Veļu laiks

Veļu, garu jeb dievaiņu laiks bija svētākais laiks visā gadā. Tas ilga no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Šinī laikā kaut kurā sestdienā māju saimnieks mieloja mirušo garus. Nodomātam sestdienas vakaram, kad gribēja “dievaines” svētīt, darīja alu, kāva kādu lopu gaļai, cepa plāceņus. Visu māju mēza un tīrīja, no istabas izridāja nevajadzīgas lietas un mēbeles. Bez tam izkurināja pirti, sanesa pirtī pietiekoši silta un auksta ūdens un uzlika uz lāvas gluži jaunas, vēl nelietotas pēršanas slotas. Visi šie darbi bija jāpadara, iekam saule norietēja. Tiklīdz saule bija nogājuse, saimniece sāka vārīt ēdienu. Pa tām starpām saimnieks saģērbās savās labākās drēbēs. Kad ēdiens gatavs, saimniece ielēja kādu daļu traukā, ko saimnieks trīs reizas nesa apkārt mājai un no turienes uz pirti. Pirtī ēdienu nolika uz galdiņa, iesprauda katrā pirts kaktā pa degošam skalam un uzmeta uz krāsni garu. Tad saimnieks ar saimnieci apstaigāja visus pirts kaktus un lūdza “vecos” pie mielasta, teikdami: Eita nu, vecīši, pie vakariņām un neapsmādējat mūsu ēdienu! Šo lūgumu atkārtoja trīsreiz. Tad paši atstāja pirti, lai gari netraucēti mielojās.

Pēc kāda laika saimnieks gāja atkal pirtī un raidīja nu “vecīšus” no pirts ārā, sacīdams: Mēs jūs izpirtinājām un pamielojām, eita nu veseli līdz citam gadam. Novēlat mums šo gadu visu labu, tad citu gadu mēs jūs jo bagātīgi uzņemsim un mielosim. Pie tam izstaigāja visus pirts kaktus, lai neviens no gariem neaizmirstos pirtī. “Vecīšus” aizraidījuši, apskatīja ēdienu, vai tas aiztikts, vai “vecie” no tā ēduši; aplūkoja arī slotas, vai tās valganas, vai “vecie” ar tām pērušies. Ja ēdiens liekās aiztikts un slotas valganas, tad tā laba zīme, ka gari cilvēkiem labvēlīgi; ja otrādi, tad gari par kaut ko uz cilvēkiem dusmīgi un no tiem kāda nelaime gaidāma.

Ēdienu nesa no pirts uz istabu, kur tad visi mājas ļaudis noturēja kopā vakariņas. Pirms garu pamielošanas neviens nedrīkstēja ēdienu aiztikt, nedz smeķēt; kas to darīja, tam vai nu pašam, vai viņa lopiem uzkrita kāds ļaunums.

Kas to vakaru no ēdiena atlikās, to paglabāja pirts vai rijas augšā un apēda nākošā rītā priekš saules lēkšanas. Svešiem, citu māju ļaudīm, no šī ēdiena nedeva.

Daži pagatavoto veļu ēdienu nesušu “vecajiem” uz mežu un nolikuši tur uz kāda resna celma, vai uz liela akmiņa, vai zem kāda liela veca koka.

Par veļu laiku un dvēseļu mielošaku sk. Arī A. Lercha-Puškaiša “Latviešu tautas teikas un pasakas”. VII daļa I sējums. Lpp. 277 un sek. un Э. А. Вольтерь. Материалы для этнографии Латишскаго племени Витебсои губернии. Lpp. 93–94.