VI Ūdeņi: upes, ezeri, jūra kā cilvēka darbības lauks.

2. Vastlāvji zvejas svētkos

Jūrmalnieki no Ragaciema līdz Dubultiem svin jeb nesen vēl svinēja vastlāvī zvejas svētkus. Katra vadus draudze izrīkoja savas dzīres. Pie vadus draudzes pieder visi tie, kas piedalās pie viena vadus vilkšanas. Senāk pie vadus bijis vajadzīgs 7—8 vīru un dažu sievu, vai puiku. Tagad vadus taisa daudz lielākus, un pie katra vadus pieder 10—12 vai vairāk vīru. Šie kā sevišķa vadus draudze sen līdz ar saviem piederīgiem un tuviem pazīstamiem kopā vastlāvi. Ar cik vadiem kāda ciemā zvejo, tik vietās tad arī tura vastlāvi.

Ja divas draudzes savā starpā labi satiekas un vēlās viena otru ielūgt pie sevis viesos, tad viena tura savu vastlāvi otrdienas un otra trešdienas vakarā. Abu draudžu dalībnieki tad izdzīvojas kopā otrdienas naktī cauri pirmā vietā, izgul trešdien paģiras („ņurdēšanas” diena) vai nu turpat pie vastlāvju saimnieka, vai savās mājās, ja tās tuvumā, un sapulcējās trešdienas vakarā otras draudzes svētku vietā. Tā, piemēram, turējuši vastlāvi kaugurnieki otrdien, uzaicinādami pie sevis bigauņciemniekus, un šie atkal trešdien, ielūgdami kaugurniekus savās dzīrēs.

Vastlāvju izrīkotājs ir vadus draudzes “stūrmanis”, tas cienīgākais vīrs no vadus dalībniekiem. Tā kā zveja un peļņa sākās tikai aprīlī vai maijā, stūrmanim jāizliek nauda no savas kabatas priekš maizes, gaļas, alus, brandvīna un citām svētku vajadzībām. Šo priekš dzīrēm iztērēto naudu stūrmanis atdabū pavasarī, kad sāk vadu vilkt. Ja vadus dalībnieki dala savā starpā zivis, stūrmanim atskaita par viņa izdevumiem daļu zivju pēc pastāvošās cenas; ja zivis kopīgi pārdod, tad viņam atlīdzina vastlāvja tēriņu naudā.

Svētku svinēšana norit apmēram šādā kārtībā. Norunātā dienā stūrmanis, vastlāvi sarīkojis, uzaicina pie sevis savus draudzi. Sanāk vadus vīri līdz ar savām sievām un bērniem. Vispirms ēd vakariņas. Pēc vakariņām nosēžās visi, kas var līdzi runāt un māk līdzīgi dziedāt, vīri galda vienā galā, vai arī pie sevišķa galda, sievietes un pusaugas galda otrā galā, vai pie otra galda. Bērni un citi, kas nevar visu līdzi turēt, nošķiras pie malas. Tad sākas tautas dziesmu dziedāšana. Dziedamas, zināms, tikai tādas dziesmas, kas šīmējas uz zvejniekiem, viņu dzīvi un darbu. Pirmo dziesmu uzsāk pats stūrmanis, kas sēd galda galā. Tad seko citi pēc kārtas, kā nosēdušies, gan vīri, gan sievas, katrs ar savu dziesmu. Uzsācējs pie tam pasaka, vai padzied tik divi trīs pirmos dziesmas vārdus, un citi tad dzied kopā līdz tālāk. Ja kāds, kam kārta pienākuse, nezin nemaz dziesmu uzsākt, vai uzsāk dziesmu, kas jau reiz izdziedāta, tam par sodu jāizmaksā priekš draudzes pusstops brandvīna, un viņa vietā dzied cits, kam vairāk dziesmu pie rokas. Tā iet dziedāšana vairākreiz apkārt. Dažās draudzēs katram dziesmas uzsācējam pēc nodziedātas dziesmas pasnieguši kannu alus. Citās draudzēs atkal dziedājuši no vienas vietas, līdz rinda beigusēs, un tad laiduši kannu visapkārt galdam.

Pa dziesmu starpām tērzējuši un jokojušies. Runās jāsargās, ka nepasprūk vārds, kas zvejniekiem nozīmē nelaimi. Tādi vārdi piem. lācis, zaķis, kaķis, dzeguze. Šo vārdu teicējam tad dzina lāci, zaķi, etc. ārā šādā vīzē. Ievēla istabā alus mucu. Vainīgajam jāgulstās mucai virsū, un citi sit tam ar dēli pa muguru, lai nelaimes putnu izdzītu. Bez tam noziedzniekam jāizpērk vēl pusstops brandvīna. Ja kāds pie pašas zvejas izteicis vienu no nelaimīgiem vārdiem, tādu tūlin padzinuši no vadus draudzes.

Vēlāk, kad diezgan izdziedājušies un dziesmu sāk aptrūkt, atved mājā kādu muzikantu un pavada pārējo laiku dancodami. Bet tas notiek retāki. Pa lielākai daļai iet visi uz tuvējo krogu Lapmežā, vai Kaugurēs, kur krodzinieks jau pats muzikantus pagādājis un tiem arī dod ēst un dzert. Par spēlēšanu turpretim maksā paši dancotāji pēc nolīguma, piem. pimberi par katru danci. Allaž pieci, seši puiši, kas tuvāki turās kopā, pasūta kādu danci, kuru arī tikai pastellētāji danco. Katrs no tiem danco pēc kārtas ar visām meitām, vienu laizdams, otru ņemdams. Pēc viņiem atkal cits puišu pulciņš liek spēlēt savu kārt, utt. Tā dancojuši un dzēruši līdz gaismai. Bez vadus zvejniekiem allaž sanāk krogū arī citi jauni ļaudis pa vastlāvjiem izdzīvoties.

Krogus paģiras izgulējuši, gandrīz visi vēl gāja uz savas draudzes vastlāvjiem brokastīs, kas vilkās līdz ceturtdienas vakaram. Ar to tad vastlāvji beidzās.

Uzrakstījis Fr. Dravnieks, Bigauņciemā 1897. gadā pēc Pētera Stūla, pērmiendera, un Pētera Stūla Vīndedzēs stāstījuma.

V Starptautisks stāvoklis, tēvzemes un valsts apsargāšana pret ārējiem ienaidniekiem

NB. Kada dziesmas dziedot, dziedātāji īsākas dziesmas labprāt saver kopā virkne, vai arī iepin zīmīgākas dziesmas daļas otrā dziesma, lai dziedašanu varētu ilgāk turpināt. 

Bez senākām dziesmām tagad rekrūši vairāk dzied dažādas jaunākos laikos darinātas, dzejiski pavājas dziesmiņas. Piemēram aizrādām še uz jau drukātiem krājumiem: 750 (II, 13), 182 Nr. 64; 335 Nr. 1946; 399 Nr. 7, 11, 19, 76, 77 un 120; 427-0-b (II pag. 60 Nr. 3 un pag. 61 Nr. 4).