Tautas dziesmu dziedāšana

(Pēc ziņām no K. Blauberga Sēlpilī un K. Kalniņa Augškurzemē, kā arī pēc pašām t. dziesmām.) Tautas dziesmu dziedāšana jaunākos laikos visur gājuse ļoti mazumā, dažos vidos tā gandrīz pavisam izzuduse, gandrīz gluži apklususe. Citādi tas bija senatnē. Bagātais dziesmu pūrs mums vēl tagad liecina, ka sirmā senatnē Latvieši bijuši lielu lielie dziedātāji un dziesmu cienītāji. Arī vēl mūsu vectēvi un tēvi, jeb pareizāki teicot, mūsu vecmātes un mātes daudz vairāk dziedājušas, un tās vairākās dziesmiņas un ziņas par tautas dziedāšanu mēs tikai vēl dabūjam no sirmiem vecīšiem. Galvenās no šīm ziņām še īsumā lasītājiem pasniegsim.

Senāk katram gada laikam, katriem svētkiem, godiem, darbiem un vaļas brīžiem bija ne vien savas īpašas dziesmas, bet arī savāda dziesmu dziedāšana, savādas meldijas. Pēc gada laikiem sevišķi izšķiramas šādas:

Gavilēšana. Tiklīdz pavasara siltā saulīte un dienvidus un vakaru mīkstie vēji atsedza balto sniega sagšu no zemesmāmiņas mīlīgā vaiga, un daba sāka mosties no cietā ziemas miega, un cīrulis trilinādams pacēlās virs druvas, tūliņ atskanēja arī malu malās līksmas gaviļu dziesmas iz cilvēka krūts. Šie pirmie gavilētāji bija gani, un sevišķi avju gani, kuriem drusku vēlāki pievienojās arī govju gani. Bet gavilēja arī vēlāk un laikam visu vasaru cauri.

Rotāšana. Drīz zeme tērpās ar jaunu zaļu zāli un kokiem plauka smaržīgas lapas. Nu arī zeltenītes jaukos, remdenos pavasara vakaros pulcējās no tuvējiem ciemiem kopā uz zināmā, gadgadu aprastā kalniņa. Tās sen jau ilgojās sadziedāt kopā lielākā barā, jeb „rotāt”. Tās arī itin labi zināja, ka vakarā dziedot balss tālu skan un tālu tautas kairina. Un patiesi, savām dižendailajām dziesmām un ārdīgo valodiņu, dziesmu vārdus teicot, dziedātājas tālu jo tālu tricināja kluso, tīro pavasara gaisu, un satricināja jūsmīgi arī daža laba sirdi. Cik dažs jauneklis noklausījās un nolūkojās sev līgaviņu dailo dziedātāju pulkā. Ka viņš pareizi darīja, to apliecina pate tautas dziesma, uzteikdama labu dziedātāju arī par tikušu un čaklu visos darbos un krietnu tikumos. Šādu kopdziedāšanu, kas vilkās no pavasara sākuma līdz pilnajam ziedu laikam, sauca par rotašanu.

Kā rotā? Pie rotašanas izvēlēja no dziedātāju pulka divas labas dziedātājas. Šīs teica dziesmu vārdus, viena sīki, otra reši jeb rupji, labi pastipri un ārdīgo valodiņu locīt locīdamas. Visas citas rotātājas vārdus neteica, bet tikai dūca līdza, it kā piebasēdamas. Jo grūta loma bija sīkajai dziedātājai. Tai vajadzēja skaidrā, skaņā, visam pulkam caurdzirdamā valodā vārdus teikt un balsi locīdamai meldiju turēt. Tādēļ pēc kāda laika, kad pirmā noguruse, stājās allaž cita viņas vietā, lai dziedāšanu varētu turpināt. Jo laba bija sīkā dziedātāja, jo jauki gāja rotašana. Rotašana bija bez šaubas visdailākā dziedāšana, jo izklausījās pēc vairākām balsīm. Tagad tā gandrīz pavisam apklususe.

Plašākas ziņas par rotāšanu un tautas muziku vispārīgi laikam drīz gaidāmas no mūzikas profesora Jurjānu Andreja, kas par tautas muziku pētīdams apceļojis Vidzemi un Kurzemi. Izvilkums no viņa vēl nedrukātā apcerējuma atrodams D. Lapas Etnogrāfiskā pielikumā 1893, VI. Tur viņš teic, ka rotāšana pazīstama tikai Vidzemes malienā ap Lubāni, Kurzemes augšgalā (Vārenbrokā, Sērlpilī, Saukā) un Lejaskurzemē Gudeniekos, Alšvangas draudzē. Arī viņš tās plašākās ziņas dabūjis no K. Blauberga, kas jau senāk man par rotāšanu bija rakstījis.

Līgošana. Atnāk vasara ar īsto pilnīgo ziedu laiku. Pļavas un druvas mirdz un laistās neskaitāmām skaistām puķītēm. Rudzu lauki, vēsmiņai pūšot, kā ezeri līgojas. Tagad sākas līgošanas laiks, kas velkas līdz Pētera dienai, kad dzeguze beidz kūkot. Jo liela līgošana bija no jaunajiem Jāņiem līdz Pētera dienai, un zāļu diena, jāņu vakars un jāņu diena bija paši īstenie līgošanas svētki ar īpašām līgotnēm jeb Jāņa dziesmām. Tagad līgošanas likumus tik cieti vairs neievēro, dzird līgojot gan agrāk, gan vēlāk: nereti aizmirst ir pašu jāņu nakti nelīgotu (Blaub.). Pēc Kalniņa no pavasara līdz jāņiem rotā, un no jāņiem visu augošu vasaru, līdz kamēr sākas aukstāki vakari, līgo; un pēc Brimmerberģa Meņģelē senākos laikos iesākuši līgot ne agrāk, kā pēc vasaras svētkiem, un beiguši ar Pētera dienu.

Kā līgo? (Pēc Blauberga): Līgotāju pulks izvēl sācēju jeb sīko dziedātāju. Šī ir viena no labākām dziedātājām, kam bagāta dziesmu vācelīte un laba skaņa balss, valodiņa. Sācēja katru dziesmu uzsāk un viena pati izdzied pirmo dziesmas rindiņu. Tad visi pulkā to pašu dziesmu atsāk, un arī vēl nākošo rindiņu divkārtīgi izdzied. P. p.:

Citur arī drusku savādāki līgoja. Tā pēc Fr. Mūrnieka Lejas draudzē Vidzemē līgotāju bars arī izvēl sevim „ievilcēju”, labāko dziesmu pratēju; ievilcēja saka dziedādama pirmo dziesmas rindu viena pate, bet jau ar „līgo” visi sāk dziedāt un dzied kopā arī otro rindu, ar līgo beigdami. Tad ievilcēja no jauna viena pate nodzied tālāko dziesmas rindu, un ar līgo sākot dzied visi kopā dziesmu līdz beigām. P. p.:

Dziedāšana pie lauku darbiem. Pagāja Pētera diena, sākās ciešāks darba laiks, siena un rudzu pļaušana un savākšana un citi lauku darbi. Katram darbam bija savas piederīgas dziesmas. Dziedādami gāja uz pļavu un druvu, dziedādami nāca no pļavas un druvas uz mājām; dziesmām saldīja atpūtas brīžus, dziedot strādāja ne reti pašu darbu, ja darbs to atļāva. Tā aizgāja jaukais pavasaris, tā mīlīgā, siltā, lai gan pūļu pilnā vasara, līdz kamēr rudenī visus lauku augļus savāca un lauku darbus beidza. Dažu labu brītiņu pavadīja, gavilējot, rotājot, līgojot, dziedot.

Vakarēšana. Atnāca rudens, atnāca ziema ar saviem dažādiem māju darbiem, kam atkal piekrita savas dziesmas. Še vispārējā pārskatā aizrādīsim tikai uz vakarēšanu, kad meitas strādāja savu rokas darbu, vērpa, auda, šuva, adīja, izrakstīja u. t. t. Pēc Kalniņa vakarēt sāka vēlā rudenī. Vakarēšana ir vecu vecais ieradums un izpildīja dažus brīžus īpaši ziemas laikā. Uz vakarēšanu salasās jaunas meitas sestdienas vakarā nodomātā pirtī, un atnes līdz viena gaļu, otra putraimus, trešā pienu u.c., ko nu katra varējuse no savas saimnieces izlugties. No sanestās barības māju meitas vāra vakariņas. Citas strādā savu rokas darbu un dzied. Uz vakariņām atnāk ne reti arī pate saimniece, un salasās daži jauni zēni. Pēc vakariņām atkal dzied un puiši nav slinki ar meitām pajokoties.

Vakarēšana nebija visur tik viegli izrīkojama, īpaši tādēļ ne, ka Latvieši reti kur dzīvo sādžās kopā; Latviešu mājas allaž tālu viena no otras izklaidā. Bet dziedāšana tika kopta arī katrās mājas savrūp, kad māju sievas un meitas garos ziemas vakaros savu rokas darbu strādāja, un meitas savu pūru darināja un locīja.

Kādas dziesmas katru reizi dzied? Ko augšā teicām, zīmējās vispārīgi uz dziedāšanu dažādos gada laikos, ne uz dziesmu saturu. Dziesmas pēc viņu satura un pēc piederības dažādos dzīves atgadījumos sakārtosim mūsu krājumā sevišķi pa īpašām grupām. Te tik vēl aizrādīsim uz to, ka daudz, ļoti daudz dziesmu pēc viņu satura tādas, kam plašāka, vispārīga nozīme, jeb kas, maz vārdu pārgrozot, tikpat labi dziedamas vienā, kā otrā laikmetā, vienā, kā otrā atgadījumā. Tādēļ nebrīnēsimies, ka gavilējot, rotājot, līgojot (plašākā ziņā) un īpaši vakarējot dzied visvisādas dziesmas.

Kā mācās dziesmas? Šāda svabadība dziesmu lietāšanā, kad noteikta īpaša apdziedamā atgadījuma, noderēja jaunākām meitām par pastāvīgu dziedāšanas mācību un atkārtoja tām atmiņā pašas dziesmas. Vecākās meitas, cita aiz citas skubinājās, dziesmas sākt un teikt dziesmu vārdus; no viņām atkal mācījās jaunākās meitas un meitenes un tā pastāvīgi kopā uz priekšu dziesmas un dziedāšanu. Kur trūka vecāku meitu un māsu, tur šo robu izpildīja māte, kas „dziesmiņu daudz zināja”, vai cita kāda vecāka sieva. Pat brālis, kas, kā t. dziesma teic, tālāk staigājis, vairāk dzirdējis un piedzīvojis, svešās zemēs jaunas dziesmas sakrājis, palīdzēja māsām bagātu dziesmu pūru piekrāt.

Vientulības brīžos, sevišķi ganos, katra dziedātāja mēdza savas tā iemantotās dziesmas vēl sevišķi pēc pašas patikšanas sakārtot, „tina dziesmas kamolī”, jeb „lika vācelē”, lai vajadzības laikā, tautās, kāzās u.c., tās viegli atcerētos un no kamola šķetinātu. Dziesmu vāzeles, kā redzams, pēc dziesmu rakstura, dažādi apzīmētas: vienas glabājās skaistajā ābeļu, otras sūro reibinošo apiņu dārzā, citas zaļajā lazdu, citas atkal dzelošu nātru krūmā, vēl citas grutājā maltuvē, jā, dažas pat netīrā mēslienā, un t. t.

Vientulībā dažs sacerēja arī dažu jaunu dziesmiņu, kas ar laiku palika par tautas dziesmu; vismaz sērdienīte mums apliecina, ka pate Māra viņas košu dziesmu teicējiņa, tā tad viņas dziesmas ne no citiem pieņemtas, bet no dzejas gara viņai iedotas. Cita dziedātāja atkal lūdz „meža māti”, lai tā mācītu viņai dziesmas, jo meža mātei teicot dziesmas dziedātāja lakstīgala.

Kā augšā redzējām, arī brālis, t. i., vīrieši vispār, senāk kopa dziesmas un dziedāšanu un, tālāk staigādami, pat palīdzēja dziesmas izplatīt pa visu Latviešu zemi. Un patiesi, jauni zēni netik lūkojās vien, meitām dziedot, bet arī paši dažkārt ņēma dalību pie dziedāšanas, kamēr izdziedāja sev līgaviņu, kā dziesma teic. Arī savrup tiem dziedāšana nebij sveša, kā, p. p., pieguļā un citur. Un savu kumeliņu puisis katrā izdevīgā brīdī ne mazāk, un tikpat dzejiski daudzināja, kā meita savu vaiņadziņu. Vispār no dziesmām spriežot, kas, mazākais, liktas puišu mutē, mēs atrodam tanīs allaž dailu, krietnu, dzejisku saturu. Taču puiši ir notāļ nevarēja un negribēja pastāvīgā dziedāšanā ar meitām mēroties.

Turpretī otra skaņu māksla, instrumentālā mūzika, bija vienīgi vīriešu piederums. Jau mazu ganu zēnu mīļākais laika kavēklis bija, taisīt stabulītes un tāšu taures, uz kurām tad, kā nu mācēja, stabulēja un taurēja. Bet tā bija vāja māksla. Īstenais slavenais, seno Latvju stīgu instruments bija kokles, kuru skaņas tautas dziesma labprāt daudzina. Esot bijis arī ieradums, ka puišiem, kas rudeni domājuši precēties, pavasara un vasaras vakaros jāpūš āža rags, vai taure, taisīta no bērza tāses, jeb no alkšņa mizas. Citos atgadījumos t. dziesmas piemin vara tauri.

Dziedāšana godos un dzīrās. Vecos laikos godos un citās lielākās sapulcēs dziedāja ne tik vien sievas un meitas, bet arī vīri un puiši. Dziedāja gan visi kopā, gan atka,l un jo mīļāk pulks pret pulku, it kā dziesmu karu vezdami. Pēdējā ziņā sievas un meitas allaž izdalījās divos pulkos, divās pretinieku pusēs. Tādas pretinieku puses bija jo īstā vietā, kad pie sapulces, pie kopdarbiem, pie godiem, īpaši kāzās, kā jau allaž, piedalījās ļaudis jeb viesi no dažādiem ciemiem, dažādiem pagastiem, pat no citas guberņas. Arī starp pašu ciema ļaudīm netrūka pretinieku, sacīnītājos. Abi pulki nostājās viens pret otru un iesāka apdziedāties. Dziedāja stingri pēc kārtas: kad viena puse beidza savu dziesmu, tad tik dziedāja otra puse atbildēdama tai pretī savu, un tā abas puses allaž mainījās. Derīgu dziesmu nebij trūkums, vajadzēja tikai prast viņas pareizi izlietāt. Un galvenās dziedātājas katrā pulkā, “sācējas”, šinī ziņā bija allaž pilnīgas pratējas: dziesma pret dziesmu derēja, it kā īpaši priekš tam sadzejota. Kurā pusē taču gadījās labākas sācējas, tā puse dabūja virsroku, palika uzvarētāja. Bet allaž abām pusēm bija savas krietnas sacējas, un tad tik prieka dēļ izspēkojās, kamēr bij jāmet miers. Diviem dziedātāju pulkiem sacīnoties, gan labprāt viens otru aizskar, apdzied, sevišķi uzbrūk teicējām; bet apdziedāšanā vien šis cīniņš nepastāvēja. No svara bija īpaši katra pulka dziesmu bagātība, dziesmu dailums, skaņas, jaukas balsis un pareiza, skaista dziedāšana.

Vieglāki nācās dziedātājām kopā apdziedāt viesus katru sevišķi, lai gan dažreiz arī no pēdējiem dabūja sūru atbildes dziesmu pretī. Meitas savai apdziedāšanai it īpaši izraudzījās puišus, kuriem sīvi jo sīvi uzbruka, vai nu tie sodu pelnījuši, jeb ne; varbūt arī tādēļ: kas mīlās, kaitinās.

Vīru galda dziesmas. Pēc Blauberga ziņām Sērpilī vīriem bija dzīrās šāds ieradums. Izlasījās 12 slavenāko vīru un nosēdās ap ozola goda galdu. Namatēvs uzlika uz galda alus spanni, ko sauca par zara kannu, tāpēc ka tai vienos sānos bija zars ar caurumu, pa kuru varēja alu ieliet mazākā dzeramā trauciņā. Šis dzeramais trauciņš, kanna, bija arī no ozola koka. Katrs no šiem 12 vīriem pie goda galda uzsāka pēc kārtas divpadsmit dziesmas, visas no ozoliem. Citi dziedāja katru reiz līdz. Savas 12 dziesmas beidzis, tas iztukšoja alus kannu un laida to tālāk, un visi citi dzēra pa rindai pakaļ uz sacēja veselību. Pēc tam uzsāka savas 12 dziesmas otrais, tad trešais un tā tālāk, un katram, savas 12 dziesmas beigušam, uzdzēra veselības. Dziedāšana un dzeršana gāja apkārt pa saulei līdz beidzamam divpadsmitajam vīram, kamēr visas 12 reiz 12 dziesmas no ozoliem vien bija izdziedātas. Dziesmu, ko viens jau bija dziedājis, nedrīkstēja vairs otrs uzsākt. Ja nu kāds neattapa savas 12 dziesmas no ozoliem vien uzsākt vai iesāka dziesmu, kas jau dziedāta no otra, tad tādam ar kaunu bija jāatstāj goda galds, un viņa vietā ieņēma goda vīru pulkā citu kādu, kas ar savām jaunām 12 ozolu dziesmām apliecināja, ka viņš tāda goda cienīgs.

Bezkaunīgās jeb „negoda” dziesmas tikai kāzās, retāki jāņos, tika dziedātas. Tām bija sava vecu vecā ceremoniālā nozīme, tādēļ tās tiklības jūtas mazāk aizķēra. Vienas no tām piederēja pie guldīšanas, otras bija, tā sakot, kara vaļība, viņos meitu zagšanas laikos, un tika dziedātas no patiesiem pretiniekiem, panāksniekiem un vedējiem. Šādas dziesmas dziedāja vīri un sievas, ne jaunas meitas. Citas tagad priekš mums rupjas, vai piedauzīgas dziesmas, no kurām meitas dziedot labprāt atturas, senos dabiski, prastos laikos tādas nemaz nebija. Dažas no šīm dziesmām pat dzejiski jaukas, un pavirši uzskatot, rāda mums it godīgu, nevainīgu vaigu.

Vai senāk bija īpaši apkārtstaiguļi dziesminieki, tas tagad tikpat grūti apliecināms, kā noliedzams. Vismaz mūsu senie nabagi mums tādus atgādina. Tie staigāja pa māju mājām apkārt un apstaigāja ne savu pagastu vien, bet tālu jo tālu arī svešus pagastus. Jā, pat Leišu nabagi veselā barā kopā mūs dažkārt apciemoja pašā Kurzemes vidū. Parasti lūgties nabags maizes nelūdzās, bet istabā ienācis, sāka dziedāt, zināms, „Dieva” dziesmu. Tam arī drīzāk nekā nedeva, kamēr tas vienu, vai vairāk dziesmu nenodziedāja. Ļautiņi labprāt noklausījās nabaga dziesmas, sevišķi ja tās bija mazāk pazīstamas, kā, p. p., tā sauktā Mozus dziesma: Mozus, tas Dieva vīrs, ir piecos rakstos licis u. c., un nabagam tad bija labs mielasts. Jo laba mielošanās nabagiem bija dažādos godos, īpaši kāzās, kur viņu nekad netrūka. Še tie arī vairs nedziedāja „Dieva” dziesmas, bet gan dažu jautru pārgalvīgu kāzu dziesmu. Varbūt, kā vēl senāk atpakaļ „nabagiem” piekrita jo svarīga loma pie tautas dziesmu izplatīšanas, pat pie dzejošanas, kad kristīgas dziesmas maz, vai arī nemaz nebij pazīstamas; vismaz kāda t. dziesma skan tā:

Man bij daudz skaistu dziesmu,
Tās apēdu pavasar;
Šim dziesmiņa, tam dziesmiņa
Par maizītes gabaliņu.

Savas Dieva dziesmas nabagi dziedāja pēc īpašām meldijām, kas no baznīcas meldijām atšķīrās. Tā tad šinī ziņā nabagu dziedāšana arī mūsu tautiskās mūzikas pētītājiem būtu bijuse no svara, ja tā pie laika būtu ievērota un uzrakstīta.

Tas būtu īsumā mūsu apcerējums par Latv. t. dziesmām vispār. Pie dažām dziesmu nodaļām, kā: krustību, kāzu, bēru u. c. dziesmām, mums vēl sevišķi nāksies dot plašākus aprakstus par šo godu svinēšanu un dažādām senejām paražām, uz kurām dziesmas zīmējas.

Beidzot no sirds vēlos, lai tautas krātais dziesmu pūrs atrastu atkal tautā mīļu vietu, un lai lasītāji no viņa tikpat daudz smeltos prieka un sirds pacilāšanas, cik šī krājuma apstrādātājs savā darbā baudījis.

K. Barons.

________________________

Priekš kādiem gadiem zinības gaisma un tautiskā pavasara siltums man lika gan avīzēs, gan vēstulēs mudināt un aicināt, lai krāj un piesūta Latviešu tautas garamantas, kas būtu glābjamas no aizmirstības, kārtojamas un laižamas ļaudīs drukātās grāmatās. Sekmes bija diženas: darbīgi tautieši, no tās pašas gaismas un tā paša siltuma aizgrābti, sakrāja un sūtīja man tik daudz no minētām mantām, ka tas, acīm redzot, nebija pārspējams viena cilvēka darba spēkiem viena cilvēka mūža dienās.

It īpaši kupli bija tautas dziesmu krājumi. Dziesmu skaitļu milzums un savādais, jo īsteni tautiskais greznums drīz deva atzīt, ka te it sevišķi priekš viņām vien vajadzīgs īpašs darba spēks. Toreiz pate Laima bija klāt: tautas dziesmas paņēma savās rokās draugs Kr. Barons, lai tām upurētu lielu daļu no sava darbīgā mūža, — jo protams, tikai caur lieliem upuriem pastrādājams priekš tautas un zinības monumentāls darbs.

Tagad, kad no min. darba nāk gaismā pirmā nelielā daļa, man prieks jo sirsnīgs, ka varu tai piespraust augšējās rindiņas, še sūtot mīļas labdienas visiem tiem cienā godā turamiem līdzstrādniekiem, kas man savā laikā tautas dziesmas piesūtījuši un caur to pirmie līdzējuši lielo dzejisko tautas pūru rakstniecīgi kopā pielocīt.

Fr. Brīvzemnieks

Rīgas Torņu kalnā,
februāri, 1894. g.