūsu jaunais censonis Āronu Matīss bija augšminēto Maskavas Latviešu pulciņa pirmo nodomu, apgādāt Latviešu publikai izdevumu no jaukākām t. dziesmām, ar skaidru dzejisku garšu un labām sekmēm uz savu roku izpildījis. Uz trešajiem Latviešu dziesmu svētkiem viņš dāvināja Latvju tautai skaistu dziesmu vaiņagu, vītu no 2067 daiļākām t. dziesmām: „Mūsu tautas dziesmas”, Rīgā, 1888. g.

Vispārīgs t. dziesmu izdevums nu varēja daudzmaz uzkavēties un caur to vēl vairāk pieaugt kuplumā.

Bez tam no jaunākiem, līdz šim izdotiem t. dziesmu krājumiem pelna pilnu ievērošanu no Ķeizariskas Krievu ģeogrāfiskās biedrības apgādātais privātdocenta E. Voltera ziniskais darbs „Материалы для етнографии латишскаго племени Витебскои губернии. Ч. I. Праздники и семеиныя песни латишеи. С.П. 1890.” Līdz šim t. dziesmas gandrīz vienīgi bija krātas Vidzemes un Kurzemes Latviešos; Voltera grāmatā mēs jo plašāki dabūjam arī iepazīties ar Vitebskas Latviešu dziesmām, ar viņu valodas izloksni un ļaužu ierašām.

Kad t. dziesmu piesūtīšana uz Maskavu daudz maz rima un mēs pēc iespējas varējām iet pie materiālu kārtošanas, tad mums uzticētā krājumā dziesmu skaits, visus variantus un atkārtojumus līdzskaitot, sniedzās līdz 54000. Visus tuvākus un tālākus atkārtojumus atskaitot un no katras dziesmas tikai vienu tekstu ņemot, atlikās vēl pārāk par 16000 patstāvīgu dziesmu. Tā tad Maskavas krājumā caurmērā katrai dziesmai piederēja vēl 2½ variantu.

Pie nodomātā vispārīgā darba nevarēja pamest neievērotus līdz šim izdotos dziesmu krājumus, kā arī dažos laikrakstos šur tur nodrukātās dziesmas. Šādos man zināmos un pieejamos avotos dziesmu skaits kopā, visas atkārtotas dziesmas un variantus līdzskaitot, bija drusku lielāks par 16000. Šīs jau drukātās dziesmas salīdzinādams ar savu manuskriptu krājumu, atradu viņas gandrīz visas, lai gan ne gluži tiem pašiem vārdiem, no jauna no tautas mutes uzrakstītas un mums piesūtītas.

No pievestiem skaitļiem katrs varēs noskārst, ka tāda plaša krājuma druka prasa lielus naudas līdzekļus, uz kādiem mēs ne no kuras puses nevarējām cerēt. Te mani 1892. gada janvāra mēnesī pārsteidza laipna vēstule iz Pēterburgas no Vissendorffa kunga, kurā viņš man piedāvāja savu piepalīdzību krājuma izdošanā. Mūsu vienošanās šinī ziņā drīz bij panākta.

Nu cēlās vēl jautājums, vai nederētu pie vienas reizas izlietāt jaunizdodamā dziesmu krājumu arī R. L. B. Zin. Komisijas un R. L. B. Rakstniecības Nodaļas bagātos rokrakstu krājumus un vai šīs iestādes mums tos šim nolūkam atvēlētu. Mūsu lūgums atrada nevien laipnu ievērošanu, bet Z. Komisija arī pate pagādāja no saviem manuskriptiem norakstus, no kuriem pirmo sūtījumu ar 4457 dz. saņēmu aprīļa mēnesī 1893. g. vēl Maskavā dzīvodams, un sekošo lielāko daļu ar 43861 dz. pa divām lāgām Rīgā tā paša gada jūnija un augusta mēnešos. No Rakstniecības Nodaļas manuskriptiem norakstus pagādāja H. Vissendorffs. Tie nāca manās rokās gan lielākām, gan mazākām sūtījumiem, sākot no jūlija mēneša un beidzot ar decembra mēnesi 1893. gadā.

H. Vissendorffa kungs pats, ar vietēju krājēju palīdzību, nemitējās no jauna savākt t. dziesmas. Pa vasaras laiku 1893. g. viņš izrīkoja arī ceļojumu uz tādiem apgabaliem, kur varēja cerēt uz labiem panākumiem šinī ziņā, un viņš nebija vīlies. Apceļotāji, Bērziņu Ludis un Roberts, atgriezās ar labu krājumu tautas dziesmu un citu piederīgu ziņu. Viss līdzšinējs Vissendorffa krājums, no kura pēdējo sūtījumu saņēmu 17. februārī 1894. gadā, tagad satura 12800 dziesmu. Dažus privātsūtījumus arī mēs paši vēl dabūjam piesūtītus no vietējiem krājējiem šinī gadā.

Tā tad mums tagad izlietāšanai uzticētais manuskriptu krājums aptver 134300 dziesmu, un pieskaitot drukātos avotus ar vairāk kā 16000 klāt, mūsu apstrādājamais dziesmu skaits sniedzās pāri par 150 tūkstošiem. Tās, kā jau augšā minēts, nav visas patstāvīgi savādas dziesmas; šinī skaiā ir ierēķināti visi varianti un atkārtojumi, kādu dažai dziesmai ļoti daudz un kas, no malu malām savākti, rāda nevien dažādas valodas īpašības, bet arī, cik plaši un cik tāļu lielākā dziesmu daļa izplatīta.

Maskavas krājumā oriģināldziesmu bija 16000, tagad viņu skaits pieaudzis līdz 20 tūkst. Variantu un atkārtojumu skaits turpretim samērā ar oriģināldziesmām audzis daudz vairāk, tā ka tagad katra dziesma atkārtojas caurmērā 7½ reizas. Mazākā puse no variantiem tiks pilnīgi nodrukāta, tie citi, kas retos vārdos izšķiras, īsāki piezīmēti.

Vēl pieminēsim, ka ne visas augšā uzskaitītās dziesmas tiks mūsu krājumā uzņemtas. Vispirms samērā nedaudz bezkaunīgo dziesmu, kas sevišķi kāzās un jāņos dziedamas, un kā vecu veco dažādu ceremoniju dziesmas pētniekiem gan būtu no svara bijušas, nevar dabūt vietas plašākai publikai dāvinātā izdevumā. Tīši viltotas un jaunlaikos sacerētas dziesmas, kādas, diemžēl, arī atrodamas, tiks vienkārši liktas pie malas. Caur pārprašanu sabojātās tikai tad taps ievērotas, ja tās ar variantu palīdzību izlabojamas. Patvarīga korektūra nav pielaižama, jeb tikai sevišķos gadījumos ar īpašiem izskaidrojumiem, kāds iemeslis uz to bijis. Tas pats teicams no dziesmām, par kuru īstenību jāšaubās un kuras tikai ar īpašu aizrunu uzņemamas. Bez tam atrodam vairākas, tautā tālu izplatītas garākas mīlestības dziesmas, bez kaut kādas dzejiskas vērtības, bet toties ar jo kļūdainu, sabojātu valodu un pantmēru. Tās ir Vācu sentimentālās, pie tam sabojātās romancas, ko mūsu lauku zeltenītes citkārt mantojušas no muižu jumpraviņām, sevišķi uz tām vilinātas no šo dziesmu jaunajām savādām meldijām. Kultūrvēsturiskā ziņā arī arī viņām ir sava nozīme, bet šinī izdevumā mēs no viņām tik retās izlietāsim kā piemērus.