Dziesmu kārtošana un iedalīšana

Kā augšā redzējām, mums jau vairāki dziesmu krājumi iespiesti drukā. Katram no šiem krājumiem ir allaž kāds galvenais mērķis un nolūks un tādēļ arī sava dziesmu kārtība un iedalīšana.

Stenders savā Latv. gramatikā, zināms, uzņēma tikai retas dziesmiņas, kas tam valodas ziņā derēja par piemēriem. Bergmanna un Vāra pirmais nolūks bija, jo vairāk dziesmiņu savākt, kur un kad tas atrada, kā to vēl tagad vietēji dziesmu uzrakstītāji mēdz darīt. Tiem arī vēl maz materiālu bija pie rokas, ka būtu varējuši pie kaut kādas dziesmu iedalīšanas iet. Viņu krājumos tādēļ no mūsu bagātā dziesmu pūra nejauši izķertās dziesmiņas ievietotas bez kāda plāna juku jukām. Vienīgais aizrādījums, kas kārtības ziņā noderīgs, ir vietu piezīmējums, kur kāda dziesma uzrakstīta.

Büttneram jau bija prāvs dziesmu krājums, ka varēja pēc nodomāta plāna strādāt. Viņa pirmais un galvenais nolūks bija, kā viņš pats savā priekšvārdā izskaidro, iepazīstināt Vācu publiku ar līdz tam maz pazīstamu Latviešu tautas dzeju, viņas garu, īpašībām un jaukumiem; otrais, atklāt valodas pētniekiem skaidru Latv. valodas avotu, un trešais, pašiem Latviešiem glābt viņu vienīgo (kā viņš toreiz domāja) gara ražojumu mantu, kuru grūtie apstākļi draudēja pamazām vai pavisam pazudināt, jo jau toreiz dažos apgabalos tautas dziedāšana esot gandrīz gluži apklususe.

Ir šos, kā liekas, vienkāršus nolūkus Büttneram ne tik viegli nācās savienot. Te bija jānes daži upuri vienā un otrā ziņā. Vēlēdamies apmierināt lasītājus, kas meklē tikai košas dzejas baudījumus, viņš atmeta daudz dziesmu, kas tautas dzīves un valodas pētītājiem būtu bijušas no svara; un otrādi, dažreiz atkal iztapdams pēdējiem, viņš varbūt garlaikoja un atbaidīja pirmos. Bez tam Vācu publikai iztapdams, viņš neglāba, vismaz savā grāmatā, dažas dziesmas no pazušanas.

Dzenoties īpaši pēc sava augšminētā galvenā mērķa, viņš ar ziņu dziesmas nekārtoja pēc satura, lai caur vienmuļību un atkārtošanos, kā pats teic, lasītājus nenogurdinātu, kas pašai lietai un viņa nolūkam varētu kaitēt; viņš no sava prāvā krājuma deva raibā rindā sevišķi jo vairāk dzejiskās dziesmas, saturēdams tikai dziesmas no katra apgabala vienkopus. Taču arī viņš nav gluži atturējies no kārtošanas pēc satura, vai pēc kāda dzīves atgadījuma. Kur tam no viena un tā paša apgabala bagātāks dziesmu krājums pie rokas, tur viņš krustību, kāzu, bēru u. c. dziesmas sastādījis savrup kopā.

Pēc Büttnera nolūkiem šāda viņa priekšmeta apstrādāšana un iekārtošana bija gluži pareiza. Viņš arī patiesi prata izvēlēt dzejiski jo jaukas dziesmas, un viņa krājums vēl tagad dara uz mums ļoti piemīlīgu iespaidu, lai gan mums jānožēlo, ka no viņa manuskripta laba daļa, kas šiem nolūkiem nederēja, nav tikusi uzņemta un tā laikam bojā gājuse.

Pēc Büttnera pirmais t. dziesmu apstrādātājs un kārtotājs, Sproģis, ir sastādījis plašu, stingri nodibinātu dziesmu klasifikācijas sistēmu piecās lielās nodaļās ar smalkākām apakšdaļām.

Ūdens, gaiss, zeme, gadskārtas.
Augu un stādu valsts.
Dzīvnieku-zvēru valsts.
Cilvēks: 1) bērnībā, 2) jaunībā, 3) pusmūžā, 4) vecumā un miršanā, 5) radniecības dzīvē, 6) sociālā sadzīvē, 7) darbos; – 8) svešas tautas, pilsētas un muižas.
Pārdabīgā pasaule: 1) Dievs, 2) Latviešu mitoloģija.

Labākas kārtības, rādās, nevar vēlēties. Un taču, tiklīdz ieskatāmies pašās tā sakārtotās dziesmās, mēs jūtamies nereti vīlušies. Dziesmu iedalīšanas sistēmu un viņa sīkākos arodiņus noteikt ir vieglāki, ne kā dažreiz diezgan stūrgalvīgas dziesmas tanīs pareizi ievietot. Piemēram, pirmajās trīs nodaļās atrodam dziesmas, kas taisni un skaidri piekrīt gluži citām nodaļām, īpaši nodaļai par cilvēku un viņa dzīvi. Papriekšu domājām, ka kārtotājam netīšām drusku misējies, kas jau lēti var notikt mūsu lielajā dziesmu mežā. Bet nē, nevis kādas retas dziesmas šinīs pirmajās nodaļās nevietā, tas gandrīz no visām sakāms. Mēs meklējam pēc iemesla, kādēļ dziesmas ar klasifikācijas sistēmu nesader, kādēļ, p. p., ozols un liepa, vanags un irbe u. c., kas dziesmā minēti, tomēr tai nedod tiesību stāvēt zem šiem virsrakstiem. Iemeslu atrast nav grūti. Šie priekšmeti paši nebūt nav dziesmas satura priekšmeti; tie kalpo tikai kā dzejas līdzekļi, noder tikai dzejiskai salīdzināšanai, dzejiskai bildei. Dziesmas priekšmets turpretī ir pats cilvēks kaut kādā dzīves atgadījumā. Īstu taisnu dabas dziesmu mums ļoti maz un arī viņas piekrīt dabiskāki citām nodaļām, p. p., bērnu un aukļu pasaciņu dziesmām, ganu dziesmām.

Pat šaurākā ziņā virsraksti: ozols, liepa, irbe u. c. nav visur pareizi. Kam vairāk variantu pie rokas, tas atrod šo koku, vai zvēru un putnu vietā minētus arī gluži citus, ja pat koku vietā zvērus, un otrādi.

Kad nodaļu „cilvēks”, vienu no vissvarīgajām, pieņemam, tad vispārējā dziesmu krājumā vairs nav īstas vietas priekš patstāvīgām nodaļām par zvēriem un stādiem, un dažām citām nedzīvām lietām, jo saturs priekš tām mums būtu jāņem no mūsu īstās pamata nodaļas „cilvēks”.

Lai mani nepārprastu, teikšu šinī vietā un lietā vēl kādus vārdus. Tiesa, Latviešu tautas dziesmās sevišķi daba ar savu dzīvi, un dažādi notikumi dabā tik apzinīgi, tik nozīmīgi tēloti, ka tautas dziesmas gan cienīgas, lai tās arī šinī ziņā ņemtu par priekšmetu priekš tautas gara izpētīšanas. Bet tas ir īpašs uzdevums. Kas grib izpētīt Latviešu ieskatus par dabu, kas grib izzināt, kādas īpašības Latvieši piešķīruši šim vai tam zvēram, šim vai tam kokam, kā tie pielīdzinājuši viņu dabu, viņu dzīvi cilvēku dabai un dzīvei, kādu iespaidu apkārtējā daba darījuse uz cilvēku dzīvi u. t. t., tam priekš šī nolūka sevišķi jāsameklē piederīgs materiāls. Un šo materiālu viņš bagātīgi atradis, lai gan tikai kā sāņu lietu minētu, pa visiem dziesmu arodiem, lai dziesma pate citādi būtu stingri noteikta krustību, precību, kāzu, bēru u. t. t. dziesma. Un šis darbs nebūs pašam pētniekam bijis veltīgs darbs. Kad viņš zinās, kādos atgadījumos tauta šīs dziesmas dzied un kādā sakarā tās stāv ar ļaužu dzīvi, viņš dziesmu saturu arī pareizāki sapratīs, ne kā kad tas atšķirtas savrup un sava īsuma dēļ dažreiz pat patumšas un pārprotamas.

Ņemšu vēl otru piemēru. Mitoloģiskas dziesmas, t. i. dziesmas par veciem dieviem un veco ticību, pa lielai daļai nav nebūt tik patstāvīgas un neatkarīgas no ļaužu dzīves, tā tās viegli atlobītos no citām ieražu dziesmām dažādos dzīves atgadījumos un saietu visas savā īpašā nodaļā. Bez puslīdz savrupejām saules, mēness, dieva dēlu un saules meitu un Pērkona dziesmām, uz veco ticību vispirms attiecās arī dažādu svētku un svinamu dienu dziesmas; tad dažādu ierašu dziesmas krustībās, kāzās, bērēs un citos godos, kā arī darbos. Bez tam atrodam sevišķi daudz Laimes (Māras) dziesmu pa visām citām nodaļām izkaisītu, kur tām dabiskāka vieta vispārējā dziesmu kārtojumā. Kas sevišķi pētī mitoloģiju, tam viņas no visiem šiem arodiem jāizņem, jāsalasa un pēc savas vajadzības jāsakārto. Etnologiem un valodniekiem var vēl būt daudz un dažādu sevišķu nolūku, priekš kam tiem šīs vai tās dziesmas no svara, kas atkal vispārējā krājumā nevar stāvēt kopā vienā nodaļā. Tādiem pētniekiem vispārējā dziesmu krājuma kārtotājs var tikai darbu daudzmaz atvieglināt, caur īpašiem reģistriem grāmatas beigās. Vienreiz stingri pieņemto kārtošanas sistēmu turpretī viņš nedrīkst vairs pēc iegribas grozīt, t. i., viņš nedrīkst maisīt kopā divus vai vairāk sistēmus, jo neviens nevar diviem kungiem pareizi izkalpot.

Sproģis ar savu dziesmu iedalīšanu ir gan panācis košu stingru ārīgu kārtību, bet aiz augšā minētiem iemesliem viņam ne visur ir laimējies savām nodaļām dot pareizu dzīvu iekšķīgu saturu. Šo trūkumu Sproģis pats it labi atzinis un par to izsakās savā priekšvārdā XIV. lapp. Viņš, lai gan uz citādu vīzi, to arī vēlējies novērst, īpaši caur plašu ievada rakstu, kas dotu gaišu dzīvu bildi no seno un tagadējo Latviešu dzīves, kā viņa atspoguļojas t. dziesmās, un caur ziniskām piezīmēm pie pašiem dziesmu tekstiem. Mums ļoti jānožēlo, ka nevaļa un līdzekļu trūkums viņu pie tam kavējuši, jo no tik nopietna krietna strādnieka mēs būtu arī krietnu darbu sagaidījuši.

Trūkumi, ko atrodam Sproģa grāmatā, sastopami jo lielākā mērā no Zin. komisijas izdotā un pēc tā paša parauga sakārtotā krājumā.

Brīvzemnieks ar savu dziesmu krājumu griezās pie Krievu publikas vispār, un Krievu etnogrāfiem sevišķi. Mums jādomā, ka viņam arī bija divējādi nolūki: pirmkārt, cittautiešiem godam rādīt Latvju mūzas garu un savādību, un otrkārt, etnogrāfijas pētniekiem dot pareizi un apzīmīgi sakārtotu etnogrāfisku materiālu par Latviešu tautu. Pirmo viņš sekmīgi panācis, uzņemdams savā krājumā, pēc Büttnera priekšzīmes un ar dzejisku samaņu, mūsu jo daiļās t. dziesmas. Par otro, savu īsteno etnogrāfisko uzdevumu viņš pats priekšvārdā izsakās šādi: „Pate dziesma jeb dziedāšana, mītiski dievekļi, daba un notikumi dabā, mīlestība, labs un ļauns, peļami netikumi, bēdas un sirdēsti, karš, dzīras un godi, kā: kāzas, krustības un bēres — tie ir galvenie priekšmeti, kas pamudina Latvieti dziedāt un ap kuriem grozās Latviešu tautas dzeja. Lai dabūtu skaidru bildi no Latviešu tautas dzīves un rakstura, mums sevišķi jāievēro Latviešu gara ražojumi par katru no šiem uzskaitītiem priekšmetiem.” Pēc šī sava galvenā mērķa Brīvzemnieks dziesmas iedalīja sekošās 12 nodaļās. 1. Dziesmas par dziedāšanu. 2. Mitoloģiskas dziesmas. 3. Dabas apcerēšana. 4. Mīlestības dziesmas. 5. Kāzu dziesmas. 6. Apdziedāšanas dziesmas. 7. Tikumu mācības. 8. Gaudu dziesmas. 9. Kara dziesmas. 10. Galda dziesmas dzīrās. 11. Šūpļa un kristību dziesmas. 12. Bērnu dziesmas.

Mēs redzam, Brīvzemnieks nav uzstādījis plašu vispārēju dziesmu klasifikācijas sistēmu, priekš kura izpildīšanas viņa krājumā uzņemtās 1118 dz. arī nebūtu pietikušas; bet toties viņš ar apziņu jo cieši ievērojis tautas dzīves un karaktera jo vairāk nozīmīgas puses, lai cittautiešiem un etnogrāfiem dotu īsu, bet gaišu pārskatu šinī ziņā. Šo mērķi viņš, savu krājumu turklāt ar lietderīgiem izskaidrojumiem pavadīdams, arī patiesi sasniedzis, un mēs nenožēlojam māksliskas dziesmu klasifikācijas trūkumu, kura viņa nodomu tik varēja traucēt un kavēt.

Vēl mazāk pēc pilnīgi noteikta un pārredzama klasifikācijas sistēma strādā Āronu Matīss. Viņa nodaļas ir tikai virsraksti sevišķiem dziesmu pudurīšiem, kas pa lielākai daļai raibā rindā seko viens pakaļ otram. Bet pašai Latviešu tautai, priekš kuras īsteni Ārons savu dziesmu krājumu izstrādājis, izlasīdams gan no paša krātām dziesmām, gan no visiem līdz šim drukā iespiestiem krājumiem tik tās daiļākās un kodolīgākās dziesmas, pašai tautai, es saku, tādas stingras māksliskas kārtošanas arī nebij vajadzīgs, un Ārona nolūku tā varēja dažā ziņā tikai aprobežot. Šo savu no lūku Ārons ar siltiem sirsnīgiem vārdiem izteic priekšvārdā: viņš vēlās, lai Latvieši paši, lieli kā mazi, savas dziesmas, kas kādu laiku pie mums stāvējā novārtā, no jauna mācītos cienīt, saprast, mīļot, jo „ja uz ko Latvju tauta var lepna būt, tad viņa tāda var būt uz savām tautas dziesmām, kuras tik krāšņas, tik dziļas, tik līdzību un mācību pilnas, kā reti kādai citai tautai.” Ar līdzīgi sirsnīgiem vārdiem viņš pavada katru no savām dziesmu nodaļām, savu vārdu patiesību ar košākām dziesmām apliecinādams. Viņš savā dziesmu vaiņagā mums tiešām dāvinājis krietnu darbu.

Privātdocenta E. Voltera augšminētā grāmata nav vienkāršs dziesmu krājums, bet vispārīgs zinisks etnogrāfisks darbs par Vitebskas Latviešiem, viņu ierašām un valodu, pie kā arī tautas dziesmas pēc vajadzības ievērotas un izlietātas. Grāmatai būs divas daļas, no kurām līdz šim tikai pirmā daļa iznākuse. Tanī atrodam papriekš aprakstus par gada svinamām dienām pēc kalendāra kārtības no janvāra sākot un ar decembri beidzot. No dziesmām pavadītas ir sevišķi Jurģa un Jāņa dienas; tad appļāvības un beidzot ziemas svētki. Pēdējiem pievienojās vēl bērnu rotaļas ar savām dziesmām. Pirmās daļas otrā puse mums pasniedz aprakstus un pētījumus par ģimenes dzīvi, sevišķi par krustībām, kāzām un bērēm, ar pie viņām piederīgām dziesmām, kuras visas kopā Volters nosauc ar vārdu „ģimenes dziesmas” (семеиныя песни). Kāzām, protams, dziesmu jo daudz, kādēļ tās vēl iedalītas pēc satura dažādās grupās. Šī interesantā darba vēl gaidāmā otrā daļā Voltera k. mums apsola, bez daudz citām etnogrāfiskām ziņām un valodas pētījumiem, pasniegt arī t. dziesmas un īpaši: ļaužu sadzīves, vaļas brīžu, darba, mītiskas un simboliskas dziesmas (общественныя, гулевыя, рабочия, мифическия и символическия песни), kā arī garākas dziesmas jeb ziņģes.

Līdz šim mēs, dziesmu kārtošanas un iedalīšanas ziņā, aplūkojam drukā iespiestos krājumus, kam katram savu sevišķu nolūku dēļ bija iemeslis, pieņemt savam savādam nolūkam piemērotu kārtību un izlasīties no visa dziesmu pulka tikai sev noderīgākās dziesmas. Viņi, tā sakot, vairāk vai mazāk apcerē tautas dzīvi vienpusīgi, idealizē dzīvi. Tauta pate tēlojuse sevi un savu garīgu un laicīgu dzīvi daudz plašāki, svabadāki, atklātāki savās neskaitāmās dziesmās. Pilnīgam krājumam jāseko viņas priekšzīmei, un nav jāatmet kā lieku un necienīgu, ko viņa mums, kā pilnīgai cilvēku dzīvei piederošu, savās dziesmās uzglabājuse un ar labu nodomu stādījuse priekš acīm. Tādēļ mēs vēlamies vispārējā krājumā izlietojam visas sakrātās īstās t. dziesmas, un nevis, kā tas līdz šim allaž noticis, izlasām „labās vien”, jeb, taisnību teicot, ievērojam tikai tās, kas kārtotājam vairāk pa rokis. Mēs vēlamies tik pilnīgu krājumu, cik vien tagad iespējams. Tas, zināms, nav mazais darbs. Mums jāpievaļā ne tūkstots, ne pāris tūkstošu, bet pāris desmit tūkstošu patstāvīgu dziesmu ar viņu dažādajiem atkārtojumiem.

Latviešu Draugu biedrība 1874. gadā pirmā apsolīja un sāka izdot pilnīgu vispārēju t. dziesmu krājumu, t. i., tā bez kādiem sevišķiem blakus nolūkiem sāka publicēt visas savas, jeb pareizāk teicot, mācītāja A. Bielensteina, sakrātās t. dziesmas, kuru skaits sniedzās līdz 10000. Šādam lielam pulkam vajaga cieti noteiktas kārtības, lai varētu viņā orientēties. Dziesmu kārtošanu pēc lietiskām grupām uzņēmās Lugažu mācītājs K. Ulmanns, un šo grupu jeb nodaļu virsraksti šādi:

I. Māju un ģimenes sadzīve.
1. Vīriešu un sieviešu dzimums un viņu savstarpējā satiksme, a) Vispārīgi. b) Sevišķi. (Precības un kāzas).
2. Ģimenes sadzīve. a) Vecāki un bērni, vīra un sievas vecāki, znots un vedekla, brāļi un māsas. (Sieviešu māju darbi). b) Patēvs, pamāte un pabērni.
3. Dzimtene un svešums. (Tautās izgājuse meita un tēva mājas).
4. Bāriņu dziesmas.
5. Krustību un kūmu dziesmas.
6. Darbi a) Zemkopība, b) lopkopība (ganu dziesmas), c) kumeliņš, d) dravniecība, e) zvejniecība.
II. Prieki un bēdas. Dziesmu prieki. 2. Dzīru dziesmas. 3. Apdziedāšanas dz. 4. Lielības un slavas dz. 5. Gaudu dz. 6. Nāve un bēres.
III. Gada svētki. 1. Metenis. 2. Jāņi. 3. Ziemassvētki.
IV. Dabas dziesmas. 1. Meža zvēri. 2. Koki.
V. Mitoloģija un vēsture. 1. Mitoloģiskas dz. 2. Kara dz.

Šai kārtībā vēl iepīta otra: katrā grupā dziesmas, kas vienā un tai pašā vietā uzrakstītas, savienotas kopā, lai dotu paraugus no tā vidus valodas izloksnes.

Ka jau senāki teikts, krājums iznācis tikai pa pusei, un, kā rādās, uz otras puses izdošanu maz cerības. Iespiesto dziesmu grupas pieder visas pie pirmās lielās šķiras (I), kas vēl nav pilnīgi pabeigta.

Tā kā mūsu izdodamam vispārējam dziesmu krājumam līdzīgi nolūki, vispirms uzglabāt pašai tautai arī uz nākošiem laikiem vienu no viņas daiļākām gara mantām, otrkārt, pasniegt pētniekiem dažādā ziņā svarīgus drošus materiālus, tad pakavēsimies ilgāki pie mūsu priekšteča, apcerēdami viņa panākumus un kļūdas, un izskaidrodami ceļu, kādu mēs savā darbā nodomājuši staigāt.

Lai gan augšā pievestā klasifikācijā ne ikreiz saredzam caurtekosšu pavedienu, kā to atrodam Sproģa krājumā, lai gan sevišķi pirmajām apakšnodaļām nav spraustas gaišas robežas, tomēr vispār redzam, ka kārtotājs centies taisni vienkārši pieslieties ļaužu dzīvei, uzmeklēdams viņas jo vairāk karakteriskās puses, jo vairāk ievērojamus atgadījumus. Tas pareizi darīts. Tautas dziesma allaž zīmējas uz kaut kādu momentu cilvēka mūža gaitā, vai ļaužu savstarpējā sadzīvē, uz cilvēka darbiem, uz viņa vaļas brīžiem, kuros tas jautrāki padzīvo, u. t. t.

Jo dabiskāki dziesmu iedalīšana pieslienas tautas dzīvei, jo vieglāki un pareizāki kārtotājam veiksies dziesmas savās nodaļās ievietot. Un tas, pie mūsu dziesmu daudzuma, ir viņa grūtākais un nopietnākais darbs. Kā labai teicējai jeb priekšdziedātājai nevien daudz dziesmu jāzin, bet it sevišķi jāprot viņas katrā īpašā atgadījumā pareizi un piederīgi izlietāt, tā arī kārtotājam šinī ziņā jābūt īstam pratējam, tautas dzīves un viņas gara virziena pazinējam. To prasa arī mūsu tautas dziesmu epigramiskais īsums un atkarība no vecām, mūsu laikos jau pusaizmirstām tautas ieražām, kas dziesmu pareizo saprašanu nereti apgrūtina. Mūsu dziedātājas diezgan stingri un apdomīgi rīkojas ar katru kuru reiz dziedamām dziesmām, tās aplam neizlietās dziesmu, kas pašām patumša, jeb kas zināmā vietā nebūtu saprotama, jeb ko apstākļi klausītājiem neizskaidrotu. Arī kārtotājam, ievietojot dziesmas īpašās nodaļās, rūpīgi jānosver viņu īstenais saturs un nozīme, laiks, vieta un atgadījums, kad un kur tās patiesi dziedamas; tas nedrīkst rīkoties vieglprātīgi, pats dziesmu pilnīgi nesapratis, tikai ārišķi turoties pie kaut kāda vārda, kas tanī minēts, vai pie kāda salīdzinājuma, kas tikai der dzejiskam nolūkam, dzejiskam līdzeklim. Un šinī ziņā Ulmanna mācītājs kārtodams nav pietiekoši rūpīgi strādājis. Lai gan pirmām trim nodaļām (1, 2, 3) diezgan plašas un pa daļai neskaidras, izdzisušas robežas savā starpā, ir tad daudz dziesmu nevaram saderināt ar tiem virsrakstiem, apakš kuriem tās ievietotas. Daudz gluži skaidri noteiktu kāzu un precību dziesmu, kam būtu jāstāv apakš 1b, atrodas apakš 1a, un 2. Īsi teicot, pirmās trīs nodaļās caur kārtotāja paviršību arī tādas dziesmas jauktas, kuras it labi varēja šķirt, jā, kuras vajadzēja šķirt, lai mēs noprastu šo nodaļu mērķi, šo nodaļu nozīmi un vajadzību.

Mums šķietās, drīzāk vajadzēja paplašināt kāzu nodaļu ar dažām apakšdaļām, kas tagadējā iedalīšanā patstāvīgas, bet kuru dziesmas pēc ļaužu apziņas kāzās dziedamas. Kur pieder, p. p., dziesmas par dēla mātes un vedeklas satiksmi? Retās no šīm dziesmām runā no labas, laipnas sadzīves; vislielākā daļa ir ļaunas, spītīgas, brammīgas. Katra puse nopeļ, nonicina, nosmādē otru uz beidzamo. Visas šīs dziesmas ievietodami īpašā patstāvīgā nodaļā, mēs caur to gribam tēlot īsteno, pastāvīgo vīra mātes un vedeklas sadzīvi pie Latviešiem. Un patiesi, kas gan varētu būt taisnāks liecinieks, ne kā t. dziesmas? Taču dziļāki pārdomājot atrodam, ka mēs šīs dziesmas greizi sapratuši, un tādēļ greizi sapratuši, ka tās atšķirtas savrup no sava sakara. Pie visām dziesmām mums allaž vispirms jāvaicā: kad, kur un kas viņas dzied? Vai še tiešām vedekla ar vīra māti kopā dzīvodamas viena par un pret otru nopietni tā dzied? Zināms, sadzīve nav allaž laipna un mīlīga; gadās arī dažas it sīvas saduršanās, bet tās neizkaro vairs ar dziesmām. Dziesmas šinīs brīžos būtu tikai ākstīšanās. Šīs dziesmas dzied gluži citā atgadījumā, kur tām arī sava pareizā nozīme. Tās ir apdziedāšanas dziesmas kāzās, dziedātas no abējām pretinieku pusēm, no panāksniekiem un kāzniekiem. Viņās slēpjas nopietna pamācība. Sīvos, drošos vārdos tēlodamas ļauno sadzīvi un tās postu, viņas īsteni vēlas iepriekš no šiem ļaunumiem izsargāt. Tāpat arī brūti un brūtganu kāzās pretinieku puses nopeļ uz beidzamo. Vai tādēļ, pēc šīm dziesmām spriežot, mūsu puiši un meitas tiešām tādi bezgoži? Īsto dziesmu nozīmi un mērķi arī apdziedātie itin labi zin un saprot un tādēļ vissīvākās paļas neņem par ļaunu, neņem greizi. Un ja arī mēs viņas negribam saprast greizi, mums jāievieto katra dziesma tur, kur tā patiesi dziedama, kur pate tauta to lietā.

Še mums vēl jāaizrāda uz otru trūkumu mūsu līdzšinējos krājumos, kas kavē dziesmu pareizu saprašanu un kas uz priekšu būtu novēršams. Nepietiek, saberot dziesmas sevišķos arodos it kā vienmuļīgus labības graudus, kas vieni otriem līdzīgi, vai mēs šur, vai tur sauju izkampjam. Dziesmas pavada dzīves atgadījumus, darbus, godus, dzīras u. t. t. Tie visi noritinājas īsākā vai garākā laikā, tie zināmā brīdī sakās, turpinās, beidzās. Dziedātājām tādēļ zinamā brīdi jādzied piederīgās dziesmas, tās nedrīkst ar savām dziesmām nedz aizsteigties priekšā, nedz palikt pakaļā. Tautas dziesmām šinī sinama sama dramatiska daba, tām kārtīgi piederīgā laikā jānāk uz skatuves. Ja, tas ne vien dziedamas, bet, mazākais jel mūsu gara acīm, arī skatāmas, un tādēļ izrādāmas tādā kārtībā, ka iznāk, tā sakot, vesela luga. Tā tas arī patiesi notiek, jeb vismaz senāk notika dziesmas dziedot, kad tautas dzeja stāvēja vēl pilnos ziedos un saderēja pilnīgi ar tautas dzīvi, tautas parašām un ieskatiem.

Šādā dziesmu dabā vispirms arī meklējams iemeslis, kādēļ vinas tik īsiņas un savrup ņemtas dažreiz pat nesaprotamas, ja aplamas. Savā īstā vietā un zināmos apstākļos tās dabū pilnu spirgtu dzīvību, pareizību un dzejas daiļumu. Kamēr garākas dziesmas mums nesteigšus plaši atstāsta kādu jau pagājušu notikumu, kādu piedzīvojumu no iesākuma līdz galam, tamēr mūsu īsās t. dziesmas, viena otrai sekojot, virzījas līdz ar dzīvi, līdz ar darbiem uz priekšu. Viņām nav vaļas, būtu pļāpīgi garām. Bet īpaši savā stingrā strupumā viņas mums rāda savu īsto dzejas spēju. Viņas īsos, bet kodolīgos vārdos prot savu priekšmetu pilnīgi, nozīmīgi raksturot, prot izteiktās jūtas modināt arī klausītāju sirdīs, prot atvērt mūsu gara acīm veselu plašu skatu, prot darbināt mūsu pašu garu.

Latviešu Draugu biedrības izdevumā nav ievērota pareizā dziesmu sekošana, tās tiešām bērtin sabērtas dažādos arodos un apcirknīšos bez kādas ziņas, ja tik vispār rādās tur piederam. Aplūkosim piemēram precību un kāzu dziesmas. Tikai Apriķos uzrakstītās kāzu dziesmas pa daļai daudzmaz kārtotas pēc kāzu svinēšanas. Citos vidos krātās dziesmas, kas tautā zīmējas uz precībām un kāzām, klejo un maldās juku jukām savā starpā. Dziesmas, ar kurām kāzas beidzas, nereti atrodam pirmā galā, un dziesmas, kurās puisis atklāj nodomu precībās jāt, beidzamā. Tā mēs, izlasījuši visas dziesmas no pirmās līdz pēdējai, ne no viņām pašām dabūjam pareizu baudījumu, nedz arī no Latviešu kāzām ko sajēdzam. Lietas pašas labad kārtotājam, tāpat kā dziedātājām, jāievēro katrā grupā, kur vajadzīgs, pareiza dziesmu sekošana.

Valodas izloksnes un dziesmu varianti. Jau augšā pieminēts, ka Latv. Dr. biedrības krājumā katra apgabala dziesmas ievietotas savrup vienkopus. Nodoms pie tam labs un svarīgs. Kārtotājs vispirms gribējis valodniekus iepazīstināt ar katra apgabala valodas izloksni. Bez tam arī etnogrāfiem ir lieti zināt, cik un kādas dziesmas kurā katrā vidū pazīstamas, kādas tur lietājamas sevišķi dažādos godos, kāzās, krustībās u. t. t., kuras ir kopīgas ar citiem novadiem, cik tālu kāda dziesma izplatīta utt. Īstā vietā un nopietnībā pasniegtas, šādas ziņas pētniekiem tiešām ļoti pa prātam. Bet mums jāšaubās, vai tādā vīzē, kā krājumā darīts, šis labais nolūks arī pareizi sasniedzams. Pirmkārt, tomēr katra apgabala dziesmas izklaidītas pa visu grāmatu, ja ne vienā, tad dažādās grupās; citā grupā tās tikai pa vienai, pa divām dziesmām sastopamas. Otrkārt, dialektu pētīšana, kas šo vārdu tiešām pelna, ir grūtāka un nopietnāka lieta, nekā tai būtu ar pāri dziesmu pantiņiem, turklāt pie mūsu trūcīgās ortogrāfijas, kas līdzēts. Arī dziesmu uzrakstītāji dialektus, ja maz, tad visai pavirši, nepilnīgi un nekonsekventi ievērojuši. Viņu lielākā daļa pat no vidiem, kur valda it noteikta savāda izloksne, uzrakstījuši dziesmas mūsu rakstu valodā ar retām izlokšņu piedevām, tā ka šo pēdēju dēļ vien nebūtu pareizi, vispārējā krājumā dziesmas pēc vietām šķirt. Tos retos, dialektu ziņā nopietnos, plašākos manuskriptu krājumus, kas mūsu rokās nākuši, dosim pēc iespējas krājuma beigās savrup un pilnīgākā ortogrāfijā. Beidzot, dziesmu sadalīšana pēc vietām sarausta nepareizi pašas dziesmu grupas, un šķir līdzīgās dziesmas tālu vienu no otras, bez kādiem panākumiem priekš pašas lietas. Ņemsim piemēru. Ja mums patiesi būtu no katra apgabala, teiksim, pilnīgs kāzu apraksts ar visām tur pazīstamam kāzu dziesmām, tad šādai iedalīšanai vēl būtu savas tiesības. Bet tagad mēs Latv. Dr. biedrības izdevumā atrodam, p. p., no Lielezeres tikai vienu, no Iecavas, Pēterupes pa trim, no Dundagas, Alšvangas, Raņķiem pa četrām precību un kāzu dziesmām kopā. Pirmkārt, tik maz dziesmu mums nedod ne jausmas no turienes kāzām; otrkārt, mēs ļoti alotos, ja domātum, ka šie vidi tik nabadzīgi ar dziesmām. Patiesībā viņu visur ir, jeb nesen vēl bija papilnam. To arī pierāda jaunākie krājēji. No Alšvangas, p. p., Skābais mums Austrumā devis ļoti teicamti kāzu aprakstu, kurā ievietojis līdz 200 kāzu dziesmu. Tāpat E. Dünsbergs, Zin. Komisijas VI. Rakstu krājumā aprakstīdams senās kāzas Dundagā, pieved 64 kāzu dziesmas, piebilzdams, ka šīs vēl varējis atcerēties, bet ka viņu bijis daudz vairāk. Nedrukātos manuskriptos atrodam vēl jo lielu svētību kāzu dziesmu katrā apgabalā. Blau k., p. p., aprakstījis kāzas Ērgļu draudzē ar 500 dziesmām.

Ja nopietnāki aplūkojam un salīdzinām šos jaunākos, pilnīgākos manuskriptu krājumus, tad pārliecinājāmies, ka lielākā daļa kāzu dziesmu, gandrīz varētu teikt, visas vispār pazīstamas tiklab Vidzemē, kā Kurzemē, pat Vitebskas Latviešos. Par to arī nav jābrīnās. Visās Latvijas malās senās kāzas ļoti līdzinās vienas otrām, vismaz galvenās ieražas un ceremonijas, visi galvenie pamati gluži vieni un tie paši. Savādībām, ko ievērojam pašā kāzu svinēšanā, ir tikai ārišķi iemesli; tās atkarājas no tam, vai svin turīgu saimnieku, vai nabagu kalpu kāzas; vai ir laika un vaļas un iespējas viņas svinēt pilnīgā mērā, vai tikai īsumā. Arī dažu ceremoniju izpildīšanas kārtība jeb sekošana var mainīties, un vēl dažāda cita āriška būšana pēc katrreizējiem apstākļiem. Šāda savādība tādēļ atgadās ne vien tāļu atšķirtos vidos, bet arī vienā un tai pašā apgabalā. Tā arī vienās kāzās, īpaši kur labas dziedātājas, izdzied daudz dziesmu, otrās pietiek ar mazumu, un nevienās kāzās neizdzied pilnīgi visas kāzu dziesmas, kas tai vidū citādi it labi pazīstamas, nedz arī visās kāzās katra kāzu dziesma pēc sava satura piederīga.

Tā tad kāzu dziesmas cieši pēc vietām šķirot, mums daža laba dziesma, bez īstas pelņas priekš dialektiem, būtu var simtreiz no jauna nodrukājama. To visu ievērojot, mēs domājam, ka darīsim pareizi, ja kāzu dziesmas no visiem videm kārtosim vienkopus tikai pēc viņu satura un pēc tās vietas, kuru viņas kāzu svinēšanā ieņem.

Kas še no kāzu dziesmām teikts, tas attiecas arī uz visām citām dziesmām un dziesmu grupām.

Pieminējuši dziesmu daudzreizēju atkārtošanos pa visām Latvijas malām, apcerēsim šinī vietā it sevišķi, kā šādas atkārtotās dziesmas ievietojamas krājumā. Daži teksti no viņām sakrīt gandrīz gluži kopā, lai gan uzrakstīti tālu atšķirtos vidos, daži izšķiras retos nesvarīgos, pat nepareizi ieviesušos vārdos, vēl citiem ir savas īpašas svarīgākas savādības, savi pārgrozījumi un papildījumi gan valodas, gan satura ziņā. Vai nu kārtotājam no katra tāda dziesmu pudura jeb dziesmu krūma jāizvēlas pēc paša patikšanas tik viens teksts, jeb arī vēl citi, kas vairāk atšķiras, jeb vai beidzot tam visi mīļi piekopjami, kas nav sabojoti? Vienkāršajiem lasītājiem laikam būtu vairāk pa prātam redzēt dziesmas bez variantiem un vietu parakstiem; bet mūsu uzdevums še ir, ievērot un apmierināt jo vairāk attīstītos lasītājus, kā arī etnogrāfijas pētniekus, kam šādi sīkumi nav lieki. Tādēļ mūsu izdodamā krājumā uzņemsim katru dziesmu ar visiem viņas tuvākiem un tālākiem variantiem, kā arī sīkākām, īsi piezīmētām teksta savādībām un aizrādīsim ar parakstītiem numuriem īpašā reģistrā uz visām vietām, kur dziesma no ļaužu mutes uzrakstīta, kā arī uz pašiem uzrakstītājiem jeb iesūtītājiem, un ja dziesma kādā jau drukātā krājumā vai laikrakstā atrodas, tad arī uz dziesmas numuru, zem kura viņa tais uzejama. To izskaidrosim vēl tuvāk pie paša reģistra ievada beigās.

Šis dziesmu vietu un krājēju reģistrs rādīs arī dziesmu krājuma ģeogrāfiskās robežas, un pēc kārtas visus apriņķus un viņos sevišķus pagastus vai muižas, kur dziesmas sakrātas, kā arī dziesmu skaitu katrā no šīm vietām un cik dziesmu katrs no krājējiem uzrakstījis un iesūtījis. Vieglāka pārskata dēļ krājumam vēl piedosim klāt karti, kur visas šīs vietas uzzīmētas.

Šādu variantu, vietu un krājēju uzņemšana mūsu izdevumā netraucēs arī tos lasītājus, kas pēc tādām sīkākām ziņā nekāro; tie varēs turēties pie galvenā teksta un sīkumus pāršķirt.

Dziesmu piederība pie vairākām klasifikācijas grupām. Prastā tautas dzīve taču vēl diezgan raiba, tā sastāv, tā sakot, iz zaru zariņiem, stīgu stīdzīņām, kas atkal vijas dažreiz neaprobežojami vieni caur otriem. Tā arī viena dziesmu grupa nereti ķeras otrā iekšā, vismaz ļoti daudz dziesmu var pēc sava satura piederēt pie dažādām grupām, vai šķirām, lai arī pēdējās pieņemtu kā pieņemdami. Ir, p. p., vienādas vai līdzīgas dziesmas apdziedot, daudzinot vai peļot: krustībās, kāzās, jāņos un citur; ir tās pašas galda dziesmas dažādās dzīrās un godos. Tāpat pieslienas dažādiem citiem dzīves atgadījumiem daudz citu dziesmu, vai nu bez kādiem pārgrozījumiem, vai arī kādu vārdu tajās veikli pārmainot, caur ko piešķir dziesmai īpašu nozīmi, kāda pēc apstākļiem vajadzīga. Kurai dziesmu grupai lai nu tādas dziesmas īsti pievienojam? Latv. Draugu biedrības izdevumā neatrodam šinī ziņā nekāda noteikta plāna, tur dažas dziesmas atkārtojas vairākās grupās, dažas atkal it kā nejauši ievietotas gan šai, gan tai grupā, un nereti tai, kurā tās mazāk nozīmīgas. Visās grupās katru tādu dziesmu ievietojot, mēs, protams, izšķērdētu daudz telpas, un atraujot kādai grupai piederīgas dziesmas, mēs šo grupu atkal noplicinātu un zaudētu viņas pilnīgo nozīmi.

Lai šo lietu abējādi pareizi un pietiekoši izspriestu, mēs savā izdevumā ievietosim katru tādu dziesmu ar visiem viņas variantiem kopā tikai pirmajā grupā pēc dziesmas piederības, un citās pēcnākošās grupās, kur tai būtu jāatkārtojas, piederīgā vietā aizrādīsim uz dziesmas numuru, zem kāda tā jau krājumā pilnīgi atrodama. Tā mēs, telpu aiztaupot, taču katrai grupai piešķirsim, kas viņai pienākas.

Tiktāl aplūkojuši mūsu jau izdotos dziesmu krājumus, viņu īpašus nolūkus, viņu dziesmu iekārtošanu, tagad īsumā apcerēsim, kādi galvenie pamati liekami mūsu vispārējā krājuma kārtošanai, lai, līdzībā runājot, mūsu jo plašā ēka uz tiem varētu svabadi un ērti pacelties. Šie pamati var būt tikai tautas dzīve materiālā un garīgā ziņā. To mums māca pate tauta, savas dziesmas dziedot. Katra dziesmiņa stāv taisnā ciešā sakarā ar šo dzīvi. Katra dziesmiņa ir dziedama savā piederīgā laikā, vietā un dzīves atgadījumā. Uz šādiem pamatiem ceļamais ēkas stāvs tādēļ arī iedalāms pēc tautas dzīvei pareizi pamērota plāna, lai ēka derētu siltai dzīvojamai mājai, ne aukstam muzejas kambarim. Šo plānu še ievadā tikai īsi apzīmēsim ar viņa galvenām daļām, plašāku pārskatu atstādami pilnīgam satura reģistram, kas pavadīs izdotās burtnīcas. Pilnīga izdevuma galvenās dziesmu šķiras un nodaļas šādas:

Cilvēka mūža ritums, ģimenes un radu sadzīve.
1. Bērnu dienas. Radības, krustības, audzināšana un mācība.
2. Dzīve bāliņos. Vecāki un bērni, brālis un māsa.
3. Jaunekļu gadi. Mīlestības laiks.
4. Precības un kāzas.
5. Dzīve tautās.
6. Laulātu ļaužu sadzīve.
7. Vecums un mūža beigas.
8. Nāve un bēres.
Plašāka ļaužu sadzīve un sociālais stāvoklis.
Darbi un amati. 1. Vispārēji māju darbi. 2. Darbi, kas iedalās pēc gadskārtām.
Svētki un svinamas dienas, svinami brīži. – Mitoloģiskas dziesmas.
Dažādas vispārējas dziesmas bez noteicamas vietas.

Tāda kārtība būs mūsu ceļa galvenā stīga. Bet mūsu ceļš nevien garš, tas arī plašu plašais, un katrs mazākais ceļa gabaliņš mums dos iemeslu, viņu sevišķii aplūkot, t. i., katru mūsu augšā minēto nodaļu iedalīt vairākās sīkākās daļās.

Neliegsim arī, ka dažreiz mums nāksies spert soli sānis no galvenā ceļa, bet allaž ar nolūku, mūsu ejamo ceļu jo labāki apgaismot, izskaidrot. Tāds solis ir, p. p., mūsu pirmā, pie ievada piederošā nodaļa.