Par dziesmām un dziedāšanu

Par dziedāšanu dažādos sevišķos atgadījumos (1 sēj.)

Šinī pirmajā nodaļā iekārtotās dziesmas, zināms, vēl nav pilnīgs apcerējums par Latviešu tautas dzeju; tās mums tikai izteic, ko tauta pate dažādos atgadījumos un apstākļos, dažādos sirds un dvēseles aizkustinājumos neviļu par dzeju, dzejas priekiem un viņas iespaidu sprieduse, atzīdama dzeju par vienu no cilvēka dārgākām un laimīgākām gara mantām. Apcerētājam, kas pamatīgi par tautas dzeju pētītu un rakstītu, nepietiek ar šīm dziesmām vien, tam pie sava darba jāņem palīgā arī visas nākošu nodaļu dziesmas; tam jāpiesavinās gaišs, pareizs pārskats par visu tautas dzejas lauku, par tautas dzejas iekšķīgu saturu, kā arī par viņas ārīgiem līdzekļiem, valodu, ritumu, meldiju jeb dziesmu skaņām. Tam jāievēro tautas laicīgā un garīgā dzīve, kas dziesmās atspoguļojas. Mums, dziesmu kārtotājiem, pietiecīgāks uzdevums: priekš minētā diženā darba savu daļu derīga materiāla savākt, dziesmas no dažām nezālēm sijāt un īsi, piemērīgi iekārtot. Caur savu darbu mēs vēlējamies tikai nolīdzināt un atvieglināt ceļu tālākiem pētniekiem un apcerētājiem, kam vairs nevajadzēs šo sīko, bet nepieciešamo priekšdarbu pašiem pastrādāt. Arī krājuma plašums mūs piespieda atmest dažu sīkāku iedalīšanu un apcerēšanu, kā papriekšu bijām nodomājuši un pa daļai strādājuši. Taču arī šinī nodaļā centāmies vismaz caur dziesmu iedalīšanu sevišķās lielākās un mazākās grupās apzīmēt vispār to domu gājienu, kādu mēs vēlētumies, lai tautas dzeju izpētītu un apcerētu. Šī kārtība, zināms, nav vienīgā, un katrs kompetents strādnieks, kam plašs pārskats par visu pētāmo vielu priekš acīm, varēs izvēlēties savu īpašu ceļu, ja tādā plašā laukā ved dažādas stīgas apzinīgo ceļotāju pie spraustā mērķa.

Pieminēsim še pirmās nodaļas beigās, ka daža šai nodaļai piederīga dziesma, sevišķi ne retie dziesmu varianti, palikuši atpakaļ nenodrukāti. Iemeslis tas, ka pēc pirmās burtnīcas izdrukāšanas līdz šim laikam mums pienācis kāds simts jaunu, gan lielāku, gan mazāku dziesmu krājumu, kas pirmajām burtnīcam pa daļai nāca par vēlu. Taču arī šīs nosebojušās dziesmas nepaliks neievērotas, tās uzņemsim pēcāk īpašos papildinājumos, ar aizrādījumu, pie kurām jau nodrukātām dziesmām un dziesmu grupām katra jaunpienākusē dziesma piederīga. Vēlāk sekos vietu un krājēju reģistra papildinājums. Arī uz priekšu labprāt vēl saņemam dziesmu krājumus, tik lūdzam ar piesūtīšanu pasteigties, lai tos pie laika jau varētu nākošās burtnīcas izlietāt.

Cilvēka mūža ritums, ģimenes un radu sadzīve

I Bērnu dienas. Radības, krustības, audzināšana un mācība (1. sēj.)

Atmiņas no senajām ieražām radībās, krustībās un mazu bērnu kopšanā

Tautas dziesmas stāv ciešā sakarā ar sava laika tautas dzīvi un ieražām, kas mums jau pa labai daļai palikušas svešas. Tādēļ, krustību dziesmas ievadot, iepazīstināsim lasītājus vispirms ar šā goda senāko svinēšanu un pie viņas piederīgiem ieražām. Ziņas smeltas pašā tautā dažādos Latvijas vidos Vidzemē un Kurzemē. Viņas gan vēl nevaram dēvēt par gluži pilnīgām, atliekas tais dažs robs, kas sevišķi dziesmu kārtotājam sāpīgi sajūtams; taču arī tādā veidā tas dod diezgan pietiekošu pārskatu. Kārtīgi saistītus krustību aprakstus uzņēmām katru savrūp. Galvenie pamati gan visiem aprakstiem kopēji, pa lielākai daļai pat sīkākās paražas atkārtojās tās pašas; bet pēdējo nozīme un viņu sekošanas kārtība krustību svinēšanā ne reti dažādi mainās pēc kura katra apgabala. Gadās arī svarīgākas savādības, un dažkārt vienā vietā no vecām ieražām vēl uzglabājies, kas otrā trūkst, jeb ar laiku aizmirsts. Tādēļ atturējāmies tos saliet kopā vienā paplašinātā vispārējā aprakstā. Turēdami katru aprakstu savrup, mēs arī ceram pētniekiem pa prātam darījuši, kam ne vien vienādība un kopēji pamati, bet arī katra savādība stingri jāievēro un jānosver. Tikai sīkākas māņu ticības atliekas no vidiem, no kuriem mums trūkst pilnīgāku, kārtīgi saistītu ziņu, mēs pievienojām piederīgā vietā 4. aprakstam, kas pats pa lielākai daļai iz šādiem māņiem, dziedēšanas līdzekļiem un pareģošanām sastāv.

Bez tam še vēl aizrādām uz grāmatām un laikrakstiem, kuros ievietoti gan garāki raksti un apcerējumi par senajām Latviešu krustībām, gan dažādu ieražu un māņu krājumi, kas attiecas uz grūtniecību, radībām, krustībām un mazu bērnu kopšanu.

1. О. Я. Треиландъ. Крестинние обрядыы Латишей. Сборник материаловъ но этнографии, издав. при Дашковскомъ Этнограф. Музеъ подь редакциею В. О, Миллера. Вып, I. Москва 1885. L.p. 173–205.
2. Э. А. Вольтерь. Материалы для этнографии Латишскаго племени Витебской губернии. Ч. I. С.-П. 1890. L. p. 125–148.
3. Senās krustabu ieražas Ērgļu apkaimē. No Dambīša, Austrumā, 1893, Nr. 4, l. p. 327–332.
4. Jelg. Latv. Biedrības Rakstniecības Nodaļas II Rakstu krājumā: Par kristībām, no Bahmaņu Kristapa Lielnīkrācē, l. P. 52.–54. Ieražas un māņi, l. p. 55–95.
5. Труды этнографическаго Отдъла Импер. Общества Любителей Естествознания, Антропологии и Этнографии, состоящаго при Московскомь университетъ. Книга 6, Материали но этнографии Латишскаго племени. Подь ред. Дъйств. члена О, Я. Трейландь (Бривземнъксь). Москва, 1881. (Латишские народниэ наговоры и заклинания стр. 111–191, – Народниэ врачевание и колдовство Латишеи дъйцтвиемь, стр. 193–208.
6. Ueber die religösen Vorstellungen der alter Völker in Liv- und Estland. Drei Schriften von P, Einhorn un eine von J. W. Böckler, un Fr. Engelkens Nachricht über den grossen Hunger 1602. Riga, 1857. (Šī grāmata ir sevišķs nodrukājums iz Scriptores reorum Livonicarumm B, II, Hft. IV., un satura: no P. Einhorna 1)Historia Lettica. Dorpt. 1649. L.p. 3–38; 2)Reformatio gentis letticae. Riga, 1636. (Izvilkumā.) L.p. 39–72. 3)Widerlegunge der Abgötterey. Riga, 1827. (Izvilkumā.) L.p. 73–86. No Joh. Volfg. Boecklera Der einfältigen Ehsten abergläubische Gebräuche. Reval. L.p. 99–114.)
7. Rakstu krājums, izdots no Rīgas Latv. biedr. Zinību komisijas. 6. Krājums. Rīgā.
8. Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem. “Dienas lapas” pielikums. [Sevišķi par grūtniecību, radībām, krustībām un mazu bērnu kopšanu: 1891.g. l.p. 29, 30, 84, 126; – 1892 g. l.p. 10, 57, 143–144, 147, 148, 162, 163, 164, 165, 166, 186, 187; — 1893 g., l. p. 30; — 1894 g., l. p. 4, 22, 47, 51, 106, 110, 116, 117, 118.]
9. Matrialien zur lettischen Volksmedicin. Von J. Alksnis. Halle 1894.

Manuskriptos mums piesūtīti sekošie apraksti par grūtniecību, radībām krustībām un mazu bērnu kopšanu.

No Doles, Rīgas apriņķī. No Simenova. (BB)

Raudzības. Sievai nedēļās gulot, viņas radinieces, draudzenes un citas pazīstamas sieviņas iet slimnieci apraudzīt. Tās neiet vis tukšām rokām, bet sagādā priekš vājnieces kādus gardākus ēdienus un “iet ar podiņu” raudzībās. Podiņš tālab vispār pazīstams un to pat min sakāmā vārdā: Ka tik nav ar podiņu jāiet? Vecākās, gudrākās sievas piedod slimniecei labus padomus un pamāca līdzekļus sievu un bērnu kaitēs un vajadzībās; citas tāpat patērzējas, laiku kavēdamas. Kam pašām mājās steidzami, nekavējami darbi, tās drīzi atkal aiziet; bet kurām iespējams, tās paliek pie slimās visu dienu, pat nakti, un palīdz tai mājas darbus apkopt.

Vīrišķi labprāt neuzņēma istabā, kur gulēja slimniece ar jaunpiedzimušo bērniņu. Ja kādam tomēr gadās tur ieiet, tam vecmāte (bādmodere) atņem cepuri, zēnam ko valkāt, kā teica, ja jaunpiedzimušais ir puisēns. Vīrs atdabū cepuri tikai tad, kad viņas vietā dod naudu, lai pērkot zēnam jaunu cepuri.

Kristības. Bez kūmām uz kristībām, tāpat kā uz visām citām godībām, ielūdz radus, draugus, pazīstamus un nāburgus. Viesi allaž nāk ar “kukuļiem” jeb ciema maizi, kas nu kuram gadās pie rokas. No ielūgtajiem viesiem kādi vecīši jau salasās ap pusdienu; jaunākie aiziet baznīcā un no turienes nāk līdz ar kūmeniekiem uz krustību mājām.

Mājas vecmāte saņem no nesējas bērniņu un istabā nesdama dziedāja:

Lellīti aiznesa, NN pārnesa;
Lellīti atstāja baznīcā,
NN pārnesa sētiņā.

Svētdien pārējo laiku pavada mielodamies, dziedādami, tērzēdami un dažādi jokodamies.

Pirmdien krusttēvs brauc uz mežu pēc šūpoļa kārts. Priekš zēna jāmeklē ozols, priekš meitenes liepa. Ja pašam krusttēvam nav zināms, kur varētu tādu derīgu koku atrast, tūlīt gadās no viesu pulka citi, kas jau sen tādus kokus vērā likuši, kas tos, tā sakot, gadiem audzinājuši; krusttēvam šie tikai jāpalūdz, lai izpalīdz. Kad nocirsto kārti pārved un ienes istabā, tad pāris vīru tai gulstas virsū, izmēģinādami, vai būšot diezgan stipra. Cirtēji, to jau zinādami, ienes papriekšu tādu, kas īpaši priekš lauzīšanas cirsta, joku dēļ dažreiz ar visiem zariem. To tad arī katru reizi salauž, un pēc tam ienes īsteno, kuru atrod labu. Krusttēvam pašam līkste un šūpolis jāpakar. To padarījis, viņš vēl iesit kādu naudas gabalu likstes galā, lai nečīkstot. Tad pataisa krustmāte šūpolī mīkstu guļu un izklāj ar lakatiem, un krusttēvs un citi kūmi iemet tajā šūpoļa naudu. Pēc tam krustmāte liek bērniņu šūpolī un dzied kādas piederīgas dziesmas. Ar to arī beidzas krustību ieražas.

Bērnam per serus. Kad bērniņš jau kādas nedēļas vecs, to nes pirtī “serus pērt”. Priekš tam iejauc bīdelētus miltus raugā jeb mielēs, aptraipa ar šādu mīklu kādu drēbes gabalu, kurā tad bērniņu ietin, ar lapainu slotu per un ar rokām berzē, kamēr drēbes lupats paliek vispāri melns ar tā sauktiem seriem. Ja bērnam, lielākam augot, metās pinnes ģīmī, vai citi kādi mazi izsitumi un augoņi, tad saka, ka tam mazam neesot pareizi izperti seri, un tāds tad jāper otru reizi.

Bērnu auklis. Pirmais bērns vēl nav tik liels paaudzis, ka to pašu varētu atstāt bez uzraudzības; jau māte viņam liek, lai šūpo, auklē un uzskatās mazāko bērniņu, jo mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita, un īpašu bērna aukli tik reti pieņem.

2. No Virižu un Mūrkalnu puses, Rīgas apriņķī. No Kadagaisa (ZK)

Radības. Jaundzimušā bērna pirmajai mazgāšanai smēla ūdeni, ja upe tuvumā, iz upes un pret straumi. Trauks bija uz vienu reizu jāpiesmeļ pilns. Kad ūdens apsildīts, tad bērna tēvs iemeta mazgājamā traukā sudraba naudas gabalu, kas palika vecmātei (ķērējai).

Krustības. Bērnu kristīja baznīcā. No baznīcas mājā pārbraukuši, krustībnieki noturēja īsus patarus, pēc kuriem krustmāte, kas līdz šim bērnu uz rokām turējuse, ielika maziņo gultā, šādu pantiņu skaitīdama:

Citi bērni vaicāja, kas bērnam vārda:
Puikiņu (meitiņu) aiznesu, Jānīti (Anniņu) pārnesu.

Pēc tam tika ēsts un dzerts.

Kristības svinēja vēl otru dienu līdz vakaram. Īsi priekš projāmiešanas kūmi (krusttēvi) gāja uz mežu cirst līksti. Bez īstās līkstes nocirta vēl kādas alkšņa vai kārkla kārtis, ar kurām, mājā pārnākuši, papriekšu ķircināja krustmātes. Šīm beidzot laimējās neīstās līkstes salauzt un aizsviest projām. Tā kādu laiku izjokojušies, krusttēvi ienesa īsto līksti, dēlam no ozola, meitai liepas koka, un uzkāra šūpuli. Māte ielika šūpulī bērniņu, un krustmāte nodziedāja 734. dziesmu iz Vidzemes dz. grāmatas. Pēc tam katrs no krustībniekiem ielika šūpulī savu naudas dāvanu un tad atvadījās un brauca uz mājām.

Saru pēršana. Divi vai trīs nedēļas vecam bērnam pēra sarus. Šim nolūkam izkurināja sestdien pirti un iejāva smalkus miltus ar alonu šķidrā mīklā, kurai vēl pielika alusraugu klāt. Vecmāte aiznesa bērniņu pirtī, aptraipīja to ar minēto mīklu un, lāvā uzkāpuse pēra bērnu ar pirts slotu, lai tam neaugot sari. Tā bērniņu pēra divi sestdienas. Ja dažu reiz bērnam, lielākam augot, niezēja mugura jeb izgāja mati no galvas, tad vecenes teica, ka mazam neesot sari izpērti, jo sari izēdot matus.

3. No Ērgļu draudzes, Cēsu apriņķī. No Blau. (BB.)

Kristības. Pie kristīšanas kūmām jāstāv līdzenā rindā cieši kopā, jo kad reši un nelīdzeni stāvot, tad bērnam augot augot reti un šķībi zobi. No baznīcas uz mājām braucot, bērnam jau aiz māju robežas attina kājas, lai tas drīzi ejot kājām. Tiklīdz pie durvīm piebrauca, nesējiša ar bērnu tūlīt steidzās istabā un, bērna vārdu pieminējusi un labdienu padevusi, nolika krustbērnu uz akmeni, kas krāsns priekšā kūlā iemūrēts. Še nu to saņēma vecmāte savā gādībā. Citi kūmenieki, istabā sanākuši, gāja sasveicināties ar bērna māti, un katrs tai, roku dodot, iespieda kādu naudas gabalu saujā. Tad kūmas sēdās pie galda, un vispirms tiem allaž uznesa piena ēdienu. Kamēr kūmas ēda, citi kristībnieki tis dažādi apdziedāja. Paēduši, dziedāja arī kūmas savas dziesmas, kas zīmējās gan uz krustbērnu, gan uz māti u. t. t.

Kad kūmas labi izdziedājušās, klāja atkal galdu no jauna un starp ēdieniem uzlika uz galdu arī sietu, apklātu ar baltu drēbi. Krusttēvi nosēžas vienā, krustmātes otrā pusē galdam; vecmāte atnesa bērniņu un deva to kūmām paauklēt. Ja krustbērns puisēns, tad pasniedza to papriekšu vīriešiem, ja meitens, sieviešiem. Katrs pa kārti bērniņu palecinājis un kādu dziesmas pantiņu izdziedājis, pasniedza to tālāk otram, līdz kamēr visi bija bērnu uz savām rokām auklējuši. Pēc tam bērna māte uzlika katram krusttēvam pāri cimdu un katrai krustmātei pāri zeķu uz pleca. Nu piecēlās krusttēvi no sēdekļiem svieda savus cimdus ar krustmātēm, kuras atkal tiem savas zeķes atmeta, un tikām tā svaidījās, kamēr atkal katrs dabūja savu gabalu rokā. Tad, citiem dziedot, kūmas meta sietā naudu.

Paēduši, vēl izdziedājās līdz vēlām vakaram, un beidzot gāja gulēt.

Rītā pēc brokasta kūmas sataisījās iet uz mežu, cirst šūpoļa kārti. Kārti nocirtuši, turpat iedzēra pa glāzei brandvīna un uzkoda līdzņemto ēdienu, pie kam arī uz celma uzlēja drusku brandvīna. Meženiekus ar kārti saņēma mājenieki ar dažādām dziesmām, kas sevišķi zīmējās uz šūpoļa kārti un viņas iespaidu uz bērniņu. Kad krusttēvi kārti piesējuši un šūpli pakāruši (pēdejs arī kūmām pašiem bija jāpagādā), krustmātes atnesa cisas un pataisīja vietu. Nu pienāca vecmāte ar bērnu un, šūpoli pašūpojusi, dziedādama:

Laižat mani aplūkot,
Vai ir vieglis šūpolīts:
Ja ir vieglis šūpolīts.
Tad laimīga dzīvošana –

ielika maziņo šūpolī; tad sauca dziedādama papriekšu bērna tēvu, pēc tam kūmas, lai met šūpolī naudu. Tēvs pienāca, pašūpoja bērnu un iemeta šūpolī kādu naudas gabalu. Pēc viņa nāca kūmas, apsēdās ap šūpoli, bērnu šūpodami dziedāja un meta katrs savu tiesu. Kad kūmas no šūpoļa atkāpās, vecmāte dziedādama aicināja arī citus kristībniekus pie mešanas par ēdumu un dzērumu.

Vēl reiz maltīti paturējuši, viesi šķīrās un katrs gāja uz savām mājām.

4. No Gatartiešiem, Cēsu apriņķī. No M. Dandena un Upīta. (BB.)

Še pievienotas arī sīkākas ziņas no citiem apgabaliem un citiem ziņotājiem.

Grūtniecība. Ja vecāki vēlējās, lai viņiem dzitu dēls, tad tad gulēt ejot lika gultā zem cisām cirvi, jeb arī pagalvī biksas; ja vēlējās meitu, tad tai vietā lika velējamo vāli, jeb brunčus.

Ja jaunā sieva vēlas pirmo dzemdēt dēlu, tad vakarā gultu taisot jāliek gultas galvgalā apakš cisu maisa cirvis; ja turpretim meitu, tad meklējamā vāle. Jelgavas apriņķī.

Vecu sievu padoms jaunajām: Kad uz grūtām kājām būdamas ieraugot smirdošu maitu, lai neturot degunu ar roku cieti, jo caur to jaunais auglis dabūjot šo smaku un bērnam visā dzīvē smirdot mute. Jelg. apriņķī.

Grūtām sievām nebūs kāpt pāri par slotu, jo caur to tiekot bērnam gauži plats kājstarpis. Jelg. apr.

Kad grūta sieva no kaut kā izbīstas un šinī nobīļu brīdī sev piegrūž roku pie kailas miesas, tad bērnam taī pašā vietā uz miesas esot zīme no tās lietas, vai no tā kukaiņa, no kā māte izbijusēs. Šīs “mātes zīmes” jāapspaida ar “otru pusi”, tad tās bērnam nozudīšot.

Grūta sieva nedrīkst smieties, ja ierauga kupru, leinu, jeb kam cita kāda dabiska vaina. Tādu satiekot, jānogriežas nost, lai nedabū viņu redzēt; citādi bērns izaugot tāds, par kādu tā smējusēs. Jelg. apr.

Kad grūta sieva, drēbes mazgādama, un drēbes gabalu no ūdens nogriezdama, to iekož zobos, tad bērns sliekājot.

Kad grūta sieva kāpj pāri sunim, tad bērns vārtoties kā suns.

Kad grūta sieva sit čūsku, tad bērns staipoties un lokoties kā čūska.

Kad grūta sieva iet pie cūku kaušanas, tad bērns, uzaudzis, naktī gulēdams krācot.

Kad grūta sieva, drēbes mazgādama, krekla piešuvu griež uz baļļas pusi, tad bērns esot dzērējs. (Piešuvums ir sieviešu krekla apakšgals, no pakulu audekla piešūts.)

Radības senākos laikos grūtniece nogaidīja un pavadīja pirti. Tādēļ nebūs lieki, iepriekš vispār apcerēt pirts ietaisi un viņa svarīgumu Latviešu dzīvē. Latviešu pirts stāv atsevišķi no citām māju ēkām pie kāda dīķīša, strautiņa vai upītes, lai tuvumā ūdens priekš mazgāšanās dabūjams. Pirts ēka dalās, caur vidussienu divās telpās: mazākā, jeb priekšnamiņā, un lielākā, jeb īstajā pirtī, kur mazgājās un perās. Priekšnama dibinskaktā stāvēja katls ūdens sildīšanai, un pie ārsienas lielā dziļā sile, vai baļļa ar aukstu ūdeni. Grīdas, griestu un solīšu apsēšanai priekšnamam trūka, bet sienas bija sadzīti vadži, kur pakārt nogērbtās drēbes. Priekšnams bija auksts. Pašā kurināmā pirtī gar vidussienu bija pirts krāsns ar krāsns muti un bedri uz durvju pusi. Krāsns nebija mūrēta, bet sakrauta no prāviem cietiem lauka akmeņiem. Krāsns virspuses jeb muguras akmiņus, uz kuriem lēja garu, sauca par ceriem. Krāsnij pretī stiepās gar visu āras sienu, labi paaugsti, plata biezu dēļu lāva, un zemāku lāvai priekšā gari soli, kas nereti arī ieņēma divas atlikušās sienas. Katrā no šīm pēdējām bija mazs lodziņš, viens ar rūtīm, otrs aizšaujams, vai ar pirts slotu aizbāžams. Caur šo izlaida dūmus, pirti kurinot, jo skursteņa krāsnij trūka. Grīda un griesti pašā pirtī bija no tievākiem apaļiem kokiem salikti; retāki atradās dēļu grīda.

Pirti kurināja allaž pa sestdienām, tiklīdz kādam no māju ļaudīm atlikās vaļas, malku un ūdeni priekš tam sagādāt un pirti izkurināt, kas gan ne katru nedēļu bija iespējams. Kurinātājam vajadzēja savu darbu arī mācēt un labi pieraudzīt, ka pirts būtu tīra, no dūmiem un tvaika svabada un pareizi izgarināta, lai gars būtu “salds”. Arī pirts taks bija glīti mēžams un no koka sprunguļiem notīrāms.

Pirmie gāja pērties vai nu sievas, vai vīri, kā kuriem darbs agrāki beidzās. Senāk pat abi dzimumi kopā gājuši pirtī. Apgaismošana bija ļoti trūcīga. Krāsns bedrē dedza krāsns mutē iesprausts skals, kas garaiņu dēļ tikko mirdzēja un pirts dibenu pameta gluži tumsā. Vakara pakrēslī iztika nereti gluži bez uguns. Garu lēja ar kausiņu, vai ķipīti uz ceriem. Lāvā pērās ar lapaiņām bērza slotām stiprā garā, un pēc tam mērenākā gaisā uz zemajiem soliem mazgājās.

Pirts stāvēja pie senajiem Latviešiem lielā godā; tie mēdza teikt, ka pirts esot tikpat svēta kā baznīca, jeb arī, ka pirts esot viņu veselība. Un patiesi, melnajos nedēļas darbos noguris un notvīcis cilvēks jutās pēc pirts kā no jauna piedzimis. Pirts nereti bija arī ārstētavas vieta slimajiem. Tur gudrās vecenītes vājnieku uz lāvas maigi pēra, braucīja un laitīja, un stipri ticēja, ka liela daļa no slimībām tādā vīzē dziedējamas. Taču jāpiemin vēl, ka pirts cilvēkam bija arī bīstama vieta. Kā jau notuļa ēka, pirts labprāt tika apmeklēta no gariem, gan labiem, gan ļauniem, un vājam cilvēka bērnam neder vienam ar gariem satikties. Tādēļ neviens savrūp pērties negāja, bet allaž ar citiem kopā.

Gadījās arī dažreiz ārkārtīgi pirti kurināt – priekš jaunām radībām, jo pirts senākos laikos bija parastā un iecienītā latvietes dzemdēšanas vieta, kur tā netraucēta šo visai nopietno brīdi sagaidīja un pavadīja. Palīdzību tai pasniedza grūtajā stundiņā kāda veca sieviņa, vecmāte, kas bērnu saņēma. Bet savu īsto cerību dzemdētāja lika uz Laimasmāti, pēcāk mīļu Māru.

Dzemdētājai atknopēja visas pogas, atpina matus, atslēdza arī skapi vaļā lai dzemdēšana būtu viegla.

Dzemdētājai jāapvelk vīra krekls, tad esot vieglāka dzemdēšana.

Ja dzemdēšana grūta un domājams, ka lēkusēs caur ļauniem cilvēkiem, tad lieto šādus līdzekļus. Ņem no ienaidnieka drēbes kādu skrandiņu, to sadedzina un viņas pelnus iedod dzemdētājai. Tad ļaunums atkāpjas un dzemdēšana kļuva vieglāka un auglis atlec.

Jaun­piedzimušu bērniņu saņemot, vecmāte pagaidām tūliņ ietina puisēnu biksās, meiteni brunčos, lai pieaudzis katrs savos darbos mudotos jeb būtu čakls.

Jaun­piedzimušu bērniņu vecmāte steidza ietīt: ja puika, brunčos, ja meitene biksās; tad puisis nenodzīvo vecpuisī, un meitu drīz izprec.

Jaun­piedzimušu meitiņu tūliņ izlaida cauri caur vīriešu biksām, lai pieaugušu to drīz izprecot. P. Rozens, Dz. Garozē.

Meitenes bērniņam, piedzimstot, smērējuši uz lūpām medu, lai puiši tai krītot virsū, kā mušas uz medu.

Kad meitene piedzimst, tad jāuzliek uz pirts krāsni medus, un tā jāietin vīriešu kreklā; tad tai, lielai uzaugušai, būs daudz brūtgānu.

Jaun­piedzimušam bērnam jāaptin apkārt otra puse, un bērns jāpaliek apakš gultas; tad bērns esot vērīgs, grāmatu mācot.

Tiklīdz bērns piedzimst, tam ar lāča taukiem jāsmērē kājas; tad viņam nesalstot kājas.

Nabas daļa, ko vecmāte bērnam nosien, un kas ar laiku atkrīt, jāuzglabā un jāiedod bērnam rokā, kad tas liels pieaudzis; tad viņš esot savā dzīvē nevien vērīgs un atminīgs, bet arī prāvīgs visos darbos.

Cieši jāgādā par to, ka otra puse tiek ierakta zemē, lai suns vai kaķis to nedabū to izvazāt; citādi dzemdētāja slimojot.

Svētdienā un pirmdienā dzimušais bērns esot turīgs, jo tad visi darbenieki ejot laukā no mājas ar pilnām maizes kulēm; sestdienā dzimušais turpretim tukšs un nabags savā dzīvē, jo tad visi darbenieki: kūlēji no muižas rijām, otrenieki, kārtnieki, brengūžnieki un citi, nākot māja ar tukšām kulītēm un cibiņām; pirmdienā, trešdienā un ceturtdienā dzimušais esot mudīgs uz darbu; sestdienā dzimušais rīcīgs un labprāt pucējoties; svētdienā dzimušais ietot labprāt ciemā.

Auna dienā dzimušais bērns esot neveicīgs kā auns; jumpravas dienā – ja meitens, smuks, daiļš, slaiks, kā jumprava; lauvas un skarpja dienā – stiprs un sirdīgs; vēža dienā – neveicīgs un atpakaļ vien ietot savos darbos, savā dzīvē, nekā uz priekšu.

Priekš bērna pirmās mazgāšanas ūdens ar reizas smēlumu jāiesmeļ spannī, un jānes tā, ka neviena pile nenošļakājas zemē; ja ūdens nopil, tad bērns vemjot. Vecmāte apsildīja ūdeni un iemeta ūdenī sāls graudiņu un kapara naudu. Naudu meta arī tēvs pēc bērna mazgāšanas, ko tad vecmāte paturēja.

Jaun­piedzimušu bērniņu, tik puisīti, kā meitiņu, mazgāja kreima ķērnē, un mazgājamajam ūdenim piejauca drusku medus: tad meitu puiši mīl un drīz izprecē, bet dēls dabū labu, smuku sievu. Kārkliņu Dāvis, Kaugeru m.

Jaun­piedzimušo bērniņu pirmo reizu mazgājot, piesauca visādus darbus, lai bērns darbos izveicīgs. Marija Viļum, Valmiermuižā.

Nomazgāto bērniņu vecmāte satina stūķī, pie kam bērnam uzlika iekšpus drēbēm uz krūtīm kādas no grāmatas izplēstas lapas, un nopietni pamācīja jauno sievu (pērno meiteni), kā bērni jākopj un jāglabā. Vājinieci un bērniņu apkopjot, vecmātei netrūka labāko kumosu un arī šnabīša, un par pūliņu atlīdzību tai deva kādu podu sāls un kukulīti maizes.

Nomazgātam bērniņam uzklāja uz galvu grāmatas lapu, – lai bērns aug gudris. Mar. Viļum, Valmiermuižā.

Mazgājamo ūdeni pēc bērna mazgāšanas aiznesa: ja bērns puisēns, uz zirgu stalli, ja meitene, uz govu vai aitu kūti, kur to izlēja pasilē. To darīja, lai puika, liels uzaudzis, mudīgs uz zirgu kopšanu, un meita laba lopu kopēja.

Pērnā gadā precējies jaunais vīrs pēc bērna piedzimšanas dabū tēva, bet jaunā sieva (vestene) mātes vārdu. Tēvs nekavējās tūlīt visus mājniekus pacienāt ar šnabi, un šie dzerdami vēlē laimi jaun­piedzimušam bērnam. Šo pacienāšanu sauca par pirmo mielastu.

Jaun­piedzimušo bērniņu, līdz kamēr tas kristībā vārdu dabūjis, citādi nesaukuši kā par krievīti, polīti, suņa vai kaķa s.; jo tad tam nepiesitoties nekāds ļaunums. Teica arī, īpaši bērniem, pēc radībām, ka šonakt memmai atnācis krievīts no Gaujas upes, vai no kāda ezera. Pēc kristīšanas bērnu vairs tā nesauca, jo tad to sargājot eņģelīši.

Nekristītu bērnu nekad nedrīkst atstāt vienu, citādi velns to pārmainot un ieliekot savu bērnu viņa vietā. P. Rozens, Dz. Garozē.

Otrā rītā pēc dzemdēšanas atsteidzās māsīca ar biezas putras kubuliņu pie māšas, kura vēl vāja gul gultā. Runu iesākdama, tā prasa: Ko nu, māšī, guli? Vai tāda vaļa gulēt? Tad pasniedz tai atnesto barību, lūgdama, lai pabaudot viņas maizi un gaļu. Slimniece turpretim lūdz vīru, lai viešņu pacienā ar šnabi. Nevien māsīca un ietaļa apmeklēja vājinieci ar gardākiem ēdieniem, to darīja arī citas tuvākas radnieces un kaimiņietes. Dažas apciemotājas atnesa arī līdzi drēbītes priekš jaundzimušā bērniņa. Šādu apmeklēšanu sauca par raugiem, jeb raugos iešanu, un šis ieradums pastāv vēl līdz mūsu dienām. – Raugos iešanu saucot citur par pirtīžām [?].

Kad raugiem ceptā maize neizdevās, vai kukulis, no krāsns izvelkot, atkrita augšpēdu, tad teica, ka bērns, laikam, neuzaugšot.

Pirmo reizu bērnu pirtī perot, pirmo sitienu ar slotu sita uz galviņu. Kur pirmo reizu iesitot, tur vairāk plīstot drēbes, un galvas apģērbs lētāki iegadāt, ne kā citas drēbes. Kad daudz plīst pastalu un zābaku, uz to vēl tagad mēdz sacīt: Tev jau māte pirmo reizu iesituse par kājām.

Bērnu pirtī perot, tam pa kāju apakšām vien situši, lai neplīstot drēbes, jeb lai neplēšot daudz drēbju. Jaunpiebalgā.

Kad bērnu, ja tas meitēns, pirmo reiz nesuši pirtī pērt, tad likuši uz ceriem (pirts krāsns akmiņiem) medu, lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši, kā mušas pie medus, t. i., lai to drīz izprecē.

Meitenei šuva pirmo krekliņu no vīra laulājamā krekla, lai to pieaugušu drīz izprecot.

Krekliņu, ko apvilka pirmo reiz pirmajam bērnam, pēc tam uzglabāja un vilka arī visiem citiem bērniem līdz pastaram mugurā, – lai brāļi un māsas saderīgi, mīlīgi savā starpā dzīvojot. Tāpat darīja ar cepurītēm.

Pēc Plikauša Jāņa Biksērē to darīja taī pašā nolūkā ar pirmā bērna kristāmo kreklu, ko apvilka, bērnu uz baznīcu pie kristīšanas vedot.

Krustības. Senāk bērniņu kristīja devītajā dienā pēc piedzimšanas; tas bija tēvu tēvu likums, ko allaž ievēroja, ja tikai bērna veselība to atļāva. Bet ar laiku iecienīja kristīt bērniņu kādā nākamā svētdienā, jo turēja par lielāku godu un svētumu, ja bērns kristīts svētdien baznīcā no mācītāja, nekā mājās no pērmindera.

Par vārda došanu bērniem senos pagānu laikos pie Latviešiem raksta P. Einhorns (Historia lett., l. p. 23): Wann nu dieselben gebohren, haben sie ihnen Namen gegeben, wann aber dasselbe geschehen, kan man eigentlich nicht anzeigen. Ob nu diese auch besondere Tage dazu in Acht genommen, kan man nicht wissen, ohn dass es in der zarten Jugend, und bald nach der Geburt geschehen. Was die Mannes-Personen für Namen bekommen, hat man auch nicht erfahren konnen, die Weibes-Bilder aber haben sie nach den Vogeln geheissen, und besonderer Vogel Namen ihnen gegeben. Wie es denn noch diesen Tag bey etlichen gebräuchlich ist, dass sie sie nach den Vogeln nennen, – wie ich denn selbst unterschiedliche Weiber gekant, die der Vogel Namen gehabt.

Uz krustībām vīrs ielūdza kūmās sievas radus: znotus jeb sievas brāļus, svaines jeb sievas māsas, ķelavaiņus (arī svaiņus) jeb sievas māsu vīrus, un māšas jeb sievas brāļu sievas. Sieva turpretim ielūdza vīra radus: dieverus jeb vīra brāļus, māsīcas jeb vīra māsas, ietaļas jeb vīra brāļu sievas, un bez tām vēl kūmiņas, t. i., draudzenes, paziņas, vecas radinieces, arī tādas, kas jau citam viņas bērnam kūmās bijušas.

Agrākos laikos pieņēma vai 3, vai 5 kūmas. Turklāt puisēnam allaž vajadzēja divus krusttēvus un vienu krustmāti, bet meitenei otrādi, divas krustmātes un vienu krusttēvu.

Kad kūmas izredzētas un kristījamā diena nospriesta, tad bērna tēvs, jeb cits kāds brauc pie mācītāja, pieteikt kristījamo bērnu un viņa kūmas. Bērnam pierakstīja gadu, dienu un stundu, kad tas dzimis, un vārdu, kādu vecāki tam gribēja dot. Kūmas allaž uzdeva un pierakstīja pēc kārtas tā, lai pirmais un pēdīgais no tiem būtu jo labi un krietni cilvēki, jo bērns arvien atsitoties vai nu pirmā, vai pēdīgā kūmā. Bērna tēvs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tēva nauda), un katra kūma pa vērdiņam (kūmu nauda).

Grūtas sievas negāja kūmās, jo citādi bērnam visu mūžu esot grūta dzīve.

Ja uguns dzirkstele ielec klēpī, tad dabūs krustbērnu. I. Bajārs, Meņģelē un Kliģenē.

Krustību svētrītu sabrauca kūmas un atveda līdzi kukuļus un brandvīnu. Viesi steigšus uzkoda un iedzēra un tad sataisījās braukt uz baznīcu. Pa to laiku vecmāte (bākša) apģērba bērniņu, satina to stūķī, noslaucīja vēl bērnam ar krekla piešuvu muti, lai tam dzīvē nekāda nelaime nelēktos, un atdeva bērnu nesēju mātei. Tā allaž bija sieva, kam vēl pašai mājās zīdāms bērns un kas ceļā maziņam varēja krūti dot.

Kad bērniņu veda pie kristības, tad ģērbjot iesēja bērna krekliņā kādu kapeiku naudas, kādu drusciņu maizes, kādu mazumiņu no visādām citām mantām, – lai bērnam dzīvē netrūktu laicīgas mantas. Mar. Viļum, Valmiermuižā.

Kūmām izbraucot, vecmāte nesējai vēl piedeva labus padomus, sevišķi tai piekodinādama, lai ceļā, ja tā sevis pēc ietu, netura bērnu klēpī, bet tikmēr atdod otram paturēt. Ja tā nedara, tad bērns, liels pieaudzis, nevarot kauna izbēgt.

Kad superdente (krustmāte) ar kristāmo bērnu iet baznīcā, tad tai ar roku jārauga paduse [bērnam?], tā jāizslauka un tad roka jānopurina uz kristāmo bērnu, it kā lai kas no rokas kristu nost, – tad bērnam nekādas knīpas (slimības) nesitoties.

Bērnu baznīcā ienesot un durvis aiztaisot, durvju kliņķis stingri jāaizsit un turklāt vēl jāpiespiež, un bērns baznīcā jāraudina, lai ļaudis viņā nobrīnās, – tad bērns nevien esot svabads no slimībām, bet arī mierīgs, neraudot.

Meitiņu, baznīcā pie kristības nesot, steidzās allaž vīru beņķu pusē pie altāra turēt, – lai tā jauna tiktu izprecēta. P. Rozens, Dz. Garozē.

Bērnu kristot, lūkoja uz tam, ka kūmas stāvētu cieti cits pie cita kopā; kad kūmas reti stāvot reti, tad bērnam, augot reti, šķirbaini zobi.

Kuru bērnu mācītājs pirmo kristot, tas esot vērīgs, grāmatu mācot; tādēļ vajagot izmanīties, lai savu bērnu pirmo dabūtu kristīt. – Kurš pirmais savu bērnu mācītāja muižā pieraksta, tā bērnu arī mācītājs pirmo kristī, jo pēc šādas kārtības kristāmos bērniņus nostāda pie altāra.

Kurš kūma pie kristīšanas pirmais pasteidzas izsacīt bērna vārdu, tā dabā bērns lēcās. Mar. Viļum, Valmiermuižā.

Krusttēvam turētājam jāskaita pie kristišanas tēvareiza, lai bērns drīzāk sāk runāt. Jelg. apriņķī.

Bērnu kristot, kūmām nebūs skatīties atpakaļ. Kad to dara, tad bērnu, uzaugušu, baida baidekļi. M. Stārķis, Lielvārdē.

Kad bērns noslapina kristamās drēbes, tad tas, liels būdams, nevarot no kauna izbēgt [?].

Tiklīdz bērnu nokristī, tam jāattin kājas no stūķa vaļā, lai bērns drīz iet kājām.

Kāju josta pie kristīšanas jāattaisa vaļā, lai bērns drīzāk iet kājām. Jelg. apr.

Tiklīdz meiteni nokristī, tai tūliņ jāatin vaļā jostas gals, lai to drīzāk izprecē.

P. Einhorns (Historia lett. l.p. 23) sonderlich haben sie jetzt diesen bösen Aberglauben, dass wenn das Kind nach der Tauffe sehr schreyet und sich nicht will stillen lassen, da geben sie für, es sey mit dem Namen, so es in der Tauffe bekommen nicht zu frieden und wolle einen andern haben, geben ihn derwegen ihrem heydnischen Aberglauben nach einen andern Namen. – Par to pašu viņš piemin arī iekš Wiederlegunge der Abgötterei, l. p. 85.

P. Einhorn (Wiederlegunge der Abgötterei, l. p. 84): Es haben viel einfältige Leute hie eine böse und abergläubige meinunge: Das, dieselben so bisweilen von sinnen kommen, wie denn auch die Noctambulones, so des Nachts im Schlafe herumb gehen, aus die Gemächern steigen oder sonst im Schlaffe schreyen, ruffen und reden etc., nicht recht getauffet sein. Welches ihrer meinunge nach daher kommen soll, dass der Prediger, so da getauffet, die Taufe nicht recht administriret und verrichtet, oder sonst eines bösen Lebens und Wandels gewesen. Oder dass die Pathen, so zu Gefattern gestanden, entweder nicht recht gegläubet oder sonst ein böses Leben geführet.

Kad bērniņš svētā kristībā vārdu dabūjis, kūmas iemeta krustāmā bļodā pa grašam naudas, pirms gāja no baznīcas ārā. Šī nauda palika baznīcas pērminderim par ūdens nesumu. Bet, kad bērnu kristīja mājās, tad bļodā mesto naudu dabūja vecmāte.

Tagad kūmas met naudu krustāmā bļodā. To patura vai vecmāte, vai ķesteris, jeb cits ūdens pienesējs. Senāk meta naudu priekš krustību izrīkotāja. Jelg. apriņķī.

Nokristīto bērnu no altāra pa baznīcas eju nesot, meitenei jāgriež kājas uz sieviešu pusi, lai nedzenoties pēc puišiem; puisēnam uz vīriešu pusi, lai neesot traks uz meitām. (Uz zemēm vīrieši ieņem labo, un sievieši kreiso pusi baznīcā.)

Pēc kristīšanas, jeb arī pēc svētīšanas, bērnu no baznīcas ārā nesot, jāpiesit elkons, uz kura gul bērna galviņa, pie durvju stenderes, – tad bērnam nekāda vaina nemetoties.

Ja bērnu mājās kristīja, tad kristības ūdeni, ko par svētu turēja, uzglabāja un lēja klāt pie ūdens, kurā bērnu pēcāk mazgāja, – lai bērns no visa ļauna tiktu pasargāts, jeb arī, lai tas, grāmatu mācoties, esot vērīgs.

Krustības ūdeni devuši arī dzert gan pašam krustbērnam, gan citiem bērniem, jo tas esot pilns Dieva vārdu un pasargājot no ļaunuma.

Nesēja ar bērnu steidzās pirmā tikt mājās, kālab viņas vedējam arī bija tie labākie zirgi. Še to tūliņ apstāja māju bērni, vaicādami, kas mazam Krieveniņam vārdā. Nesēja papriekš teica šādus tādus nesmukus, jeb tanī apgabalā nelietājamus un svešus krustāmus vārdus, par ko bērni ļoti sūrojās un krustbērnu nožēloja; beidzot pateica īsto vārdu un bērnus apmierināja.

Krustbērnu nesēja vispirms nolika pagultē, it kā no citiem kūmeniekiem slēpdama. Šiem tad par pazudušā atrašanu bija jāmaksā un bērnam vecāki jāpērk, kas lai par to gādātu.

Citi atkal pārvesto bērniņu tamdēļ pabāza apakš gultas, lai tas nebūtu raudelīgs, jeb: lai bērns drīz sāktu runāt.

No baznīcas pārnākot, nolika bērniņu gultas kājgalā, – lai bērns būtu pazemīgs. Mar. Viļum, Valmiermuižā.

Drīz pārbrauca, skaņi dziedādami, arī citi kūminieki un baznīcnieki, un par sliegsni istabā ejot, teica, ka esot bērnam vārdu dabūjuši, kādēļ to lai tagad vairs nesaucot par Krievēniņu, bet pie krustamā vārda. Pēc tam kūmas sasveicinājās un sadevās rokās ar bērna vecākiem. Ja krustbērns bija puisēns, tad papriekšu sniedza roku tēvam, teikdami: Lai Dievs dod uz priekšu meiteni! – ja bija meitene, tad mātei, vēlēdami: Lai Dievs dod uz priekšu puisēnu!

Krustbērnu pa tam steidza jo drīz noģērbt, lai liels būdams nenovalkājot ātri baznīcas drēbes, kas vecos laikos bija grūti iegādāties, un kuras tādēļ ļoti glabāja. Sakāms vārds: „Tevis māte nemaz nav nost ģērbuse!” tādēļ apzīmē tādu cilvēku, kas drēbes netaupa.

Bērniņu izģērbjot, papriekšu taisīja vaļā stūķa kājgalu, – lai bērns drīz ejot kājām.

Kad pārbrauca no baznīcas, tad vedējmāte, jau pa durvīm iekšā ejot, attaisīja bērnam kājas no stūķa vaļā, – lai bērns žigli ietu kājām. Mar. Viļum, Valmiermuižā.

Iekam kūmas, no baznīcas pārbraukuši, sēdās pie galda ēst, vecmāte tos raidīja laukā izm – . Ja krustbērns puika, tad gāja uz zirgu stalli, lai puisis labs zirgu kopējs; ja meitene, uz aitu kūti, lai meita laba lopu kopēja.

Kad kūmas, no baznīcas pārbraukuši, paēd pirmo maltīti, tad krusttēvam jeb krustmātei jāiet laukā un jāuzim – uz akmini, – lai bērns izaug ciets un izturīgs. B. Blumenbahs, Lībagos.

Pirmam kūmenieku ēdienam pasniedza pienu un maizi, lai bērns neesot kārs; pēc tam deva arī gaļu. Pirmā maltīte kūmām jāēd steigšus, lai bērns, uzaudzis, veikls un mudīgs visos darbos.

No baznīcas mājā pārbraukuši, kūmas nosēdās ap galdu un gaidīja, kamēr vecmāte pienesa krustbērnu. Bērnu vispirms krusttēvam pasniegdama, vecmāte teica: Slīdi nu, pādiņ, krusttēva rokās! Drusku paauklējis, krusttēvs deva pādes naudu un, to pašu augšējo pantiņu teikdams, pārgrozot tikai auklētajā vārdu, pasniedza pādi krustmātei. Šī tāpat paauklējuse un savu tiesu naudas iedevuse, laida pādi tālāk citām kūmām, līdz kamēr visi pa kārti bija pādi rokās turējuši un apdāvinājuši. I. Balods, Līzumā.

Drīz klāja no jauna galdu un ēda pilnu maltīti. Bija arī pēc iespējas par ēdieniem un dzērieniem gādāts: bija alus darīts, karašas ceptas, kāds lopiņš gaļai kauts, lai visādu Dieva dāvanu būtu papilnam. Krustībniekiem pašiem turpretim bija jāgādā par jautrību, jo krustībās vajadzēja uzdzīvot līgsmi, dziedāt, diet un visādus jokus dzīt. Jaunie dejoja valci un riņķa danci, vecie atkal lēca bičku un krusta danci starp krustiski saliktiem skaliem, vai starp olām, tik izmanīgi un veikli, ka kāja nekur nepiedūrās.

Krusttēviem bija jāgādā par bērna šūpuli. Vispirms tie brauca uz mežu pēc līkstes. Līksti cērtot, krustmātes mierīgi lūkojās, kā kritīs pirmā skaida, vai uz muti, vai augšpēdu. Ja skaida krita uz muti, tad sprieda, ka krustdēls neaugšot liels, bet drīz miršot; ja turpretim augšpēdu, tad visi priecājās un deja, un mājās pārnākuši stāstīja, ka skaida labi krituse. Līkstei zarus darinot rūpīgi jāgādā par to, ka pašam kokam nekur neiecērt mizā, lai krustbērns aug veselīgs. Bez īstās līkstes nocirta vēl kādas liekas, kuras drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas. Papriekš nesa istabā kādu no aizcirstām līkstēm. Citi krustībnieki lūkoja līksti nievāt. Bākša mēģināja, vai līkste arī diezgan stipra, gulās tai virsū un to pārlauza. Šinī reizā bākša līksteniekus izvadīja ar milnu ārā pēc labākas līkstes. Pēdējo līksti allaž pieņēma par labu. Nu sēja līksti un kāra šūpuli, pie kam atkal dzina lielākos jokus. Kad šūpulis pakārts, tad krustmātes tajā taisīja bērnam guļu un uzklāja paladziņu. Cisām pielika klāt kādu mazumiņu salmu no cūku migas, lai bērns mierīgi guļot.

Beidzot ieguldīja šūpulī bērnu, un krusttēvi un krustmātes lika tam virsū naudu, kas palika bērna vecākiem. Bez tam apdāvināja ar naudu arī aukli un citus bērnus, kas gadījās klāt.

No baznīcas mājās pārnākuši, kūmi gāja uz mežu, bērniņa šūpulim cirst līksti. Vairāk līkstes kokus pārnesuši, tūlīt kāra šūpuli. Šūpuli izmēģinot, puiši tai papriekšu lika iekšā meitas un tikmēr šūpoja, līdz līkste lūza. Tā dažu reiz salauzīja daudz līkšu, kamēr beidzot uztaisīja īsto bērna šūpuli. Pēc tam meta šūpulī naudu priekš ziepēm, ko bērniņu mazgāt. Citi atkal meta baltu maizi un cukuru, ko bērniņam likt knupī. Dūka, Trikātē.

Pirmo reizu bērnu šūpulī liekot, jāieliek papriekšu pagalvī cūkas miga; tad bērns labi gulēs, kā sivens. I. Bajārs, Meņģelē un Kliģenē.

Bērniņu ielika šūpulī un piesēja pie šūpuļa kulīti, kurā kūmas meta naudu. Šī nauda palika bērna mātei. Manguls, Lazdonē.

Kristīšanas dienā krustubnieki paši mēdza visu apgādāt, apkopt un sakārtot, kas mājām vajadzīgs. Zināms, tas notika pa lielākai daļai tik ārīgi izrādes dēļ. Tā viens no krusttēvu pienākumiem bija, krustību dienā, pašā svinēšanas laikā, braukt uz mežu, nocirst un pārvest šūpuļa līksti un pakārt krustbērnam šūpuli. Priekš līkstes mēdza cirst bērzu, un nesa to ar visu balto plīvuraiņo mizu mājā. Līksti nesot un šūpuli karot, citi krustubnieki krusttēvus visādi kavē un joko. Piemēram, šūpuļa vietā nemanot uzsien sili, un tad rāda un brīnās, kādu šūpuli krusttēvi uztaisījuši. Beidzot šūpuli uzsēja, t. i., pielika to pilnu ar dāvanām. Krustmātes apsien šūpulim savas deviņu dzīparu austās jostas un paklāj baltu linu paladziņu, un krusttēvi vēl uzliek spilveniņu. Kad viss gatavs, vīra māte pienes arī bērnu, vīstola lakatiņiem satītu. – Naudu met arī tā: Kad godībnieki jau taisās šķirties, tad krusttēvs atgādina, ka krustdēls vēl jāiešūpo. Esot gan viens pats mēģinājis šūpot, bet nepaspējis; gadījusēs stīva līkste, tādēļ vajagot palīga. Tā runājot un jokojot, viņš pieved vienu, otru pie šūpuļa, kamēr beidzot visi sapulcēti. Nu katram pienākums likt savu kapeiku (mēdz likt sudrabu un papīri) uz līksti, līdz šūpulis sāk kustēties. – Tad mājas tēvs dod pēdējo ceļa kāju, un ar to viesi šķiras. Jelg. apriņķī.

Aizbraucot, viesi allaž dabūja savu tiesu ciemamaizes līdz uz mājām. Ja tikai viens cilvēks no savas mājas bija krustībās, tam deva puskarašas, ja divi, tiem veselu karašu līdz.

Bērna svētīšana. Pēc sešām nedēļām māte pati nesa savu bērniņu baznīcā pie svētības. Baznīcā ieiedama, māte jo cieši piespieda roku pie baznīcas durvju krampja, lai bērns, liels būdams, labprāt apmeklējot baznīcu un esot dievvārdu mīļotājs. No baznīcas ārā iedama, māte stipri piespieda kreiso elku pie durvju stenderes, lai bērns neesot gražīgs un raudelīgs.

Bērniņu no baznīcas ārā nesot, allaž lūkojās uz tam, lai dabūtu iet labam cilvēkam no pakaļas, jeb vismaz, lai pakaļnācējs būtu labs cilvēks, – jo bērns atsitoties, vai priekšējā, vai pakaļējā.

Ja gribēja, lai dēlam aug liela bārda, tad bērnu no altāra atnesot, tam galvu grieza uz vīru pusi; ja ne, – uz sievu pusi. – Meitai allaž grieza galvu uz vīriešu pusi; tad to drīz izprecot.

Bērnu kopšana. Meitenei jātin josta uz āra pusi, lai to drīz izprecē; puisēnam uz iekšpusi, lai tam nav jāstaigā tāļš ceļš, nav jāiet zaldātos.

Tikko stūķī satītam bērnam jāpārmet kādas reizas pār ģīmi krustu un pie tam jāsmūkšķina ar lūpām.

Pirms sieva sāk bērnu zīdīt, tai katru reizi labi jāsaberzē krūtis, un pēc tam zīdals jāslauc bērnam pāri, lai bērnam nemestos nekādas knipas (kaites).

Dažreiz māte priekš zīdīšanas ieslauc no krūts bērnam pienu acīs un tad bērna ģīmīti ar lupatiņu noslauka. Tā mazgā bērnam muti. Šo parašu izteic arī t. dz.: Pienu ēdu, pienu dzēru, piena muti nomazgāju.

Agrākos laikos piektdienā, otrdienā un trešdienā bērnu nemazgāja, to darīja citās nedēļas dienās, sevišķi piecvakarās (tā sauca ceturtdienas vakaru). Kad bērnu trīs piecvakari no vietas mazgājuši, tad pēdējā vakarā pēc mazgāšanas māsiņām apvilka ikdieniškas drēbes mugurā un to svēra un mēroja. Ja atrada bērnu tikpat smagu, kā iesākumā priekš trim nedēļām, tad sprieda, ka bērnam esot „mērs”. Laikam šā dēvēja kādu īpašu slimību.

Bērna mazgājamam ūdenim allaž jāpieliek klāt vai nu drusku sāls, vai kādas dzelzs lietas, sevišķi zirga pakava un atslēgas; tad bērns augot stiprs un veselīgs. Teicams ūdenim pieliekamais līdzeklis bija arī kājminas iz pasliegsnes; tā piemetot, bērns “kuļās” (aug drīz liels).

Tā ārstēja arī slimu bērnu. Un, kad domāja, ka slimība lēkusēs no kāda ļauna cilvēka, tad ūdenī iemeta arī kādas pirkstis no sadedzināta lupata, kas no ienaidnieka drēbēm ņemts.

Bērnu vannā liekot, tam jāapņem apkārt viņa netīrais lakats; tad bērns “kuļas”.

Vannā ieliktam bērnam papriekšu ar kreisās rokas mazo pirkstiņu trīs reizas jāiepilina ūdens mutē.

Ūdens, kurā bērns un bērna lakati mazgāti, jāizlej tādā vietā, kur nestaigā pāri, – lai bērnam nekāda slimība jeb ļaunums nepiemestos.

Kad bērna lakatus, mazgājot, sit jeb plīšķina gaisā, tad bērns trūkstās no miega, vai arī vaļējām acīm; kad tos brauka caur rokām, tad bērnam vēders ejot cauri.

Bērnam, žāvājoties, tūliņ met krustu priekšā, lai ļaunais neieskrienot mutē. P. Rozens, Dz. Garozē.

Uz ēdamā galda nebūs likt bērnu, jeb īsteni, bērna kājas, jo ēdams galds esot tikpat, kā Dieva galds.

Tukša šūpuļa, t. i., kad bērna tajā nav iekšā, nebūs šūpot; kad to dara, tad bērns daudz raudot.

Maziņam mēdza staipīt loceklīšus, ar lūpām līdz smūkšķinādami, – lai tie neaugot līki, un lai bērns augdams labāki attīstītos. (Pirtī mazgājoties, bērniem ceļ pasiržus, arī ar lūpām smūkšķinot. Bar.)

Uz bērna nevajagot sacīt: cibulītis, cālītis, – jo tad pieaudzis esot miesā un spēkā mājš; bet jāsakot: ak tu baļļa, tīnis! – tad būšot stiprs un miesā brangs.

Bērns neaugšot liels, bet miršot: kam naba par zemu; – kam pie deguna redzamas zilas dzīslas; – kas gulēdams acis tura pusvirā; – kas, mazgājot, ikreiz pieķēzī ūdeni; – kas smags auklējams un no kura auklim gurst rokas.

Saru pēršana. Sarus bērnam pēra citi priekš, citi pēc krustībām, citi pusgada, citi gada vecam, kā nu kur bija ierasts. Priekš saru pēršanas iejauca bīdelētus kviešu miltus ar raugu, ar šo pašķidru mīklu apsvaidīja bērna lakatu, lakatā ietina bērnu un pēra to karstā pirtī, kamēr uz bērna miesas parādījās mazi melnumiņi. Tie bija izpērtie sari. Kad bērnam sarus neizperot, tad tam, lielam uzaugušam, slimojot acis, un, darbu strādājot, līkstot mugura.

Spārnu cirpšana jeb ciršana. Pusgada vai gada vecam bērnam cirpa pirtī spārnus. To darīja tā: Māte vai kāda vecene paņēma bērnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts slotu un ar dzirklēm klaudzinādama, cirpa slotas lapiņas. Otra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts loga vai durvīm, prasīja: Ko tu cērp? – Cirpēja atbild: Spārnus cērpu. – Otra: Cērp, cērp, kamēr nocērp! –Tā vaicāja un atbildēja trejdeviņas reizas; tad spārni nocirpti. Ja spārnus necērpot, tad bērnam lielam uzaugušam esot šķībi pleci un līka, kupraina mugura. Senāk, kropli ieraugot, ļaudis teica, ka tam mazam neesot spārni cirpti, no kam vienīgi kroplība ceļoties.

Bērnam, kas atpakaļ liecās un labi neguļ, esot spārni. Tie jānocērt ar dzirklēm. Vienam spārnus cērpot, otrs prasa: Ko tur cērp? – Cirpējs: Spārnus cērpu. – Otrs: Cērp, cērp, kamēr izcērp! – Tā prasa un atbild, trīsreiz atkārtodami. J. Bajārs, Meņģelē un Kliģenē.

Maziem klēpja bērniem dažreiz rodās vājība, ka tie paliek nemierīgi un, klēpī sēdot, atpakaļ vien uz muguru liecās un staipās. Šo slimību sauc par spārniem, un dziedina, spārnus nocērtot. Pie tam vajadzīgs divu cilvēku zīlējums — pirmdzimtaja un pastarīša. Bērnam uzliek uz kailas muguriņas plecu starpā velējamo vāli, un uz vāles trīs no slaukāmās slotas izrautus žagariņus. Pastarajs žagariņus ar nazi kapā, cērpt, un pirmdzimtais, aiz atvērta loga ārā stāvēdams, jautā: Ko tur cērt? – Cirtējs atbild: Spārnus cērtu. – Pirmdzimtais: Cērt, cērt, tikām nocērt! – Pastarajs: Es gribu nocirst. – Tā vaicā un atbild pa kārti trīs reizas. Dreijmans, Krustpilī.

Maziem bērniem jācērt spārni, lai tie drīzāk ietu kājām. Spārnu ciršanu izdara šādi: Viens ņem bērnu klēpī un apgriež uz mutes, otrs pietura uz bērna muguriņas velējamo vāli. Pirmais, nolauzis no slotas, ar kuru jau slaucīts un vēl slaucīs, trīs žagariņus, uzliek tos uz vāles un pārcērt trijās daļās, pats pie tam runādams: Ko cērt? Spārnus cērtu! Cērt, ko cirzdams, pārcērt pušu! Plikaušu Jānis, Bikstere

Ja bērnam mātes zīmes cēlušās no tam, ka grūta sieva izbijusēs no ugunsgrēka, tad jāņem no tā paša ugunsgrēka ogle, ar to jāapspaida zīmes vieta un ogle atkal jānoliek atpakaļ tai vietā, no kurienes tā ņemta. Caur to bērnam mātes zīmes zūdīs.

Ja bērns krekšinājis, rūcis, tad to paberzējuši tur, kur cūkas berzējušās, vai arī pārvilkuši pār cūku vai zirgu sili. Slimība tūliņ mitējusēs. Ja bērns gražojas, tad jāizvelk no slotas zagariņš, ar to bērnam trīs reizas jāiesit, un tad žagariņš tūliņ jāiemet krāsnī un jāsadedzina. Pēc tam bērns no gražošanās svabads.

Kad bērns kādu laiku nepieņemās miesā un svarā, bet paliek vājš un itin kā izdilst, tad teica, ka bērnam dilonis. Šo bērna vājību ārstēja dažādi. Piemēram: Slimo bērnu ņēma trīs reizas apkārt ap gultas stabiņu; – jeb: viens bāza bērnu caur logu kambarī, kur otrs to saņēma; – daži atkal bāza bērnu kādas reizas caur sakām, tad nolika to apakš durvju sliegšņa un sauca suni iekšā, lai tas lec bērnam pāri. – Vēl citi bērnu nosvēra un izmērīja bērna locekļus ar vecām apiņu vītēm, kurās iesēja mazgus. Pēc tam cepa maizi, nolika bērnu krāsns priekšā zemē un bērnam pāri laida krāsnī maizi iekšā. To darīja īpaši piektdienā. Nākošā piektdienā uzvilka bērnam tās pašas drēbes un to no jauna svēra un mērīja. Ja bērns pieņēmies smagumā un resnumā, tad tas izveseļojies.

Kad bērns neiet kājām, jeb iedams kājas liek krustiski, tad viņam ir pinekļi. Lai dziedinātu šo vājību, jāuzmeklē uz ganībām vecs nokritis zirgu pineklis; ar to trīsreiz jāsapin un jāatpin bērnam kājas, tad ar pineklu pa kājām sitot jāsaka: ej kājām, ej kājām! Pēc tam pineklis jāaiznes atpakaļ un jānoliek taī pašā vietā, kur tas bijis. J. Bajārs, Meņģelē un Kliģenē.

Ja skauģis cilvēks bērnu „apbrīno”, tad bērnam no tam allaž lēcās kāds ļaunums, sevišķi tas paliek ļoti gražīgs un raudulīgs. Šī kaite dziedējama šā: Bērns trīs reizes jānes kādai lielai ļaužu sapulcei trīs reizas garām jeb apkārt, lai ļaudis bērnu raudāšanas dēļ apbrīno. Tad bērns atstājot raudāšanu un būšot joprojām mierīgs.

Kad kāds uz otra bērnu saka, ka tas smuks, tad bērns paliekot nesmuks; tādēļ bērna vecāko šādu uzslavu necieš. P. Rozens, Dz. Garozē.

Ja bērniņš saslima un slimību domāja lēkušos no ļauniem cilvēkiem, tad bērniņu ārstēja šā: Vecmāte uzvilka trīs pasliegsnēs krustu, no katra krusta izņēma iz trīs kaktiņiem kājminas un iebēra šos deviņus kājminu šķipsniņus bērna mazgājamā ūdenī; bez tam iemeta vannā vecus aprūsējušus dzelzs gabalus, mājas atslēgas un drusku sakaltušas mīklas, ko no abras izkasīja. Tā sazāļotā ūdenī vecmāte bērnu mazgāja.

Ja bērns kaut kā sasirgst, tad to mazgā siltā ūdenī, kam klāt pieliktas īpašas zāles, kā: trīsreiz trīs šķipsnīši birkstes (karstu pelnu), kādas appūšļotas oglītes un daždažādas puķītes un zālītes. Ja šāda mazgāšana tomēr nelīdzēja, tad aicināja palīgā vārdotājas, pūšļotājas un spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem. Simenovs, Dolē

Šķirības jeb atšķirības. Agrākos laikos, kad māte šķīra bērnu no krūts, šķirību dienai izvārīja tikai biezu putru, ar ko mājniekus pacienāja. Tagad taisa lielāku godu, pagādā alu, brandvīnu un dažādus ēdienus un ielūdz viesos radus, draugus, tuvējus kaimiņus, un it sevišķi īsto bērna krusttēvu un krustmāti. Kad viesi maltīti paturējuši, viens no tiem slepeni apģērbās kautkā ērmīgi par „būzeli”, piegāja pie mātes un, bērnam redzot, likās atņemot mātei cici un aiznesot projām, jeb arī atdodot to sunim Krančam, kas priekš tam pagādātu gaļas gabalu kāri norija. Bet bērnam nemanot, viņš iebāza mātei azotē susekli, kas mazajam sabadīja rociņu un mutīti, ja tas taču tomēr pēc krūts tiecās. Pēc tam uzlika uz galda maizi, naudu un grāmatu, pieveda klāt bērnu un lūkoja, kuru no šīm trim lietām bērns pa priekšu ņems. Ja bērns papriekšu ķēra pēc grāmatas, tad sprieda, ka tas būšot liels grāmatnieks un dievvārdu zinātājs; ja pēc maizes, tad tam pieaugušam būšot papilnam maizes; ja pēc naudas, tad būšot savā dzīvē bagāts ar naudu. Beidzot vēl bērnu apdāvināja un tad šķīrās.

Pavasari, kad putni pārojas, nevar bērnu šķirt no mātes krūts. Reķis, Rendā.

Tam, kas mazam bērnam pirmais atradīs pirmo zobu, bērna tēvs dāvina lakatu.

Par pirmo zobu, kas bērnam uzdīga, īstais krusttēvs dāvināja bērnam dālderi zobu naudas, uzlikdams to mazajam uz krūtīm. I. Balods. Lizumā.

Kad akmeni, uz kura silda bērna putru, atstāj ugunī, tad bērnam sāpot zobi, vai arī vēders.

Kad behrnam izkrīt zobs, tad tas jāsviež uz krāsni un pie tam jāsaka: „Še tev, circen, kaula zobs, dod' man tērauda (zelta, sudraba, vai dzelzs) zobu!" Ja prasa tērauda zobu, tad jaunais zobs gan aug ass, bet nesmuks. Sudraba un zelta zobi gan smuki, bet drīz lūzt. Dzelzs zobs gan stipris, bet neass un rūst. – Smaganas, kur zobs izlūzis, jāapspaida ar kreisās rokas mazo pirstiņu, tad jaunais zobs drīz izaugs un būs taisns un stiprs. Ja smaganas tā neapspaida, tad jaunais zobs aug lēni un greizi. Fr. Mūrnieks, Lejas pagastā.

Kad bērnam pirmo reizi cirpa matus, tad meitenes matus nesa uz govu kūti, un puikas matus uz zirgu stalli, lai katrs no tiem savos darbos mudotos.

Kad bērnam atrod galvā pirmo uti, tad tā jāieliek grāmatā un grāmata jāaiztaisa cieti, – lai bērns, grāmatu mācoties, būtu vērīgs.

Kad bērni ēd pie sausiem zirņiem maizi, tad tiem jūk pātari. B. Blumbahs, Lībagos.

Kad pārklausīšanas laikā māte savus bērnus veda uz ciemu pātaros, tad tiem piekodināja, lai visu ceļu neskatās atpakaļ, jo atpakaļ skatoties visa mācība ejot vējā. Kārkliņu Dāvis, Kaugeru muižā.

Kas bērna putru ēd, tam salst deguns un zirgi kož galvā, – tā mēdza teikt lielākiem bērniem našķiem.

Bērnam jāapēdot pūrs ogļu un puspūra pelnu, kamēr izaugot liels. – Teic arī, ka cilvēkam savā mūžā tik daudz ogļu un pelnu jāapēd.

Nerātnus bērnus māte mēdza baidīt ar „būzeli” jeb veci, kas nupat nākšot ar maisu, iebāzīšot tos maisā, aiznesīšot un apēdīšot. Un ja tie tomēr neaprima un nepalika rātni, tad kāds no mājas ļaudīm apģērbās par būzeli, t. i., apgrieza kažokam ļauno pusi virsū, un ienāca bērniem par soģi.

Par lielāku bērnu audzināšanu un mācību senos laikos raksta P. Einhorns (Historia Lettica, I.p. 24.): Wann nu die Kinder so gross morden, dass sie etwas thun oder verrichten können, haben sie die dieselben, weil sie von keiner Schule, lesen und schreiben etwas gewust, alsbald zur Haushaltung und Wirtschaft erzogen, und haben so wol Knaben als Mägdlein, ehe sie zur andern Arbeit düchtig gewesen, des Viehes hüten müssen. Hernach sind die Knaben zur Feld-Arbeit und dem Ackerbau, die Mägdlein aber zur Haushaltung, als mahlen, kochen, spinnen und anderer Arbeit, sonderlich aber zum Leinwand und Wollentuch wircken, weil sie unter sich keine Lein- oder Wollentuch-Weber gehabt, gehalten worden. Die Manns-Personen haben auch neben dem Ackerbau besondere Handwerke gelernet, und zwar von sich selbst, wie sie denn auch noch thun, und was zur Haushaltung und Wirthschaft von nöthen selbst gemacht, als Wagen, Pflüge, Egen, und allerhand hölzerne Gefässe; die haben sie so schön und zierlich gemachet, (wie noch heut die Erfahrung bezeugt), dass sich auch die Teutschen darüber verwundert und bekennen müssen, daß sie sonderlich die Gefässe so gut gemachet, als die Teutschen Handwercker, die es vom Meister gelernet und darauf gewandert. Denn es ist die Natio oder das Volk sehr verschmust und verschlagen, also dass sie in diesem den Teutschen Natio weit fürget, wie ich mich hierin kurze halben auff die Erfahrung beruffe.

5. No Vecpiebalgas, Cēsu apriņķī. No Ģēģera. (BB.)

Grūtniecība. Sievai, kas uz grūtām kājām, senāk bija daudz kas jāievēro, no daudz kā jāsargās, visās lietās, vietās un atgadījumos uzmanīgi, prātīgi un pareizi jāizturas, daža nejauša pārskatīšanās, nejaušs pārsteigums ar ziņu un īpašiem līdzekļiem jāizlabo, jāatspēko: lai gaidāmam bērniņam nepiesistos kāda liga, kāda vaina. Piemēram pievedīsim še pāri tādu “māņu”. Kad grūta sieva, no ugunsgrēka, vai kāda zvēra izbījusēs, pieķer ar roku sev kaut kur pie miesas, sevišķi pie vaiga, tad jaunpiedzimušam bērniņam tai vietā uz miesas esot sarkans plankums, resp. kušķis no redzētā zvēra spalvas. Pirmā vaina (sarkanais plankums) dziedējama, piemiekšējot ūdenim, kurā bērnu mazgā, ogles vai pelnus, kas no tā paša ugunsgrēka ņemti; spalvu kušķis turpretim nodzenams, bērniņu ar tās pašas zvēru sugas spalvu kvēpinājot. – Kad grūtai sievai gadās redzēt vai sist čūsku, tad bērniņš lokoties kā čūska. Pret šo kaiti jāuzmeklē čūskas nomestā āda (nomauka), jāiesien drēbes lupatiņā un jāieliek vannā, kurā bērnu mazgā. Jeb arī: čūskas āda jāgrauzdē uz uguns un bērns viņas dūmos jākvēpina. – Kad grūta sieva ēd cūkas gaļu ar ādu jeb kamaru, tad bērnam augot miesā sari. Sari bērnam izperami pirtī. Priekš tam jāsaraudzē kviešu vai rudzu milti kopā ar alunu, ar šo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida un ar pirts slotu jānoper. Bērniņu noskalojuse, pērēja atkērto svaidīšanu un pēršanu vēl divas reizas; tad bērnam sari izpērti. – Šādu grūtai sievai ievērojamu pienākumu un ziņu bija ļoti daudz.

Radības. Dzemdēšanai sieva izraudzījās kādu vientulīgu vietu: pirti, lopu kūti, tukšu riju, vai kambari, kur daudz nestaigā. Dzemdēšanas laikam tuvojoties, brauca pēc vecmātes (bākšenes), kura tad ar citām sieviņām, un brīžam arī pašam sievas vīram palīdzot, apkopa slimnieci. Piedzimušo bērniņu saņemdama, vecmāte ar tuteni nogrieza nabu, puisēnam uz cirvja pietes, meitenei uz velējamās vāles, – lai puisis krietns strādnieks, un meita laba velētāja. Bērna mazgājamo ūdeni nepagādāja vis iepriekš, bet nesa no lauka tik tad, kad bija vajadzīgs. Ūdens smēlējam vajadzēja cieši uz to lūkot, lai visu vajadzīgo ūdeni iesmeltu uz reizi; ja vairāk reizes smeļot, tad bērns daudz vemjot. Sasildīto ūdeni nesa tai pašā sildāmā trauka iekšā, kurā tad arī bērnu mazgāja. Ūdenī vēl iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, ko vecmāte paturēja. Nomazgāto bērniņu ietina autos, kas taisīti no vecām iznēsātām linu drēbēm, no krekliem vai palagiem. Iepriekš bērna piedzimšanas autiņus pagatavoja tikai priekš šīs vienas reizes, jo kad agrāk bērnam daudz drēbju taisot, tad tas neesot valkātājs, bet drīz mirstot. Josta, ar ko bērnu tina, austa no dzīpariem, 5–6 olektis* gara un divi pirksti plata. Bērnu tina autos veselu gadu, vai pat pusotra gada. Tiklab pa dzemdēšanas laiku, kā arī visu pirmo un dažreiz arī otro nedēļu pēc tam deva vājai sievai drusku alus un brandvīna. Par labiem ēdieniem priekš nedēļās gulošās vājnieces gādāja raugumātes, t. i. kaimiņenes, kas nāca slimajo apmeklēt (apraudzīt) un atnesa līdza biezu putru ar gaļu vārītu, sviestu, pienu, karašas no miežu vai griķu miltiem, kas saldā pienā vai panijās mīcīti.

Pirtīžas. Senos laikos bērniņu nesuši pirtī**, pirināt bērnam sarus un cirpt spārnus***. Pēc tam turpat noturējuši mielastu, kas pastāvējis iz karašām, gaļas, piena, medus, alus un brandvīna. No pirts aizejot atstājuši uz lāvas ziedam villu, vai cimdus.

Krustības. Bērnu krustīja nedēļu, vai divas nedēļas vecu. Svētdienas rītu sanākušām kūmām nedeva silta ēdiena, bet tikai plāceņus ar pienu, – lai bērnam augot stipri zobi. Kristāmā bērniņa jostā iesēja vienā galā vecas grāmatas lapu, otrā gabaliņu velna sūda, – lai bērns labs grāmatnieks, un lai tam nekāds ļaunums nepiesitās. Ceļā nesējumātei nebij brīv bērnu rokās paturēt, kad tā sevis pēc gāja, – lai bērns neslapinot cisas (gultu). Baznīcā kūmām jāstāv cieši kopā, – lai bērnam augot biezi zobi. No baznīcas iznākuši, krustībnieki gāja uz krogu, kur krusttēvi pirka brandvīnu un alu, dzēra paši un pacienāja visus citus. Mājās pārbraukuši un pa sliegsni istabā iedami, kūmas sākuši dziedāt:

Eima, kūmas, padancot
Ustabiņas vidiņā.
Lai tas mūsu krustdēliņš
Drīzi tek kājiņām.

Drusku pa istabu pagrozījušies, steidza bērniņam ātri noģērbt tās drēbes, kurās tas pie kristīšanas bija ģērbts, – lai nepaliekot drīz vecs. Tad sēdās pie galda, kas jau bija klāts un piekrauts ar karašām un slokatņiem*, maizi, alu un brandvīnu. Ēdiens un dzēriens allaž stāvēja uz galda no goda iesākuma līdz goda beigām. Pēc maltītes jauni ļaudis, reizēm arī vīri un sievas, dancoja un dziedāja; vecie atkal savā starpā jautri tērzēja.

Tā kādu laiku palaiduši, kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts, priekš kam sajūdza trīs, četrus zirgus. Viens no pašiem krustību ļaudīm, kam labi izveicīga mēle, izģērbās par meža sargu, plintes vietā paņēma apdedzinātu pagali, vai apkvēpušu šķederna (izkaltētu skalu malkas) gabalu, un gāja līksts cirtējiem līdz. Mežā tas, dažādi jokodamies, norādīja vietu, kur līksts cērtama. Kūmas izmeklēja pēc patikšanas divus vai trīs smuidrus kociņus, priekš puisēna bērziņus, priekš meitenes eglītes. Uz nocirstā koka celma uzlika ziedam kādu naudas gabalu, vai arī iedzina naudas gabalu ar cirvja pieti celmā iekšā. Vēl dažādi izjokojušies un izdziedājušies, brauca ar nocirstiem kociņiem uz mājām. Mājās krusttēvi vēl novija auklas, ienesa līksti istabā, piesēja to vidū pie dziedes un pakāra līksts galā šūpli. Krustmātes ielika šūplī siena vai salmu cisas un uzklāja virsū baltu drēbi, paladziņu. Vispapriekš lika šūplī kaķi vai suni, tad citu kādu bērnu, un beidzot pašu krustbērnu. Nu vecmāte ar citām māmiņām nosēdās šūplim blakus un dziedādamas aicināja pa kārti krusttēvus un krustmātes, un pēc tiem arī citus krustībniekus pie dāvanu mešanas. Dziedāja un diņģējās, kamēr katrs savu tiesu uzmetis. Krusttēvi meta naudu, krustmātes dažādus drēbju gabaliņus. Mezdamas savu dāvanu, ikviens mazajo pašūpoja.

Krustības turēja divas vai trīs dienas, kā nu kuriem vecākiem bija rocības un vaļas.

Vēl jāpiemin, ka nepagāja neviens “gods” tiklab saimniekam kā kalpam, kurā nebij ielūgts kāds no muižas ļaudīm, no muižas ierēdņiem, kā: vagars, šķilters, stārasts, stroša, muižkungs, jā, dažreiz ir pats dzimtskungs.

Šķirības. Māte zīdījuse bērnu, ja tas puisēns, divi gadus, ja meitēns, pustreša gada. Šķirībām taisīja mazu godiņu, salūdza viesībās tuvīnus radus un nāburgus, un pagādāja mielastam siltu ēdienu, sevišķi gaļu biezā putrā, vai arī zupē. Šķiramo bērnu glīti apģērba un apāva un piesēja bērnam pie sāniem ķešu. Pēc noturētas maltītes, māte bērnam vēl pēdīgo reizi deva cici. Tad piegāja pie mātes kāda vecenīte un, bērnam redzot, likās nogriežot cici un pametot suņam. Bez tam māte iebāza slepeni azotē galvas susekli un, kad bērns sniedzās pēc krūts, tam sabadīja rociņas un mutīti, sacīdama, ka tagad būselis esot pie ciča. Bērniņu priecinādami, viesi metuši mazajam ķešā katrs pa petakam. Atšķirto bērniņu ēdināja ar bērnu putru. Šādu putru vārīja no smalkiem miežu, griķu, vai rudzu miltiem, ar saldu pienu un olām. No iesākuma māte bērnu ēdina ar pirkstu, tad pamazām ar karotīti, kamēr bērns pats iemācās un spēj karoti saturēt un no trauka ēst.

6. No Lejas pagasta, Valkas apriņķī. No Sama. (BB.)

Krustības. Ar apdomu bērna vecāki izvēlēja savam bērnam kūmas. Īpašu vērību pie tam lika uz „īsto" krusttēvu, vai „īsto" krustmāti, t. i. uz kūmu, kas pirmais ierakstīts baznīzas rullī un pie kristīšanas bērnu tura uz rokām. Par tādiem izraudzīja, cik vien varēja, labi pārtikušus, izveicīgus saimnieku dēlus vai meitas, kam laba slava, kas veikli dancotāji un t. t., ticēdami, ka kūmu īpašības pārejot arī uz bērnu.

Bērna tēvs un māte nekad nedrīkstēja būt klāt pie kristīšanas, jo tas neesot labi. Tādēļ tie negāja baznīcā, un ja mājās kristīja, tad pa to laiku izgāja no rijas (istabu toreiz nebija) laukā; pat slimā māte nepalika iekšā.

Iepriekš bērnu pie kristīšanas nesa, vecmāte, viņu autos tinot, pielika tam klāt kādu grāmatas lapu, īpaši no dievvārdu grāmatas, un kādu naudas gabalu: lai bērns dievabijīgs, gudrs, labs grāmatnieks un bagāts. Baznīcā pie altāra, kā arī mājās bērnu kristījot, kūmas stāvēja it biezi cits pie cita blakus, lai bērnam nav reti zobi. Pa kristīšanas laiku kūmas nedrīkstēja skatīties apkārt, lai bērns nav kārīgs visu redzēt, labu un ļaunu. Tiklīdz kristību ceremonija beigta, kūmas, kristījamā bļodā pa gabalam naudas iemetuši, steigšus steidzās no kristāmā galda projām. No baznīcas izejot, īstajam krusttēvam vai krustmātei jāpiesit galva pie durvju stenderes, lai bērnam dzīvē nesāp galva. Vecmāte, nokristīto bērniņu saņemot, prasīja turētāju: Kas vārdā? Kas vārdā? uz ko šis atbildēja: NN (Juris jeb kāds nu bērnam bija vārds) vārdā, NN vārdā!

Mājās kristījot, vecmāte pati katru reizu saņēma ūdens bļodu, izņēma naudu un izdalīja vienu daļu kristītājam, kas nereti bija baznīcas pērminders, citu bērna tēvam un mātei, un citu paturēja pate sev. Lai arī būtu maz, tomēr katram bija jādod sava tiesa. Naudu izdalījuse, vecmāte dzēra pati no kristības ūdeņa un piedāvāja to arī citiem, jo tas aizsargājot no zobu sāpēm. Ūdens paliekas lēja uz rijas jumta, lai svētība tiekot mājās.

No baznīcas pārnākuši, jeb kad mājās kristīja, tūlīt pēc kristīšanas kūmas apsveicināja bērna tēvu un māti, katrs pēc kārtas tiem dodami roku, un cik iespējams augsti pār galvu celdami, sacīja stiprā balsī: Tik liels krustdēls (jeb krustmeita)! Vecmāte atkal atteica: “Ak tu Dieviņ! Lai stiprs kā ozols!” kad puiša bērns; jeb: “Lai kupla kā liepa!” kad meitas bērns.

Pēc tam klāja galdu, jeb drīzāk jāsaka, piekrāva galdu jo pilnu ar ēdieniem un dzērieniem, lai bērns dzīvojot pārticis. Papriekšu ēda kūmas, tad mielojās citi viesi. Paēduši, dancooja un dziedāja vienīgi tautas dziesmas, visas vienādā meldijā. Pa visu kristību laiku, t. i. svētdien no pusdienas līdz pirmdienas pusdienai, vai līdz pat vakaram, kūmām vajadzēja daudz dziedāt un dancot, lai bērns mudīgs un labs dziedātājs.

Pirmdien kūmas iejūdza zirgu, paņēma cirvi, pudeli brandvīna un kannu* alus, un brauca uz mežu cirst līksti priekš bērna šūpļa. Citi, kas gribēja iet līdza, gāja kājām. Mežā īstais krusttēvs izmeklēja derīgu koku, priekš puiša bērna bērzu, priekš meitas bērna egli. Līdzgājēji dziedāja daudz un dažādas dziesmas, visvairāk par kokiem – priedēm, eglēm, ozoliem, liepām, pura kārkliem, meža ābelītēm – par meža māti, par mīļo Māru u. t. t. Līksti nocirtis, krusttēvs iesita ar cirvja pieti kapara naudas gabalu celmā, laikam par dāvanu meža mātei; tad nolika uz celma brandvīna glāzi un, pielējis, izdzēra pirmais. Pēc tam sniedza dzert pēc kārtas arī citiem. Bez īstās līkstes nocirta vēl divas citas, kuras no apakšas drusku aizcirta, lai laužot drīz lūztu pušu. Īstajai līkstei nocirta galotni un ielika stāvus vāģos vai ragavās, iekrāva tad visas trīs līkstes vezumā un brauca uz mājām. Mājās vecmāte pirmā pienāca pie vezuma un nolauza no galotnes skuju, vai veselu žagaru sauju. Krusttēvi, viens vienu, otrs otru galu uz pleciem paņēmuši, nesa vienu aizcirsto līksti rijā. Vecmāte mēģināja, vai līkste arī esot diezgan stipra, lēca tai virsū un, zināms, to pārlauza. Par to nu viņa nesējus pēra ar saviem žagariem pa kaklu, pa galvu. Šie steigšus izskrēja no rijas un stiepa otru aizcirsto līksti iekšā, ko tāpat kā pirmo pārlauza. Beidzot ienesa trešo, īsto līksti, kas nelūza, lai gan bez vecmātes vēl kāds vecis likās virsū. Nu sāka vecenes dziedāt, lai krusttēvi un krustmātes karot un taisot šūpli. Drīz atskanēja no visām pusēm dažādas dziesmas, kas zīmējās uz šūpli un uz krustbērnu. Krusttēvi pa to laiku kāra bērnam šūpli: piesēja līkstei resno galu un vidu pie rijas ārds un piekāra ar četrām šņorēm šūpli līkstes tievgali. Īstā krustmāte pagādāja cisas un uzklāja paladziņu.

Kad šūplis gatavs, tad vecās sievas dziedādamas aicināja, lai met bērnam šūpuļa (jeb zobiņu) naudu. Krusttēvi meta šūplī naudu, krustmātes paladziņus, zeķītes, krekliņus, cepurītes ar raibām bantēm apšūtas, bērna tinamo jostu no villana dzijas adītu, un citas lietišķas dāvanas.

Pēc samestās šūpuļa naudas atkal ēda, dzēra, dancoja, dziedāja, kamēr šķīrās un katrs gāja uz savām mājām.

7. No Vangas pagasta, Aizputes apriņķī. No Jēk. Vinklera. (BB.)

Kā jaunizprecētai sieviņai sava jaunā laulības dzīvē un saimniecībā jāizturās un jārīkojās, to tai māca vai nu viņas pašas, vai vīra māte, no kurām viena ne reti pāriet dzīvot pie jaunā pāra. Māte tai nu īpaši arī uztic visus savus pūšamus vārdus, kurus tā līdz šim glabājuse kā lielu noslēpumu, ticēdama, ka izpļāpājot viņi savu brīnuma spēku zaudē. Kurai mātei meitas nav, tā vai nu savus pūšamus vārdus ņem līdza kapā, vai tikai uz pašu miršanas gultu tos atstāj kādai radeniecei, ko par cienīgu atzīst. Ja tikai māceklei šinī ziņā laba galva un vērīgs prāts, viņa kādā gada laikā mātei maz stāv pakaļā un prot visādas kaites sapūst. Viņa māk aizdzīt lietuvēnu, kas sapņos cilvēku spiež un moca, viņa prot dziedēt rozi, limējumus, vēdera graizes, krusta sāpes, drudzi, ēdi, svētas meitas, t. i., īpašas vātis uz miesas, kas sevišķi ceļās, kad ugunī spļauj, un daudz, daudz citas kaites. Kur viņa, meita būdama, varbūt vēl meklēja palīgu pie daktera, tur, sieva tapuse, tā pate māk līdzēties. Ja tai taču gadītos vēl kāds trūkums šinī mākslā, tad viņa meklē palīgu pie kādas vecas pūtējas sieviņas, tai vai prievīti vai linu grostiņu ziedam nonesdama.

Dzemdēšanas brīdī viņa sūta vīru ne pēc mācītas bērnu saņēmējas, bet pēc vecmātes, kas vispirms māk labi „pūst” un jau kādai sieviņai dzemdēšanas reizēs palīdzējuse. Jaundzimušo bērnu tad arī vispapriekš labi sapūš. Tiklīdz kā bērns saslimst, tas atkal jāsapūš. Arī veselu bērniņu ik vakara kūpina ar velna s., arī ar kniplokiem un zēveli, lai bērns, no ļauna gara netraucēts, naktī mierīgi gulētu.

Krustības. Pēc divi, trīs nedēļām taisa krustības, priekš kam izbrūvē alu, nopērk brandvīnu un nokauj kādu lopu. Kad viss apgādāts, tad salūdz uz krustībām viesus, no kuriem viens izredzēts bērnam par krusttēvu.

Ar nokristīto bērniņu no baznīcas mājās pārbraukuši, kūmēnieki pa­priekšu ietura maltīti un pēc maltītes dancina pādi. Tas notiek šā. Vispirms paņem bērnu krusttēvs, vai krustmāte, nēsā to pa istabas plānu turp un atpakaļ, kamēr sievieši, gar abām pusēm stāvēdami, pādi apdzied, daudzina. Beidzot kādu dāvanu, vai pirktu drānu, vai naudu bērnam uzlikdams, pirmais nēsātājs atdod pādi otram. Šis tāpat pādi izdancinājis un apdāvinājis, pasniedz to trešam u. t. t. Tā katrs pa kārti viņu dancina un ar kādu dāvinājumu apdāvina.

Krustības svin 2 vai 3 dienas, un pavada laiku ēdot, dzerot, dziedot, dancojot, tērzējot.

Bērnu kopšana un mācība. Māte bērnu kopj, kā nu mācēdama, un jau no pašas mazienes tam pūlās iemācīt tēvutēvu ieražas un tikumus. Tā bērns nemanot sev piesavinās parasto kārtību un dzīves pienākumus un uzskatus. Tas zin, ka nazis nav jāmet augšpēdu; slota nav turama apakš sliegšņa; uguni nav jāspļauj; ar uguni nav jāspēlējas; uz deguna gala nav jāmet ēdiena druskas priekš vārnām; no grāpja puišelnēm nav jāēd, lai neaug melna bārda; nav jātērzē pieaugušiem līdza, lai iepaliktu pļāpās; nav jādzer putnu pautiņi, lai vaiga skaistumu nezaudētu; nav citiem pakaļ jāmēda, lai pašam vecuma dienas nebūtu jāstostās jeb mēmam jāpaliek; nevajaga visu iegribēties; nevajaga vecākiem jeb citiem visur līdza tapt u. t. t. Turpretim veciem ļaudīm jābučo roka; pērkona laikā jāpārmet krusts, jo Dieviņš rājas; pirtī ejot arī jāpārmet krusts; pēc izbailēm tūlīt jānospļaujās, lai kāda slimība nepieliptu, u. t. t., u. t. t.

Māte allaž arī bija pirmā, kas bērnam mācīja grāmatu un pātarus un meitenēm roku darbus. Labi vēl tam bērnam, kas šīs mācības ilgāki baudīja. Bet gadījās ne reti, ka pēc īpašiem pagasta noteikumiem bērnu jau septītā gadā atņēma vecākiem un nodeva saimniekam par ganu. Taču jo grūti gāja bārenīšiem, kam māte agri miruse. Par viņu likteni mūsu t. dziesmas sēri jo sēri māk pastāstīt.

8. No Lutriņiem, Kuldīgas apriņķī. No A. Rietingera. (BB.)

Radības. Pēcdzimušo puisēnu tūdaļ ietina baltā villainē, lai dzīvo laimīgi, kā villā ietinies. Meiteni ietina vīriešu kreklā, lai pieaugušu viņu drīz izprecē; jo lielākā nelaime priekš meitas, kad tā paliek veca meita. Pirmai bērna mazgāšanai ūdeni nesot, ļoti jāsargājas, ka kāda daļa no ūdeņa nenolītu zemē, jo tad bērnam izlīst visa dzīves laime. Mazgājamā ūdenī jāiemet kāds naudas gabals, un pēcāk šī nauda jāuzglabā bērnam par laimes naudu; tad tam dzīvē nekad netrūks naudas.

Kad to pašu dienu pēc radībām ienāk istabā svešs vīrišķis, tad bērna vecākiem nākamais bērniņš būs puisēns; ja ienāk sievišķis, tad meitene gaidāma. Pirmos svešiniekus, kas pēc radībām ienāca istabā, mēdza apķīlāt, t. i., noņemt tiem cepuri jeb citu kādu lietu, lai vēlē bērnam laimi un dod pirmo laimes naudu.

Kamēr bērns vēl nekristīts, tamēr pēc saules noiešanas istabā ne brīdi nevar palikt bez apgaismošanas, bez uguns, tai jādeg cauru nakti. Tumšā istabā nākot svētameita un pārmijot bērnu ar citu kādu nolādētu vella bērnu; tas esot allaž ar lielu galvu un platām acīm. Tāpat no bērna piedzimšanas līdz kamēr to nokrista, istabu nevar pamest bez neviena iesvētīta cilvēka, citādi ļauni gari bērnu samaitājot. Vecāki, kam bērns vēl nekristīts, nedrīkst nevienam nekā dot, lai bērns nav par daudz devīgs. Pie nekristīta bērna nebūs ar degošu pīpi iet no istabas ārā, nedz nākt iekšā, lai bērns neapsitās ar ugunsvātīm. Ja grib pīpi smēķēt, tad tas jādara turpat istabā. Istabā, kur nekristīts bērns, nebūs arī sukāt galvu, lai bērnam neaug utis. Kad grib galvu sukāt, tad jāiet kukņā.

Pirtīžu vakars. Vakaru priekš bērna kristīšanas vecā māte kurina pirti ar īpašu ziņu un uzmanību. Vispirms viņa aizbāž visus pirts lodziņus un šķirbiņas. Tad izkaisa malkas pagales pa pāriem. Pirmai pagalei, ko krāsnī bāž, pieliek klāt, ja bērns puisēns, ozola, ja meitēns, liepas zariņu. Bez tam tiklab puisēnam, kā meitenei pieliek pie pirmās malkas vēl pīlaga zaru, lai līdz ar pirmajiem dūmiem ietu ārā visi ļaunumi jeb ļaunie gari, un bērns un māte no tiem tiktu pasargāti. Ozola, liepas un pīlaga zari jau iepriekš griežami un pagādājami veco jāņu vakarā. Pirti aizkūruse, vecā māte iet uz istabu, kaut, t. i., upurēt vistu. Vistu noķēruse, tā paklusu noskaita pantiņu:

Pavaicāju mīļu Māru, ko es kaušu piertišām,
Vai aitiņu sprogainīti, vai vistiņu cekulīti.
Ņem, vistiņu cekulīti, lai palika sprogaitiņa,
Lai palika sprogaitiņa pādītei pušķoties.

Māru pielūguse, vecā māte kauj mistu tai vietā, kur bērns piedzimis: kur dzīvība radusēs, tur par pateicību atkal dzīvība jāupurē; citādi māju gars dusmojās, ka tas aizmirsts, un ņem drīzumā atpakaļ bērna garu. Arī pirts slota bija ar ziņu pagādājama. Sievas, kas gaidīja uz dzemdēšanu, jau iepriekš veco jāņu vakarā nogrieza no jauna bērziņa zarus un sasēja slotiņā. Zarus ņēma tikai no viena paša bērza, ne no vairākiem. Slotiņā ielika arī kādu ozola, liepas un pīlaga zariņu. Šādu slotu tad sasēja ar villana dziju un uzglabāja līdz tai dienai, kad vajadzēs. Kad bērniņš trīs svētvakarus pērts, tad slotiņu aiznesa uz aitu stalli un tur viņas zarus izkaisīja. Māte, ar bērniņu pirtī nogājuse, nometa kādu naudas gabalu, un nopērusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievītu par ziedu. No pirts istabā atnākuse, bērna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievītus.

Krustības. Svētdienas rītu sabrauca kūmas. Vecā māte bērniņu ģērba un tina. Krekliņā, kurā bērnu veda uz baznīcu, iešuva jeb arī kādu lupatiņu pie krekliņa piesēja: sudraba naudas gabalu, maizes drupatiņu, ogles gabaliņu, baltas vilnas sprodzīti un asa foetida (velna sūda) drusmliņu. Šīs dāvanas bērnam tādēļ deva līdzi uz pirmo ceļu, lai tam, šīs pasaules ceļu staigājot, nekas netrūktu, un lai asā foetida smaka aizdzītu visu ļaunumu. Kad kūmenieki gatavi uz braukšanu, vedēja, bērniņu paņēmuse, sēžas pie galda, ēd un dzer no pilniem traukiem, lai bērnam būtu pilnīga dzīve. Ārā iedama, nesēja papriekš ieiet kukņā, paņem no ugunskura vēl kādu oglīti, tad labo kāju pelnos ieminuse, dodas ārā un sēžas ratos. Ceļā neviens kūma sevis pēc nedrīkst apstāties. Arī pie baznīcas nobraukušiem to nevienam kūmam nav brīv darīt. Ja jau nevarētu citādi iztikt, tad papriekš jāizlūdzās no otra kūmas atļaušana. Pie tam ūdeni var nolaist tik uz kādu akmini, citādi bērns nevarēs ūdeni turēt. Ja ceļā uz baznīcu, vai no baznīcas uz mājām braucot gadās kāds kavēklis, jeb pie ratiem kaut kas lūst, tad domā bērniņam kādu ļaunumu priekšā gaidāmu. Kad mācītājs bērniņu nokristījis, vedēja kristāmā ūdens slapjumu aizbrauka bērnam gar acīm un muti, lai tam acis un zobi nesāpētu.

No baznīcas mājās pārbraukuse, vedēja (nesēja), istabā ieejot, dzied:

Citi bērni vaicāja, kas lelle vārdu: Ja sola šūpot, tad teikšu vārdu. Lellīti aiznesu, NN pārnesu.

Tad pa istabu pastaigājusies un vēl pāri dziesmu nodziedājuse, nesēja noliek bērniņu mātes gultā. Bet māte pa to laiku nav klāt, lai bērns varen nekristu uz māti. Bērnu nolikuse, vedēja iet pie galda, nogriež šķēli maizes, pielej glāzi brandvīna un aiznes bērna mātei pie gultas, lai tā pirmā ēd un dzer uz sava bērna veselību.

Citi kūmnieki pa to laiku nosēžas pie galda un gaida, līdz atnāk vecā māte ar apklātu trauku un lūdz kūmas, lai met pādesnaudu. Kad nauda samesta, vedēja jeb dižā kūma pirmā griež maizi un ielej sev glāzi brandvīna, un nu arī visi citi sāk ēst un dzert. Bet tagad kūmas vēl netura pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekož, tad paceļas no galda un pastaigājas pa istabu. Pēc tam otru reiz sēžas pie galda un ēd un dzer pilnīgu maltīti.

9. No Kroņa Rendas, Kuldīgas apriņķī. No Retlinga un Fr. Reķa. (BB.)

Radības. Kad sievai nāca dzemdēšanas laiks, tā gāja uz pirti, jeb, kur pirts nebija, kādā īpašā kambarī, tālāki no citu, īpaši no jaunu ļaužu acīm. Tikai vecmāte un vēl kāda veca sieva varēja būt klāt pie dzemdēšanas. Dzemdētājai atpina matus, lai liegāka dzemdēšana. Jaunpiedzimušo bērniņu pirmo reiz mazgājot, iemet papriekš mazgājamā ūdenī sudraba naudu, sāli un maizi. Bērnu nomazgājuši, aiznes ūdeni uz zirgu stalli, paceļ vienu grīdas dēli, palej ūdeni apakšā un aprok tai pašā vietā arī vēl vara naudas gabaliņu. Traukā ielej skaidru aukstu ūdeni un paliek to apakš gultas, kurā māte ar bērniņu gul. Kurvītis ar bērna “lupatiem” (drāniņām) stāv allaž gultas kāju galā. Veco dziesmu grāmatu palieka gultas pagalvī.

Kamēr jaunpiedzimušais bērniņš vēl nav dabūjis svētu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mēslubāba nepārmij bērnu, neieliek viņa vietā no žagariem taisītu bērnu. Tādi pārmīti bērni gaužām dikti brēcot. – Kad atnāk pa to laiku kāds svešs vīrietis, tam, istabā ienākušam, bija jānoņem cepure; ja sievietis, tai jānosedz apsegs. Ja paši to nedara pie laika, tad māju ļaudis tiem tos noņem. – Tais mājās, kur nekristīts bērniņš, svešam cilvēkam nav jādod uguns, lai bērnam nemetās ugunsstuldzes. Arī pīpēt svešniekiem nav atļauts.

Krustības. Svētdienas rītu sabrauc kristībnieki, vest pādi uz baznīcu pie kristīšanas. Arī bērniņa mātei jāapģērbjas kā baznīcniecei un jāsēd gultā sēdus. Tēvam, ja bērniņš puisēns, pašam jājūdz kūmu zirgi. Kad nesēja paņem pādi un ved projām uz baznīcu, mātei nav jāskatās bērnam pakaļ, ir pa pa logu ne; ja to dara, tad bērniņš augdams gaužām laužas pakaļ mātei. – Kamēr pāde baznīcā, bērna vecāki nedrīkst stāvēt brīvā. Ja bērniņš meitēns, mātei jāada, jāšuj, jālasa grāmata; ja puisēns, tēvam kaut kas jāstrādā.

No baznīcas pārbraukuši, kūmenieki iet dziedādami istabā un pāriet trīs reizas plānam pāri. Tad nesēja apgriežas un ieliek bērniņu gultā. Nu tikai sasveicinājās ar vecākiem, sabučojās un iedod mātei kūmu naudu. Galds jau apklāts ar baltu galdautu. Uz galda uzlikti kukulīts melnas maizes, šķīvis sāls un kanna alus, kopā visi apklāti ar baltu slēžu drānu. Dižā kūma pieiet pie galda, paņem trīs reizas šnipšķi sāls no šķīvja un nokož trīs reizas kumāsiņu no maizes; tad trīs reizas apgriež apkārt alus kannu, paceļ vienu stūri galdautam, palej alus apakšā un uzsit ar roku trīsreiz virsū, pēc kam, pats nodzēries, un iemet kannā naudu. Pēc dižās kūmas piestājas pie galda arī citas kūmas; katrs no tiem paņem pirkšķi sāls un iebāž mutē. Sāls šķīvi pēcāk noliek uz loga. Ja sāls kūst, tad bērniņš mirs; ja nekūst, tad augs liels.

Nu tikai visi sēžas pie pusdienas maltītes, bet šī maltīte jātura steigšus, jo nesēja neļauj ilgi ēst: pāde jānes dancināt. Dižā kūma nostājas pie galda stulpes*. Nesēja paņem bērnu un iedod papriekšu dižajai kūmai, kas to, īpašas dziesmas dziedādams, trīsreiz pārnēsā pār istabu un tad atdod citām kūmām, kas tāpat dara. Beidzot saņem bērnu vedēja jeb nesēja, pienes pie gultas un atdod mātei.

Pēc tam vēl sievu bars iet trīs reizes istabai apkārt, dziedādams:

Minu, minu nātriņas, lai auga mauriņš, Kur manai pādītei rotāties.

Kad kūmas gāja laukā, tad teica: kūmas iet laukā “dzesēties”. Kūmām jāsargās nelaist ūdeni uz akmini, kā arī apakš loga jeb tur, kur citi redz, – lai neaug pāde nekaunīga.

10. No Ventspilniekiem. No K. Trenera. (BB.)

Radības. Laulāti ļaudis vēlas sev bērnus. Tēvs labprāt kāro dēlu arājiņu, māte meitu malējiņu. Dažreiz abi vecāki šinī lietā vienos prātos. Katrs no vecākiem jau iepriekš sagādā malku, ar ko sildīt jaunpiedzimušam bērnam pirmo mazgājamo ūdeni: tēvs ozola malku, māte malku no liepas koka. Tiklīdz bērniņš laimīgi piedzimis, bez kavēšanās silda ūdeni, – dēlam ar ozola malku, jeb ja daudz no tās nav, tad pieliek citai malkai vismaz kādu ozola pagalīti klāt; meitai ar liepas malku, jeb kādu gabaliņu no tās pieliekot. Bērna mazgājamā ūdenī mēdz iemest naudu, īpaši sudrabu, priekš vecmātes. Bērnu guldīja gultas kājgalī un visu to laiku, kamēr bērns vēl nekristīts, dedzināja pa naktīm uguni pie bērna gultas. Nedēļnieci apmeklēja kaimiņienes, atnesa līdz labākos ēdienus, ar ko vājnieci atspirdzināt, un vēlēja tai laimes.

Krustības. Bērna kristīšanu nenokavēja ilgi; daudz jau divas svētdienas palaida garām. Kristības izrīkoja katrs pēc iespējas. Kūmu saaicināja labi daudz, 10–20 cilvēku. Trīs no kūmām bija īpaši ievērojami un pie kristīšanas nepieciešami: ormanis jeb dižvedējs, nesēja sieva un vārda pādis. Par ormani izredzēja jo teicamu cilvēku ar labiem tikumiem. Agrāki esot bērnus jāšus uz baznīcu nesuši. Tomēr jau ilgs laiks, kamēr šis ieradums vairs nepastāv. Pēcāk braucēju vismaz pavadīja kādi kūmi jāšus, kas tagad arī vairs nenotiek. Nesēja sieva aplika, bērnu uz baznīcu vedot, mēļu (tumši zilu) mēteli, ko priekšā ar lielu sakti kopā sasprauda. Šāds mētelis bija pa lielai daļai no pirktas drēbes taisīts un to valkāja nesēja sieva tikai, uz baznīcu un atpakaļ braukdama. Tēvs, kūminiekus uz baznīcu izvadījis, nedrīkstēja tūdaļ iet ūdeni nolaist, jo citādi bērns būšot m…ža.

Nokristīto bērnu mājās gaidot, iededzina sveces. Pārbraukušos kūmas saņēma ar dziesmām durvju priekšā. Dziesmas tika dziedātas jeb vilktas, kā arī visos citos atgadījumos, no dziesmu saucējas un kora. Katru rindu, ko saucēja izsaka, koris atkārto bez kādas balss cilāšanas un nobeidz ar garu vientonīgu ō. Kūmas tāpat ar dziesmām atbildēdami gāja istabā, dziedādami apgāja visi vienā bogā plānā apkārt un tad sēdās pie galda. Bez citiem ēdieniem uznesa uz galdu šķīvī sāls, kam uzlikts virsū kukulis maizes. Dižpādis vispapriekš pacēla maizes kukuli, sacīdams: Dievs svētī, gausin’ balt’ bagāt’ maizīt! Lai Dievs dod mūsu pādim (nokristītam bērnam) dižam augt, draugam dot, ne no drauga lūgties! Pēc dižā kūma arī citi kūmas pēc kārtas ņēmuši kukuli un sacījuši tos pašus vārdus. Kam valoda atvedusēs, tas piemetinājis vēl klāt dažas citas laimes vēlēšanas. Iekam kūmenieki paši sāka ēst, dižpādis noņēma no galda kādus labākos gabalus maizes un gaļas, iznesa ārā priekšnamā un izdalīja tur nabagiem, kas allaž arī tādās dzīrās ieradās. Nabagi, dāvanas saņēmuši, nosacīja laiku, kad atkal būšot jānāk uz kristībām. Sievas turpretī raudzīja kādus gadus vairāk atkaulēt. Svarīgākais kūmu ēdiens bija miežu putra ar gaļu, pupas un zirņi. Alu dzerot, sacījuši: “alus staigā!” uz ko atbildēts: “Dievs līdz man viņu satikt!” Jeb arī pirmais: “Būk sveiks!” otrais: “Pateiks!” Galveno ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabāja nost, bet pameta uz galda.

Jaunie ļaudis kristības dejoja pēc dūdas (somu stabules) mūzikas dažādus dančus: caurdanci (caurložu), krūzu danci, apaļo danci (polonēzi), šēnu un šotiņu. Bez dūdas šinī apgabalā pazinuši kā mūzikas rīku tik vien līku koka tauri, kas no divām šķilām bijuse salikta un cieti sastīpāta.

Kristībās dzēra divi līdz trīs dienas no vietas. Bērna māte apdāvināja kūmas ar cimdiem, ko tā nedēļas gultā sabūdama steigusēs saadīt; kūmas dāvināja pretī cukuru un smalku maizi.

11. No Jaunjelgavas apriņķa. No Kr. Kalniņa. (BB.)

Krustības. Kūmās mēdz ielūgt 7 vai 9 cilvēkus. Bērnu kristījot, īstai kūmai jāskatās atpakaļ, tad bērns uzaugs pēc kūmas dabas. Kad kūmas ar nokristīto bērniņu no baznīcas pārbrauc, tad vecmāte tūlīt saņem bērnu no kūmas rokām, ienes istabā un noliek gultā pie sienas, lai augdams bērns nekrīt no gultas un šūpoļa ārā. Pēc tam steidz bērnu iztīt no drēbītēm, lai bērns drīz staigā. Paši kūmas sēstās pie galda, drīzumā notura maltīti, un paēduši met dāvanas priekš mazaja. Bez tam vēl īpaši met naudu priekš ziepēm, ar ko bērniņu mazgāt. Pēc tam ved pāti dancināt. Īstā kūma (kas pie kristības bērnu uz rokām turējusi) nes krustbērnu riņķī apkārt pa istabu un citi kūmas tai iet no pakaļas līdz, piederīgas dziesmas dziedādami. Beidzot ienes mazo aizceplī pie vecmātes, lai pāte kaunīga aug.

Pirmā bērna krustībās kūmam jāgādā šūpolis. Ja bērna tēvs šūpoli jau pagādājis, tad kūmām par to jāaizmaksā šūpoļa taisītājam. Ja šūpoļa vēl nav, kūmas paši tūdaļ iet pie darba: citi no krijas taisa šūpoli, citi atkal vij striķus, ar ko šūpoli uzkārt. Trūkst vēl šūpoļa līkstes. Otrā rītā pēc brokasta kūmas brauc uz mežu, cirst šūpoļa kārti. Puisēnam cērt ozola, meitenei bērza kārti. Īstais jeb īstā kūma cērt pirmo skaidu un sviež cirvi projām, cik tālu vien var aizsviest. Citi kūmas, cirvi uzmeklējuši, cērt katrs pa skaidai, tāpat cirvi projām sviezdami. Kas no kārts vēl atlicis necirsts, to beidz cirst īstais kūma.

Tādā kārtībā nozāģē divas kārtis. Labākās kārts celmā īstais kūma iedzen ar cirvja pieti trīsgrašu gabalu, tad ieliek abas kārtis ratos un brauc uz mājām. Mājas kūmas bāž kārti pa logu istabā iekšā (logi toreiz bija bez stikliem, tikai aizšaunami). Citi krustabnieki, kas istabā, atkal neļauj kārti iebāzt, un tā abas puses cīnās, kamēr taču kūmām izdodas, vai ar viltu, vai varu, īsto kārti, t. i., kuras celmā naudu iesita, iedabūt istabā. Nu pakar šūpoli, atnes iz staļļa no cūku migas salmus un ieliek šūpolī (tad mazais maigi gulot), apklāj ar paladziņu un iegulda bērnu. Tad visi kūmas saķēras rokās un sāk bērniņu šūpot, pie tam dažādas piederīgas dziesmas dziedot. Pirmajā šūpulī šūpo arī visus pēcnākošos bērnus.

Iz raksta „Par kristībām” no Bahmaņu Kristapa Lielnīkācē, Aizputes apriņķī (nodr. Jelg. Latv. Biedr. Rakstniecības Nodaļas II. Rakstu krājumā, l. p. 52—54), uzzīmēsim še vēl īsumā veco ieražu sekošanas kārtību krustību svinēšanā minētā apgabalā.

Svētvakarā priekš bērna kristīšanas kurināja pirti, un māte ar maziņo gāja mazgāties.

Bērnu pie kristībām vedot, tautas dziesmas nedziedāja; bet tiklīdz pārbrauca no baznīcas mājā, nesēja istabā ejot sāka dziedāt: Drīz gāju namā, drīz istabā u. c.

Pēc noturētas maltītes nesēja dziedādama uzaicināja kūmas, mest kūmu naudu. Pirmajam vajadzēja mest krusttēvam, vai krustmātei; pēc viņiem meta pa kārti citas kūmas. Citi krustībnieki metējus labprāt apdziedāja, gan peļot, gan slavējot.

Pēc naudas mešanas pādi dancināja. Pirmais ņēma pāti dancināt krusttēvs, vai krustmāte, un tad pēc kārtas visi citi viesi, viens otram maziņo pasniegdami un pie tam nākošā dancinātāja vārdu piesaukdami, p. P.:

Anniņas pādīte raudāt raudāja;
Kā pāde neraudās, nedancināta.

Pādi dancinot, katrs tai lika savas dāvanas virsū: cits audeklu, cits kreklu, zeķes, cimdus u. c. Samesto naudu un uzliktās dāvanas saņēma bērna māte.

Beidzot visas sievietes sapulcējās istabas vidū, pilnu alus krūzu līdz paņēmdamas. Katra pēc kārtas ņēma krūzu savās rokās un dzēra uz pādes veselību, pie kam citas dzērējai uzdziedāja:

Krustamāte (jeb: saimeniece, bandeniece, jauna meita u. c.) alu dzēra,
Dzeramā, dzeramā.
Dzer par labu, ne par ļaunu,
Uz pādītes veselību!
Liec krūzīti pie mutītes,
Lai alutiņš iekšā tek.

Kad visas savu reizu dzērušas, tad krūzu ar alu apgāza plāna vidu, sacīdamas: Apgāž, apgāž! Satek, satek! un tad skrēja no istabas ārā, dziedādamas:

Tek upe caur namu, caur istabiņu;
Tā tek mieži, rudzi tēviņa klētī.

Ar to tad vecas ieražas krustībās bija izpildītas un krustību beigas pienākušas.