Rotaļas (spēlītes)

Rotaļās iet visvairāk pa ziemas svētkiem. Bet tas nav vienīgi noteiktais laiks rotaļāšanai, rotaļājas arī citos svētkos un visādos godos, par bērēs (Nīcā). Bērni, zināms, rotaļājas kuru katru izdevīgu bridi, kad viņu vairāk kopā.

Rotaļas vārētu iedalīt 1)senākās īstās latviešu rotaļās, 2)tādās, kas latviešiem ar citām radu tautām kopējas, un 3)jaunākos laikos no kaimiņu tautām patapinātās. Bet šāda šķirošana būtu dažreiz šaubīga, Tādēļ mēs še rotaļas kārtojām alfabētiski.

1. Adatiņas meklēt. 113c

Viens staigā noliecies, it kā ko meklētu. Otris, aiz kura stāv citi rotaļnieki, viņa cāļi prasa: Ko tu tur meklē? Tas atbild: Adatiņu meklēju. – Tālāk prasa un atbild: Ko ar to adatiņu darīsi? – Kulīti šūšu. – Kam tev kulītes vajag? – Akmentiņus (?) lasīt. – Ko ar tiem akmentiņiem darīsi? Ūdentiņu sildīšu. – Kur liksi ūdentiņu? – Tavus cāļus plucināšu. – Ko mani cāļi tev sariebuši? –Tie man zirņus un pupas noēduši. – Kam tu zediņu netaisīji? No žagariem taisīju, ar diedziņu sasēju, ar mietiņu atspiedu, bet cāļi lec pāri dziedādami. – Tad labāk tos saņem dzīvus, ne kā plucini. Tikai baro tos, badā nenomērdini. Nu, cālīši, prasāt jūsu jaunajam saimniekam ēst.

Te cāļi metās kliegdami brēkdami uz jauno saimnieku, to visādi plucinādami, un paiet labs brīdis, līdz atkal visi tiek pie miera.

Adatiņu arī meklē par sodu, vai ķīlas izpērkot.

2. Ādas mīt, ģērēt. 126b

Kungs sēd savrūp un sūta savu puisi apkārt pie saviem apakšniekiem, citiem rotaļniekiem, lai prasa, kāda kuram āda. Pie pirmā piegājis, puisis prasa: Kāda tam āda? Šis atbild, piemēram: peles āda. Puisis tūliņ iet pie kunga un paziņo, ka tam un tam esot peles āda. Kungs to pieraksta grāmatā, t. i., uzvelk ar ogli zīmīti uz koka. Tad puisis iet pie otra, trešā u. t. t., visiem vaicādams, kāda tiem āda, un atbildi katru reizi atteic kungam. Kad no visiem izzināts, kāda kuram āda, tad sauc ikvienu pa kārtai pie ādas ģērēšanas. Kungs ar puisi tur rokā koku, viens pie viena, otrs pie otra gala, un ģērē atsauktam ādu, tam ar koku pa muguru brauzīdami. Kam maza, plāna āda, piemēram, peles āda, tam pietiek ar vienu drāzienu no augšas uz leju. Kam lielāka āda, piemēram, suņa āda, tam jau brauka muguru vairāk reizy. Kam lāča āda, tam jo stipri mugura jāģērē.

3. Ārstēšana. 126b

Viens no pulka ir dakteris, otrs aptieķneks, visiem citiem rotaļniekiem dakteris dod kādu zāļu vārdu, vienu sauc sīpolu, otru ķiploku, trešo driģenes u. t. t. Kad katrs savu vārdu dabūjis, tad viens no rotaļniekiem nāk pie daktera un sūdzas, ka sāp galva, vai vēders u. t. t. Dakteris nu stāsta aptieķniekam, kādas zāles pret šo slimību vajadzīgas, piemēram: siltumzāles, cērmju zāles, vāveriņi u. c. Aptieķnieks no savas puses vēl dot padomu, ka neskādētu, ja pieliktu arī vēl klāt driģenes u. c. Kad dakteris tā sarunājas ar aptiekneeku par zālēm, katram, kura zāļu vārdu tie piemin, tūliņ jāpieceļās kājās un jāapgriežās riņķī apkārt. Kas to acumirklī un bez kavēšanās nedara, tiek ķīlāts.

4. Amatnieki. 126b

Visi rotaļnieki nosēžas ap galdu un katrs sev iztēlas īpašu amatu: skrīvera, kalēja, galdnieka un citus amatus. Viens turpretim ir kungs par visiem. Kungs un visi amatnieki lēnām klabina ar nagiem pa galda virsu, te pēkšņi kungs paceļ roku un sit ar dūri uz galdu. Kalējam tūliņ jādara tāpat pakaļ. Tad atkal visi paklabina; piepeši kungs grūž ar roku pār galdu. Galdniekam tūliņ jāsāk tāpat darīt, kā kad viņš ēvelētu. Kungs paskrīpā ar pirkstu; skrīveris arī. Pēc kura amata darbošanās kungs ko dara, tam amatniekam tas tūliņ jāsāk darīt pakaļ. Kas to acumirkli neizpilda, tiek ķīlāts.

5. Aitiņas mitināt. 149 i.

Rotaļnieki sastājas rindā. Viņu vadonis, kas rindai stāv priekšā, dzied:

Maģ mana sieniņa,
Daudz aitiņu;
Kurš bijāt labis vīrs,
Mitin’ manas aitiņas.

Pienāk viens ārenieks, kuru rindas vedējs visādi lūko pierunāt, lai tas ņem vienu aitiņu mitināt. Viesis papriekš gan dažādi atrunājas, beidzot taču vienu aitiņu paņem. Rotaļa atkārtojas tik ilgi, kamēr rindas vadons paliek viens pats. Nu tas dzied:

Daudz mana sieniņa,
Maz aitiņu;
Kura bija laba māte,
Atdod manas aitiņas.

„Labās mātes” gan atkal atrod visādus iemeslus, kālab nevarot atdot, bet galu galā taču ikreiz pa vienai aitai atdod atpakaļ, līdz pirmā saimniece visas savas aitas atkal atdabūjusi.

6. Aitiņas ganīt. 75b

Istabas dibinā sēd krēslā "saimniece", istabas vidū ganās "aitas", pie kuram par sargu stāv "gans", ar savu "suni", un durvu kaktā slēpjās "vilks''. Gans iet aitu baram apkārt, sit vienu kociņu uz otru un saka: Ganu, ganu aitiņas, vilks jūs ēdīs! Tad atsāj suni pie lopiem, iet pats pie saimnieces un saka: Saimniec, dod brokasti! – Saimniece: Kāpēc aitas atstāji vienas? Vilks vēl kādu aiznesīs. – Gans: pie aitām aplika suns.

Pa to laiku vilks pielavījies pie aitām. Suns gan sāk riet, bet vilks paķer aitu un aizved to sev līdzi savā kaktā. Gans atnāk atpakaļ, iet savam ganāmam pulkam apkārt un runā, jeb dzied:

Ganu, ganu avitiņas,

Tad iet atkal pie saimnieces pēc brokasta, un vilks aiznes citu aitu. Tā rotaļa atkārtojās, kamēr visas aitas atrodas vilka kaktā.

Nu gans iet aitas meklēt un suns dzen pēdas. Ceļā gans, uz zemi lūkodams un ar spieķi rādīdams, saka: Te pēdiņa, te spiriņa, te asins pilīte! Beidzot gans pienāk pie vilka alas. Bet nu aitas palikušas pie suņiem, krīt meklētājiem virsū un tos stipri paplucina. Rotaļu pavadošas dziesmiņas arī šādas:

1. Es ganīju avitiņas,
Ik vakara viena zuda.
Pin, brālīti, augstu žogu,
Lai vilciņš nepieiet.

2. Ganu, ganu aitiņas,
Silta silta saulīte,
Silta silta saulīte,
Zaļa, zaļa zālīte.
Miedziņš nāk, miedziņš būs,
Ik vakara viena zūd.

Šai rotaļai ir vairāk variāciju, no kurām še uzzīmēsim divs pēc jau drukatiem avotiem, vienu no Vitebskas latviešiem, otru no leišiem.

1. Gans un vilks. 427-0-b (I pag. 55 Nr. 5)

“Gans” iet savam “aitu” baram apkārt, un katrai aitiņai savu spieķīti uz galvu likdams saka:

Gonu, gonu vušķeņis, da vokora ni vīnys navaida! Tad iet pie "saimnieces'', tas nomaļus sēž un saka: Mameņ dūd maņ maizis! Saimniece atbild, ka maize vēl nav izcepuse. Pa to laiku "vilks" aizskrej pie aitām un parauj vienu aitu projām pie sevis kaktā. Gans atgriežās atpakaļ, apiet tā pat kā pirmīt savu aitu baru un saka: Gonu, gonu vušķeņis, da vokora vīnys navaida! Tad iet atkal pie saimnieces maizes prasīt. Saimniece atbild, maize vēl esot krāsnī, vai maize esot sadeguse, vai cita kāda nelaime ar maizi notikuse. Bet vilks katreiz, ganam projām ejot, aiznes pa aitai, kamēr ganam beidzot visas noņemtas.

Nu gans iet aitas meklēt un pie vilka piegājis prasa: Kur aitas? Vilks atbild: Nezinu. Aitas, aiz vilka stāvēdamas, sit plaukstās. Gans prasa: Kas tī plaukš? Vilks: Bobys drābis veļej.

Aitas atkal taisa troksni. Gans prasa: Kas tī šveikst? Vilks: Ols bucā.

Tad gans lūdz vilku pie sevis pirtī. Vilks jautā, kādu malku pirts kurināta. Gans atbild: Bērza malku. Vilks: Bērzu malka par daudz karsta, neieiešu. Gans: Priedes malku. Vilks: Priedes malka dod sīvu garu, neieiešu. Gans: Egles malku. Vilks: Egles malka dikti sprēgā, neieiešu. Gans: Vītola malku. Vilks: Vītola malka nesilda, neiešu. Gans: Liepas malku. Vilks: Liepas malka laba malka, nu iešu. Bet kur tavi suņi? Gans: Mani suņi piesieti.

Vilks aiziet. Viņu nogulda uz lāvas un apsedz. Apakš lāvas aizdedzina salmu kušķi. Aitas pārvērtušas par suņiem, krīt vilkam virsū un rausta to uz visām pusēm. Lāva apgāžās un vilks iekrīt degošos salmos. Ar to rotaļa beidzās.

2. Gans un vilks. 415 pag. 110

Rotaļnieki apsēžas zemē apaļiski slēgtā rindā; tie ir "aitas". Viens ar spieķi rokā iet rindai apkārt; tas ir "gans". Otrs sēd kaktā; tas ir "vilks". Aitām apkārt iedams gans dzied:

Gaņu, gaņu avelēs,
Vilks tup už torōs,
As to vilka nelabei bijou,
Vilka aķis vobolei,
Sukūt suku, pasumdīšu
Su kečargu pabadīšu.

Kamēr gans otrā pusē, vilks piepeši sagrābj aitu un aizved savā kaktā. Gans, atgriežas un atradis vienu vietu tukšu, iet aitu meklēt. Raudādams un uz nūju atspiezdamies, tas iet pa vilka pēdām un saka:

Če vilka pedēle,
Če kraeja lasēle!

Vilku sadzinis, gans viņu visādi tirda kā savu aitu zagli. Vilks atbild: Vai tavu aitu dēļ man nebūs brīv paskatīties uz aitu stalli?

Beidzot abi krīt kopā un labi izplūcās.

7. Bagāts un nabags

No rotaļnieku pulka izvēl divus labus dziedātājus, kas prot dziesmu sākt un meldiju turēt. Viens no tiem nostājās istabas dibinā. Viņam pa labi un kreisi roki stāv garā rindā visi citi rotaļnieki. Viņš ir, kā dziesma teic, bagātais muižnieks. Otrs nostājas viens pats bagātajam pretī pie durvīm. Tas ir nabadziņš.

Bagātais uzsāk dziesmiņu:

Es bagāts muižnieks,
Man putniņu pilni zari,
Man putniņu pilni - ijō!

Un tā lielīdamies iet ar visu savu saimi uz durvu pusi. Viņa pulks, pēc takts lēkādams, dzied savam vadonim līdzi. Pie nabaga tikuši, tie atkal atkāpjās uz dibinu un apstājās savā pirmajā vietā.

Nu iet savu kārtu nabags uz dibinu pie bagātā, pazemīgi dziedādams:

Es bij' vājš nabadziņš
Dod man vienu pazarīti,
Dod jel vienu paza - ijō!

un tad atkāpjas atpakaļ savā vietā pie durvīm.

Bagātie no jauna iet uz durvu pusi un atpakaļ, dziedādami:

Došu, došu nesaliegšu,
Jele vienu pazarīti,
Jele vienu paza - ijō!

Tiklīdz tie savā vietā apstājušies, iet nabags un dzied:

Kad es iešu, tad es ņemšu
I to pašu dižino,
I to paši diži - ijō!

un pie pulka pienācis, paņem venu no rindas gala, aizved to sev līdzi un nostāda pie durvīm.

Pec tam iet bagātie diedami un dziedādami:

Dižino tautas veda,
Vēl palika dižināka,
Vēl palika diži - ijō!
Vēl palika dižināka
Māmiņai malējiņa
Māmiņai malē - ijō!
Māmiņai malējiņa,
Rīta ganu dzinējiņa,
Rīta ganu dzine- ijō!

Ar to pirmais cēliens beidzas un rotaļa atkārtojas no iesākuma. Nabags atkal noņem bagātajam vienu putniņu no otra rindas gala. Tā rotaļa turpinās tālāk, līdz kamēr nabags bagātajam gan no vienas, gan no otras rokas nolasījis visus putnus.

Viens pats palicis, senākais bagātais uzsāk dziesmiņu, kuru arī visi rotaļnieki, uz priekšu un atpakaļ iedami, dzied lidz:

Kur es iešu, to darīšu,
Viena pate palikuse?
Viena pate pali - ijō!
Brāļi karā i aizgājuši
Māsas tautas izvadāja,
Māsas tautas izva - ijō!
Pulkiem skrēja raudavītes,
Kur bij man vienai iet?
Kur bij man vienai - ijō!
Vai bij man iesalaisti
Raudavīšu pulciņā?
Raudavīšu pulci - ijō!

Še dziesmiņas sācēja pieiet pie rotaļnieku pulka, paņem ar vienu roku vienu rindas galu, ar otru roku otru, un nu visi uz vienu un otru pusi riņķī griezdamies, dzied tāļāk:

Dod, māmiņa, pulkā mani,
Pulkā laba dzīvošana,
Pulkā laba dzīvo-ijō!
Ar pulciņu druvā gāju.
Drīz darbiņu padarīju.
Drīz darbiņu pada-ijō!

Šai rotaļai ir dažas variācijas, piemēram: Rotaļnieku sastāvs, iedalījums un darbība kā augšā.

Rotaļu pavada sekošās dziesmas:

Es bij' viens bagāts putnis,
Man putniņu Dievs in gan,
Pilnas zaru pazarītes,
Pilna pate galotnīte,
Es varēju otram dot,
Ir pašam atlikās.

Es bij' viens nabags putnis,
Man putniņu pamazam,
Es tev lūdzu, bajāriņi,
Dod man vienu pazarīti,
Dod man vienu pazarīti,
Kas tev lieti nederēja.

Nabags dabū no bagātā vienu putnu un aizved sev līdz.

Dziesma un darbība atkārtojas no iesākuma, un nabags, savu dziesmu beidzis, katru reizi paņem no bagātā pa putniņam, kamēr bagātais paliek bez neviena, Tad nabags, kas nu palicis bagāts, lūdz senāko bagātnieku viesībās:

Es tev lūdzu, bajāriņi,
Nāc nabaga viesībās,
Došu ēst, došu dzert,
Došu dūri mugurā.

Pie šiem vārdiem viss pulks krīt bajāram virsū un sit tam pa muguru. Tas nu ir nabags. 200a.

Pavadošo dziesmiņu varianti vēl šādi.

1. Es bij' viens bagāts putnis,
Man putniņu pilli zari,
Man putniņu pilli zari,
Pillas zaru pazarītes.
Bij man rijas kūlējiņi,
Bij man maļu malējiņi;
Es varēju citam dot,
It pašam vēl palika.

Es bij' viens nabags putnis,
Man putniņu pamazāk,
Tukšas zaru pazarītes,
Tukša pate galotnīte.
Ne man rijas kūlējiņu,
Ne man māļu malējiņu.
Es tev lūdzu, bagātais,
Dod man vienu nozarīti,
Ja nedosi nozarīti
Nolauzīšu galotnīti.

Es tev lūdzu, bagātais,
Nāc pie manis mieloties,
Došu ēsti, došu dzert,
Došu rungu pa muguru.
(al. Došu desu par zobiem). 272a, 281b

2. Es bij tāda nabadzīte
Viena pate palikuse.
– Es bij' viens bagāts vīrs,
Man putniņu pilni zari.
– Es tev lūdzu, bagātais,
Dod man vienu pazarīti.
– Es nedošu nabagam
Ne mazaju pazarīti.
– Es tev došu baltu vistu
Ar visiem cālīšiem.
– Man pašam baltas vistas
Ar visiem cālīšiem.
– Es tev došu raibu govi,
Raibas goves ganītāju.
– Man pašam raibas goves,
Raibu govu ganītāja.
– Es tev došu bēru zirgu,
Bēra zirga jājējiņu.
– Man pašam bēri zirgi,
Bēru zirgu jājējiņš.
– Es tev došu raibus cimdus,
Raibu cimdu adītāju.
– Man pašam raibi cimdi,
Raibu cimdu adītāja.
– Lūdzu, lūdzu, ja nedeva,
Ņemu pats savu roku,
Ņemu pats savu roku
Diženaju malējiņu,
Diženaju malējiņu
Slēžu kreklu audējiņu,
Lai palika māmiņai
Mais' audekla audējiņa. 22i, 353-1

3. Es bij' viens bagāts vīrs,
Man bij putnu pilni zari.
Es tev lūdzu bagātais,
Dod man vienu pazarīti.
Es nedošu nabagam,
Ne plikaju pazarīti.
Iešu pats, ņemšu pats,
Ņemšu visu dižāko. 55-2

8. Balteni meklēt. 415 pag. 121 Nr. 24

Vispirms met žerbiņus, kam pirmam nākas balteni sviest. Baltenis ir nomizāts balts sprunguls. Visi citi dalībnieki noguļas zemē; tiem apklāj galvu ar kādu apsegu, lai viņi neko nevarētu redzēt. Metējs nu aizsviež balteni kaut kur projām un tad sauc: gatavs! Visi lec augšā un skrej balteni meklēt. Kas balteni atrod, ir jaunais balteņa metējs.

9. Bite (Dunduris) jeb: Kas dārzā? 6c. –Sal. 399 Nr. 82; 415 pag. 117 Nr. 21

Sastādās dārziņš\* (\*Daudz un dažādās latviešu rotaļās min “dārziņu”. Dārziņš ir apaļā rindā sastājusēs un rokās saķērusēs rotaļnieku draudze.) Dārziņa vidū stāv sieviete "bite". Dārziņam uz vienu un otru pusi apkārt griežoties, visi kopā dzied;

Kas dārzā, kas dārzā?
Bitīt' rožu dārziņā.
Kas tai vārda, kas tai vārda?
Anna (Trīne etc.) vārda, Anna vārda,
Lai ir Anna , ja ir Anna,
Šogad vīra nedabūs,
Ja dabūs, tad dabūs,
Kad būs kriķu vasariņa.
Nu būs kāzas, nu būs kāzas,
Nu ir kriķu vasariņa.

Še dārziņš apstājās griezties, rotaļnieki saceļ rokas uz augšu, lai pa starpām varētu svabadi iziet un ieiet, un dzied tālāk:

Lodā, bitīte,
Pa zaru zariem,
Pa zaru zariem,
Pa lapu lapām;
Ja kādu atrodi
Liec savā vietā.

Pa to laiku bitīte žigli lodā uz āru un iekšu vīdamies pa rotaļnieku starpām un beidzot pie kāda vīrieša apstājusēs, šo ieliek savā vietā dārziņa vidū un pate iestājas rindā viņa vietā.

Dārziņš sāk no jauna griezties un rotaļnieki dzied:

Kas dārzā, kas dārzā?
Dundurs rožu dārziņā.
Kas tam vārda, kas tam vārda?
Kārlis (Jānis etc.) vārda, Kārlis vārda.
Lai ir Kārlis, ja ir Kārlis.
Šogad sievas nedabūs;
Ja dabūs, tad dabūs;
Kad būs kriķu vasariņa.
Nu būs kāzas, nu būs kāzas,
Nu ir kriķu vasariņa.
Dārziņš atsāk griezties.
Lodā dundur,
Pa zaru zariem,
Pa zaru zariem,
Pa lapu lapām;
Ja kādu atrodi,
Liec savā vetā.

Nu "dunduris" lodā tāpat kā pirmīt "bite", un ieliek beidzot kādu sievieti vidū, iestādamies viņas vietā rindā. Tagad atkal bite rožu dārziņā. Tādā kārtībā rotaļa turpinās pēc patikas tālāk, pie kam allaž nāk pamīšus gan bite, gan dunduris rožu dārzā. Bites un dundura vārdu teic tādu, kāds katreiz vidū stāvētājam krustams vārds.

1. Kas dārzā, kas dārzā?
Bitīt' (Dundurs) rožu dārziņā.
Kā tai (tam) vārds, kā tai (tam) vārds?
NN vārds, NN vārds.
Lai tai (tam) bija NN vārds.
Šogad vīra (sievas) nedabūs.
Ja dabūs, tad dabūs
Par deviņas vasariņas.
Lodā, bitīte (dundur),
Pa zaru, zariem,
Ja kādu atrodi,
Liec savā vietā. 64i, 75b, 325c

2. Kas dārzā, kas dārzā,
Bite rožu dārziņā.
Kas klētī, kas klētī?
Vilānīšu audējiņa.
Vai bij bite, vai ne bite,
Vai tā pate brāļu māsa.
Lodā, bitīte,
Pa zaru zariem,
Meklē citu,
Liec savā vietā. 224b

4: Klētī sagšu audējiņa 241e.

3. Kas dārzā, kas dārzā?
Bite rožu dārziņā.
Nebij bite, nebij bite,
Māsa bija, māsa bija
Ložā, ložā,
Lakstīgala.
Caur rožu saknēm,
Caur ābelēm. 188-0, 200a

4. Ložņā, lakstīgala,
Caur rožu saknēm,
Caur rožu saknēm,
Caur pazarēm,
Caur brālīša
Vara ramatiem. 149g

5. Ložā, bitīte,
Caur vara pamatu,
Caur vara pamatu
Ozola klētī,
Ozola klētī
Baltā liepu gultā. 216a

9a. Šīs rotaļas variācija. 401

Rotaļnieki sastājās pa pāriem apaļā slēgtā rindā, sastāda dārziņu. Viens nepārnieks, sieviete, vai vīrietis iestājas dārziņa vidū. Dārziņam grozoties dzied:

Kas dārzā, kas dārzā?
Bite (dundurs) rožu dārziņā.
Kas vārdā, kas vārdā?
NN vārdā, NN vārdā.
Lai tai (tam) bija NN vārds,
Šogad vīra (sievas) nedabūs.

Te dārziņš izirst juku jukām. Vidū stāvētājs paņem vienu. Nu arī visi citi steidzās sev iegūt otru pārinieku, jo neviens negrib palikt vienatnē. Taču beidzot viens paliek pāri. Tas tad iestājās jauna dārziņa vidū, un rotaļa atkārtojas.

10. Divi blēži. 149

Divi sēž dārziņa vidū, katrs savrūp savā krēslā. Citi iet apkārt, dziedādami:

Iekš šīs bedres
Sēž divi blēži.
Šie divi blēži
Sāk kopā lēkt.
Šie divi blēži
Sāk rokas dot.
Šie divi blēži
Sāk apkamties.
Šie divi blēži
Sāk bučoties.

Vidū ieslēgtie dara katreiz pēc dziesmas vārdiem.

11. Brālis un māsa. 319c

Rotaļnieki sastāda dārziņu. Dārziņa iekšpusē iet apkārt vīrietis. Ikviens, pie kura tas pienāk, liek tam priekšā savu jautājumu: prasa, lai parāda, ka dara to un to darbu. Apkārtgājējs katram prasītājam atbildēdams, izrāda rokām un vaibstiem prasītā darba strādāšanu.

Parād', brālīt,
Kā ara zemīti?
Šitā, māsiņ,
Zemīti ara.
Parād', brālīt,
Kā ecē zemīti?
Šitā, māsiņ,
Zemīti ecē.
Parād', brālīt,
Kā sēja liniņus?
Šitā, māsiņa,
Liniņus sēja.
Parād', brālīti,
Kā auga liniņi?
Šitā, māsiņ,
Liniņi auga.
Parād', brālīt,
Kā plūce linus?
Šitā, māsiņa,
Liniņus plūce.
Parād', brālīt,
Kā grieze liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus grieze.
Parād', brālīt,
Kā cirte liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus cirte.
Parād', brālīt,
Kā krāve vezumu?
Šitā, māsiņ,
Vezumu krāve.
Parād', brālīt,
Kā mērcē liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus mērcē.
Parād', brālīt,
Kā sloga liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus sloga.
Parād', brālīt,
Kā vilka ārā?
Šitā, māsiņ,
Ārā izvilka.
Parād', brālīt,
Kā klāja linus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus klāja.
Parād', brālīt,
Kā ņēme kopā?
Šitā, māsiņ,
Kopā saņēme.
Parād', brālīt,
Kā sēja kūli?
Šitā, māsiņ,
Kūli sasēja.
Parād', brālīt,
Kā paisa liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus paisa.
Parād', brālīt,
Kā kulsta liniņus?
Šitā, māsiņ,
Liniņus kulsta.
Parād', brālīt,
Kā liniņus sukāja?
Šitā, māsiņ,
Linus sukāja.
Parād', brālīt,
Kā griezte gristē?
Šitā, māsiņ,
Grīstē grieze.
Parādi, brālīt,
Kā vērpe linus?
Šitā, māsiņ,
Linus vērpe.
Parād', brālīt,
Kā tine kamoli?
Šitā, māsiņ,
Kamoli tine.
Parād', brālīt,
Kā mete audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu mete.
Parād', brālīt,
Kā riete audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu riete.
Parād', brālīt,
Kā saista audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu saista.
Parād', brālīt,
Kā aude audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu aude.
Parād', brālīt,
Kā grieze audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu grieze.
Parād', brālīt,
Kā balin' audeklu?
Šitā, māsiņ,
Audeklu balina.
Parād', brālīt,
Kā tine ritumā?
Šitā, māsiņ,
Ritumā tine.
Parād', brālīt,
Kā mēro krekliņus?
Šitā, māsiņ,
Krekliņus mēro.
Parād', brālīt,
Kā grieze krekliņus?
Šitā, māsiņ,
Krekliņus grieze.
Parād', brālīt,
Kā šue krekliņus?
Šitā, māsiņ,
Krekliņus šue.
Parād', brālīt,
Kā lika pūrā?
Šitā, māsiņ,
Ielika pūrā.
Parād', brālīt,
Kā dala tautās?
Šitā, māsiņ,
Tautās izdala. 319c Nr. 3277

Līdzīga dziesma 22p. –Sal. 427-0-b(1 pag 54 Nr. 3)

12. Brāļošanās. 75b

Divi vīrieši nosēžās viens otram pretī zemē tādā attālumā, cik garš ir dvielis, kura vienu galu katris tura savā kreisajā rokā. Labajā rokā tiem iedod no drānas savītu grīsti, un tad abiem aizsien acis.

Nu viens no viņiem sauc: Brāl, kur tu esi? Otrs atbild: Še pat! Pirmais tūlīt sit ar savu grīsti uz to pusi, no kurienes balss nāca, un, ja pretinieks neprot pie laika izvairīties, tas dabū krietnu belzienu.

Tad prasa tāpat otrs, un, atbildi dabūjis, lūko pēc balss savu pretinieku trāpīt. Tā prasa un sit katrs savu reizu, kamēr abiem diezgan.

13. Brūtīte. 200a

Viena meita “brūtīte”, stāv plāna vidū, citi rotaļnieki dancio tai apkārt dziedādami:

Miersti, miersti, brūtīte,
Jau māsa mira;
Miersti, miersti, brūtīte,
Jau brālis mira;
Miersti, miersti, brūtīte,
Jau māte mira;
Miersti, miersti, brūtīte,
Jau tēvis mira;
Miersti, miersti, brūtīte,
Brūtgāns mira.

Kamēr citi tā dzied, brūtīte tupjās arvien zemāk. Pie beidzamiem vārdiem tā notupjās līdz pat zemei un apsedzās ar drānu. Tā miruse.

Nu rotaļnieki sāk dziedāt otrādi.

Celies, brūtīte,
Jau māsa ceļās;
Celies, brūtīte,
Jau brālis cēlās;
Celies, brūtīte,
Jau māte cēlās;
Celies, brūtīte,
Jau tēvis cēlās;
Celies, brūtīte,
Brūtgānis cēlās.

Šo otru pusi dziesmai dziedot, brūtīte atkal pamazām pacēlās, līdz beidzot stāv stāvus. Tad tā noņem uzsegto drānu un priecīgi dzied:

Dievs dod tam pašam mirti,
Kas teic mani nomirušu!
Dzīvs man tēvis, māmulīte,
Dzīvs maizītes arājiņis;
Mans maizītes arājiņis
Tīrumāji gavilēja. 2001, 397

1. Mēredini, mōseņ,
Mērs tovs tāvs;
Mēredini, mōseņ,
Mērs tova mōte;
Mēredini, mōseņ,
Mērs tovs brōļs;
Mēredini, mōseņ,
Mērs tova mōsa;
Mēredini, mōseņ,
Mērs tova radņa;
Mēredini, mōseņ,
Mērs tovs bryutōns.–
Tev patim mērti beja.
Kas sacēja nūmyruši!
Dzeivs muns bryutgōneņš,
Reigā pērka kumeļeņu,
Vyzuļōtu vaiņuceņu,
Vyzuļōtu vaiņuceņu,
Sudobrōtu gredziņeņu. 427a, 427-1.

14. Dāldera dāvināšana. 127, 415 pag. 113

Sasēžas uz beņķa gara rinda rotaļnieku. Viens paliek stāvot, salauž tik daudz skangalīšu, cik rotaļas dalībnieku, iet tad pēc kārtas pie katra no tiem, ikvienam pa skangalītim iedodams un pieteikdams: Še tev dālderis, pirc par to, ko gribi, tik vien nesaki ne jā, ne nē.

Pēc kāda brīža dālderu devējs atkal pienāk pie apdāvinātiem un sāk tos pa vienam izjautāt: Ko nopirki par savu dālderi? Vai tevi nepiekrāpa? Utt. Uz jautājumiem atbildot, jāsargās no vārdiem jā un nē, jo tiklīdz atbildētājs tos iepin savā runā, tam jādod ķīla.

Kad vairāk ķīlu saņemts, katram sava ķīla jāizpērk, t.i. jāizdara tas, ko ķīlu ņēmējs pavēl, jeb ko nospriež sapulce. Ja sapulce spriež, tad ķīlu papriekš vis nerāda, bet tik prasa: Kas man jādara, kā ķīla tagad manā rokā? Spriedēji uzdod kādu zināmu darbu izdarīt. Nu parāda ķīlu un viņas īpašniekam uzdevums jāizpilda, lai atdabūtu savu ķīlu.

15. Dievs un velns. 126b

Divi rotaļnieki, sauksim viņus Bauri un Mauri, klusām savā starpā norunā, kurš no viņiem būs Dievs, kurš velns. Še nu ņem sagrieztu dvieli viens pie viena, otris pie otra gala un tura to galvas augstumā. Citi visi nostājas garā rindā cits aiz cita un iet tā pa dvieļa apakšu cauri. Priekšpēdējā rindā Bauris un Mauris nolaiž dvieli un atsķir to no citiem. Atšķirtajam nu jāizvēlas, pie kura tas grib iet, vai pie Baura, vai pie Maura. Kurš no viņiem Dievs, kurš velns, to cits vēl neviens nezin. Katrs nostāda savus piekritējus savrūp.

Pēc tam iet atlikušie no jauna pa dvieļa apakšu cauri. Katru reiz atšķir atkal pēdējo un tas piekrīt vai nu Baurim, vai Maurim, kā kurš pats to vēlās.

Kad visi saņemti un atšķirti divās pulkos, tad Bauris sāk savējus ar sagriezto dvieli pērt un visādi vaijāt. Mauris turpertī savējus glauda un mīlina. No šādas izturēšanās tagad arī dabū zināt, ka Mauris ir Dievs un Bauris velns.

16. Mīļais draugs. 75b

Rotaļnieku vidū stāv meita, vai pusis, kas sērojās pēc mīļa drauga. Rotaļnieki dzied un izpilda pie tam darbiem un vaibstiem dziesmas vārdus.

Tas vējiņš pūta,
Tas salmiņš dancoj',
Tie putni mežā,
Tik skaisti dziedāj'.
Aiz augsta kalna,
Aiz liela meža
Tur jauna meitiņ'
It gauži raudāj':
"Mazs putniņš mežā,
Ir tam savs draudziņš,
Man cilvēka bērnam,
Nav sava drauga"!

Neraudi, meitiņ,
Neraudi gauži,
Redz kur nāk, redz kur nāk
Tavs mīļais tētiņš.
– Kas man no tētiņa,
Kas no tētiņa,
Kad man nav sava,
Sirdemīļā drauga!
Tas vējiņš pūta, etc.

Neraudi, meitiņ,
Neraudi gauži,
Redz' tur nāk, redz' tur nāk
Tav' mīļā māmiņ'.
– Kas man no mātes,
Kas no māmiņas,
Kad man nav sava
Sirdsmīļā drauga!
Tas vējiņš pūta, etc.

Neraudi, meitiņ,
Neraudi gauži,
Redz kur nāk, redz kur nāk
Tavs mīļais brālīts.
– Kas man no brāļa,
Kas no brālīša,
Kad man nav sava
Sirdsmīļā drauga!
Tas vējiņš pūta, etc.

Neraudi, meitiņ,
Neraudi gauži,
Redz kur nāk, redz kur nāk
Tav' mīļā māsiņ'.
– Kas man no māsas,
Kas no māsiņas,
Kad man nav sava
Sirdsmīļā drauga!
Tas vējiņš pūta, etc.

Neraudi, meitiņ,
Neraudi gauži,
Redz kur nāk, redz kur nāk
Tavs mīļais draudziņš.
– Vairs neraudāšu,
Vairs nesērošos,
Nu man ir, nu man ir
Savs mīļais draugs. 75b

Līdzīgas dziesmas: 22p, 28d, 42-1, 55-2, 75p, 91c, 172a, 224o Nr. 4428, 264g un h, 267b, 290g, 308, 303, 338, 364-1, 403.

1. Jauna ustoba,
Bolti lūdzeņi,
Sēdēja meitiņa,
Gaužo raudōja.
Naraudi gauži,
Napyuti gryuši,
Jau atīt, jau atīt
Tova mīlō māmeņa.
– Kas man nu mōtes,
Kas manu nu viņas,
Ka man nav, ka man nav
Sova mīļō drauga.
Mežā ir putņeņš,
Tam ir sovs draudzeņš,
Man vīnai, man vīnai
Nav mīlō drauga.

Tys vējeņš pyute,
Tys ar man doncōj'.
Tej jauna meitiņa
Gaužo raudōj'.
Naraudi gauži,
Napyuti gryuši,
Jau atīt, jau atīt
Tovs mīlais tēteite.
– Kas man nu tāva,
Kas manu nu viņa,
Ka man nav, ka man nav
Sova mīļō drauga.
Mežā ir putņeņš,
Tam ir sovs draudzeņš,
Man vīnai, man vīnai
Nav mīlō drauga.

Tys ar man doncōj'.
Tej jauna meitiņa
Gaužo raudōj'.
Naraudi gauži,
Napyuti gryuši,
Jau atīt, jau atīt
Tovs mīlais brōļeits.
– Kas man nu brōļa,
Kas manu nu viņa,
Ka man nav, ka man nav
Sova mīļō drauga.
Mežā ir putņeņš,
Tam ir sovs draudzeņš,
Man vīnai, man vīnai
Nav mīlō drauga.

Tys ar man doncōj'.
Tej jauna meitiņa
Gaužo raudōj'.
Naraudi gauži,
Napyuti gryuši,
Jau atīt, jau atīt
Tov’ mīlō mōseņa.
– Kas man nu mōsas,
Kas manu nu viņas,
Ka man nav, ka man nav
Sova mīļō drauga.
Mežā ir putņeņš,
Tam ir sovs draudzeņš,
Man vīnai, man vīnai
Nav mīlō drauga.

Tys vējeņš pyute,
Tys ar man doncōj'.
Tej jauna meitiņa
Gaužo raudōj'.
Naraudi gauži,
Napyuti gryuši,
Jau atīt, jau atīt
Tovs mīlais draudzeņš.
– Ot ņu, ot ņu!
Vairs naraudōšu,
Vairs naraudōšu,
Vaiņuku likšu,
Vaiņuku likšu,
Gradzynim meišu.

Tys vējeņš pyute,
Tys ar man doncōj'.
Tej jauna meitiņa
Skaiški dzīvōj,
Skaiški dzīdōj,
Mīli runōj,
Mīli runōj
Ar sovu draugu. 427-1-a

Līdzīga dziesma: 426a.

2. Pūte, pūte vēji,
Salmiņš dancoja;
Smuka, mīļa meitiņa
Tik gauži raudāja.
Neraudi, neraudi,
Mana mīļa meitiņa,
Tava paša mīļie
Brālīši nācis.
– Lai mani brāļi,
Kur mani brāļi,
Kad mans mīļais
Draugs atnācīs?

Pūte, pūte vēji,
Salmiņš dancoja;
Smuka mīļa meitiņa
Tik gauži raudāja.
Neraudi, neraudi,
Mana mīļa meitiņa,
Tavas pašas mīļās
Māsiņas nācīs.
– Lai manas māsas,
Kur manas māsas;
Kad mans mīļais
Draugs atnācīs?

Pūte, pūte vēji
Salmiņš dancoja;
Smuka mīļa meitiņa
Tik gauži raudāja.
Neraudi, neraudi,
Mana mīļā meitiņa,
Tavs pašas mīļais
Tēvs nācīs.
– Lai mans tēvs,
Kur mans tēvs;
Kad mans mīļais
Draugs atnācīs?

Pūte, pūte vēji,
Salmiņš dancoja;
Smuka mīļa meitiņa
Tik gauži raudāja.
Neraudi, neraudi,
Mana mīļa meitiņa,
Tava paša mīļā
Māte nācis.
– Lai mana māte,
Kur mana māte;
Kad mans mīļais
Draugs atnācīs?

Pūte, pūte vēji,
Salmiņš dancoja;
Smuka mīļa meitiņa
Tik gauži raudāja.
Neraudi, neraudi,
Mana mīļā meitiņa,
Tava paša mīļie
Radi nācis.
– Lai man radi,
Kur man radi;
Kad mans mīļais
Draugs atnācīs? 21d Nr. 3512

3. Tas putniņš dzied,
Tas mežiņš skan
Tā mīļa meitiņ'
Gauži raud.
Neraud' tik gauži,
Neraud' tik gauži,
Rau kur nāk
Tavs mīļais tēvs.
Kas man no tēv'
Kas man no tēv',
Ka man nav
Sav' īsta draug'!

Tas putniņš dzied,
Tas mežiņš skan,
Tā mīļā meitiņ'
Gauži raud.
Neraud' tik gauži,
Neraud' tik gauži,
Rau kur nāk'
Tav' īstā māt'.
– Kas man no mātes,
Kas man no mātes,
Ka man nav
Sav' īsta draug'!

Tas putniņš dzied
Tas mežiņš skan,
Tā mīļā meitiņ'
Gauži raud.
Neraud' tik gauži,
Neraud' tik gauži,
Rau, kur nāk,
Tavs mīļais brāls.
– Kas man no brāļ'
Kas man no brāļ'
Ka man nav
Sav' īsta draug'.

Tas putniņš dzied,
Tas mežiņš skan,
Tā mīļā meitiņ'
Gauži raud'.
Neraud tik' gauži,
Neraud' tik gauži,
Rau, kur nāk
Tava īstā mās'.
– Kas man no māsas,
Kas man no māsas,
Ka man nav
Sav' īst draug'.

Tas putniņš dzied,
Tas mežiņš skan,
Tā mīļā meitiņ'
Gauži raud.
Neraud' tik gauži,
Neraud' tik gauži,
Rau, kur nāk
Tavs īstais draugs.
– Lai Dieviņš dod,
Lai Dieviņš dod
Tad man sirds
Papriecāsies. 319e

4. Tas vējiņš pūta,
Tā spalviņ' dancoja,
Tur gauži raudāja
Viens puisēniņš.
Neraudi, puisīt,
Nebrēci, puisīt,
Raug tava mīļā
Māmiņa nāk.
– Kas man no mātes,
Kas man no mātes,
Kad mana mīļā
Draudziņa nav!
Mazs putniņš mežā,
Ir tam savs draudziņš,
Es nabaga puisiņš,
Man nav sava drauga.

Tas vējiņš pūta,
Tā spalviņ' dancoja,
Tur gauži raudāja
Viens puisēniņš.
Neraudi, puisīt,
Neraudi, puisīt,
Raug, tavis mīļais
Tētītis nāk.
– Kas man no tēva,
Kas man no tēva,
Kad mana mīļā
Draudziņa nav!
Mazs putniņš mežā,
Ir tam savs draudziņš,
Es nabaga puisiņš,
Man nav sava drauga.

Tas vējiņš etc.
Raug, tava mīļā
Māsiņa nāk.

Tas vējiņš etc.
Raug tava mīļā
Brūtīte nāk.
Ak manu prieku,
Ak manu dienu,
Nu tapu līgsmis
Nu būšu līgsmis. 188-1

17. Dzērves. 262c

“Dzērves” saķerās garā rindā cita aiz citas. "Mednieks" nostājas viens nomaļus un liekās to cērtot. Dzērvju māte rindas priekšgalā jautā: Kūmiņ, ko tu cērt? – Mednieks: Malku cērtu. – Kur liksi malku? – Uguni kuršu. – Kam tev uguns vajaga? – Ūdeni sildīšu. – Kur liksi ūdeni? – Dzērves bērniem acis plucināšu. – Ko ļauna viņi tev darījuši? – Visu vasaras gājumu noēduši. – Nu, ķer, nu, ķer, ja vari noķert.

Mednieks nu grib pēdējo rindas galā ķert, bet dzērvju māte atkal rauga to izvairīt un mednieku aizkavēt, allaž uz to pusi šaudamies, gar kuru ķērējs grib pie pēdējā bērna pietikt. Arī dzērvēnu rinda, zināms, sitās uz vienu un otru pusi, no mednieka bēgdama. Beidzot mednieks taču pēdējo dzērvēnu noķer un no rindas atņem.

Nu sākās atkal no jauna ciršana un sarunāšanās, un rotaļu turpina tik ilgi, līdz kamēr dzērvju mātei pēdējs bērns noķerts un paņemts.

18. Gredzentiņš. 415 pag. 11 Nr. 16

Gredzenu uzmauc uz garu stipru diena pavedienu, kura galus sasien kopā. Rotaļnieki nostājas riņķī, pieturās abām rokām pie pavediena, to pastāvīgi virzīdami riņķī apkārt un gredzenu slepeni viens otram nododami. Viena no rotaļniecēm grozās riņķa vidū, gredzenu meklēdama. Pie kā gredzenu atrod, tam jāmaina ar vidū stāvētāju sava vieta un rotaļa atkārtojas no jauna.

Gredzenu meklējot dzied:

Pī kō, pī kō.
Muns gredzeneņš?
Muns gredzeneņš.
Pī jaunō meiteņ'.
Leudzames mōseņes,
Atdūdīt!

Citi atbild:

Nadūšu, nadūšu,
Kam meiļi naleudz,
Kam muna brōļeiša
Suņeiša sauc.

Šīs rotaļas variācija 427-0-b (pag. 53, Nr. 2\)

Rotaļnieki sasēžas rindā, viens iet gar rindu apkārt it kā katram gredzenu dodams, un vienam nemanot arī iedod. Otris, viņam žēlodams, labi uzmanās, lai varētu gredzenu notvert. Pie tam dzied:

Pi kō, pi kō.
Muns gredzeneņč?
Pi jaunu mōseņu
Muns gredzineņč.
Atdūdit, lyudzama,
Gredziņeņu!
– Nadūšu, nadūšu,
Gredziņeņa,
Kam muny bōļeni
Par suņeiti sauc.

19. Gredzenu dot. 126b

Visi nosēžas un tur rokas klēpī. Viens, gredzenu saujā slēpdams, iet apkārt pie ikkatra un tiem roku klēpī likdams runā: Tam došu, tam nedošu, tam pavisam nerādīšu. Kad pie visiem apkārt apgājis, tad prasa: Atminiet, kurā rokā gredzens? Nu sāk visi minēt. Viens saka, Jāņa rokā, otris, Annas rokā u. t. t., kamēr Trīne atmin: Pekša rokā.

Gredzenu devējs ņem Trīni pie rokas, ved to sāņus un stāsta tai klusu par atminējumu brūtgānu. Tad uz citiem griezies, saka: Atminiet, kur es savai māsai ņemšu vīru? Visi atkal min un min, kamēr Jancis atmin. Jancis nu dod gredzenu.

20. Še jāja viens jēģerītis. 149i, 262c, 264b, 281b

Rotaļnieki sastājas riņķī, dārziņā, un saķeras rokās. Viens, ar kroni galvā, iestājas vidū. Dārziņš lēnām griežas riņķī, un rotaļnieki dzied:

Še atjāj viens jēģerītis
Varen augsts un bagāts;
Še viņš jāja šur un tur
Uz tiem augstiem kalniem.
— Man pazuda mīļais draudziņš,
Kur es viņu rašu?
Šur un tur, šur un tur,
Iekš šī lielā pulka.
Kuš, kuš, nesak nieka,
Tu jau mana būsi,
Savu roku es tev došu,
Kronīt’ es tev šķiņķoš’.

Vidus stāvētājs noņem savu kroni un uzliek to kādai sievietei no rotaļnieku pulka; tad saķerās ar savu izredzēto un sāk dancodams ātri apkārt griezties. Citi tāpat pa pāriem saķērušies danco pirmajiem pakaļ. Tik viens paliek nepārī; tam jādanco ar salmu kūli. Dancodami visi dzied:

Nu būs visiem ļaudīm redzēt,
Kad mēs iesim dancot.
Pa pāram, pa pāram
Visi iesim dancot;
Kam nav sava mīļa drauga,
Tas ar salmu kūli.

21. Jūmalā. 200a

“Meitu māte” ar savām meitām sēd istabas dibinā. No durvu puses nāk divi "precenieki". Katrs savu reizu sveicina meitu māti un lūdz no tās meitu malējiņu (vai vērpējiņu, audējiņu, rakstītāju, etc.).

Pirmais precenieks:

Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās,
Es atjāju jumalās,
Dosi meitu, vai nedosi?
Jumalā, jumalā!

Meitu māte:

Griez apkārt kumeliņu,
Jāj, projām, netiklīti!
Ne tev laba kumeliņa,
Ne tev jaukas valodiņas.
Jumalā, jumalā!
Atjās citis tēva dēlis
Jo dižanis, jo ražanis;
Kam būs labis kumeliņis,
Kam būs jauka valodiņa.
Jumalā, jumalā!

Pirmais precenieks:

Ja meitiņu man nedosi,
Ņemšu pats tīkamo,
Ņemšu pats dižanos,
Jums paliks snaudaliņa.
Jumalā, jumalā!

Otrs precenieks, nākdams:

Skataties, jauni puiši,
Kā lūdz meitu māmulīti:
Līdz zemei liegdamies,
Cepurīti noņēmies.
Jumalā, jumalā!

Pie meitu mātes apstājies:

Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās,
Dažu augstu kalnu kāpu,
Dziļus dubļus bridināju.
Jumalā, jumalā!
Pats aiz vārtu kumeļā,
Valodiņa istabā,
Valodiņa istabā
Pie tās meitu māmulītes.
Jumalā, jumalā!
Es tev lūdzu, meitu māte,
Dd man vienu zeltenīti,
Dod man vienu zeltenīti,
Sīku rakstu rakstītāju.
Jamalā, jumalā!

Meitu māte:

Ej, puisīti, kambarī,
Ņem no pulka, kādu gribi,
Ņem no pulka, kādu gribi,
Visas labas rakstītājas.
Jumalā, jumalā!

Precenieks, meitu paņēmis:

Ar Dieviņu, ar Dieviņu!
Es dabūju tīkamo,
Es dabūju tīkamo
Sīku rakstu rakstītāju.
Jumalā, jumalā!

Precenieki allaž no jauna nāk precībās, kamēr meitu mātei visas meitas izņemtas. Tad meitu māti vēl piezobo:

Māte meitas izdevuse,
Kreima raušus gribēdama;
Ne māmiņi kreima rauši,
Ne meitiņu malējiņu.
Jumalā, jumalā!

Rotaļa plaši pazīstama. Pavadošu dziesmiņu variācijās vēl piesūtījušiL 146a, 149i, 171a, 180, 185d, 188-0, 249. No tām še uzņemsim piemēram:

1. Jumalā, jumalā!
Es atjāju malējiņas.
Labvakar, meitu māte,
Dosi meitu, vai nedosi?
Augstu krēslu pasēduse,
Nesaņēma labvakaru,
Nesaņēma labvakaru,
Nesolīja malējiņu.
Ņemšu pašu tīkamo,
Jums paliks snaudulīte,
Jums paliks snaudulīte,
Snaudis milnu turēdama.
Jumalā, jumalā. 185d

2. Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās.
Labvakar, meitu māte,
Būs tev silta istabiņa?
Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās.
Būs tev silta istabiņa
Būs man jauka valodiņa.
Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās.
Labvakar, meitu māte,
Dosi mēslu ārdītāju?
– Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās.
Labvakar, meitu māte,
Dosi linu plūcējiņu?
– Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās.
Labvakar, meitu māte,
Dosi miežu grābējiņu?
– Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās.
Labvakar, meitu māte,
Dosi meitu, vai nedosi?
Labvakar, meitu māte,
Es atjāju jumalās.
Es paņemšu tīkamo,
Tev apliks snaudējiņa. 249
Sal 415 pag. 118 Nr 15.

22. Jumaleņa jeb Precinieki. 427-0-b (I pag .56 Nr. 7)

Pulciņš meitu apsēžās kopā , viena sēd viņam priekšā. Atjāj divi "precenieki" un dzied:

Lobs vokors, jumaleņa,
Kaladō, kaladō!
Dūsi mani malejeņu?
Kaladō, kaladō!

Priekšā sēdētāja dziedādama atbild:

Vaļ nadūšu, vaļ nadūšu,
Kaladō, kaladō!
Cikam brauksi ūtru reizi,
Kaladō, kaladō!

Precenieki jāj atpakaļ, uz otru istabas galu; pēc tam atgriežās, tāpat kā iesākumā dziedādami. Uz to viņiem atkal atbild:

Vaļ nadūšu, vaļ nadūšu,
Kaladō, kaladō!
Cikam brauksi trešu reizi,
Kaladō, kaladō!

Precenieki aizjāj un tad trešo reizu jāj precībās. Nu viņiem atbild:

Nu es dūšu, nu es dūšu
Kaladō, kaladō!
Los nu pulkys ļubnu,
Kaladō, kaladō!

Precenieks izņem vienu meitu no pulka un apsēžās pats viņas vietā. Izvēlētā savu kārt nosēžās priekšnieces krēslā, kura nu ar otru precenieku jāj precībās, atkārtojot rotaļu no iesākuma.

23. Kāzās lūgt. 126b

Brūtgāns sēd savrūp no citiem. Viņa sulainis jāj uz skala apkārt un lūdz viesus kājās. Pie kāda piejājis prasa: Vai nāksi kāzās? – Iešu gan. – Kādu dāvanu vedīsi uz kāzām līdzi? – Vedīšu barotu aunu ar divi ragiem, govi bez astes, piecus gadus vecu gaili, cibu siena, nastu piena u.t.t.

Ko katrs solījās uz kāzām vest, to sulainis atstāstīja brūtgānam vārdu pēc vārda. Cits neko nesolījās vest, nedz uz kāzām iet, cits sulaini izmēdīja. Sulainis visu to atteica un vaibstiem izrādīja brūtgānam.

Ko viens jau solījis, to otrs vairs nedrīkst solīt, citādi to ķīlā.

Šīs rotaļas variācija 427-0-b (I pg. 53 Nr. 1).

Rotaļnieki nosēžās rindā, viens ārpus rindas uzsēžās jāšus uz kraķīša un ar lielu troksni piejāj pie pirmā sēdētāja. Starp viņiem notiek šāda saruna: Kur tu brauci? – Iz kōzōm prasēt. – Kod byus kōzys? – Reitu, pareitu, zaļā pīkdīnā, eisō svāta Jōņa. – Kai tovu sātu sauc? Zaļi mīži, cysu jumts, dasu sēteņa, kriņģeļa ļeits, a suņčš vysu lūgu aiztaiseja, pats ar čukstu rej. Kū tu man īdūsi iz pogostu? – Nūsprōgušu suņu, voi nūsprōgušu syvanu.

Pēc tam jāj pie otra, treša utt. sēdētāja, katru no tiem uz kāzām lūgdams. Katram uzlūgtam viesim kaut kas uz kāzām jādāvina. Daži sola ko labu, citi atkal kaut kādus niekus. Visus apjājis, kāzās lūdzējs paņem un savij dvieli un ar to visus tos izper, kas viņam ko nederīgu apsolījuši.

24. Ķēniņš. 427–0-b (I pag. 57 Nr. 9)

Vispirms izvēl ķēniņu. Tas notiek tā: Viens no rotaļniekiem noliek roku (plaukstu) uz galda, otrs uzliek tai savu roku virsū, trešais savu roku uz tā rokas, un tā pēc kārtas saliek visi savas rokas čupā. Nu pirmais velk savu roku no apakšas ārā un to virsū likdams saka: viens! To pašu dara otrs, tas tagad apakšā palicis, un saka: divi! Tā seko pēc kārtas arī visi citi: kas atrodas apakšā, pārceļ savu roku čupas galā. Pie tam skaita kārtīgi tālāk: trīs, četri, vyžņik, ņižņik, kraļka, podrkaļka, krōļ! Kā rokai krīt vārds krōļ, tas ir ievēlēts par ķēniņu, un visi citi ir viņa pavalstnieki.

Ķēniņš nosēžās krēslā, dod saviem apakšniekiem pavēles un uzdod katram kādu drabu. Vienam par piemēru liek atvest no meža 14 baļķus, t.i. 14 reizi braucīt ar pieri pie durvīm tā, ka durvis rīb. – Otram liek pipurus grūst, t.i. apsēsties uz solīša un pats sevi lecināt, ātri paceļoties un nolaižoties. – Trešam jāatnes uguns zobos, t.i. vienā galā aizdegts skaliņš, kura otru galu tura zobos. – Ceturtam jānes pelni uz mēles.

Meitām liek puišus nobučot, vai atkal visiem paziņot savu iziešanu pie vīra, t.i. meitai jāiziet uz ielu un pilnā kaklā jāsauc: Iešu pie vīra, iešu pie vīra! Ja puisim uzdod paziņot savu nodomu precēties, tam jākliedz: Es gribu precēties, es gribu precēties!

Citam pavēl nosēsties pagaldē un teikt: Gudrs sēd zem galda, gudrs sēd zem galda! – Citam liek staigāt uz galvas. Tas tad paņem beņķīti, apgriež to augšpēdu, atspiežās pie tā ar galvu un iet tā apkārt pa istabu.

25. Klusēšana. 126a

Viens skaita šos vārdus: Dzenam, gani, mājās! Ko mājās darīsim? Vārīsim pelnu putru. Kurš pirmais no jums runās, vai smiesies, tas to pelnu podiņu izēdīs. To teicis, tas vēl piemin, ka viņam pašam brīv runāt un smieties.

Ikviens nu ļoti sargājās kādu vārdu izteikt, vai pasmieties, lai gan skaitītājs un arī paši cits citu raudzīja ar dažādām zīmēm un vaibstiem iesmīdināt. Beidzot taču kāds aizmirsās un neviļu kādu vārdu izrunāja, vai arī nevarēja nociesties un pasmējās.

26. Kluci skaldīt. 427-0-b (I pag. 58)

Viens nogūlās zemē par kluci, otrs tam blakām pa ķīli, trešo paņem divi puiši viens pie rokām, otrs pie kājām, un to šūpodami sit ķīlim virsū, lai to dzītu klucim iekšā.

27. Kumeliņu ganīt, 427-0-b (I pag. 55 Nr. 4)

Visi rotaļnieki nostājās cits aiz cita garā rindā, viens stāv ārpus rindas priekšgalā tiem pretī un dzied:

Jōsim, bōļeņ, kumeļu gaņēt,
Kumeļi ni āduši, ni dzāruši.
Kur mēs jū gaņēsim?
Kur mēs jū dzirdāsim?
Obula pļovā gaņēsim,
Pi Daugvys mola dzirdāsim.

Tad teikdams:

Suk, suk, kumeļs, stalļeiti auzeņi āst! skrien uz rindas otru galu, lai dabūtu noķert pēdējo. Rindas priekšgalā stāvošais ar izplestām rokām pūlējās savu zirdziņu aizsargāt, un pate rinda locās uz vienu un otru pusi, lai pēdējo glābtu. Ja ķērējam tomēr izdodās pēdējo notvert, tad šis paliek ķērēja vietā, un pirmais ķērējs nostājas rindas priekšgalā. Ja pēdējo zirdziņu nenoķer, tad tas pāriet uz pirmo rindas galu, un ķērējam pašam vēl jāpaliek savā vietā.
Sal. 415 pag 113 Nr. 17.

28. Kurpniekos. 262c

Visi nosēžas riņķī. Viens iestājās vidū un iet apkārt, katram prasīdams: Vai kurpnieks mājā? Ikviens viņam uz to atbild: Viņā sētā! Visapkārt apgājis viņš sauc: Tirgū, tirgū, tirgū, tirgū! un nu visi pēc iespējas mainās savām vietām. Bet pie tam jāuzmanās, ka nepaliek bez vietas, jo vidū stāvētājs mēģina žigli kādu vietu ieņemt, tiklīdz to pirmais īpašnieks atstājis. Ja viņam tas izdodās, tad tam, kas tagad bez vietas palicis, jāiet apkārt un jāprasa pēc kurpnieka.

Variācija 126b. Visi sēd savās vietās, viens bez vietas palicis iet apkārt. Pie pirmā sēdētāja piegājis, viņš tam saņem matus vienā dūrē un otru dūri uz to sisdams prasa: Kurās mājās kurpnieks? Tas atbild: Viņās mājās! Prasītājs iet pie otra, treša utt., un dara visur tāpat, kā pie pirmēja. Tiklīdz viņš pēdējam prasa, kurās mājās kurpnieks, visi uzreiz saceļās kājās un mijās vietām. Bezvietis nu arī tīko kādu vietu ieņemt. Kurš paliek bez vietas, tas iet apkārt pēc kurpnieka prasīdams.

29. Lāci pirkt. 167a

Katra laba saimniece zin, ka ziemas svētku vakaram jāvāra pupas Pupas ēdot, dzen šādus jokus, ko nosauc “lāci pirkt”. Pupas saliek uz galda šādā kārtībā:kas nozīmē lāci (a \= auss, b \= deguns, c \= kakls, d \= liels, e \= nags, f \= mugura, g \= aste). Pircējs atgriež lācim muguru un pārdevējs, pēc noliktas kārtības uz katru pupu rādīdams, prasa: Kas tas ir? Pircējam neredzot jāatbild. Ja pircējs maldās un teic nepareizu miesas daļu, tad tas paspēlējis un pārdevējs pats patur savu lāci: bet ja viņš visu pareizi zin nosaukt, tad lācis pieder pircējam.

30. Lamāt. 126b

Lamājamais nosēžās savrūp. Viņa sulainis iet pie citiem apkārt un prasa katru klusu: Kā tu viņu lamāsi? Prasītais viņam tāpat klusu atteic, piem.: par zirgu zagli. Sulainis tūlīt iet pie sava kunga un saka pilnā balsī: Viņš tevi lamā par zirgu zagli. Tāpat iet sulainis pie otra, treša utt., un katru reizu pilnā balsī atteic, kā kurš klusu lamājis.

Kad visi bija beiguši lamāt, tad nolamātais atstāja savu vietu tam, kas viņu vissliktāk nolamājis, teikdams, par piemēru: Lai nāk zirgu zaglis! Nu šo visi citi atkal lamāja.

31. Lapsas aste, jeb “Lapsiņās”. 400

Rotaļnieki sastājās riņķī un nekustās vairs no savas vietas; tik viens ar grīstē savītu lakatu, lapsas asti, rokā paliek svabads ārpus rindas. Tas nu citiem aiz muguras tek riņķim apkārt un runā vai dzied:

Lapsai aste nokrituse,
Sila malu tekājot,
Ja ļautiņi atrodiet,
Aiznesiet kundziņam.

Riņķī stāvošiem nav ļauts atpakaļ skatīties, kas to dara, dabū no apkārtgājēja ar grīsti par muguru. Pats viņš lūko savu lapsas asti nemanot kādam nomest aiz muguras zemē. Apkārt apgājis un atradis grīsti vēl guļam, tas pats to uzņem, neuzmanīgo krietni noper un iestājās viņa vietā rotaļnieku rindā. Ar lapsas asti nu jāiet apkārt tam, kas caur neuzmanību savu vietu zaudējis.

Bet ja tas, pie kā aste nomesta, to pie laika mana, tas paķer asti un dodās nometējam pakaļ. Šis steidzās rindai apkārt, lai ieņemtu tukšo vietu, kur tas paliek neaizskarams. Ja to turpretī drīzāk panāk, tad tam aste danco par muguru un pašam jāturpina astes nesēja loma tālāk.

Pavadošās dziesmas vārdi arī šādi:

1. Dzenaties, dzenaties,
Lapsai atse notrūkusi,
Lapsai aste notrūkusi,
Sila malu tekājot.
Kas nemāk lapsas dzīt,
Tiks mugura oderēta. 75b

2. Lapsai aste nokrituse,
Pura malu staigājot.
Ja jūs kāds atrodiet,
Paceliet lapsas asti. 325c

3. Neskatāties, mani bērni,
Kur tā mellā lapsa tek! 400
Jeb: Skataties, ciema bērni,
Kur tā baltā lapsa tek! 159c

4. Mūkat, bērni, mūkat bērni,
Redz, kur mellā lapsa tek.
Atnāk lapsa, pajems tevi,
Aizvedīs Vāczemē. 226g

32. Laulāšana. 126b

Noskaita tik puišu kā meitu. Puiši iziet ārā, vai otrā istabā. Viens, kas iecelts par mācītāju, ieteic katrai meitai brūtgānu. Nu laiž puišus pa vienam ieksā, savu brūti meklēt. Kas pieiet pie citas meitas, tam jāiet atpakaļ un jānāk otru, trešu reizu, kamēr laimējās savu no mācītāja ievēlēto atrast. Kad visi savas uzminējuši, tad mācītājs iet no viena gala apkārt, lai jaunos pārus salaulātu. Bet papriekšu viņš laulājamajam pārim, piemēram: Ansim un Grietai, prasa: Kā jūs labi satiekat? – Gluži labi. – Ansi, vai tu gribi to Grietu ņemt un paturēt par savu laulātu draugu? – Gribu. – Grieta, vai tu gribi to Ansi ņemt un paturēt par savu laulātu draugu? – Jā. – Mācītājs nu šiem saliek rokas un saka: Tad parādiet viens otram savu mīlestību. Salaulātie saldi sabučojas.

Mācītājs iet pie otra pāra, Annas un Indriķa, un prasa: Kā jūs labi dzīvojat? – Gluži slikti! Anna mani nemīl. – Nu tad izvēlies no pulka, kāda tev patīk. – Lai nāk Maija!

Maija atnāk pie Indriķa un Maijas vietā aiziet Anna. Mācītājs: Maija,, vai esi mierā ar Indriķi? – Maija: Nē, es viņu nepavisam negribu! Nu atļāva Maijai priekš sevis izvēlēties citu. Tā pāri mainījās, kamēr beidzot visi bija ar mieru.

33. Lielkungs, lielāmte un saime. 126b

Visi nosēžās riņķī un ievēl lielkungu un lielmāti. Šie atkal sader sev no pulka saimi: muižkungu, sulaini, pavāru, jumpravu u.c.

Kad katram savs amats, tad lielkungs saka: Es aizsierēju ar lielmāti līdz sulainim. – Sulainis pacēlās kājās un atbild: Nava tiesa, lielkungs. – Lielkungs: Kur tad tu biji? – Sulainis: Biju pie jumpravas. – Jumprava: Nav tiesa. – Sulainis: Kur tad tu biji? – Jumprava: Es biju pie lielmātes. – Lielmāte: Nav tiesa. – Jumprava: Kur tad jūs bijāt? utt. Tikai priekš lielkunga un lielmātes jāpaceļās un jāteic "jūs"; kad runā ar citiem, tad jāpaliek sēdot un jāsaka "tu". Kam šinī ziņā misējās, to lielkungs ķīlā. Ķīlas pēcāk jāizpērk.

34. Mēneša dzīšana. 75b

Rotaļnieki nostājās cits citam aiz muguras garā rindā. Viens paliek ārpus rindas. Šis ar grīstē sagrieztu lakatu rokā un kūju starp kājām jāj, kā bērni uz spieķa zirdziņiem, kādas reizas rindai apkārt. Tad rindas priekšgalā apstājies prasa: Vai tāļu mēness? – Priekšgalā stāvošais atbild: Piecas jūdzes. – Jājējs: Vai drīzi varēšu panākt? – Otrs: Ja labs nasks zirgs, tad panāksi gan.

Nu dodās jājējs uz rindas astes galu un lūko galā stāvošam ar grīsti iesist. Šis, no jājēja bēgdams, skrien rindai apkārt. Ja jājējs viņam pakaļ dzīdamies trīsreiz neiesit, pirms tie trīsreiz ap rindu apskrējuši, tad pašam vēl jāpaliek par jājēju, bet pakaļējais nostājās rindas priekšgalā; ja iesit, tad pats nostājās rindas priekšgalā un sistajam jāiet par jājēju.

35. Mušas dzenāt.

Vienam no rotaļniekiem aizsien acis un iedod rokā savītu dvieli vai pātagu. Šis nu dzenā citus rotaļniekus un sit, kuram vien pietiek. Dzenātie pēc iespējas izvairās un žiglos sitieni reti aizķer.

36. Pakalpāris. Ozoliņu Niklāvs, Grazdonē, Cēsu apr.

Rotaļnieki sastājas pa pāriem, viens pāris aiz otra, garā dubultrindā. Viens, kam pārinieka trūkst, nostājās rindas priekšgalā un atpakaļ nestādamies, sauc: Viens, divi, trīs, pakaļpāris ārā!

Abi otra gala pārinieki nu skrien, viens gar vienu, otrs gar otru rindas pusi uz priekšu, lai tur atkal savienotos. Saucējs turpretī lūko vienu no tiem papriekš saķert. Ja tas tam izdodās, tad viņš ar noķerto stājās rindas priekšgalā, un pāri palikušais nu ir saucējs. Bet, ja šķirtais pāris dabū drīzāk pats savienoties, tas nostājās rindas priekšgalā un saucējam vēl jāpaliek savā pirmajā vietā, kamēr tas no nākošiem pāriem kādu notver.

37. Ar pastu braukt. 126b

Rotaļnieki nosēžas plašā riņķī un katrs no viņiem paņem kādu pilsētas, vai muižas vārdu: Rīga, Cēsis, Valka, Gulbene, Gaujene u.c. Viens stāv vidū aizsietām acīm. Saucējs saka: Tagad ies pasts no Valkas uz Gulbeni! Valka un Gulbene pieceļas kājās un rauga klusu ar vietām pārmīties, lai aklais viņus nepamanītu un kādu no viņiem nenoķertu. Aklais atkal grābstās rokas izplētis uz visām pusēm, nezinādams, kurā pusē pasts pārmijās. Ja pirmo pastu nesagūsta, tad sauc no jauna: Tagad ies pasts no Cēsīm uz Gaujeni! Kamēr aklais grābstās, pasts pārmijās. Beidzot aklais taču kādu pastu noķer. Šim nu jāstājās vidū par pasta ķērēju un pirmais ķērējs nosēžās viņa vietā.

38. Precenieki. 415 pag. 116 Nr 19

Rotaļnieki sadalās divos pulkos: viens pulks ir precenieki, otrs pulks brāļi, kas māsas izdod tautās. Precenieki nāk pie brāļiem, dziedādami:

Mes bejom, mes bejom, mes bejom
Jaunu meitu precinīki.
Brāļi: Mes voicōjam, mes vaicōjam, mes vaicōjam,
Kū dareja brōļeļeņi, brōļeļeņi?
Prec: Muni brōļoļeņi ceuku goņi (gūvu, zirgu g.)
Brāļi: Nadūsim, nadūsim, nadūsim,
Sav' mōseņu dzaltoņeišu, dzaltoņeišu.

Precenieki atkārto savu nākšanu, dzied tos pašus pantiņus, bet "cūku ganu" vietā teic otru reiz "govu gani", trešo reiz “zirgu gani” u.t.t. Brāļi preceniekus katru reizi atraida, kamēr beidzot saka:

Muns brōļeņis orōjeņš.
Uz to tad brāļi atbild:
Atdūsim, atdūsim, atdūsim
Sav' mōseņu dzaltoņeiti;
Dzersim olu, brandevīn', brandevīn',
Ar madīm madōdami.

39. Preceniekos iet. 75b

Viens no jaunēkļiem iziet ārā, otrs nostājās pie durvīm par durvu sargu. Pa to laiku vairāk jaunavu nosēžās kopā zemē un apsedzās ar palagu. Precenieks pieklauvē pie durvīm un durvu sargs prasa: Kas tur? – Klauvētājs atbild: Precenieki! – Sargs prasa, kuru no jaunavām precenieks gribot, un kad šīs savas izredzētās zeltenītes vārdu izteicis, tad to laiž iekšā.

Precenieks pieiet pie apsegtām jaunavām un uzliek vienai roku uz galvu, kuru domā vēlēto jaunavu esam. Ja tas uzminējis, tad jaunava nāk no palaga apakšas ārā, bet ja vīles, tad tam jāiet atpakaļ ārā un jāklaudzina no jauna pie durvīm.

Šī pte rotaļa pilnīgākā veidā 427-0-b (I pag. 57 Nr. 8).

Puisis precenieks klauvē ārpusē pie durvīm. Durvu sargs prasa: Kas tur? – Precenieks. – Ko viņš grib? – Nāku meitai precībās. – Kurai meitai? – Madaļai.

Viņu ielaiž. – Visas meitas nosēdušās cieti kopā un apsegušās ar palagu. Preceniekam pie vārda sauktā meita jāsazīmē, tai roku uz galvu uzliekot. Ja viņš kļūdījies, tam jābēg pa dirvīm ārā, jo mājenieki ko per ar grīstēm savītiem dvieļiem,

Meitas sasēstas citādā kārtībā un apsedzās ar palagu. Precenieks no jauna klauvē pie durvīm un lūko savu izredzēto uzminēt. Beidzot uzminējis, viņš meitu izved no pulka savrūp.

Pēc tam rotaļa atkārtojas ar to starpību, ka nu meitas iziet aiz burvīm un tāpaat uzmin savus izredzētos brūtgānus.

40. Putniņus ķert. 126b

Vienam aizsien ar lakatu acis. Aklais, rokas izplētis, ķersta visapkārt, kamēr kādu sagūsta. Sagūstītam nu aizsien acis un viņš ķer citus.

41. Putniņus pirkt un pārdot. 126b

Putniņu pircējs nāk pie putniņu pārdevēja un saka: Labdien kungs! – Pārdevējs: Labdien! – Pircējs: Vai putni ir pārdodami? – Pārdevējs: Ir gan!

Pircējam nu jāuzmin, kādi putni pārdodami. Pircējs: Vai zosis ir? – Pārdevējs: Nav! – Pircējs: Vai vistas ir? utt, kamēr pircējs uzmin tā putna jeb zvēra vārdu, kāds pārdevējam ir, piemēram, lapsa.

Lapsa tūlīt dodās no pulka ap pircēju riņķī, gribēdama tikt atpakaļ pie pārdevēja; pircējs atkal lapsu gūsta. Ja pircējs lapsu saķer, tā pieder viņam, ja ne, tā paliek pārdevējam.

42. Ratiņus pirkt

No rotalniekiem izvēl vienu ratiņu pircēju, otru pārdevēju. Citi rotaļnieki nosēžās gar sienmalām; tie ir pārdodamie ratiņi. Pircējs nākdams dzied:

Rīgā pirku pāvu spalvu,
Cēsīs caunu cepurīti,
Tā bij laba puškoties
Pret ratiņu dreimanīti
Ta bij viegli noņemties
Pret meitiņu māmulīti,
Pret meitiņu māmulīti,
Pret tam ciema meitiņām.

Ar pārdevēju sasveicinājies, viņš staigā apkārt gar "ratiņiem" un sarunājas pie tam ar pārdevēju šā:

Radiņi mīļie,
Vai dārgi ratiņi?
– Ne dārgi, ne dārgi,
Par venu dālderi.
– Radiņi mīļie,
Par dārgu ratiņi.
– Ne dārgi, ne dārgi,
Tik pusdālderi.
– Radiņi mīļie,
Par dārgu ratiņi.
– Ne dārgi, ne dārgi,
Tik vienu vērdiņu.

Ratiņu nokaulējis, pircējs dzied:

Ak, laime, laime,
Nu esmu lietā,
Nopirku ratiņu
Par vienu vārdiņu!

Tad sāk ratiņu pārbaudīt: paņem to pie rokas un laiž skriet riņķī ap sevi, lai redzētu, vai ratiņš labi un viegli tek. Ja tek labi, tad dzied:

Jaunas meitas vērpējiņas,
Nākat visas istabā,
Piesapirku ratinīšu
Tai vienā vakarā.

Bet ja ratiņš iet klusēdams un gāzīdamies, vai dikti rūkdams, tad dzied:

Ui, nelāga dreimanīti,
Tavu posta darījumu,
Biezi beņķi, līkas kājas,
Vienu pusi šņori nesa!
Ne man vesti sētiņāi,
Ne atstāti celiņā?

Pēc tam sākas izmaksa. Pircējs sit pārdevējam ar savītu lakatu vai dvieli pa pleciem un dzied:

Še tev maksa, dreimanīti,
Par taviem ratiņiem,
Lai tev tiktu mugurai,
Nepietrūktu pleciņiem.

43. Ratu pirkšana. 324a

Viens, ratu pārdevējs, saņem pa abi roki visus rotaļniekus un nostājās istabas dibinā; otrs, pircējs, nāk no durvīm pie pārdevēja izraudzīt un pirkt sev ratus. Piegājis pie rindas, paņem vienu no rindas gala un aiziet ar to griezdamies uz durvīm, šādu dziesmiņu dziedādams:

Raugam ratiņus,
Vai viegli teki.
Ja viegli teki,
Tad laba braukšana,
Tad labi zirgam,
I braucējam,
Tad labi zirgam,
I braucējam.

Pārdevējs ar savu pulku iet uz durvu pusi diedams un dziedādams:

Brauc Rīgā, brauc Moskā,
Mani rati nelūzīs,
Mani rati nelūzīs!

un atkāpjās no durvīm atkal atpakaļ uz istabas dibinu savā pirmejā vietā. Pircējs nāk atkal no durvīm un dzied:

Ne uz pirti neaizbraucu,
Kā salūza, kā saplīsa,
Kā salūza, kā saplīsa.

Pienācis pie pārdevēja, tas rauga atkal citus ratus, tāpat kā pirmo reizu un aizved otru rotaļnieku griezdamies un dziedādams uz durvīm. Tā atkārtojās rotaļa, līdz visi rati paņemti.

Šo rotaļu pavadoši dziesmiņu variācijas:

1. Kad es būtu zinājuse
Daiļu ratu dreimanīti!
Šepat bija, šepat bija
Daiļu ratu dreimanītis.
– Kad es būtu zinājuse,
Cik maksāja skritulītis?
– Maksā viens skritulītis
Divus zelta gabaliņus.
– Raugami, raugami
Dreimaņa ratus,
Ja viegli tecēs,
Tad labi maksās,
Par vienu skrituli
Pusotra dāldera.
– Brauc Rīgāi, Jelgavāi,
Mani rati nelūzīs.
Ne līdz pirtei nenobraucu,
Jau salūza tavi rati. 22p

2. Še ir vīri, še stāvēja,
Daiļu ratu pārdevēji.
– Še ir vīri, še stāvēja
Daiļu ratu pircējiņi.
Pavaicāju dreimanim,
Cik maksāja ritentiņis?
– Maksā viens ritentiņis
Divi zelta gabaliņi.
– Pavaicāju dreimanim,
Vai bij labi, vai bij stipri?
Brauc Rīgā, Jelgavā,
Neplīsīs, nelūzīs.
Ne līdz pirtij neaizbraucu,
Jau saplīsa ritentiņis. 264h, 281b

44. Uz Rīgu braukt. Ozoliņu Niklass, Gradzonē, Cēsu apr.

Divi dalībnieki, braucēji, uzmeklē žuburotu kociņu, pataisa divus mazus kāsīšus un vienu abos galos asu sprungulu. Kāsīšus uzkar pirmā žuburī no apakšas. Žuburi nozīmē krogus ceļa malā.

Nu katrs pa kārti met sprungulu gaisā. Ja krītot sprunguļa gals iedurās zemē, tad metējs savu kāsīti uzliek vienu žuburi augstāk, un met tālāk. Ja sprunguls neiedurās zemē, tad nāk otrs pie mešanas. Kurš pirmais tiek augšā pēdējā žuburī, tas pirmais aizsniedzis Rīgu un brauc uz mājām, liek kāsīti pa žuburam uz leju. Otrs, Rīgu sasniedzis, dara tāpat. Kurš beidzot pirmais tiek mājās, tas ir uzvarētājs.

45. Rožu vest, 113e

Rožu māte ar savām rozēm (rotaļniecēm) sēd istabas vienā galā. No otra gala nāk rožu vedējs un dažādi lūgdamies izkaulējās sev vienu rozīti, ko aizved savā galā.

Rotaļa atkārtojās tik ilgi, kamēr visas rozes aizvestas un rožu māte viena pate palikuse.

Rotaļu pavada šādas dziesmiņas:

Laidiet mani rožu vestu,
Es mācēju rozes vest,
Metu riņķi pār istabu,
Nāk rozītes ziedēdamas.
Labvakari, rožu māte,
Esi mani gaidījusi?
Vai izcepi kviešu maizi,
Vai vārīji kāpostiņus?
Vai taisīji siena cisas,
Klāji baltu paladziņu?
Es pievīlu rožu māti
Krēslajāi istabā:
Viņa man krēslu sniedza,
Es pasteidzu roku dot.
Es sacīju: kāja sāp!
Man kājiņa nesāpēja.
Lai sāp kāja akmeņam,
Pelēkam vilciņam.
Vienas rozes es prasīju,
Otra līdzi attecēja.
Kura līdzi attecēja,
Tā būs govu barotāja,
Tēvam kāju āvējiņa,
Mātei cisu taisītāja.
Sīksts gan bija sveķu celms,
Gudra rožu māmuliņa;
Es nocirtu sveķu celmu,
Pieviļ' rožu māmuliņu.
Rožu māte kaktā sēd
Kā sveķu celms,
Jau mans kaktiņš
Rozītēm zied. 113c

Dziesmas variācija:

Kliba mana kājiņa,
Kliba mana rociņa,
Es biju rozīšu
Rozējiņš.

Pievīlu, pievīlu
Rožu gaspažiņu:
Vesela kājiņa,
Vesela rociņa.

Es izsūcu miežam sulu,
Upeņam sūrumiņu,
Es izvīlu māmiņai
Diženo malējiņu. 353

46. Rutciņus rakt. 127, 401

Viens no rotaļniekiem “kungs”, nosēžās istabas dibinā krēslā, citi, "rutciņi", iestājās garākā rindā viņam priekšā. No durvu puses nāk kāds kunga "zemnieks" ar spieķi rokā, apstājās pie pirmā rutciņa rindas priekšgalā un prasa: Kur kungs? Tad atbild: Pakaļā! – Zemnieks iet tāpat prasīdams pie otra, treša un tā tālāk, kamēr beidzot nonāk pie kunga.

Zemnieks pazemīgi klanīdamies: Labdien, cienīgs kungs! – Kungs: Paldies, mans bērns! Ko labu teiksi? – Zemnieks: Lūdzu, kungs, vienu mazu rutciņu. – Kungs: Ej, ej dārzā, pats izroc. Zemnieks pieiet pie rindas gala, pakasa it kā rakdams ar savu koku pie pēdējā rutciņa kājām, tad paņem to pie rokas un aizved istabas otrā kaktā. Paņemto tur atstājis, pats nāk atkal atpakaļ, tāpat kā pirmo reiz kungu meklēdams. Allaž tāļāk raidīts, tas beidzot sasniedz kungu.

Labdien, cienīgs kungs! – Labdien, mans bērns! Ko nu atkal gribi? – Dodat man, lūdzu, vienu mazu rutciņu. – Kur to liki, ko tev vakar iedevu? – Uzliku plauktā. Kaķis nogāzis, cūka apēduse. – Kur tad pats biji? – Viesus vadīju. – Kur tavi bērni bija? – Pakaļ tecēja. – Kam nepēri? – Pēru, pēru, ielīda alā. – Kam neraki ārā? – Raku, raku nolūza lāpsta. – Kam negāji pie kalēja? – Aizgāju. Kalējs pārēdies biezas putras, pakāries nama čukurā. – Nu, roc, roc, kamēr izroc.

Zemnieks izrok un aizved otru rutciņu. Tāpat rotaļa joprojām atkārtojās, kamēr kungam visi rutciņi izrakti un otrā istabas kaktā aizvesti. Tad Zemnieks iet un lūdz kungu pie sevis viesībās.

Labdien, kungs! – Labdien! Ko gribi? – Nāku, kungs, lūgt tevi manās viesībās. – Tev bargi suņi. – Es suņus aizslēdzu deviņām atslēgām. – Man kāja kliba. – Es tevi aizvedīšu.

It kā šaubīdamies kungs beidzot taču iet lūdzējam līdzi. Tiklīdz tie tikuši istabas vidū, zemnieks sauc: Duksi, Kranci, Pauka, Boķi, ālet, ālet! Visi senākie rutciņi nu ir zemnieka suņi, kas riedami krīt kungam virsū un to krietni plucina. Ar to beidzās rotaļa.

Šīs rotaļas variācijas:

1)22i, 75b, 325c

Viens no rotaļniekiem Viens no rotaļniekiem sēd krēslā; to devē par "vecmāti". Otrs, ar pagaru koku rokā, stāv pie durvīm; tas ir "ciemiņš" jeb "viesis". Visi citi dalībnieki nosēžās vecmātei priekšā uz grīdas cits citam klēpī un apķerās rokām viens otram apkārt; tie ir vecmātes "rutciņi".

Ciemiņš jāj uz sava koka pāri reizas sēdētāju rindai apkārt, tad apstājās pie vecmātes un saka: Labdien, vecmāt! – Vecmāte: Paldies, ciemiņ! Kur jādams, ko meklēdams? – Ciemiņš: Nāku pēc viena maza rutciņa. – Vecmāte: Kur to liki, ko vakar iedevu? – Ciemiņš: Uzliku namā uz plaukta; kaķis nogāza, kaza apgrauza un cūka ar deviņiem sivēniem apēda. – Vecmāte: Kur pats biji? – Ciemiņš: Viešņu vadīju.– Vecmāte: Kur tavi bērni bija? – Ciemiņš: Pakaļ skrēja raudādami. – Vecmāte: Kāpēc viņus nekūli? – Ciemiņš: Kūlu, kūlu, iebēga alā. – Vecmāte: Kāpēc neraki ārā? – Ciemiņš: Raku, raku, nolūza šķipele.– Vecmāte: Kāpēc negāji uz kalēju? – Ciemiņš: Aizgāju, kalējs, vistas no pupām laukā dzīdams, izdūris acis. – Vecmāte: Būtu gājis uz otru kalēju. – Ciemiņš: Gāju, otrs kalējs ielīdis krāsnī sildīties, tur noslāpis. Gāju uz trešo; tas iekritis alus kubulā un noslīcis. Gāju uz ceturto, tas iejūdzis kunga labākos zirgus un aizbraucis pa pasauli sievas meklēt. Gāju..– Vecmāte: Tad roc, roc, ja vari izrakt.

Ciemiņš pieiet pie priekšgalā sēdošā, pabaksta tam ar savu koku pie kājām, it kā rakdams, un lūko to uzcelt, rutku izrakt, Bet izraušana nav vis vieglā, jo citi pirmo tura cieti. Beidzot taču ciemiņš rutciņu izrāvis un to atsevišķi nostādījis.

Ciemiņš atkārto savu jāšanu pēc citiem rutciņiem tik ilgi, kamēr tie visi izrauti un aizvesti, un vecmāte palikusi viena pate.

Tad ciemiņš vēl reiz iet pie vecmātes un saka: Lūgtu, vecmāt, nākat pie manis pirtī. – Vecmāte: Vai pirts labi izkurināta? – Ciemiņš: Ja vēlaties, būs vēsa pirts. – Vecmāte: Kas tad aukstā pirtī perās! – Ciemiņš: Tad pakurināšu tā, ka mati svils. – Vecmāte: Tādā pirtī perās tik krievi. – Ciemiņš: Izgarināšu, gars būs mērens un salds kā medus. Vecmāte prasa tāļāk, kāda esot lāva, slota, kāds kausiņš, kādas ziepes, kāds ūdens. Pirmos ciemiņa piesolījumus vecmāte dažādu iemeslu dēļ nosmādē un atraida, kamēr ciemiņš solās gādāt par sudraba lāvu, zelta kausiņu, slotu mīkstu kā dūnas, par ziepēm, kas baltākas par sniegu, un par ūdeni, kas maigs kā piens. Vecmāte vēl prasa, kāds esot ceļš, kas ved uz uz viņa mājām. Ciemiņš atbild, ceļš esot līdzens kā galds; viena upe gan esot ceļā, bet par to viņš pārtaisījis drošu tiltu. To teikdams, ciemiņš noliek savu koku zemē par tiltu. Beidzot vecmāte vēl bīstās, ka tam esot nikni suņi. Ciemiņš salauž mazus skangalīšus, ieliek tos saviem suņiem mutē (viņa suņi ir senākie rutciņi) un tad uz vecmāti saka: suņiem tagad iemaukti mutē, tie visi piesieti.

Nu vecmāte iet ciemiņam līdz. Bet tiklīdz kā kādus soļus no sava sēdekļa paspēruse, ciemiņš laiž suņus vaļā, tie krīt vecmātei virsū un to plosa. Ar to rotaļa beidzas.

NB! Paar kungu un zemnieku jeb vecmāti un ciemiņu allaž izvēl veikl;akos runātājus, kas savās sarunās katrreiz prot un māk iepit kādus jokus, vai attapīgi izpušķot savu rini ar dažādiem papildinājumiem.

2)434a

Stuk stuk! Kas tī? – Vacs, vacs dāds. – Ko jam vajag? – Vīna bidna ruduceņa. – Kur palyka ruduceņš? – Izlyku ‘z plaukta; malns kačs nūgrouda, raiba koza apgrauze. – Kur tu pats beji? – Sovus vīšus pavadeju. – Kur tovi bārni beja? – Pakaļe dzynōs. – Kam tu jūs nasty? – Sytu, sytu, zeī saļeida. – Kam tu jūs nabedi ar lopstu ōrā? – Bežu, bežu, lōpsta nūlyuza. – Kam tu nagōji uz kaļvi? – Nūgōju uz kaļvi. Kaļvs, bīzas putras pieds, īleids ceplī, pōrspradzs. – Kam tu jō navylki ōrā? – Vylku, vylku, bōrda nūšmuka, Tū pakōru vadzī, lai lelōki ruduki aug. – Sal. 427-0-b (I pag. 58 Nr. 10).

3)Podiņos iet. 263a

Kada sieva nosēžās uz krāģīša un tai klēpī sasēžās cits aiz cita lielā garā rindā visi māju bērni.

Nu nāk kāda otra sieva ar lielu bozi rokā, piesit to trīs reizas pie zemes un saka: Bum,bum, vecā māt, palieniet man kādu puķu podiņu. – Vecmāte: Ej, ej, roc manā rožu dārziņā, tik neizroc ar visām saknēm.

Lūdzēja pabaksta ar savu koku pirmo sēdētāju un paņem to sev līdz. Tad nāk un lūdz tāpat no jauna un paņem atkal vienu podiņu līdzi, un tā tāļāk, līdz vecmāte paliek viena pate.

Nu nāk vēl reiz otra sieva pie vecmātes un saka: Bum, bum, vecā māt, es jūs lūdzu pirtī.– Vecmāte: Vai pirts labi izkurināta un izgarināta? – Lūdzēja: Jā, vecmāt, uz labāko, un silta ūdeņa arī diezgan. – Vecmāte: Ar kādu malku pirts kurināta? – Lūdzēja: Ar liepas malku. – Vecmāte: Vai mīksta slotiņa? – Lūdzēja: Ir gan, slotiņa no tīrām liepu lapiņām. – Vecmāte: Vai jums nav lieli nikni suņi? – Lūdzēja, Ne, ir tik viens vienīgs mazs ķipariņš un tas pats ogles ēd un pelnus met.

Beidzot vecmāte ar mieru iet līdz. Podiņi, tagad šuneļi, jau gaida uz vecmāti, un tiko šī kādus soļus pagājuse, tie visi krīt viņai virsū. Nelīdz arī vedējas sargāšana, nikie suņi parauj vecmāti gar zemi.

Ar to rotaļa beidzās.

4)113c, 126b

Viens no rotaļniekiem, "kungs", sēd krēslā, citi rotaļnieki, "rutciņi”, stāv viņam rindā priekšā, viens otru rokām apķēruši. Pie durvīm stāv rutciņu racējs. Tas kāpj jāteniski uz skala un jāj kādas trīs reizas rutciņu rindai apkārt; tad nostājās rindas galā; uzliek pirmajam skalu uz galvu un prasa: Kur kungs? Prasītais atbild: Pakaļā! – Tā rutku racējs iet visu rindu cauri, kamer beidzot nonāk pie paša kunga.

Labdien, kungs! – Ko tu gribi, mans bērns? – Gribu vienu mazu rutcenīti. – Nu tad roc, roc, bet neizmaitā manu dārzu.

Rutku racējs velk ar savu skalu uz zemes kādus krustus pie pirmējā rutka kājām, ņem to tad pie rokas un grib izraut no rindas; bet citi no pakaļas to tura cieti pie drēbēm. Racējs parok atkal un velk rutku, kamēr no rindas izrauj. Izrauto rutku aizved un nostāda savrūp kaktā.

Rutku racējs jāj atkal no jauna rindai apkārt un sāk no pirmā prasīt: Kur kungs? Kamēr beidzot pie kunga aiznāk.

Labdien, kungs! – Paldies! Ko gribi? – Gribu vienu mazu rutcenīti. – Kur to liki, ko es tev vakar devu? – Uzliku namā uz plaukta, Kaķi bija nogrāvuši un kazas apēdušas. – Kur tad tu pats biji? – Viesiņus vadīju. – Kur tavi bērni bija? – Līdzi tecēja. – Kam nedzini uz mājām? – Dzinu, dzinu neklausīja. – Kam nekūli? – Kūlu, kūlu, ielīda alā. – Kam neraki ārā? – Raku, raku, nolūza lāpsta. – Kam negāji uz kalēju? – Gāju uz kalēju. Jaunais kalējs nogājis Rīgā mācībā; vecais kalējs, pieēdies biezas putras, pakāries nama cekulā. – Nu tad roc, roc, bet neizmaitā manu dārzu.

Kad otrs rutks izrakts un nostādīts pie pirmā kaktā, tad sākās tā pate saruna no jauna, kamēr visi rutki izrakti un aizvesti.

Rutku racējs nu nāk pie kunga un lūdz to pazemīgi, lai nākot pie viņa pirtī pērties. Kungs liedzas iet, sacīdams: Tev ir sūra pirts. – Racējs: Man ir laba pirts, ar liepas malku kurināta, man ir labas mīkstas skuju slotas, silts ūdentiņš, labas baltas no suņa taukiem vārītas pilsētas ziepes utt. – Kungs vēl neiet un saka: Tev ir bargi suņi. – Rutku racējs liek suņiem, izraktiem rutciņiem, katram skangalu mutē un saka kungam: Man visi suņi katrs ar deviņām atslēgām aizslēgti. – Uz tevim ir slapjš ceļš. – Rutku racējs noliek skalu pie kunga kājām un saka: Es pataisīju stipru tiltu, lūdzami, nāciet uz pirtiņu!

Nevarādams ne kā vaļā tikt no lūdzēja, kungs beidzot ceļās no sēdekļa un iet rutku racējam līdz. Bet nu arī suņi tūlīt klūp kungam virsū un plūc to, ko nagi nes.

Šo rotaļu mēdz uzdot kādam par joku, jeb rutku kungam savu ķīlu izpērkot.

47. Zaķa sposts

Divi vīri nostājās viens otram pretī un sataisa no grožiem valgu, katrs vienu grožu galu rokā turēdami un apakšā grožu vidu ar kāju pie zemes piemīdami. Trešais kā zaķis četrāpu apkārt lēkdams, prasa: Ko sieniet?

Sposta turētāji atbild: Zaķim spostu sienam. Zaķis: Sieniet, sieniet, gan es izlīdīšu. Turētāji: Lien, lien, ja vari.

Zaķim nu jālūko izlēkt sprostam cauri, bez kā viņu noķertu. Viņš mēģina to darīt, papriekš gan roku, gan kāju, gan galvu spostā bāzdams un atkal uzmanīgi atraudams, tiklīdz turētāji grasās spostu savilkt cieti. Beidzot zaķis vai nu laimīgi izlec cauri, vai top spostā notverts un dažādi paspīdzināts.

48. Saule un mēness. 149i, 174c, 197a, 207h, 249

Rotaļnieki nostājās cits aiz cita garā rindā un dzied:

Neguli, saulīte,
Apiņu dārzā,
Mēnesis izjāja
Malējas meklēt.
Bēdz, bēdz, saulīte,
Mēnesis dzīsies!
Gandrīz saulīte
Mēneša rokā.

Viens ar kusku (grīstē sagrieztu lakatu) stāv priekšgalā ārpus rindas, un tiklīdz sāk dziedāt: "Bēdz, bēdz, saulīte", tas dodās ar joni uz otru galu un dzenās beidzamajam pakaļ, kas no viņa bēgdams skrien trīsreiz rindai apkārt un tad nostājās rindas priekšgalā. Pēc tam rotaļa atkārtojās no iesākuma.

Ja ķērējs sieviete un pēdējais rindā vīrietis, tad dzied:

Neguli, mēnesi,
Apiņu dārzā,
Kur tevi ziediņi
Apbirdinās.
Slēpies, mēnesi,
Saulīte dzīsies.

1. Var. 200a

Vienu no rotaļniekiem sauc "sauli", otru "mēnesi". Tie nostājās viens otram pretī, sit plaukstās un dzied:

Palīdzi, Dieviņ,
Darbiņu darīt,
Maizīti cept,
Alutiņu brūvēt.
Nu nāca saulei
Trejādi viesi:
Nāks tēvis, nāks māte,
Nāks bāleliņis,
Nāks mazās māsiņas
Kā maronītes.
Neguli, saulīte,
Apiņu dārzā,
Kur tevi ziediņi
Apbierdinās.
Mūc, mūc, saulīte,
Mēnesis dzenas.
Kad dziesmiņa beidzas, mēnesim jāķer saule rokā un jādzenas tai tik ilgi pakaļ, līdz to noķer.

49. Ziediņos jeb Velnos it. 262c

Izvēl no pulka vienu "Dievu", otru "Velnu"; citi visi nosēžās, vai nostājās rindā, jeb arī kautkur, kā redzēdami. Dievs paņem mazu kociņu, "ziediņu", iet apkārt pie katra rotaļnieka un liekās katram ziediņu saujā ieliekot, pieteikdams: turi, turi, nepalaid! Vienam viņš ziediņu patiesi iedod, un velnam nu jāuzmin, kuram īpaši ziediņš iedots. Ja Velnam laimējās ziediņa turētāju uzminēt, tad tas viņam pieder, top velna bērns, to paņēmis nostāda savrūp. Ja Velns neuzmin, tad ziediņa turētājs paliek Dievam par bērnu un iziet no rindas Dieva mājā. Pēc tam Dievs no jauna iet gar rotaļnieku rindu, katram ziediņu dāvinādams, un Velns atkal rauga to uzminēt, pie kā ziediņš atrodās.

Kad beidzot visi rotaļnieki izdalījušies gan pie Dieva, gan pie Velna, tad sākās karošana starp abiem pulkiem. Tā notiek šā: Pie stipra striķa saķerās vienā galā Dievs ar saviem bērniem un otrā galā velns ar savējiem; pirmēji rauj striķi uz istabas dibina pusi, otri atkal uz durvu pusi. Stiprākais pulks uzvar, aizraudams pretiniekus uz savu galu. Ja vellēni stiprāki, tad tie Dieva saimi izrauj pa durvīm ārā.

50. Ziediņus dot. 415 pag. 112. Koknesē

Rotaļnieki sēd viens otram blakus, rokas klēpī salikuši. Viens iet gar rindu, it kā katram ko saujā dodams, un pieteic: Še tev ziediņš, turi to cieti! Bet ziediņu (mazu skangaliņu) dabū tikai viens no tiem. Otrs stāv ārpus rindas, tam nu jāuzmin, kuram no sēdētājiem ziediņš patiesi iedots. Ja viņš uz reiz neuzmin, tad ziediņu izdod no jauna un atkārto to tik ilgi, kamēr minētājs uzmin. Pie kā ziediņš atrasts, tas nu paliek par minētāju, un abi maina savas vietas.

51. Skrejamos ziediņus dot. 415 pag. 113

Rotaļnieki sēd viens pie otra rindā. Ziediņu devējs iet gar rindu, it kā katram ziediņu saujā bāzdams, tad nostājās tālāk rindai priekšā un sauc ziediņa turētāju ārā. Šim nu tā jāizbēg no rindas, ka viņa kaimiņi pa labi un kreisi to nenotura atpakaļ. Tā ka nav zināms, kuram īsti ziediņš iedots, tad visiem savi kaimiņi labi jāuzmana, jo ja tie ziediņu palaiž, tiem jādod ķīla; bet ja ziediņa turētājs nedabū izbēgt, tad to ķīlā.

52. Sietiņos. 262c, 325c

Rotaļnieki sastājās garā rindā cits citam aiz muguras; viens "sietiņš", ar grīstē savītu lakatu rokā, paliek ārpus rindas, Šis nu pieiet pie tā, kas rindas priekšgalā stāv un saka: Sij, sij, sietiņš! – Priekšējais: Ko grib sietiņš? – Sietiņš: Smalko miltiņu. – Priekšējais: Lec pakaļā!

Sietiņš tūliņ ar joni dodās gar vienu, vai otru pusi uz otru galu, lai pēdējo sasniegtu un tam ar grīsti iesistu. Ja tas viņam izdodās, tad sistais paliek par sietiņu un pirmais sietiņš nostājās rindas prieksgalā. Bet pēdējais, zināms, manās gar otru pusi no sietina izbēgt, un ja tas trīsreiz ap rindu apskrej un pa to laiku ķērējs nav dabūjis viņam iesist, tad bēdzējs nostājās rindas priekšgalā un sietiņam pašam vēl tālāk jāpaliek savā vietā, kamēr tas kādu panāk.

1. var. Cik tāļu sietiņš? 126b

Nostājās visi cits aiz cita garā rindā viens pie otra pieķērušies. Tikai viens "auseklis", paliek ārpusē, jāj uz skala trīsreiz rindai apkārt, dziedādams:

Auseklītis jādelēja,
Malējiņas meklēdams.

Tad apstājās rindas priekšgalā un prasa pirmajam: Cik tāļu sietiņš? – Šis atbild: Deviņas jūdzes. – Vai varu panākt? – Ja labs zirgs, vari gan.

Auseklis nu kā vējš dodās uz rindas pakaļas galu un trenc pēdējo trīs reizas akpārt rindai, to ar sagrieztu dvieli sisdams. Trešo reizu apkārt ticis, triektais nostājas rindas priekšgalā, un auseklis jāj no jauna ap rindu, dziedādams un tad pēc sietiņa vaicādams un pēdējo trenkādams.

53. Seskos. 262c

Rotaļnieki stāv riņķī, rokas aiz muguras turēdami. Viens ar "sesku", t. i. grīstē savītu dvieli vai lakatu, staigā ārpusē dārziņam apkārt, runādams: Ei, sesku, si, sesku! te bij seskis, kur palika? un citiem nemanot iedod vienam sesku rokā un pats iet arvien vēl tālāk, līdz kādā starpā piestājās. Kas sesku dabūjis, lūko ar to iesist savam kaimiņam pa labi roki, ja šis pie laika neizmūk un neapskrej vienreiz dārziņam apkārt līdz savai bijušai vietai. Tādēļ katram ļoti jāuzmanās, ja grib no seska kodieniem izsargāties. Pēc tam jaunais seska turētājs iet apkārt un rotaļa atkārtojās.

54. Seskos. Jānis Irbe Aizputē

Piebāž cimdu, vai pataisa no lakatiņa mazu vīšķīti; tas ir "seskis". Rotaļnieki nosēžās zemē cieši kopā cits pie cita, pievelk kājas pie sevis, tā ka ceļi saceļās uz augšu un apakšā paliek tukša vieta, kur rotaļnieki tura savas rokas. Tur nu ielaiž arī sesku, un rotaļnieki, no rokām šurp un turp stumdīdami, vienumēr visi korī saka: Te bij seskis, te pazuda!

Viens no rotaļniekiem stāv ārpus rindas un meklē sesku noķert. Pie kā sesku atrod, tas nu paliek par seska meklētāju, un pirmais meklētājs sēžās viņa vietā.

55. Kam spārni, skrien

Rotaļnieki nosēžās rindā un ievēl vienu par savu priekšnieku. Priekšnieks sauc: Kam spārni, skrien! pīles skrien, vista skrien, vārna skrien, pele skrien, galds skrien utt., un ikreiz pie katra teikuma ceļ roku uz augšu. Apakšniekiem turpretim tikai pie putnu vārdiem jācilā roka un jāatbild: skrien! pie citiem lietu vārdiem, piem. galds, nav roka jāpaceļ, bet jāteic: neskrien! Ja kāds pie putnu vārda nepaceļ roku, tas top ķīlāts; un otrādi, kas pie citu lietu vārda paceļ roku, tas top ķīlāts; un otrādi kas pie citu lietu vārda paceļ roku, top arī ķīlāts.

Par ķīlām pēcāk "jākalpo dienas", iekam tās atdod.

56. Zvejnieks. 415 pag. 119 Nr. 22 (Konese), 68d, 325c

Puiši un meitas sastājās pa pāriem un dzied:

Zvejnieks mani aicināja:
Nāc, meitiņa, laiviņā!
Es neiešu, zvejnieciņi,
Vējiņš tevi tāļu dzen.
– Vai tu gribi, vai negribi,
Es jau tevi gribu;
Vai tu nāksi, vai nenāksi,
Es jau tevi ņemšu.

Pēc tam visi pāri griežās riņķa dancī pa istabu apkārt un dzied:

Nu ir rokā, nu ir rokā
Mana paša līgaviņ'!
(jeb: Manis pašas mīļākais!)
Nu ir rokā, nu ir rokā,
Nu jau atkal projām bēg!

Pie šiem vārdiem nostājās dancotāji tā, ka pirmais puisis stāv pretī otra puiša meitai, otrais puisis pretī trešā puiša meitai utt., un pēdējais puisis pretī pirmā puiša meitai.

Rotaļa atkārtojās, pie kam katru reiz pārinieki kārtīgi mainās, līdz beidzot atkal visi pirmie pārinieki savienojušies. Tad beidz rotaļu ar tiem vārdiem:

Nu ir rokā, nu ir rokā
Mana paša līgaviņ'!
(jeb: Manis pašas mīļākais!)

Pavadošās dziesmiņas varianti:

1. Zvejnieks mani mīļi lūdza
Savā oša laiviņā.
Es neiešu, zvejnieciņu,
Tavā oša laiviņā.
Brauc, tautieti, oša laivu,
Nevil mani laiviņā,
Meklē citu mātes meitu
Cita kunga tiesiņā. 27-1, 223c

2. Zvejnieks mani aicināja:
Nāc, meitiņa, laiviņā!
Es neiešu, zvejnieciņi,
Tev' vējiņš tāļi pūte;
Tev vējiņš tāļi pūte,
Saule vaigus balināja,
Saule vaigus balināja.
Vējiņš matus purināja.
–Nāc, meitiņa, nāc, meitiņa,
Būsi mana līgaviņa.
– Es neiešu, zvejnieciņi,
Nebūš tava līgaviņa,
Balta puķe ezerā,
Tā zvejnieka līgaviņa. 75b

57. Uzminēšana. Ganu spēle. 126a

Apzīmē kādus kokus īpašiem vārdiem. Vienam ganam aizsien acis, kamēr citi gani slēpjas pie apzīmētiem kokiem. Aklajam nu jāuzmin, pie kura koka kurš stāv. Katru reiz kad vārds minēts, ganiem brīv mainīties vietām. Kad nu kādu pie zināma koka uzmin, tad uzminētam aizsien acis.

58. Vārdus mīt. 126b

Puiši pieņem meitu vārdus un meitas puišu vārdus, un nosēžās pa pāriem; tikai viens ir lieks un viņam blakām pa labi roki ir tukša vieta. Ja liekais ir puisis, tad viņš sauc kādu puiša vārdu. Uz viņa saukumu nāk uz tukšo vietu meita, kas tādu vārdu pieņēmuse. Viņas pirmējā vieta nedrīkst palikt tukša; kam tā pa labai rokai, tam tūlīt bez kavēšanās jāsauc kāds vārds no pulka turp.

Kurš tūlīt nesauc, jeb kurš tūlīt neiet turp, uz kurien viņu sauc, tas tiek ķīlāts. Ķīlas beidzot "jāizpērk".

59. Vārti. 149i

Sieviete ar vīrieti tura izstieptu dvieli, citi rotaļnieki, viens otram aiz muguras saķērušies, skrien pa dvieļa apakšu cauri un dzied:

Mazi mazi puišeļi
Vārteļus vēra.
Lai vēra, kas vēra,
Es tapšu cauri.

Dvieli nolaizdami, turētāji rauga vienu noturēt. Kuru notura, tas paliek no spēles nost; citi turpina rotaļu, kamēr visi noķerti.

60. Vanags un irbe. 324a. – Sal. 41c pag. 90 Nr. 1

Dārziņa vidū stāv meita, "irbe", un ārpus dārziņa puisis, "vanags". Dārziņam uz vienu un otru pusi grozoties, rotaļnieki dzied:

Aizskrēja vanags,
Aizlidinēja
Irbīšu gūstīti
Jūrmolā.
Atskrēja vanags,
Atlidinēja,
Nerada irbīšu
Jūrmalā.

Še rada irbītes
Dārziņāi
Zem rožu lapām,
Zem pazarēm.

Ložu, ložu
Pa liepu lapām,
Pa liepu lapām,
Pa pazarēm.

Pēc šīs dziesmiņas vanags lien dārziņā iekšā, irbe atkal pa otru pusi no dārziņa ārā; vanags tīko irbi noķert, šī atkal no viņa izbēg. Citi rotaļnieki vanagam ķeršanu pēc iespējas apgrūtina, un dārziņam grozoties dzied:

Jau irbīte gana gudra, gana gudra,
Še būs tevis gudrumiņis, gudrumiņš!
Še būs tavs gudrumiņš, gudru - ijō!
Še būs tevis gudrumiņis, gudrumiņš
Vanadziņa nadziņos, nadziņos,
Vanadziņa nadzi - ijō!

Beidzot vanags irbi noķer. Ja rotaļu grib turpināt, tad iet cits pāris par vanagu un irbi, un rotaļa atkārtojās no iesākuma.

61. Vērpēja. 113c

Viena meita nosežās uz krēsla, citas meitas, to riņķī apstājušas dzied:

Prēdēja, vērpēja,
Kaila tu esi,
Kam bāzi pakulas
Loga aizbāžam.
Sēdi nu, verpēja,
Mellajā kreklā,
Ne tev ir vālītes,
Ne velētavas.
Dodi man vērdiņu,
Es izvēlēšu,
Man tecēj' upīte
Par pagalmiņu.

Vērpēja, kādēļ gaškos neej? – Tādēļ, ka rotas nav. – Ģērbies kreklos. – Nav savērpti. – Ģērbies lindrakos. – Nav noausti. – Sedzies ar sagšām. – Nav sašūtas. – Klājies ar villainēm. – Nav izrakstītas. – Tinies palagos. Nav izbalināti. – Tinies liepu lapās.

Te vērpēja izceļās un sāk meitām visapkārt nolasīt lakatus un dzied:

Nu man rota, nu man rota,
Nu es varu gaškos iet,
Nu es varu padzīvot
Līdz piektdienas vakaram.

Citi atbild:

Prēdēja, vērpēja,
Nu esi rotā,
Nu visi puisēni
Uz tevi skata.
Vērpējas krēsliņš
Pērlītēm šūts,
I pati vērpēja
Pērlītēm šūta.
Pēc tam atdot lakatus meitām atpakaļ.

62. Vērpēja. 75b. – 6c, 13b, 69c, 302, 325e, 326, 340

Viena meita “vērpēja”, stāv uz krēsla un vērpj ar vārpsti; citi rotaļnieki sastājās riņķī apkārt, saķerās rokās un apkārt iedamas dzied:

Vērpi, vērpi, vērpaliņa,
(Sprēdi, sprēdi, sprēdaliņa),
Ziemas svētku vakarā!
Ko tu biji darījuse
Šādu ziemas gabaliņu?
Vakar vērpēja (sprēdaļa)
No Rīgas atskrēja,
Atveda telītes,
Sīkkumeliņus,
Ielaida rozīšu
Dārziņāi.
Sprēdaļas telītes
Noēda rozītes.

Pēdējos pantiņus dziedot, sprēdaļa nokāpj no krēsla, un noņem apkārt dancotājiem vīriešiem cepures, un sieviešiem lakatus. Pēc tam iet katrs pēc kārtas pie vērpējas, savu ķīlu atprasīt, un vērpēja katram uzdod kādu darbu darīt, piem: dēļus zāģēt, raudāt, kārtis vest, trīsreiz ap istabu apiet utt.

63. Vilks un kaza. 262c. –
3d, 16, 28d, 97b, 134c, 216b, 246c, 249, 264c, 272a,
281b, 300b (Puriņš), 315, 327 Nr. 278, 340

Rotaļnieki sastājās, rokās saķērušies, apaļā slēgtā rindā, "dārziņā". Meita "kaza", stāv dārziņa vidū, un puisis, "vilks", dārza ārpusē. Dārziņam uz vienu, uz otru pusi griežoties, visi dalībnieki dzied:

Šķic, kaziņa, lapiņāsi,
Ne es tevim lapu liedzu,
Tik tu pati pasargiesi
No tā meža junkuriņa.

Kaza: Gan kaziņa pate zina,
Kāds vilkam mundieriņš:
Īsi, strupi, kamzolīši,
Pazolēti zābaciņi.

Visi: Vilciņš savu zobeniņu
Uz akmiņa kaldināja,
Uz akmiņa kaldināja,
Rāvienā balināja,
Ka varēja svētu rītu
Kazai jāt precībās.
Gani, gani, sargiet kazu,
Kazai jāja precenieki!

Dziesmu beidzot, dārziņš apstājās griezties. Vilks iet apkārt pie katras starpas, kur rokas sadotas, prasīdams: Kam tie vārti? Tam atbild pie pirmās starpas: Kazas vārti! pie otrās: Aitu vārti! Un tā tāļāk: zirgu, govu, cūku, zosu, pīļu, vistu, kaķu, suņu, un beidzot, vilka vārti. Tiklīdz to izteic, vilks šaujās pa šiem vārtiem iekšā, kazu ķert. Kaza bēg pa kaut kuriem citiem vārtiem ārā, jo viņai visi vārti vaļā. Vilkam turpretī tikai pa saviem vārtiem svabads ceļš. Gan viņš laužās, vai neviļus lūko arī pa citiem vārtiem izspraukties, bet tas viņam pēc iespējas tiek liegts.

Beidzot vilkam tomēr izdodās kazu noķert.

Visi dzied: Vilciņš kazu saplosīja
Smalkā kārklu krūmiņā.

Rotaļa sākās no jauna ar citu vilku un citu kazu, jo pirmēji stipri nokusuši.

1)Variācija. 415 pag. 109 un 110 Nr. 14 un 15.– Sal. 427-0-b (I pag. 52)

Rotaļniekii, rokām saķērušies, sastājās riņķī. Tie ir "gani". Riņķa vidū staigā meita, "kaza". Viens no rotaļniekiem, "vilks" iet ārpusē apkārt un lūko kazu noķert. Gani kazu apsargā, lai vilks to nedabūtu rokā. Svabadā vieta starp ik diviem rotaļniekiem ir "vārti". Vieni vārti pieder vilkam, pa kuriem tam atļauts svabadi ieiet un iziet, citi vārti tam slēgti. Kazai turpretī visi vārti vaļā.

Rotaļu sākot dzied:

Bolto kozo velējōs
Straujes upes maļeņā:
Voi pet snīgu, voi pet ļeitu,
Voi pet sovas precenīks.

Pa to laiku kaza nemierīgi skraida no vienas puses uz otru, it kā savu nelaimi paredzēdama, ka vilks to sagrābs. Kad vilks sāk kazu gūt, koris dzied:

Sorgōt, goņi, sorgōt goņi,
Beus kozai preceņīki:
Viļceņs sovus zōboceņš
Rōveņā baļinava,
Rōveņā baļinava,
Nīdrojā šeudenava.

Šo rotaļu pavada ar sekošām dziesmiņāmpar kazu un vilku:

2)Gani, gani sargiet kazas,
Būs kazām precenieki:
Vilciņš savus zābaciņu
Rāvienā balināla 309a

3: savu kažociņu; 4: Pa eglēm brucināja, 17a. –1– 2: Sargiet, gani, savas kazas, Purviņā nelaižat, 18. — 2: precinieki; 4: Rāviņāi, 91c, 279 c, 362. — 2: precinieki; 4: Rāvājā, 322b. – 2: Kazām jāja precinieki; 4: Niedrainē, 330-1. – 2: Kazām jāja precinieki, 401. — 4: Uz akmiņa balināja, 407a.

3)Sargiet, gani, sargiet, kazu,
Kazai jās precenieki:
Vilciņš svārkus šūdināja
No pelēkas vadmaliņas,
Vilciņš savus zabaciņus
Rāvājāi balināja,
Ka varēja miglas rītu
Kazai lēkti precībās. 301

4)Adiet, meitas, ko adiet,
Vilkam zeķes noadiet.
Vilkam kājas nosalušas
Sila malu tekājot. 88c.– Sal. Nr. 2360

5)Kur es savas avitiņas
Svētu rītu paganīšu?
Baltābola kalniņā,
Tur es viņas paganīšu.
Lūgšus lūdzu brālītim,
Lai uzpina augstu žogu,
Lai vilciņis neielēca
Pie manām aitiņām.
Sargies, mana avitiņa,
Vilciņš nāk, vilciņš nāk! 200a

6)Sargies, mana avitiņa,
Vilciņš nāk, vilciņš nāk!
Taisiet, brāļi, augstu žogu,
Lai vilciņis neienāk.
Vilciņš zobus klabināja,
Aiz žodziņa stāvēdams.
Ūjā, ūjā, vecais vilks,
Nevar maizes nopelnīt! 149g un i

7)Kur tā mana kaza bija.
Atnāk ragus grozīdama?
Vai tā bija bārusēs
Ar to vilka māmulīti? 22p

8)Kur tu skriesi vilku māte?
Vieni sāni nosviluši.
Svilin, Dievs, otrus sānus,
Kam nes jērus, kazlēniņus. 321

1: Vilku māte ceļu tek; 4: Kam rej 401.

9)Vilku māte kaukaroja,
Pusgūžiņas nosvilušas.
Lai nosvilst otra gūža,
Kam norēja kazlēniņu! 216b

10)Luste, luste, vilciņam
Skaista kaza ataugā.
– Vai kājiņu man nebija,
Ka rokā nedabūju? 330f

11)Taisat, brāļi, augstu sētu,
Laižat kazu dārziņā,
Rītu, rītu, ne parītu,
Būs kazai precenieki.
Vilciņš savus zābaciņus
Niedrājā šūdināja,
Vilciņš savu kažociņu
Eglienā skurināja.
– Taisat augstu, netaisat,
Vilks nesīs jūs' kaziņu.
– Nu guļ lopi, nu guļ suņi,
Nu guļ paši ganītāji,
Nu bij (al.: ir) laiks vilciņam
Kazai klupt mugurā. 22i

Līdzīgas dziesmas: 15-2, 22b, c un p, 23, 30b, 69a, 9c, 110, 118-1, 119-1 (Kr. Spalviņ), 137d, 290e, f un h, 330f, 401.

12)Trīs kaimiņi kāzas dzēra
Vienā kārklu krūmiņā:
Vilks brūtgāns, kaza brūte,
Mans krancīts vakarains. 45-1

13)Ulē, ulē, vecais vilks,
Kā tu gāji kazu riet!
Ne tev zobu, ne tev spēciņa,
Ar kājiņu kabināji. 330f

1: Urrā, urrā; 3: ne tev acu 401.

14)Vakar pirku baltu kazu,
Šodien vilki aiznesuši.
Maksā, Dievs, manus soļus,
Manu ganu kliegumiņu! 111d

15)Vilkam devu to kaziņu,
Kas apgrauze ozoliņu,
Vilciņš puiši padancoja
Uz četrām kājiņām,
Vilciņš skaisti padziedāja:
Ķei ķā, ķei ķā,
Uz cintiņas tupēdams:
Ķei kā, ķei kā! 407h

16)Vilkam labi, vilkam labi,
Ne tam ratu, ne tam ragavu;
Manu kazu tas aizveda
Ziemas svētku vakarā. 335 Nr. 1747

3–4: Tas aizveda man’ kaziņu Bez saulītes vakarā, 91c.– 2: Ni tam vāģu, ni; 4: Jauna gada naksniņā, 138a.

4: pakausī, 56a un c, 131-1; (M. Enīt), 335 Nr. 1746. – 3: norietējse; 4: Vilks ar kazu krūmiņos, 75b. – 3: Tikko kaza krūmiņā, 133-1a, 137c. – 3: Nava saule laidusēs, 309a. – 3: Nava saule izlēkuse, 324 a un e. – Sal. 427-0-b (I pag. 49 Nr. 141).

18) Vilks ar kazu saderēja
Mieru visu vasariņu;
Nav saulīte nogājuse,
Kazai āda lupatās. 41a

3–4: Te nebija stundas laika, Kazai ļipa lupatās, 120c.– 4: Kazai bārzda asiņaina, 270a un d. – 4: Kazai rīkle asiņaina, 281d.– 4: Kazai ļipa, 318a. – 1: ar kazas; 2: Šo vasaru mierā būt; 3: Nava saule laidusies, 319c, Nr, 3250.

19)Vilks ar kazu saderēja
Mūžam naida neturēt;
Nav vēl saule nogājuse,
Kazai kaklis asiņains. 363

3: Vēl saulīte gabalā; 4: Aseņains, 6c. – 2: naidu; 4: Kazai āda lupatos, 200a. – 3–4: Vēl saulīte gabalāi, Kazai āda lupatās, 289c. – 3: Nav saulīte; 4: ragi asiņaini, 290f. – 3–4: Nebij saule laidusēs, Kazai rīkle asiņos, 330f.

20)Vilks līž alā
Niedrainā,
Aicina kaziņu
Viesības.
Neiešu, neiešu,
Es gan zinu.
Tur man kauliņus
Skribinās. 91g

1: līda, 190b. – sal. 415 pag. 109 Nr. 13.

21)Vilciņš kazu aicināja
Smalka siena šķūnītī,
Vilciņam melni svārki,
Stīgām šūti zabaciņi. 161c

22)Vilciņš kazu māsu sauca,'
Līdz top meža maliņā;
Kad top meža maliņā,
Brālīts māsai mugurā. 190h

2 un 3: maliņē; 4. Mugurē, 189b. – 2: Līdz nonāca mežmalē; 3. Kad nonāca mežmalē, 197a. – 4: Milks kazai, 278c.

23)Vilks ar kazu saderēja,
Būs mūžam brāļi būt;
Nav māsiņa krūmiņos,
Jau brālīts mugurāi. 76b

24)Vilcīns kazu māsu sauca,
Līdz iekrāpa eglienā;
Kad iekrāpa eglienā,
Raug' māsai veselību,
Raug' māsai veselību
Pa kauliņu kaulīniem. 149g

25)Vilciņš kazu māsu sauca,
Līdz ievāķa krūmiņos;
Kad ievāķa krūmiņos
Kraps! Kazai mugurā.

26)Vilciņš kazu māsu sauca
Līdz ievīla eglienā;
Kad ievila eglienā,
Brālis māsu sadrašķīja. 156

27)Vilciņš kazu ritināja
Gar garo sila malu.
Lai ritina ar velniem,
Vīra mātes kaza bija. 92

1: kazu aizbriņģēja; 3: Lai briņģēja, 88b. – 2: Pa; 4: Dēla mātes, 91c.

28)Vilks nesa kaziņu
Pakratīdams;
Lai nesa, ja nesa,
Vedeklas kaza. 22p

2. Pakratīdamis; 4: kaziņa, 319c Nr. 3248. – 3: lai nesa, 330f. – 3–4: Es teku pakaļ Palēkdam', 13b.

29)Vilciņš vilka klibu kazu
Par slidenu ezeriņu.
Velc, vilciņ, atsperies,
Tā pamātes kaza bija. 267b

30)Vilciņš kliedza, vilciņš sauca,
Mežmalā stāvēdams:
Viņš bij gājiskazu (al.: jēru) zagt,
Gans suņiem sarīdijis. 131 (M. Enīt)

31)Vilciņš pūta vara basi
Staiga pura maliņā.
Pūt, vilciņ, nepūzdams,
Tu jau kazu (al.: jēru) nedabūsi. 61d

32)Vilciņš svārkus šūdināja
Zaļajā priedulā,
Ka varēja miglas rītu
Kazai jāt precības. 28-1

2: Biezajā, 22p. – 4: panāksnos, 28-1. – 1: V. šuva kažociņu; 3: svētu rītu; 4: vedējos, 28d, 134a. – 2: priedalā; 3: Lai; 4: panāksnos, 98a. – 3: Lai; 4: panākšņos, 98c.– 1: Vilcīns; 2: panākšnos, 119-1 (M. Ansberg dz. Spalvīn). – 2: Biezajā eglājā; 4: Kazai lēkt panākstīs, 121p.– 2: priedulē; 3: svētu rītu, 131-1 (P. Tilt). – 3: svētu rītu, 133-1-a.

33)Vilciņš savus zābaciņus,
Māldobē balināja.
Ka varēja svētku rītu
Kazai jāt vedējos. 97b

3–4: Ka varēja rītu braukt Kaziņām vešanās, 41a, 138a. – 2: Mālbedrē; 3: Ka var jāt Jāņa nakti; 4: paanākšņos, 73b. – 2: Mālbedrē nosmērēja; 4: lēkt panākšņos, 97f. – 3: Lai varētu rītā agri; 4: vedībās, 112a.

34)Vilciņš savus zābaciņus,
Rasiņā balināja,
Ka varēja rītā agri
Kazai klupt mugurā. 344

2: Grāvītie; 3: Lai; 4: Kzai krist, 74c; – 2: Rāvējā; 3: Ka varēja pavasarā, 319c Nr. 2249.

35)Vilciņš šuva zābaciņus
Aiz kalniņa tēcītē,
Viņš gaidīja miglas rītu
Kazai jāt panāksnos. 52c

36)Citkārt bija labi laiki,
Kad es biu kazu gans:
Vilks ar kazu krūmiņos,
Es ar ciema meitiņām. 6c, 108a, 120c, 133-1-a, 322e

1–2: Citu reizu labi laiki, Es bij labs kazu gans, 28-1, 56a un c, 69a, 111c. – 4: Es pie ciema meitenēm, 71c. – 1. Citreiz 109b, 207-d-1. – 2: aitu gans; 3: ar aitu; 4: ciemu, 110d (I 73).

37)Citkārt bija labi laiki,
Kad es biju kazu gans:
Pienu ēdu, pienu dzēru,
Pienā muti noimazgāju;
Vilks ar kazu krūmiņā,
Es pie ciema meitiņām. 115a

1: Citu reiz, citu reiz; 5–6 trūkst, 17a, 131-1 (A. Liepiņ), 141-1 (L. Ozoliņ), 272a, 362. – 5: mežiņā; 6: Es ar meitu krūmiņā, 73f (I, 211). – 1: Citu reizm citu reiz; 3: Sieru; 5–6 trūkst, 182 Nr. 242.

38)Citkārt bija labi laiki,
Kad es biju kazu gans:
Vilks ar kazu pa krūmiem,
Es ar ciema meitiņām.
Laid, vilciņ, vaļā kazu,
Es jau meitu sen palaidu. 28-1, 184, 220b, 282, 344

1: ar kazu krūmiņos, 69d. – 1: Citkārt; 5: Vai, vilciņ, palaid kazu; 6: palaižu, 85d. – 1–2: trūkst; 5: Laid vilciņ, tu kaziņu, 190f, 408 Nr. 233, 412.

64. Vistiņās. 262c

Vienam aizsien ar lakatu acis; tas ir "vangs", kam citi rotaļnieki, "vistas", jāķer rokā. Vistas pliukšķina rokām, lai vanags zinātu, kur vistas atrodās. Vanags, rokas izplētis, dodās uz to pusi, gribēdams kādu vistu noķert, bet šīs lūko no vanaga izbēgt. Ja vanags kādu vistu aizstāj, ka tai grūti nākās izbēgt, tad citas vistas vanagam jo tuvu aiz muguras jo stipri plaukšķina, lai griestu vanaga vērību uz sevi un izpestītu savu apdraudēto biedreni. Nereti vanags izlietā tādus brīžus, un ar joni atpakaļ sizdamies, it negaidot sagrābj kādu vistiņu. Noķertais nu paliek par vanagu un bijušais vanags iestājās vistu pulkā.

Sal. 427-0-b (I pag. 56 Nr. 6): Vistiņas ķert

65. Cāļa vešana. Ziemas svētku vakara joks, 167a

Joka zinātājs A prasa joka nezinātājam B, vai šis varot visus viena cāļa kauliņus pārnest pār sliegsni pāri un pie tam izdzert kausu alus. B droši apņemas to izdarīt un noslēdz ar A derības.

A nu izārda vārītu cāli, noliek kauliņus uz galda un atļauj tos tikai pa vienam iznest. A pats nostājās ar alus kausu pie durvīm un B iesāk savu darbu. Katru reiz, kad B nāk ar kauliņu, tam papriekš jātukšo alus kausiņš, lai A to laistu pār sliegsni pāri. Teic, ka reti kāds varot iznest visus kauliņus.

66. Cielaviņa. 113-1

Puiši un meitas nostājās pa pāriem, viens pāris aiz otra. Pēdējā pāra meita piepeši atšķirās no sava pārinieka un bēg projām. Puisis atkal cenšās savu meitu noķert. Kad viņs to nokēris, tad šis pāris nostājas priekšgalā. Rotaļa atkārtojas ar jaunu pēdējo pāri tik ilgi, kamēr visi pāri atkal stāv savās pirmējās vietās.

Tad rotaļa turpinās tālāk, tikai ar to starpību, ka tagad puisis bēg un meita to ķer rokā.

Rotaļu pavada ar šādu dziesmiņu:

Lustīgs tēvs, māmuliņa,
Dēls noķēra cielaviņu,
Dēls noķēra cielaviņu
Siena vāla galiņā
Tā nebija cielaviņa,
Tā bij dēla līgaviņa.

Kad meita ķērēja, tad dzied:
Lustīgs tēvs, māmuliņa,
Meit' noķēra zvirbulīti,
Meit' noķēra zvirbulīti
Zaļas niedres galiņā.
Tas nebija zvirbulītis,
Tas bij meitas mīļākais.
Sal. 415 pag. 120 Nr. 23

Pavadamas dziesmas varianti:

1)Es noķēru cielaviņu
Siena vāla galiņā.
Tā nebija cielaviņa,
Tā bij mana līgaviņa.
Sirsniņ mana, actiņ mana,
Kur tik ilgi kavējies?
Lieliem kungiem darbos gāju,
Nevarēju pie tev kļūt. 111c, 121h, 163, 164b, 336

1: vāļa; 5–6: Lielu kungu darbā biju, Nevarēju vaļā tikt, 16. – 5–8 trūkst, 69a, 77, 272a, 281b; – 2: Tīrumiņa galiņā; 5–8 trūkst, 125b (P. Tortuss), 390-1. – 2: vāles, 131-1 (A. Liepiņ), 181c, 325c, 397-1. – 5: Līgaviņa sirdspuķīte, 237c. – 7: Brgiem, 269c. – 5: puķīt mana; 8: pie tev tikt, 400.

2)Es noķēru cielaviņu
Siena vālas galiņā;
Tā nebija cielaviņa,
Tā bij mana līgaviņa.
Līgaviņa sirdspuķīte,
Kur tik ilgi kavējies?
Kur tik ilg kavējies,
Ka pie manis neatnāci?
Es priekš tevis sen nopirku
Rozēm šūtu nēzdodziņu,
Rozēm šūtu nēzdodziņu,
Zelta griestu gredzentiņu.
– Vai tu pirki, vai nepirki,
Es pie tevim vairs neiešu,
Man jau citis saderēts
Līdz citam rudenim.
Smagi pūta sila priede,
Smalku lietu pielijuse;
Smagi pūta, gauži rauda
Mans pērnajis brūtgāniņš.
Nepūt smagi, neraud gauži,
Lūgšu tevi vedībās,
Došu tevim cimdus, zeķes
Līdz saviem bāliņiem.
– Es negribu cimdus, zeķes,
Kad es pašu nedabūju,
Kad es pašu nedabūju,
Sen cerētu līgaviņu. 235

3)Es noķēru cielaviņu
Siena vāla galiņā;
Tā nebija cielaviņa
Tā bij ciema zeltenīte.
Ak tu, ciema zeltenīte,
Kur tik ilgi kavējies?
Es priekš tevis sen nopirku
Tīra zelta gredzentiņu.
– Pērc, puisīti, nevalkāšu,
Es jau tava gan nebūšu,
Sen jau esmu saderēta
Citam tēva dēliņam.
Smagi šņāca sila priede,
Smalka lietus pielijuse;
Gauži rauda tas puisītis,
Kas par velti lielījās.
Neraud' gauži tu, puisīti,
Lūgšu tevi vedībās,
Došu cidus, došu zeķes,
Kā dižam vedējam.
– Jods lai rautu cimdus, zeķes,
Ka es tevi nedabūnu,
Ka es tevi nedabūnu,
Sen cerētu līgaviņu. 275

4)Es redzēju cielaviņ
Siena vāla galiņā;
Tā nebija cielaviņa,
Tā bij mana līgaviņa.
Tai es devu sav’ rociņu,
Savu zetla gredzeniņu. 191e

5)Lustīgs tēv, māmuliņa,
Es noķēru cielaviņu,
Es noķēru cielaviņu
Siena vāles galiņā. 101a

4: galiņāi 22b un c. – 1: māmuļiņa; 3: Cielaviņu vieglkājiņu; 4: vālas, 28-1. – 1: lustīga māte; 2 un 3: saguvu; 4: vāla, 91d, 91e Nr. 213. – 1: māmuļiņa; 2 un 3: saķēru; 4: vāla, 93-1-b. – 4: vāles, 111d. – 1: tēvis, 141. – 1: māmuļiņa 118-1. – 1: tēvis; 4: vāļa, 173. – 1: Priecīgs mans tēvs māmiņa; 4: vāla galiņāi, 267b.

6)Lustīgs tēvs, māmuliņa,
Es noķēru cielaviņu,
Es noķēru cielaviņu
Siena vāles galiņā.
Tā nebija cielaviņa,
Tā bij mana līgaviņa. 28d

3–4 trūkst, 27e. – 1: tēvis, māmuliņa; 6: Tā bij skaista dzeltainīte, 30b. – 2: Dēls noķēra; 3–4 trūkst; 6: Tā bij dēla, 59i. – 1: Priecīgs tēvš, māmuļiņa; 2 un 3: Es saguvu; 4: vāla, 121p. – 2 un 3: Dēls saķēra; 4: vāļa; 6: Tā bij dēla, 141-1 (M. Dementjev). – 3–4: trūkst; 6: Tā bij brāļa, 274c.

7)Lusteigs tāvs, mōmuļeņa,
Dāls nučēre cīlaveņu;
Tej nabeja cīlaveņa,
Tej bej dāla ļeigaveņa. 422b

2: Dāls sagiva; 4: ļaudaveņa. 422b

8)Lusteigs tāvs, mīluļeņa,
Es sagivu cīlaveņu,
Es sagivu cīlaveņu,
Sīna vālas gaļeņā. 427-1-a

9)Lustīgs tēvs, māmuliņa,
Jo lustīga es meitiņa:
Es saķēru zvirbulīti
Zaļas niedras virsotnē. 64h

10)Sirsniņ mana, puķīt mana,
Kur tik ilgi kavējies,
Es priekš tevis sen nopirku
Zelta griestu gredzeniņu. 22m, 137d

1: Sirsniņ manu, puķīt manu; 4: gredzentiņu, 41a, 55, 407a.