Par dziesmām un dziedāšanu

Šai nodaļā mēs sakārtojām dziesmas, kurās tauta pate taisni, vai aplinkus dod liecību, ka dziesmas un dziedāšana ir viena no viņas dārgākām gara mantām, ka dziesmas ir viņas sargeņģelis visās vietās un lietās, kas pavada Latvieti, no siltā mātes klēpja sākot, visos dzīves atgadījumos, darbos un centienos, priekos un bēdās, labās un ļaunās dienās; kas viņu māca un stiprina tikumos, rāj un šauš netikumos un kļūdās; kas labo nerātni, žēlo un saudzē vājo, laipni rāda pareizo ceļu paklīdušam; kas viņu kā uzticams krietns vadons neatstāj cauru mūžu, līdz kamēr viņš guļās aukstā zemes klēpī.

Ja gribam tautas dziesmu pareizi saprast un ar sirdsprieku un pacilāšanu baudīt, tad arī mums vispirms jāstājas uz šo no pašas tautas apzīmēto stāvokli, jāiedziļinās tautas jūtās un ieskatos, tautas sirdī un garā. Šīs nodaļas nolūks tādēļ ir, lasītāju iepriekš vispār sagatavot uz sekošām nodaļām, no kurām arī dziesmas priekš tās ņemtas. Mēs izraudzījāmies šo ceļu, negribēdami savos apcerējumos lasītājiem uzspiest mūsu subjektīvās domas un ieskatus, bet atļaudami tautas mutei dot taisnu, neviltotu liecību no tiem laikiem, kad tautas dziesmas un dziedāšana vēl stāvēja pie tautas savā pilnā dzīvā spēkā.

Šī liecība jo vairāk krīt svarā, kad redzam vēlākos laikos t. dziesmas it kā novārtā, nicībā. Tauta pate, it kā viņu kaunēdamās, sāka tās dēvēt par blēņu dziesmām, stādīdama tām pretī garīgās jeb „Dieva" dziesmas. Tas, zināms, vispirms bij dabisks iespaids no kristīgās ticības, kam senāk viss, kas tautai atgādināja viņas pagānu pagātni, bija jāapkaro. Šie laiki, gods Dievam, jau sen kristīgai ticībai par labu izšķirti. Bet arī tautas dziesmu tikumīgais saturs ar laiku pārvarējis visus aizspriedumus, un mēs no jauna varam netraucēti viņu jaukumus baudīt un prieku un sirds pacilāšanu no viņām smelties.

Otrs, galvenais iemesls, kādēļ tautas dziesmas zaudēja savu senejo pirmējo svaru un nozīmi pie pašas tautas, meklējams vēl citur. Tautas dziesmu arhišķie pamati, tautas dzīve un senākais kultūras stāvoklis ar laiku pamazām pārgrozījās. Tāļākais attīstības un izglītības solis tiklab materiālā, kā garīgā ziņā, nesaderēja vairs ar senajām prastākām un šaurākām kultūras formām. Jaunākā kultūra atstūma pamazām veco pie malas un stājās tās vietā, par ko, zināms, nevaram žēloties. Bet pirmajā cīņas laikā allaž mēdz ievērot tikai pretinieka vājās puses; kad cīņa jau daudz maz rimuse, tad mācāmies atzīt arī viņa labās, teicamās īpašības. Tāds liktenis bija arī tautas dziesmām. Priekš jaunākām dzīves apstākļiem laba daļa no viņām rādījās novecējušas. Bet izlobot mūsu tautas dziesmu īsto veselīgo kodolu, mums atklājas viņās cilvēka gara labākie ideālie centieni, cilvēka sirds un dvēseles daiļākās, tikumīgākās, dziļākās jūtas, kas nekad nenovecējas, lai arī viss cits ārišķs sava laika piederums pārgrozās. Tā, p. p., mūsu jaunavas gan vairs nemaļ rokas dzirnavās, šo grūto darbu tagad pastrādā ūdens, vēja, vai tvaika dzirnavas; taču tādēļ mūsu maltuves dziesmas, kas tik koši apzīmīgi māca un cildina darba krietnumu, kas gļēvību peļ, izturību un jautru garu īpaši arī grūtajos darbos ieteic un daudzina, šinī savā īstenā saturā un nozīmē nesaudzē savu spēku, bet paliek pilnīgi svarā uz visiem laikiem un visos izglītības stāvokļos. Šādu nevīstamu kodolu mēs uzejam visās citās mūsu t. dziesmās. Un šis cēlais kodols tērpts vienkāršos, bet sirsnīgos, dziļi sajustos un piederīgi nozīmīgos vārdos, kas katram spiežas dziļi sirdī iekšā. Tā ir īstenās dzejas īpašība.

Šādas mūsu t. dziesmu teicamās īpašības jau sen grieza izglītotu cittautiešu vērību uz sevi. Pieminēšu tikai Herderu, Bergmanni, Ulmanni, Katterfeldu un it īpaši mūsu t. dziesmu jo smalku, dziļu pazinēju Büttneru, kas visi bez aizspriedumiem siltos vārdos apcerē un cildina Latviešu tautas dzeju. Beidzot arī mūsu pašu izglītotie tautieši priekš tās iekārsa un mūsu t. dziesmas nāca atkal pie mums pašiem savā pelnītā godā. Tas var mums tikai būt par svētību.

Büttners, kas sevišķi ievēro tautas dzejas daiļumu, un šinī ziņā t. dziesmas nozīmīgi jauki salīdzina ar mirdzošiem rasas pilieniem, gan arī saka (L. A. 1890): „Daži no šiem rasas pilieniem paliek bez kāda spožuma un jaukuma, lai viņus uzlūkotu, kā grib. Dažas līdzības ir greizas, bez kādas poētiskas vērtības. Kur katrs, kas vien iedomajas, dziesmu sacerēja, tur nevar gaidīt, ka visiem vienādi izdevies, – – ne katram ir smalka izšķiršana pie tam, ko viņš dzied.” Bez piemēriem vispārīgi pretoties būtu velti un īpaši par dzejas daiļumiem. Teiksim tikai, ka t. dziesmas vārds beidzamā teikumā nepareizi lietāts. Lai pirmais dziesmas sacerētājs būtu kāds būdams, par tautas dziesmu viņa sacerējums var palikt tikai tad, kad tas gājis caur ilgu stingru tautas cenzūru, un beidzot tādu veidu sasniedzis, ka tauta to atzinuse par savu vispārīgu īpašumu, pie kā pirmajam sacerētājam vairs nav nekādas tiesības, nedz atbildības. Bet savam veselīgam dīglim viņa sacerējumā gan vajadzēja būt, ko tad tauta tāļāk audzējuse; citādi tas „tur dziedāts, tur palika.” Pieņemdami Büttnera līdzību par rasas pilienam, aplūkosim šo līdzību tuvāk. Rasas spožums un laistīšanās košais krāsās atkarās no pareizas apgaismošanas un no īstā stāvokļa, kādu aplūkotājs ieņem. Tautas dziesmas ir ļoti daudzpusīgas, tāpat kā veselas tautas dzīve, ko tās visos smalkumos tēlo. Tām nepietiek, ja tās tikai dzejas daiļuma gaismā un no dzejas daiļuma stāvokļa aplūkojam. Pareizu pilnīgu gaismu tautas dziesmām dod pilnīgi un pareizi saprasta tautas dzīve un ieskati, tautas liktens, tautas sirds un gars, un īsteno stāvokli mēs ieņemsim, ja piesavināsimies tautas jūtas tais brīžos, tais atgadījumos un apstākļos, kad tā savas dziesmas dzied, jeb senāk dziedāja, ja varam garā līdz dalību ņemt ar tiem, kas dziesmas dziedāja, un kas viņas klausījās.

Cittautiešiem šāds stāvoklis pa lielākai daļai svešs, neparasts; tie dažu labu dziesmiņu uzskata dzestri, pat nicinoši, kas savā laikā dziedātājiem un klausītājiem vai nu skumjās acis slapināja, vai atkal pārgalvīgi sirdi un garu jautrināja. Arī mēs paši, dzīvei pārgrozoties, palikuši, tā sakot, puslīdz svešinieki savās pašu mājās; arī mums no jauna jāiedzīvojas, lai justos tanīs omulīgi. Pavirši lasītas, tautas dziesmas ir uz mums runā it kā svešādu valodu; bet tiklīdz mēs dziļāki, nopietnāki viņās ieskatāmies, tiklīdz mēs tuvāki ar viņam iedraudzējamies, tas jo ciešāki mūs pievelk un valdzina.

Dziesmu virknes. Gandrīz visas mūsu tautas dziesmas īsiņas, tas pastāv tikai no divām garām rindām, kuras mēs mēdzam katru uz pusi dalīt un dziesmu četrās īsākās rindiņās rakstīt. Tādas īsākas rindiņas acīm piemīlīgākas un četras kopā arī vairāk izskatās pēc dziesmas, kā mēs to tagad paraduši. Tomēr mēs vēlētos redzēt garākas dziesmas un labprāt priecājamies, kad uzejam kādas ar sešām vai pat astoņām īsām rindiņām. Bet arī tās pēc mūsu tagadējā paraduma jāatzīst par īsām, un, ja gribam dziesmu dziedāt, mums drīz jāapklust. Un dziedātāji labprāt būtu tālāk dziedājuši, un klausītāji labprāt būtu tālāk klausījušies. Gan uzejam arī dažas garākas, daiļas stāstu dziesmas, bet tādu īstu vecu dziesmu mums ļoti maz.

Ir tauta pate ar laiku sajuta šo trūkumu, kad dzīves apstākļiem pārvēršoties, vecās īsās tautas dziesmas, neatrazdamas vairs savu īsto vietu, sāka pamazām apklust. Tādēļ nav jābrīnās, ka no muižu meitām un jumpraviņām mums ieviesās laba tiesa tapinātu garāku mīlestības dziesmu. Satura, kā valodas ziņā viņas visai vājas: bet katrā vaļas brīdī un kaut kur tās varēja dziedāt un dziedāšanu ilgāki turpināt. Turklāt meldija bija jauna un raibāka, ne kā senajām tautas dziesmām. Tas bija iemeslis, ka mūsu ciemu zeltenītes arī šīs nezāles uzņēma.

Jaunākos laikos cēlās vēl tautas pašas mutē dažas garākas rekrūšu dziesmas. Tās bija pa lielākai daļai no vecajām kara un citām tautas dziesmām neizveicīgi, aplami kopā savērtas, un ko rekrūši mēģināja no jauna darināt, tām trūka senēja dzejas daiļuma. Rekrūšiem, redzams, nebija izdevīga laika dziesmas darināt.

Vairāk izglītoti Latvieši, kā arī citi Latviešu draugi iesākumā maz ievēroja tautas dzeju; tie vai nu tulkoja Vācu dziesmiņas, vai arī pēc šiem svešiem paraugiem un gatavām meldijām saskandināja dažas pa lielākai daļai seklas dziesmas. Tas tad arī mācīja skolā Latviešu bērniem. Tautā viņas nevarēja iesakņoties, tām bija par daudz svešas garšas un maz pievilcīgas dzejas. Tikai retās, sevišķi no vecā Stendera vairāk tautas garšā sacerētās dziesmas iemantoja tautas piekrišanu.

Atnāca beidzot laiks, kad izglītotie Latvieši sāka ievērot līdz šim novārtā liktās pašu tautas dziesmas un daži it karsti priekš tām iekarsa. Bet apradušiem ar garākām mākslas dziesmām, tiem rādījās nesaprotams viņu īsums. Vai tad apbrīnojamais dzejas gars, kas tik milzum daudz jauku, dailu, īstas dzejas pilnu dziesmiņu radīja, nespēja tās arī garākās dziesmās kopā sadzejot? Laikam spēja gan, par to nevarēja šaubīties. Tādēļ pieņēma, ka senāk bijušas gan garākas dziesmas, bet ar laiku sadrupušas tagadējās īsajās. Sprieda, ka garas dziesmas grūtāki paturamas atmiņā no muti uz mutes iedamas izšķīdušas sīkākās daļās, no kurām viena še, otra tur uzglabājusēs tautā. To rādījās liecinot arī tagadēju dziesmiņu saturs.

Viens un tas pats priekšmets bija vairākām dziesmām kopējs, tikai katra to aplūkoja, apsvēra no citas puses un tā viena otru papildināja. Visas tādas dziesmiņas pa kārti kopā sasienot, cerēja nākt pie vienas jo plašas dziesmas.

Ir pate tauta, t. i. teicējas un dziedātājas, likās šādas domas pabalstot, ir viņas dziedot vēra labprāt dziesmiņas īpašas virknītēs kopā un dažreiz it veikli un nozīmīgi. Šādas dziesmu mirknes izdevusi J. L. B. Rakstn. Nodaļa savā pirmajā Rakstu krājumā, Jelgavā, 1890. g.

Citās no šīm virknītēm sakars diezgan pareizs, citas turpretī neatrodam nekāda prātīga sakara: katra īpaša virknes daļa savrūp šķirta – īsta dzeja; sakopotas vienā virknē — aplams juceklis. Dažas virknītes atkal prasti sabojātas caur to, ka vienas dziesmas pirmā puse savērta kopā ar otras dziesmas pirmo, vai otro pusi u. c. Gadās arī jaunāki papildījumi un saites pantu starpās, lai sevišķās daļas turētos daudz maz kopā. Galu galā mums šāda dziesmu savārstīšana nebūt nevar apmierināt, jo tā, acīm redzot, pēc satura un sakara nepareiza.

Bet dziesmu krājēji šīs virknītes uzrakstījuši no teicēju-dziedātāju mutes un mums tādēļ izskaidrošana jāmeklē pie viņām, jāapcer, kādu iemeslu dēļ viņas dziesmiņas savērušas. Iemesli sekošie. Īstai teicējai vispirms cieši jāzin galvā tūkstošiem dziesmu, un jāzin tādā kārtībā, ka katrā sevišķā atgadījumā un vajadzībā tai bez kavēšanās arī piederīgā dziesma jeb vesela virkne pie rokas, kā kāda tautas dziesma nozīmīgi teic: „Nav vēl viena izdziedāta, jau deviņas prātiņā.” Jaunākie skuķi dziesmas mācījās, noklausoties un līdz dziedot, kad pieaugušās meitas, vai vecākas sievas piederīgā laikā un vietā, dažādos darbos un godos dziedāja. Bet šāda mācība vien nepietika, jo dažas dziesmas tik retākos atgadījumos nācās dzirdēt. Bija brīži, bija darbi, kurus sevišķi priekš dziesmu mācīšanās izlietoja, un tad laiku jauki kavēdami izdziedāja pakopus visvisādas dziesmas. Tas notika sevišķi vasaru ganos, ziemu vakaros vērpjot, vai citu rokas darbu strādājot. Dziesmu saturs tad bija raibu raibais; bet atmiņas dēļ viņas lūkoja kaut kā ārišķi saistīt, īpaši caur kādu svarīgāku vārdu dziesmā. Ja izdziedātā dziesmā, p. p., bija vārds „ozols”, tad sekoja vairāk ozola dziesmu. Ja kādā no šīm gadījās vārds „liepa”, tad tā derēja par ievadu tālākai dziesmu virknei par liepu. Tāpat vārdi: vainadziņš, kumeliņš, līgaviņa, ļaužu valodas u. c. noderēja par saiti priekš sekošām dziesmām. Tā īpaši dziesmas „krāja vācelē”, tā dziesmas „tina kamolī”. Bet katra dziesmiņa, lai gan tādā vīzē otrai piesieta, taču palika gluži patstāvīga, un to varēja katru brīdi atkal atšķirt un sevišķi izlietāt.

Īpašos atgadījumos no šīs dziesmu vācelītes piederīgās dziesmas izlasīties jeb no dziesmu kamola pareizi nošķetināt, bija atkal sava ziņa; to varēja iemanīties tikai šinīs pašos atgadījumos no slavenām teicējām. Tagad ar dzīves pārvēršanos un dziesmu apklušanu mums šī māksla pa lielākai daļai zuduse.

Vēl reiz īpaši atkārtoju, ka katra no mūsu īsajām dziesmiņām stūrgalvīgi piepatur savu patstāvību, lai tā arī diezgin kā būtu savērta ar citām virknēm kopā. Ikvienai no tām ir savs pilnīgs vesels apaļš domu kodols, kas ietērpts arī glumi piegulošā apaļā formā, kā tikai īsts ar dailu dzejas garšu apdāvināts dzejnieks to spēj darīt. Katra ir gludena, apaļa dziesmu pērlīte, kā lieta izlieta; kaut kāds pārāki piesprausts greznums ir lieks un it kā grumbulis viņas īsteno daiļumu tikai maitā. To visu apcerot, es pārliecinos, ka mūsu īsās tautas dziesmas nav nekādas drupačas no senākām garām dziesmām; tās ir patstāvīgas, mūsu senākiem dzīves apstākļiem piemērotas un tādā veidā īpaši sacerētas dziesmas. Mēs jau arī nebūt neesam tie vienīgie, kam tādas dziesmas, visas Slāvu tautas bagātas ar līdzīgām īsām tautas dziesmām.

Arī tās domas, ko daži izsacījuši, ka garākas dziesmas grūtāki paturēt atmiņā, man liekas nepareizas, kad runājam no tautas un t. dziesmām. Patiesībā tas gluži otrādi. No tūkstošām sevišķām, lai arī īsām dziesmām, drīzāk kādai piemirstas iesākums, nekā no simts garākām, un ar iesākumu pazūd arī pate dziesma. Tiklīdz mums dziesmas iesākums pie rokas, mēs arī no garākas dziesmas atceramies viņas saturu un līdz ar to dziesmas turpinājumu, lai arī ne ikreiz gluži vārdu pēc vārda. Tā gan ceļas daži varianti, dažas teksta savādības, bet garākā dziesma pate nezūd. Ja, pat īsākas dziesmas, kā nupat redzējām, dziedātājas drīzāk saver kopā garākā virknē, it kā garākā dziesmā, un dara to tādēļ, lai atmiņu pabalstītu, ne vājinātu. Bez tam vispār pazīstama katras tautas apbrīnojamā atmiņa priekš savām t. dziesmām, kamēr tauta vēl patiesi savas dziesmas dzied, kamēr tā kaut kāda cita iemesla dēļ tās nav zaudējuse.

Bet vai tad latviešiem tiešām nebūtu bijis garāku stāstu jeb episku dziesmu? Sirmā senatnē laikam būs ir tādas bijušas. Kamēr tautai vēl sava politiskā dzīve, savi cīniņi ar apkārtējām kaimiņu tautām, tamēr tai allaž arī gadās dzejnieki, kas tautas darbus apdzied, daudzina. Bet šādas dziesmas nav ikdienišķas dziesmas par dzīvi, kas mums katru brīdi stāv priekš acīm, kas ierastā kārtībā vienumēr turpinās uz priekšu: tās ir, tā sakot, svētdienas dziesmas, dziesmas par sen pagājušiem laikiem, par slaveniem senčiem un viņu darbiem un cīņām. Šādu dziesmu piekopēji un teicēji arī nevarēja būt tautas zeltenītes, šīs dziesmas pēc savas dabas piederēja vīriešu, varbūt īpašu koklenieku kārtai. Ar Vāciešu atnākšanu, tautas apspiešanu līdz ciešākai vērgu būšanai, bija pamazām jāiznīkst, jāizzūd episko dziesmu piekopējiem un līdz ar viņiem arī pašām dziesmām. Palika no tām varbūt dažas atmiņas mūsu teikās un pasakās.

Daži episki dzejojumi tomēr bija dzīvāki, tādēļ ka tie ilgāki palika plašākā tautas apziņā. Tās bija retas garākas kāzu dziesmas par līgaviņas zagšanu un panāksnieku dzīšanos pēc māsiņas, tad drusku jaunākās kara dziesmas un beidzot vecās ticības jeb mitoloģiskas dziesmas, no kurām pēdējām mums patiesi tikai dažas drupas uzglabājušās.