Latviešu māņu kopējs raksturs.

Tautas dziesmās pašās atrodam samērā, maz māņu, un no tumšiem, neglītiem māņiem t. dziesmas gluži atturas.

Sīkākie māņi, simpatētiski līdzekļi, pareģojumi un dažādas paražas, ko tautas dzīvē un t. dziesmās sastopam, pamatojas pa lielākai daļai uz cilvēka un viņa dzīves salīdzinājumu ar citiem radījumiem un to dzīvi dabā, un uz labiem vai ļauniem, patīkamiem vai pretīgiem iespaidiem, ko apkārtējā daba un katrs radījums savrūp vai nu patiesi, vai tikai iedomās uz cilvēku dara. Piemēram ņemsim ozolu un liepu. Nebūt nebrīnāmies, ka latvieši ar labpatikšanu un godbijību skatījās uz resno, stipro, cieto, zaļoksni ozolu, kādi sevišķi senlaikos Baltijā vētrām spītēja; jeb arī uz kuplo, daiļo, smaržīgi ziedošo liepu. Atrodam arī gluži dabiski, ka tie pirmējo, ozolu, izredzēja par stingrās, krietnās vīrišķības, otro, liepu, par daiļās sievišķības simbolu. Vīru slavēja, sacīdami: vīrs kā ozols, stiprs kā ozols! sievu: kupla, daiļa kā liepa! Puiša bērnam novēlēja uzaugt kā ozolam, meitai kā liepai. Tautas dzejā šādi dabiski salīdzinājumi, šādas dzejiskas gleznas vīriešu un sieviešu apzīmējumam atkārtojas daudz un dažādi, un arī izglītotai pasaulei tie nav nekādi svešie. Bet ar dzejisko bildi vien ne ikreiz pietika; dažādos godos, piem. jāņos, ozolu nevien dziesmā pieminēja: ar ozola vaiņagu pušķoja un godāja turīgo, laipno nama tēvu, ozolu tam uzcēla un iestādīja pagalmā par labu zīmi. Iesākumā tikai par redzamo zīmi lietotais ozols ieguva pastāvīgi, stereotipiski atkārtotos atgadījumos un ceremonijās ar laiku sevišķi svētu nozīmi un pārdabisku iespēju: tas palika par simbolisku līdzekli, ar kura palīdzību cerēja nākamu labklājību iemantot. Tā jaundzimušam dēlam mazgājamo ūdeni sildot, vai pirti kurinot, ņēma vismaz kādu daļu ozola, meitai liepas malkas; pirtsslotā puikam iesēja kādu ozola, meitai liepas zariņu; krusttēvs krustdēlam labprāt cirta ozola līksti; u. c.

Tāpat katra cita lieta, lai arī ikdienišķā dzīvē tai nebūtu nekādas īpašas nozīmes, varēja īpašos svarīgos dzīves brīžos, pēc kautkādas salīdzināmas īpašības nozīmīgi izlietāta, iegūt pārdabisku iespaidu jeb iespēju uz cilvēku un viņa nākamību. Cirvis, vai velējamā vāle, ko gultas cisās ielika, palīdzēja dzemdināt dēlu vai meitu; vīriešu vai sieviešu krekls, kurā jaunpiedzimušo ietina, bija līdzeklis, lai uzaudzis drīz precās; sāls graudu un naudu meta pirmā mazgājamā ūdenī, lai bērns spirgts un bagāts; pie kristības vedot pietina bērnam maizi, naudu un citas mantas klāt, lai tam turīga dzīve; u. t. t., u. t. t.

Šādus un līdzīgus simpatētiskus iespaidus panāca arī ar darbiem un domām. Sacerēja daždažādu nozīmīgu rīkošanos gan ar pašu bērniņu, gan savrūp bez tā, p. p., bērnu pirmo reiz mazgājot, vai arī baznīcā kristot, piesauca jeb iedomājās dažādus darbus, lai bērns izveicīgs visos darbos; nokristītam bērniņam steidza atraisīt vaļā kājas, lai drīz staigā; krustībās darīja visu steigšus, lai bērns mudīgs un sparīgs darbos; pādi dancinot cēla augstu rokas u. c.; krustībās dzīvoja jautri, līgsmi, dziedāja un deja un dancināja pādi, lai bērnam laimīgs, priecīgs mūžs. Vispār bērna vecākiem un kūmām jāievēro gods un pieklājība domās, vārdos, darbos, apģērbā.

Gadījās šādos brīžos arī bez cilvēka gribas un palīdzības dabiski notikumi, pate daba, jeb kāda augstāka vara caur dabu, deva zīmes par cilvēka gaidāmo likteni, vajadzēja šīs zīmes tikai pareizi iztulkot pēc jau parastām līdzībām. Tā cēlās zīlēšana un pareģošana. Bērns, p. p., piedzima nakti, vai dienu, vienā vai otrā nedēļas dienā, jaunā vai vecā mēnesī, rudenī vai pavasarī; raugumaize neizdevās; bērns, kristot, brēc vai gul, vai  nomodā mierīgi skatās; krustību dienā, sevišķi ceļā no baznīcas uz mājām, līst lietus; u. t. t. Visos tādos notikumos atrada kautkādu nozīmīgu līdzību ar cilvēka miesas un gara īpašībām un viņa nākamās dzīves gaitu. Šos neatkarīgus ārīgus apstākļus pēc parastiem paraugiem iztulkojot, pareģoja bērna mūžu.

Še piemēram pieminējām tikai dažus retus māņus, kas attiecas uz radībām un krustībām. Līdzīgi māņi pavadīja cilvēku cauru mūžu. Katrā brīdī tam bij jāzin un jāprot, ko darīt, kā izturēties, lai labu panāktu un ļaunu izbēgtu. Taču tik grūta šī māksla arī nebij, kā mums tagad šķietas. Lai gan māņu bija milzumdaudz, tomēr visiem īsti tautiskiem māņiem gluži vienāds, augšā apzīmēts, uz parastām līdzībām dibināts raksturs, ar ko katrs jau no bērnu dienām iepazinās un apradās. Bez tam ikdienišķā dzīvē māņus ne visai ievēroja un cienīja, tiem tad bija drīzāk tikai parunu nozīme; sevišķu spēku tie ieguva nopietnos dzīves brīžos, dzīves pārmaiņās, īpašās dienās, svētkos, godos.

Bez vispār visiem pazīstamiem māņiem daža gudra vecenīte lepojās ar lielāku krājumu līdzīgu māņu, sevišķi ar pareģošanas un dziedēšanas līdzekļiem, kas, taisnību sakot, nebij grūti pēc pazīstamiem paraugiem arī no jauna sacerēt. Šādi, kā redzams, jaunāki māņi, p. p., sekošie: auna dienā dzimis bērns būšot neizveicīgs, jumpravas d. smuks, lauvas d. stiprs, skarpja d. sirdīgs, ķildīgs, vēža d. nešķīrmīgs darbos un dzīvē, u. t. t. Jeb: jaunpiedzimušam bērnam jāuzliek grāmatas lapa uz galvu, lai tas aug gudrs. Tāpat dažādi māņi, ko ar kristījamo ūdeni dzen, jeb kas ar kristīšanas ceremoniju stāv sakarā, skaidri pierāda, ka tie vēlākos laikos ieviesušies. Daudz no šiem māņiem varēja nākt un patiesi arī ienāca no ārienes, sevišķi bagātā mērā no mūsu līdziemītniekiem Vāciešiem. Latvieši, zināms, vispirms un jo mīļāki uzņēma tādus, kam vienāds raksturs ar pašu māņiem, kādēļ savs un svešs dažu reizi grūti šķirami. Bet atrodam arī māņu līdzekļus citādas, svešādas dabas, svešādu ieskatu; tie allaž arī izrādās par īstiem svešiniekiem, ienācējiem. Tas sevišķi sakāms no daudziem dziedēšanas, pareģošanas un buršanas līdzekļiem.

Būtu gluži greizi spriests, ja šīs savas un svešās, vecas un jaunas māņu druskas ieskatītum par Latviešu vecās ticības saturu. Iz pašām krustību dziesmām, kas taču šinī ziņā mūsu labākās liecenieces, gaiši noskārstams, ka tā dēvētie krustību māņi ir tikai simboliskas piedevas krustību svinēšanā. Lai piemēram, palasāmies, kādas dziesmas kūmenieki dzied, pādi dīdot, iešūpojot, daudzinot un tai visu labu novēlot. Katrs savu vēlējumu, savu dāvanu ievada ar kādu nozīmīgu līdzību, ko arī pēc iespējas vai nu tūlīt izrāda darbos, vai teicās jau iepriekš izdarījis, p. p., pādi dancinot, cilā augstu rokas, lai Dēkla, Laima ceļ pādi augstā, bagātā vietā, u. t. t. Šīs svinīgās kristību paražas tālāk pētot, atrodam tām cēloni tautai vispār parastos dzejiskos salīdzinājumos, dzejiskās gleznās, kas pašas atkal dibinājās uz vēl sirmākiem, pa lielākai daļai jau pārvarētiem un atmestiem panteistiskiem dabas uzskatiem. Par aplamiem māņiem vecās paražas pārvērtās, kad vecās pagānu ticības kults jau sen bija sagruvis, bet kristīgā ticība vēl nebij spējuse pilnīgi un pēc sava īstenā satura tautā nodibināties.