Latvju dainas

“Latvju dainas” latviešu kultūrvēsturē

“Latvju dainas” ir pirmais apjomīgākais latviešu tautasdziesmu izdevums, kurā publicētie teksti klasificēti pēc funkcionāli tematiskā principa atbilstoši cilvēka mūža ritējumam un visaptveroši atspoguļo dažādas latviešu ieražas, to mainību laikā un telpā, šādu strukturējumu pamatojot ieražu izpētē. Izdevumā iekļauta izsekojama iesūtītāju informācija. Tādējādi “Latvju dainas” var uzskatīt par pirmo tautasdziesmu zinātnisko publikāciju. “Latvju dainas” iznāca laika posmā no 1894. līdz 1915. gadam sešos sējumos (astoņās grāmatās). To sakārtotājs un redaktors bija Krišjānis Barons (1835–1923).

Izdevuma tapšanas vēsture cieši saistīta ar latviešu nacionālo kustību un nācijas apziņas veidošanos 19. gadsimtā. “Latvju dainas” kā rezultāts folkloras vākšanai, ir uzskatāmas par pirmo nacionāla mēroga sabiedrības līdzdalības projektu latviešu kultūrvēsturē. Sanktpēterburgā un vēlāk Maskavā dzīvojošo latviešu inteliģences pulciņa ierosinātā teiku, mīklu, tautasdziesmu un citu folkloras žanru tekstu pierakstīšana un apkopošana aizsākās ar mērķi dokumentēt un saglabāt latviešu tautas vēstures un kultūras liecības. Vākšanas norise bija iekļaujoša, aicinot piedalīties ikvienu, kam rūp tautas garamantu saglabāšana, un, lai arī tā aptvēra tikai 42 procentus tagadējās Latvijas teritorijas, lielākoties Kurzemē, Vidzemē un Zemgalē, mazāk Latgalē, savāktie materiāli tika interpretēti kā kopīgs kultūras mantojums, kas simboliski apliecināja vienotību valodā un tradīcijās. Kā viena no būtiskām latviešu kultūras pazīmēm tika izcelta dziedāšanas tradīcija – to simboliski iezīmēja “Latvju dainu” pirmā nodaļa “Par dziesmām un dziedāšanu”, bet jo īpaši pirmā izdevumā publicētā tautasdziesma.

Viena meita Rīgā dzied,
Otra dzied Valmierā,
Abas dzied vienu dziesmu,
Vai tās vienas mātes meitas?

LD 1

Vairākos sējumos izdotās “Latvju dainas” tika uztvertas kā pierādījums tam, ka latvieši kultūras ziņā ir līdzvērtīgi citām tautām, – šādu domu nereti varēja lasīt izdevuma vērtējumos, kuros tas tika salīdzināts ar pasaules kultūrā nozīmīgiem darbiem.

Barons dāvina latviešu tautai grāmatu, kas ietver sevī latviešu gara īpatnīgo būtību un uzlūkojama par latviešu nacionālās rakstniecības pamatu, sastāda Latvju Dainas, latviešu nacionālo Bībeli.

Teodors Zeiferts. Krišjānis Barons (1923, 5 )

“Latvju dainu” recepcija sabiedrībā jau no 19.–20. gadsimta mijas sekmēja šī izdevuma kanonizāciju latviešu kultūrā. Balstoties atziņā par folkloru kā tautas pasaules uzskata, rakstura un ideālu avotu, tautasdziesmas kļuva par moderno kultūras procesu daļu, nereti interpretācijās saistoties ar autentisku latviskumu. Savukārt “Latvju dainas”, tostarp arī to tapšanas stāsts, izveidojās par nogludinātu tautas vēstures epizodi, kas jau no pirmajiem neatkarīgās Latvijas gadiem rada vietu arī izglītības programmās. Līdztekus institucionāli īstenota arī izdevuma redaktora Krišjāņa Barona veikuma nozīmes novērtēšana un popularizēšana: viņa piemiņu reprezentē gan muzejs, pieminekļu izvietošana publiskajā telpā, ielu nosaukumi, gan regulāri atceres pasākumi.

“Latvju dainas” kā sabiedrībai viegli pieejams un tekstu ziņā plašākais sistematizētais tautasdziesmu apkopojums ilgstoši izmantots gan tautasdziesmu žanra, gan arī latviešu valodas un kultūrvēstures pētniecībā. Par pamatu ņemot “Latvju dainās” publicētās tautasdziesmas, veidoti vairāki desmiti dažādām mērķauditorijām un tēmām veltītu izlašu.

Krišjāņa Barona sakārtotajās “Latvju dainās” iedibinātie principi ir veidojuši vēlāko tautasdziesmu publicēšanas tradīciju, tekstu klasifikāciju, kas balstīta funkcionāli tematiskā pieejā, tradicionālās poētikas izpratni un noteiktu tekstu virknējumu nostiprināšanos. Tostarp ir nostiprinājusies arī atziņa par četrpēdu trohaja vai daktila pantmērā sacerētu pantu, kas rakstos izkārtojams četrās rindās kā latviešu tautas dzejas pamatformu. Šādu ideālu apraksta arī redaktors Barons.

Gandrīz visas mūsu tautas dziesmas īsiņas, tās pastāv tikai no divām garām rindām, kuras mēs mēdzam katru uz pusi dalīt un dziesmu četrās īsākās rindiņās rakstīt. Tādas īsākas rindiņas acīm piemīlīgākas un četras kopā arī vairāk izskatās pēc dziesmas, kā mēs to tagad paraduši.

Krišjānis Barons. Ievads. “Latvju dainas”, 1. burtn., 1894, xix lpp.

Ierastā tekstu un melodiju publicēšana atsevišķi ir sekmējusi, ka tautasdziesmu pētniecība jau kopš 19. gadsimta attīstījusies divās paralēlās, vietām tuvinātās disciplīnās: mūzikas folkloristikā (vēlāk – etnomuzikoloģijā) un folkloras tekstu pētniecībā. Šāda pieeja saglabāta arī mācību grāmatās, nodalot literatūras un mūzikas stundās apgūstamo un arvien vairāk sabiedrībā nostiprinot skatījumu uz tautasdziesmu kā dzeju.

Tautasdziesmas un arī “Latvju dainas” ir klātesošas arī mūsdienu kultūras un jaunrades procesos – gan tradicionālās kultūras kopēju, gan koru un deju kolektīvu darbībā, teātrī, gan iedvesmojot jaunradi mūzikā, literatūrā, dejā, glezniecībā, modē un citās mākslas izpausmēs.

“Latvju dainas” un Krišjānis Barons

Krišjānim Baronam ir bijusi nozīmīga loma Latvijas kultūras vēsturē. Viņš piederēja jaunlatviešu kustībai – tās daļai, kas darbojās Tērbatā (Tartu, Igaunija), bet vēlāk – Sanktpēterburgā un Maskavā (Krievijā). Lai sasniegtu plašāku auditoriju, jaunlatvieši izveidoja periodisko izdevumu “Pēterburgas Avīzes” (1862–1865). Šis laikraksts kalpoja kā galvenais jaunlatviešu ideju izplatīšanas līdzeklis – tajā tika pievērsta uzmanība sabiedrības izglītošanai, rosināta latviešu lingvistiskā, ekonomiskā un kultūras pašnoteikšanās. Vienlaikus laikraksts darbojās arī kā kustības organizatoriskās darbības centrs. Barons bija šī laikraksta faktiskais redaktors un autors. Tas ir viņa aktīvās literārās darbības posms: laikraksta vajadzībām viņš uzrakstīja 109 oriģinālus populārzinātniskus rakstus par aktuālām inovācijām lauksaimniecībā un sadzīvē, tulkoja deviņus populārzinātniskus rakstus, sacerēja piecus īsprozas darbus, 12 satīriskās prozas tekstus un vairāk nekā 20 dzejoļus, tādējādi veicinot latviešu Pirmo atmodu.

Par Krišjāņa Barona nozīmīgāko darbu tiek uzskatītas “Latvju dainas” – viņa atlasītas, kārtotas un rediģētas apjomīgas tautasdziesmu kopas publikācija. Šis ir viens no lielākajiem kādas tautas dziesmu tradīciju dokumentējošajiem izdevumiem Eiropā 19. gadsimta beigās. “Latvju dainu” izveides darbs ilga vairāk nekā 35 gadus. Laika gaitā tas apaudzis ar mītiem: Barons to veicis vienatnē, distancējoties no sabiedrības, slavas un piekopjot askētisku dzīves veidu, nesaņemot nekādu finansiālu atbalstu vai atlīdzību. Līdz ar to “Latvju dainu” sagatavošana latviešu kultūrā kanonizēta kā misija, ko veicis teju vai mītiskais Barontēvs.

Tautasdziesmu vākšanas un publicēšanas konteksts

Folkloras vākšana Rietumeiropā saistāma ar romantisma ideju izplatīšanos. Šis filozofijas un mākslas virziens veidojās kā opozīcija apgaismības racionālajam skatījumam. Folklora, kas apgaismības domātāju ieskatā tika uzlūkota kā māņu, pagānisma un modernam cilvēkam nepiedienīgu prakšu un zināšanu avots, romantiķiem kļuva par iespēju ielūkoties “cilvēces bērnībā” un tika uztverta kā vērtīga kultūras liecība. Tā kā šī “bērnība” paiet un sabiedrība attīstās, romantisma skatījumā folklora ieguva arī zudības dimensiju, kas rosināja to dokumentēt. Jāatzīmē, ka par tautasdziesmām kā latviešu pagātnes liecību jau 1764. gadā rakstīja Rīgas Kārļa liceja rektors Johans Jakobs Harders (Harder, 1734–1775) periodikā turpinājumos publicētajā darbā Untersuchung des Gottesdienstes, der Wissenschaften, Handwerke, Regierungsarten und Sitten der alten Letten aus ihrer Sprache (“Pētījums par seno latviešu ticību, zinātnēm, arodiem, valdīšanas formām un paražām pēc viņu valodas”).

Romantisma domā nozīmīgs bija arī “dabas bērna” koncepts – autentiska, izglītības nesamaitāta un laimīga cilvēka tēls. Tas pievērsās tā dēvētajām primitīvajām sabiedrībām, pie kurām tika pieskaitīti arī laukos, dabai tuvāk dzīvojošie zemnieki jeb “tauta”, pretstatā izglītotajiem pilsētniekiem. Dabiskā un mākslīgā pretnostatījums romantisma filozofijā tautas kultūrai piešķīra “dzīvumu” – brīvību no izglītības un politikas uzspiestajām normām –, kā arī autentiskuma zīmi.

Kā tilts starp apgaismības laikmetu uz romantisma ideju uzplaukumu minams vācu filozofs Johans Gotfrīds Herders (Herder, 1744–1803), kurš 18. gadsimta 70. gados konsolidēja iepriekšminētās idejas un formulēja atziņu par tautas dzeju kā tautas dvēseles un gara izpausmi, kā arī autentisku tautas vēstures avotu, kas veido pamatu nācijai. Herdera ideju praktiska realizācija redzama viņa sagatavotajos tautasdziesmu krājumos Alte Volkslieder (“Senās tautasdziesmas”, 1775), Volkslieder (“Tautasdziesmas”, 1778–1779) un pēc viņa nāves iznākušajā izdevumā Stimmen der Völker in Liedern (“Tautu balsis dziesmās”, 1807), kuros apkopota un pēc etniskā principa sakārtota dažādu tautu dzeja.

Romantisms 18. gadsimta pēdējās desmitgadēs Rietumeiropā deva spēcīgu impulsu aktīvai folkloras vākšanai. Viens no pasaulē pazīstamākajiem vākumiem ir brāļu Jākoba Grimma (Grimm, 1785–1863) un Vilhelma Grimma (Grimm, 1786–1859) pasaku krājums, savukārt Britu salās uzmanības centrā bija balādes, kuru vākšanā un pētīšanā liela loma bija Valteram Skotam (Scott, 1771–1832). Apkopotie folkloras materiāli kļuva par pamatu gan zinātniskiem pētījumiem, gan arī iedvesmoja dažādu mākslas darbu tapšanu.

Latviešu folkloras dokumentēšanā šīs idejas sākotnēji guva tikai daļēju atbalsi. Vairāki vietējie vācbaltieši, galvenokārt mācītāji, atsaucās Johana Gotfrīda Herdera aicinājumam iesūtīt viņam latviešu tautasdziesmas (sk. iesūtījuma digitālo versiju), kas tika iekļautas 1778.–1779. gada tautasdziesmu grāmatā un vēlākajos izdevumos. Tomēr Rietumeiropā aktuālās idejas Baltijā īstenojās ar laika nobīdi, tādēļ pirmie plašākie latviešu tautasdziesmu krājumi tika izdoti tikai 19. gadsimta pirmajā desmitgadē.

Pirms "Latvju dainām" izdotie latviešu tautasdziesmu krājumi

"Latvju dainu" struktūra, tautasdziesmu atlase un publicēšanas principi ir sakņoti iepriekš paveiktajā darbā.

Pirmie latviešu tautasdziesmu krājumi radušies, atsaucoties īsu brīdi Rīgā par privātskolotāju strādājošā skotu antikvāra Roberta Džeimisona (Jamieson, 1772–1844) lūgumam. Viņš bija pamanījis līdzības skotu un skandināvu folklorā, liekot pievērsties balāžu un ieražu starptautiskam salīdzinājumam. Šādam pētnieciskam mērķim Džeimisonam tautasdziesmas gādājis Rūjienas mācītājs Gustavs Bergmanis (Bergmann, 1749–1814), apkopojot gan savus, gan kolēģu mācītāju pierakstītos tautasdziesmu un ziņģu tekstus izdevumos Erste Sammlung lettischer Sinngedichte ("Pirmais latviešu epigrammu krājums", 1807) un Zweite Sammlung lettischer Sinn-oder Stegreifsgedichte ("Otrais latviešu epigrammu un gudrību krājums", 1808). Dziesmu teksti krājumos publicēti latviski, bet ievadi – vācu valodā. Trešais Džeimisonam nogādātais ir Bergmaņa iespiestais un Palsmanes mācītāja Frīdriha Daniela Vāra (Wahr, 1749–1827) savāktais "Palcmariešu dziesmu krājums" (1808), kurā atrodamas tikai tautasdziesmas latviski.

Piesakot folkloras vākšanu kā senu vērtību glābšanu no pazušanas, īpaši akcentējot tautasdziesmu mantojumu, darbojās Krimuldas mācītājs Karls Kristians Ulmanis (Ulmann, 1793–1871). Viņa sakrāto, tādu pašu uzskatu vadīts, pārņem Kabiles mācītājs Georgs Bitners (Büttner, 1805–1883). Kopā ar domubiedriem – citiem mācītājiem – pierakstot tekstus, Bitners sakrāja vairāk nekā piecus tūkstošus latviešu tautasdziesmu un 1844. gadā publicēja izlasi "Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes" ar 2854 tekstiem latviešu valodā, ievadā vāciski aicinot iepazīt un pētīt latviešu dziesmu kultūru.

Ar mērķi veicināt tautasdziesmu pētniecību 1874. un 1875. gadā iznāca pirmie divi no iecerētajiem pieciem "Latviešu tautas dziesmu" sējumiem – tika publicētas 4793 tautasdziesmas no Dobeles mācītāja Augusta Bīlenšteina (Bielenstein, 1826–1907) aptuveni 10 000 tekstu lielā krājuma. Vācbaltiešu izdotie dziesmu krājumi strukturēti, ņemot vērā dziesmu pierakstīšanas vietu un tematiku. Tiem raksturīga tekstu pārmantojamība – Bergmaņa un Vāra sakrātās dziesmas atrodamas arī Bitera un Bīlenšteina krājumos. Lai gan Bīlenšteins mēģina veidot saistījumu starp dziesmām, pieeja nav balstīta tautasdziesmā kā latviešiem kopīgas tradīcijas reprezentācijā, tā drīzāk parādīta kā dažādās apkaimēs sastopams līdzīgs fenomens. Iespējams, šādu skatījumu ir veicinājusi sagatavotāju amata specifika – darbība un atbildība par konkrētu draudzi.

19. gadsimta vidū un otrajā pusē folkloras vākšanu pamazām pārņem paši latvieši, tas saistāms ar centieniem definēt savu – latvisko – identitāti, par pamatu ņemot tolaik Rietumeiropā aktuālās liberālās un nacionālās idejas. Gadsimta vidū vērojama apzināti virzīta atdalīšanās no vācbaltiešiem kā “vēsturiska ļaunuma” – sociālas grupas, kas ilgstoši izmantojusi savas koloniālās, politiskās un ekonomiskās varas pozīcijas pret vietējiem iedzīvotājiem. Notiek centieni saraut vēsturiski kultūru mijiedarbībā radušās saites. Tam vēlāk sekoja mēģinājumi rast izlīgumu, vienojoties kopīgos latviešu kultūrvēstures liecību saglabāšanas un izpētes projektos. Daļa sabiedrības izlīgumu nemeklēja, bet mēģināja tuvināties slavofiliem kā alternatīvam sabiedrotajam. Šos procesus un dažādo attieksmi atbalso arī pirmie latviešu pašu sagatavotie tautasdziesmu krājumi. 1868. gadā Viļņā iznāca arhivāra un folklorista Jāņa Sproģa (1833–1918) sakārtotais krājums Pamjatniki latishskovo narodnovo tvorchestva (“Latviešu tautas daiļrades pieminekļi”). Tajā iekļautas 1857 tautasdziesmas, 52 mīklas, trīs sakāmvārdi. Tā kā krājums izdots Viļņā, kur tobrīd poļu muižniecības sacelšanās dēļ bija aizliegts publicēt darbus latīņu drukā, gan arī cenšoties ar latviešu kultūru iepazīstināt krieviski runājošo Krievijas Impērijas inteliģenci, izdevumā latviešu tautasdziesmas atveidotas kirilicā, tām pievienojot arī tulkojumu krieviski.

Latviešu folkloras vākšana bija viena no Maskavas Dabaszinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības atbalstītajām aktivitātēm. Biedrības uzdevumā Fricis Brīvzemnieks (1846–1907) 1869. un 1870. gadā devās uz Baltijas guberņu dokumentēt latviešu tradīcijas. Brīvzemnieka 1873. gadā izdotajā krājumā Sbornik antropologicheskih i etnograficheskih statjei (“Antropoloģisku un etnogrāfisku rakstu krājums”) publicētas 1118 tautasdziesmas. Izdevuma latviešu valodas daļa publicēta kirilicā, ar pievienotu tulkojumu krieviski. Tā sagatavošana aizsāka latviešu folkloras vākšanu, kas vēlāk sekmēja “Latvju dainu” izdošanu.

Lai gan sakņoti nacionālās interesēs, abi šie krājumi formāli bija paredzēti krievu pētnieku iepazīstināšanai ar latviešu tradicionālo kultūru. Autori dziesmas kārtojuši tematiski, nepievienojot pierakstīšanas vietas informāciju, kas liek domāt par tautasdziesmas kā kopīga latviešu tautas mantojuma uztveri. Abos krājumos publicētas tautasdziesmas arī no Bitnera izdevuma.

Trešais apjomīgākais latviešu sagatavotais krājums ir 1888. gadā iznākusī kultūrvēsturnieka, bibliogrāfa un folklorista Āronu Matīsa (1858–1939) tautasdziesmu izlase “Mūsu tautas dziesmas. Pa tēvijas kalniem un lejām salasītas un vaiņagā pītas”, kurā publicēti 2067 teksti tikai latviešu valodā. Krājums izdots par godu 3. Dziesmu svētkiem un uzskatāms par līdz tam neaizņemtas nišas izdevumu: tautasdziesmu izdevuma mērķauditorija pirmo reizi ir paši latvieši. Pēc autora vārdiem, tajā atlasītas labākās no labākajām dziesmām. Āronu Matīss turpina jau iepriekšējos latviešu krājumos saskatāmo ideju par dziesmu kā latviešu vienotāju, to izmantojot kā instrumentu nācijas apziņas rosināšanai. Krājumā iekļautas dziesmas gan no Āronu Matīsa paša vākuma, gan arī iepriekš publicētajiem krājumiem, nenorādot atsauces.

Katram no nākamajiem krājumiem pretendējot uz pilnīgāko, aptverošāko, labāko latviešu tautasdziesmu izdevumu, tie tieši vai pastarpināti pārņēma jau iepriekš nodrukātās dziesmas. Tā kā Barons katru no šiem krājumiem iekļāva “Latvju dainās”, no sākotnējās izcelsmes viedokļa raugoties, viens un tas pats teksts nereti tika pārpublicēts kā unikāls, jo tam atšķiras iesūtītāja/avota informācija, tādējādi var runāt ne tikai par dublikātiem, bet par trīs un pat četras reizes pārpublicētiem tekstiem.

“Latvju dainās” izmantoti arī Latgalē pierakstīto dziesmu izdevumi. Pirmo reizi latgaliešu dziesmas publicētas izdevumā “Inflantu ziemes lajkagromota aba Kalenders uz to 1861. gadu” (1861), tad tās ar nosaukumu “Latviešu tautasdziesmas” vēlreiz publicētas turpinājumizdevumā – Latviešu literārās biedrības rakstu krājumā “Magazīna” (Magazin, herausgegeben von der Lettisch Literarischen Gesellschaft) 1869. gadā. (14. sēj., 2. daļa). Lai gan tautasdziesmas publicētas un plašāk zināmas ar vācu-poļu izcelsmes vēsturnieka un etnogrāfa, Dricānu muižnieka Gustava Manteifeļa (Manteuffel, 1832–1916) vārdu, tomēr dziesmu patiesā vācēja ir Kombuļu muižas īpašnieka meita grāfiene Celīna Plātere (Plater, 1934–1864), kas dziesmas pierakstījusi Krāslavas apkaimē. Krājumā “Latviešu tautasdziesmas” publicētas 170 dziesmas, grupējot tās tematiski: Ziemassvētku dziesmas, jauniešu dziesmas, darba dziesmas u. c. Dziesmas publicētas kā virknes, nedalot četrrindēs, tādējādi atspoguļojot to izpildījumu.

Otrs latgaliešu dziesmu avots Krišjānim Baronam bijis poļu etnogrāfes Stefānijas Uļanovskas (Ulanowska, 1839–1912) trīsdaļīgais darbs Łotysze Inflant Polskich a w szczególności gminy wielońskiej, powiatu rzeżyckiego: obraz etnograficzny (“Poļu Inflantijas latvieši, jo īpaši Rēzeknes apriņķa Viļānu pagasta: etnogrāfisks apraksts”, 1891, 1892). Šī vākuma mērķis bija izveidot etnogrāfisku aprakstu par latgaliešu zemniekiem. Tautasdziesmas izmantotas kā ilustrējošs materiāls, papildinot ieražu aprakstus.

Iekļaujoties Krievijas Impērijas provincēs dzīvojošo tautu izpētes programmā, baltists Eduards Volters (Wolter, 1856–1941) iniciēja Vitebskas guberņas latviešu izpēti, 1883.–1884. gadā īstenojot ekspedīcijas Latgales teritorijā. 1890. gadā, izmantojot iegūtos materiālus, viņš izdeva krājumu Materiali dlja etnografiji Latishskavo plemenji Vitebskoi guberniji (“Materiāli Vitebskas guberņas latviešu cilšu etnogrāfijai”, 1890). Viens no ekspedīcijas un izdevuma mērķiem bija Vitebskas guberņas iedzīvotāju “atpoļošana”, reizē atklājot latgaliešu tradīciju, izcelsmes saistību ar latviešiem un rosinot runāt par vienotas latviešu nācijas ideju un latgaliešiem kā tās daļu.

Kopā no publicētiem krājumiem saskaņā ar Krišjāņa Barona paša aplēsēm "Latvju dainām" bijuši pieejami vairāk nekā 16 tūkstoši tautasdziesmu.

"Latvju dainu" publicēšana

1878. gadā Maskavas latviešu pulciņa tikšanās laikā Krišjānim Valdemāram (1825–1891) dzima ideja par jauna, latviešu mērķauditorijai paredzēta tautasdziesmu izdevuma nepieciešamību. Tomēr domas dalījās par tvērumu: viens – nepieciešamība izdot krājumu, kas parādītu latviešu tautasdziesmu dažādību un krāšņumu plašākai publikai; savukārt otrs – pilnīgs krājums akadēmiskiem mērķiem, kas ietvertu dziesmu variantus u. tml. Abu krājumu sagatavošana prasīja apzināt līdzšinējos izdevumus, publikācijas presē, dažādu vācēju sakrātos materiālus. Šo darbu uzņēmās Krišjānis Barons.

Tā kā 1888. gadā plašākai publikai paredzēto tautasdziesmu krājumu izdeva Āronu Matīss, bija pienācis laiks lielāka, zinātniskiem mērķiem izmantojama izdevuma sagatavošanai. Krišjānis Barons norādījis: "Vispārīgs tautas dziesmu izdevums nu varēja daudzmaz uzkavēties un caur to vēl vairāk pieaugt kuplumā." (Krišjānis Barons. Ievads. Latvju dainas. 1. sēj., 1894, vi lpp.).

Nozīmīgs atbalsts Krišjānim Baronam šajā darbā bija Fricis Brīvzemnieks: ne tikai tautasdziesmu sagādāšanā, turpinot sazināties ar saviem līdzstrādniekiem, bet arī pārspriežot klasifikācijas, dziesmu atlases, rediģēšanas jautājumus.

19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā latviešu kultūras dzīves veidošanā, tostarp kultūras mantojuma saglabāšanā, nozīmīga bija Rīgas latviešu biedrības darbība. Rīgas latviešu biedrības Zinību komisija nodrošināja palīdzību norakstu sagatavošanā – viņu rīcībā esošie teksti tika sagatavoti, lai tos varētu iekļaut Barona izveidotajā 3 x 11 cm kartotēkā, kas plašāk zināmas kā "Dainu skapja lapiņas" (sk. sadaļu "Dainu skapis"). Rīgas latviešu biedrības loma jo īpaši svarīga bija pēc "Latvju dainu" 3. sējuma 1. daļas iznākšanas, kad Barons finansiālu grūtību dēļ apsvēra tautasdziesmu kārtošanas darbu atlikt. Biedrība organizēja līdzekļu vākšanu stipendijai, kas ļāva Baronam turpināt darbu, gan arī citādi centās atbalstīt un popularizēt viņa veikumu.

"Latvju dainu" iznākšana nebūtu iespējama bez ekonomista, mecenāta un "Latvju dainu" izdošanas nepagurstoša atbalstītāja Henrija Visendorfa (Wissendorf, 1861–1816). Viņa veikums ir ne tikai sadarbībā ar līdzstrādniekiem sakrātais tautasdziesmu kopums, bet arī rūpes par finansēm, kas bija vajadzīgas "Latvju dainu" izdošanā. Sākotnējā iecere bija izdevumu drukāt Jelgavā pie izdevēja Jēkaba Draviņa-Dravnieka (1858–1927), tādējādi simboliski apliecinot, ka mēs, latvieši, paši visu varam. Tur 1894.–1895. gadā nodrukāja pirmās četras "Latvju dainu" burtnīcas (vēlāk pirmās desmit burtnīcas apkopotas 1. sējumā), bet tad izdevēja finansiālo grūtību dēļ sadarbība pārtrūka, neizdevās atgūt arī visu drukai paredzēto naudu. Tādēļ 5.–10. burtnīcu drukāja "Kalniņa un Deičmaņa spiestuve" Rīgā, bet izplatīšanu pārņēma Bernhards Dīriķis (1831–1892). Pārdošana nenesa cerētos ienākumus, ko varētu izmantot turpmākai izdevuma drukai. Par to 1897. gadā Visendorfs rakstīja Baronam:

Kas attiecas uz dainu pārdošanu, tad ir jau veca lieta, ka asins romāni vienmēr atrod vairāk pircēju. Bez tam mums nav neviena paša krietna, rīcīga grāmatu veikala, kas derīgus izdevumus tiešām prastu izplatīt. Tādi snauduļi vien ir.

Citēts no: Arturs Baumanis. Krišjānis Barons: dzīve un darbi. 1935, 200. lpp.)

Meklējot risinājumu sarežģītajai situācijai un izmantojot savu pazīšanos Sanktpēterburgā, Visendorfs panāca, ka "Latvju dainu" izdošanu no 2. sējuma nodrošina Ķeizariskā Zinātņu akadēmija.

Barona sadarbība ar Visendorfu ir arī iemesls, kādēļ latviešu tautasdziesmas iegūst apzīmējumu "Latvju dainas". Meklējot pēc īsa, skanīga nosaukuma, izdevuma sagatavošanā iesaistītie atrada dziedāšanas apzīmējumu "dainot", kas sastopams Latvijas-Lietuvas pierobežā un lietuviski nozīmē "dziedāt". Pamatojoties uz abu tautu kopīgo pagātni un kultūras saistību, Visendorfs uzstāja, ka tas ir pietiekams pamats, lai apzīmējumu "daina" varētu attiecināt arī uz visu latviešu dziesmu mantojumu, kam Barons visbeidzot pakļāvās. Tomēr polemika par šo apzīmējumu latviešu sabiedrībā turpinājās pat vēl 20. gadsimta 20.–30. gados.

"Latvju dainu" līdzstrādnieki

Lielāko daļu no "Latvju dainās" iekļautajām tautasdziesmām izdevējiem sarūpējuši līdzstrādnieki, ar šo apzīmējumu saprotant ļaudis, kas atsaucās aicinājumiem vākt tautasdziesmas. Saskaņā ar folkloristes Māras Vīksnas pētījumiem vislielākais līdzstrādnieku skaits bijis Baronam un Brīvzemniekam – 370, kuri kopā iesūtījuši 86 043 dziesmas. Ar dziesmu sagādāšanu Rīgas latviešu biedrībā darbojās divas nodaļas: 1) Zinību komisijas iesniegto 59 371 dziesmu bija pierakstījuši 225 līdzstrādnieki, bet 2) Rakstniecības nodaļas 19 178 dziesmas iegūtas no 100 līdzstrādniekiem. Henrijs Visendorfs ar saviem 190 līdzstrādniekiem Baronam piegādāja 28 406 dziesmas. Kopējais "Latvju dainu" līdzstrādnieku skaits tuvojas 900.

Lielākā daļa iesūtītāju ir saistīti ar izglītības sfēru, bet ir arī literāti, kultūras darbinieki, mācītāji u. c. profesiju pārstāvji. Līdzstrādnieku iesūtītais materiāls rāda 19. gadsimta beigu izpratni par to, ka tautasdziesma ir jebkura tautā populāra dziesma. No Dainu skapī atrodamajiem, bet "Latvju dainās" nepublicētajiem materiāliem redzams, ka iesūtījumā bijušas arī ziņģes, folklorizējušies literāras cilmes teksti, nereti pārveidotas, bet dažkārt pat precīzas baznīcas dziesmas u. c.

Tāpat iesūtījumos redzamas dažādas izlokšņu īpatnības, izteiksmes formas, bet šādas dziesmas "Latvju dainās" visbiežāk publicētas latviešu literārajā valodā.

"Latvju dainu" publicēšanas laikā Latvijas teritorijā tika izmantotas divas rakstu valodas, kas redzams arī šajā izdevumā – teksti no Kurzemes, Zemgales un Vidzemes, kas pierakstīti vidus un lībiskajā dialektā, publicēti fraktūrā jeb tā saucamajā "vecajā drukā", savukārt Latgales līdzstrādnieku pierakstītie teksti – latgaliešu rakstu valodā, kuras pierakstā vēsturiski vienmēr tikusi izmantota antīkva jeb latīņu alfabēta burti. Antīkvā pubicēti arī Latgales teritorijai piegulošo augšzemnieku dialekta sēlisko izlokšņu teksti, kas pierakstīti Vidzemes austrumu daļā (mūsdienu Madonas novadā) un Sēlijā.

"Latvju dainu" struktūra

"Latvju dainu" kārtojums balstās tekstu satura saistījumā ar izpildījumu jeb dziesmas funkciju tradīcijā, proti, dalījums nodaļās veidots, atbildot uz jautājumiem: kad dziesmu dzied un kas dziesmu dzied. Tādējādi caur nodaļām iespējams izsekot cilvēka mūža ritumam, tostarp darba, sadzīves ieražām un gadskārtu svētkiem, norādot to funkcionālo saistību un reflektējot par notikumiem, pienākumiem, pārdomām, lēmumiem, kas var rasties dzīves laikā.

Tomēr ir arī savrupas nodaļas. Pirmā no tām veltīta dziesmām un dziedāšanai. Šādu nodaļu izdevumā "Antropoloģisku un etnogrāfisku rakstu krājums" tika izveidojis jau Fricis Brīvzemnieks. Līdzīgi arī Krišjānis Barons no plašā dziesmu pūra šajā nodaļā atlasījis dziesmas, kas runā par dziesmu darināšanu, mācīšanos, dziedāšanas veidiem, lai gan tās piederīgas citām funkcionālajām grupām, piemēram, dziedāšanai ganos, vakarēšanai, apdziedāšanai u. c. Šī nodaļa atbalso ideju par latviešiem kā tautu, ko raksturo dziedāšana. Jo īpaši šajā nodaļā, bet ne tikai, risinot problēmu, ka identiskas vai ļoti līdzīgas dziesmas varēja izpildīt dažādos gadījumos, pie dziesmu tipiem pievienotas atsauces, pēc kurām iespējams atrast līdzīgos tekstus citviet izdevumā.

Atsevišķa nodaļa "Latvju dainās" veltīta mitoloģijai. Še atrodamas dziesmas par dažādām dievībām, lai arī izpildījuma konteksts zudis, pārējās atrodamas atbilstošajās nodaļās citviet izdevumā, Krišjānis Barons norādījis:

[..] dziesmas par veciem dieviem un veco ticību, pa lielai daļai nav nebūt tik patstāvīgas un neatkarīgas no ļaužu dzīves, tā tās viegli atlobītos no citām ieražu dziesmām dažādos dzīves atgadījumos un saietu visas savā īpašā nodaļā. Bez puslīdz savrupejām saules, mēness, dieva dēlu un saules meitu un Pērkona dziesmām uz veco ticību vispirms attiecās arī dažādu svētku un svinamu dienu dziesmas; tad dažādu ierašu dziesmas krustībās, kāzās, bērēs un citos godos, kā arī darbos. Bez tam atrodam sevišķi daudz Laimes (Māras) dziesmu pa visām citām nodaļām izkaisītu, kur tām dabiskāka vieta vispārējā dziesmu kārtojumā. Kas sevišķi pētī mitoloģiju, tam viņas no visiem šiem arodiem jāizņem, jāsalasa un pēc savas vajadzības jāsakārto.

Krišjānis Barons. Ievads. Latvju dainas. 1. sēj., 1894, xx lpp.

Līdzīgi – izpildījuma konteksta zuduma dēļ, kā arī tādēļ, ka atsevišķās dziesmas vai to kopas neveido plašāku temata izvērsumu, – apkopoti teksti nodaļā "Šis tas".

Vēl norādāms, ka, iespējamas, cenzūras un estētisku apstākļu dēļ no piederīgām nodaļām atsevišķi publicētas dziesmas ar erotisku saturu, par dažādiem ķermeņa sekrētiem, dabisko vajadzību nokārtošanu, tādas, kurās ir publiskai telpai nepiedienīga leksika u. tml. Šīs dziesmas apkopotas 6. sējumā, kas bija pieejams ierobežoti, kļūstot par subskribentu.

"Latvju dainu" nodaļas

1. Par dziesmām un dziedāšanu
2. Cilvēka mūža ritums, ģimenes un radu sadzīve
   1. Bērnu dienas. Radības, krustības, audzināšana un mācība
   2. Dzīve bērnībā. Vecāki un bērni, brālis un māsa
   3. Jaunekļu gadi. Mīlestības laiks
   4. Precības un kāzas
   5. Dzīve tautās
   6. Laulātu ļaužu sadzīve
   7. Vecums un mūža beigas
   8. Nāve un bēres
3. Cilvēka darbība saimnieciskā ziņā, dažādi darba arodi
4. Plašāks sabiedriskais stāvoklis un ļaužu šķiras
5. Starptautiskais stāvoklis, tēvu zemes un valsts aizsargāšana pret ārējiem ienaidniekiem
6. Gada svētki un svinamas dienas
7. Mītiskas dziesmas. Debess draudze. Dabas priekšmetu un dabas parādību personifikācija un dievināšana
8. Ieražas un māņi
9. Šis tas
10. Nerātnās dziesmas

Literatūra padziļinātam skatījumam

Arājs, Kārlis. Krišjānis Barons un “Latvju dainas”. Rīga: Zinātne, 1985.

Arbusow, Leonid. Herder und die Begründung der Volksliedforschung im deutschbaltischen Osten. In: Keyser, Erich (Hrsg.). Im Geiste Herders. Gesammelte Aufsätze zum 150. Todestage J. G. Herders. Kitzingen: Holzner Verlag, 1953, S. 129–256.

Barons, Krišjānis. Ievads. Latvju dainas. 1. sēj. Jelgava: Draviņ-Dravnieka ģenerālkomisija, 1894, iii–xxvi lpp.

Barons, Krišjānis. Krišjāņa Barona atmiņas. No: Arājs, Kārlis (sak.). Atmiņas. Rīga: Liesma, 1985, 7.–43. lpp.

Baumanis, Arturs. Krišjānis Barons: dzīve un darbi. Rīga: Krišjāņa Barona biedrības apgāds, 1935.

Bērziņš, Ludis. Greznas dziesmas. Rīga: Zinātne, 2007 [1934].

Bērziņš, Ludis. Latviešu tautas dziesmas, viņu krāšana un gaismā laišana. No: Sēta, daba, pasaule. 8. burtn. Jelgava: Heinriha Alunāna apgāds, 1893, 14.–28. lpp.

Bula, Dace. Dziedātājtauta. Folklora un nacionālā ideoloģija. Rīga: Zinātne, 2000.

Bula, Dace. Johans Gotfrīds Herders un tautas dzejas interpretācijas Latvijā. No: Altmayer, Klaus; Gūtmanis, Armands (sast.). Herders Rīgā. Rakstu krājums. Rīga: Rīgas doma evaņģēliski luteriskā draudze, 2005, 7.–19. lpp.

Daija, Pauls Apgaismība un kultūrpārnese. Latviešu laicīgās literatūras tapšana. Rīga: LU LFMI, 2013.

Grudule, Māra. Zemnieku jeb tautas apgaismība Latvijā – jaunlatviešu kustības avots. No: Daukste-Silasproģe, Inguna (sast.). Meklējumi un atradumi. Rīga: Zinātne, 2005, 8.–36. lpp.

Infantjevs, Boriss. Pirmais latvieša sastādītais tautasdziesmu krājums un tā autors Jānis Sproģis. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa, Nr. 10, 1993, 1.–2. lpp.

Johansons, Andrejs. Latvijas kultūras vēsture 1710–1800. Stokholma: Daugava, 1975.

Juško-Štekele, Angelika. Folkloristika Latgalē 19. gadsimta otrajā pusē. Rēzekne: Rēzeknes Augstskolas izdevniecība, 2002.

Kalvāne, Skaidrīte. Par Celinu Plateri un viņas “Piosnki ludove łotewskie” (1860) kā pirmo latgaliešu folkloras dokumentējumu. Via Latgalica IV: Latgalistikys kongresu materiali, 2012, 31.–45. lpp.

Krogzeme-Mosgorda, Baiba. Songs About Social Classes and Their Presentation in Two Largest Latvian Folksong Editions. Tautosakos darbai, No. 59, 2020, pp. 229–251.

Ozoliņš, Gatis (2014). The Dievturi Movement in Latvia as Invention of Tradition. In: Simpson, Scott; Aitamurto, Kaarina (eds.). Modern pagan and native faith movements in Central and Eastern Europe. Routledge, pp. 94–111.

Paškevica, Beata. Latviešu tautasdziesmu teksti, to pierakstītāji un sūtītāji J. G. Herderam “Tautasdziesmu” izdevuma vajadzībām. No: Bičevskis Raivis (sast.). Vienotība un atšķirība: Johana Gotfrīda Herdera filozofija. Rīga: LU FSI, 2017, 273.–334. lpp.

Pērle-Sīle, Ginta. Materiāla atlases principi vācbaltiešu publicētajos tautasdziesmu krājumos 19. gs. pirmajā pusē. Letonica, Nr. 53, 2023, 40.–61. lpp.

Perle-Sile, Ginta. The First Folk-Song Collections: People, Influences and Attitudes Behind Them. Studia Fennica Folkloristica, No. 27, 2025, pp. 65–83.

Rieuwerts, Sigrid. The Voice of the Scottish Muse on the Shores of the Frozen Baltic: Robert Jamieson, Sir Walter Scot and Riga. In: Bula, Dace; Rieuwerts, Sigrid (eds.). Singing the Nations: Herder’s Legacy. Trier: Wissenschaftlicher Verlag Trier, 2008, pp. 51–60.

Straubergs, Kārlis. Pār deviņi novadiņi. Rīga, Zinātne, 1993

Šmidchens, Guntis. Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā. Rīga: Mansards, 2017.

Švābe, Arveds. Kāda mācītāja dzīve. Stokholma: Daugava, 1958.

Vīksna, Māra. Āronu Matīss un tautasdziesma Bērzaunē. No: Vīksna, Māra (sast.). Latviešu tautas dziesmas: Salasītas un sakrātas uz Bērzaunes apgabala no Āronu Matīsa. Rīga: Zinātne, 2002, 7.–25. lpp.

Vīksna, Māra. Augusta Bīlenšteina ieguldījums latviešu folkloristikā. No: Korsaka, Ināra (sast.). Augusts Bīlenšteins un latvieši. Rīga: Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 2007, 39.–45. lpp.

Vīksna, Māra. Eduarda Voltera ieguldījums “Latvju dainās” un akadēmiskajā latviešu tautasdziesmu izdevumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 76. sēj., Nr. 1, 2022, 89.–99. lpp.

Vīksna, Māra. Neizdebatētais Fricis Brīvzemnieks. No: Rožkalne, Anita (sast.). Materiāli par pasaules strāvām latviešu literatūrā. Rīga: Zinātne, 1998, 5.–10. lpp.

Vīksna, Māra. No Dainu skapja līdz “Latvju dainām”. Rīga: LU LFMI, 2015.

Vilks, Arveds. Daži dainoloģijas jautājumi. Latvju Mēnešraksts, Nr. 1, 1944, 46.–53. lpp.; Nr. 2, 1944, 109.–114. lpp.

Weaver, Ieva; Muktupāvels, Valdis; Grīnvalde, Rita; Lielbārdis, Aigars; Ābele, Ilga Vālodze; Jaudzema, Justīne. The Power of Authorities, Interpretations and Song: The Discourse of Authenticity in the Lartvian Folklore Revival. Traditiones, No. 52(2), 2023, pp. 47–68.

Zeiferts, Teodors. Brīvzemnieks. Tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina. Rīga: RLB Brīvzemnieka rakstu komisijas izdevums, 1929.