Seno latviešu precību un kāzu paražas.

Kāds vārds ievadam.

Ziņas, ko še pasniedzam par Latviešu precībām un kāzām, smeltas iz dažu vecu māmiņu un tētiņu atmiņas, un sniedzas līdz pagājuša 19. gadu simteņa iesākumam un vēl tālāku atpakaļ. Ar laiku pārvērās ļaužu dzīve un dzīves ieskati, aizmirsās no dažām ierašām viņu īstā nozīme, zuda no simboliskās rīkošanās pareizā saprašana, smalkākas, vārīgākas pieklājības jūtas nepanesa seneju prasto vientiesību, un ļaudis sāka atmest vienu vecu parašu pēc otras, vienā vidū drīzāk, otrā vēlāk. Apklusa arī dziesmas pie tām pašām ierašām, ko vēl piepaturēja. Precības un kāzas palika jo dienas jo vienkāršākas.

Kā še tālāk plašāki aprakstīsim senās Latviešu precības un kāzas, tā laikam mūsu senči arī daudz gadu simteņu priekš mums šos godus izrīkojuši un svinējuši, un tas bijis viņu augstākais un kuplākais attīstības pakāpiens. Vēl tālāki senatnē atpakaļ turpretim apsievošanās izdarīta daudz vienkāršāki. To mums rāda mežu ierašu un tautas dziesmu atliekas. Tās gaiši liecina, ka pēdējā laikmeta prezībās un kāzās sakusuši kopā daži seneji patstāvīgie apsievošanās veidi, kas toreiz katrs par sevim pietika, lai iegūtu likumīgu līgavu. Še aprakstītas beidzamā laikmeta Latviešu precības un kāzas ir, tā sakot, plašs epus, kopā sastādīts no vairākām senāk patstāvīgām daļām. Šīs daļas šādas:

1. Meitu zagšana, laupīšana, vai izkarošana;
2. Sievas pirkšana, un
3. Līgamas derēšana.
4. Beidzot vēl pievienojas kristīgas baznīcas ceremonija, laulība.

Bez tam viena visā Latvijā plaši pazīstama tautas dziesma vēl aizrāda, ka aizvēsturiskā senatnē apsievošanās notikuse ģimenes tuvāko locekļu, brāļu un māsu starpā.

Sievu ved zagšus. Sievu iegūt ar varu, vai zagšus bija senatnē plaši jo plaši visām tautām pazīstama un ierasta lieta, un notiek šo baltu dienu vēl pie neattīstītām, vai mežoņu tautām. Pie seniem Latviešiem, kā tautas dziesmas vēsta, šis paradums bija pilnos ziedos un stāvēja, ta sakot, cieņā un godā. Te varēja pierādīt savu drošsirdību, spēku un izmanību un dabūja pārciest un pārspēt dažādus grūtumus un šķēršļus. Tas bija karš mazā veidā.

Vedēji un panāksnieki senāk. Kāzu dziesmas un paražas, kas zīmējas uz vedējiem un panāksniekiem, ir atliekas no tā sirma laika, kad meitas patiesi zagšus veda, vai ar varu laupīja, vai sirodami izkaroja. Zināms, ka meitas piederīgie, bāleliņi, arī nopietni dzinās zagļiem, vedējiem, pakaļ, gribēdami savu māsiņu izpestīt un pie tautām atriebties, un zobenus tad arī lietāja ne joku dēļ vien.

Izdevīgs laiks un vieta. Meitas gūstītāji, vedēji, allaž izraudzījās izdevīgu laiku, tumšas, miglainas naktis un brīžus, kad vīriešu, brāļu, nebija mājās. Priekš zagšanas izdevīgas vietas bija pirtis, klētis, maltuves, akas jeb avoti, ganības, birzes, meži un c.

Meitas bēg, slēpjas. Meitas cik varēdamas un mācēdamas, no tautām glabājās, slēpās, bēga. Kad citādi nemācēja glābties, tad tīkoja ar viltu tautas piekrāpt. Tā naktī jeb tumsā meitas gūstot, tautām varēja misēties, ka meitas vietā saķēra sievu, apprecētu māršu, kas, māsiņu glābdama, papriekšu cieta klusu un tikai pēcāk devās pazīstama un bija jāatsvabina. Gadījās pat, ka māsas vietā aizveduši jaunāko brāli, kas, tautas vildams, meitas drēbes pārģērbies malis maltuvē.

Zīmes ceļā. Ja nelaimējās tautām izbēgt, tad vedamā tīkoja slepen atstāt ceļā kādas zīmes, skuju zariņus, puķes, noplūktas koku lapas un kaut kā citādi, kā nu kuru reiz gadījās un bija iespējams, lai panāksnieki varētu uzzīmēt un atrast vedēju pēdas.

Šķēršļi ceļā no vedēju puses. Kad bija gaidāms, ka brāļi uz karstām pēdām dzīsies pakaļ, tad vedēji lika panāksniekiem ceļā visādus kavēkļus, izārdīja tiltus, vai taisīja “krāpšu tiltu”, kas sabruka, kad pār to brauca vai jāja pāri, aizlaida mežā kokus pār ceļu un t. t.

Vedekla bēg atpakaļ. Aizvestā vedekla dažreiz vēl pate mēģināja aizbēgt atpakaļ uz tēva mājām. Lai tā nezinātu ceļa atpakaļ uz brāļiem, to veda labprāt naktī un vedot tai aizsēja acis. Zināms arī tautu mājās to cieti sargāja un pirmo laiku ieslēdza klētī, kamēr apmierinājās, aprada.

Brāļi meklē māsu. Brāļi turpretī nemeta mieru, kamēr māsu atrada, lai arī nereti nedēļām, pat mēnešiem jādelēja apkārt, pēc māsas meklēdami. Ja atrada māsu labā, patīkama vietā, tad palika ar mieru; ja ne, tad tīkoja to dabūt atpakaļ vai varu, vai slepeni.

Māsa izšķir ķildu. Vaicāja arī pašu māsu, vai tā ar mieru ar tautieti un tautu dzīvi, un vai vēlas te palikt, vai nākt atpakaļ. Tādā vīzē pate māsa izšķīra ķīvi starp brāļiem un tautām, un kā domājams, vairāk par labu pēdējiem, jo zagto vedeklu tautas allaž turēja godā un apgājās ar viņu laipni, lai to pielabinātu un lai brāļiem nebūtu iemesla ķildu celt.

Zagšana veca tiesa. Stāvoklis, uz kāda tautas dziesmas apdzied jeb daudzina meitu zagšanu, nav nebūt vairs pirmatnīgs, mežonīgs, bīstams, tas ir savā vīzē izglītots, jau aprasts un iecienīts. Tā bija “veca tiesa”, kas darāma, tā sakot, goda dēļ.

Tautas dziesmas kā ierocis. Strīdiņi, it asi strīdiņi pie tam nemitējās, bet tos reti izkaroja ar zobenu, priekš tam nāca spēkā ne mazāk ass garīgs ierocis, tautas dziesmas, ko abas puses ļoti izveicīgi un griezīgi prata lietāt. Kāzas bez sīva jo sīva dziesmu kara pie seniem Latviešiem nemaz nebija domājamas.

Zagšana slavas dēļ. Nereti abas puses, brūtes un brūtgāna radi, bija vienis prātis un ar mieru, un brūte pate un viņas piederīgie palīdzēja, lai zagšus vešana labi izdodas, un tai pašā reizā paņēma arī līdza pūru. Tāda zagšana notika tikai slavas dēļ. Vedēji paši atstāja ceļā dažādas zīmes, kas panāksniekiem rādīja pēdas, īpaši kad brūti tālumā aizveda. Tādi tautas dziesmās daudzinātie ceļa rādītāji bija sevišķi koklētāji, vai bungotāji, kas, pāri vietas ceļā atstāti, panāksniekus ar mūziku saņēma un tālāk pavadīja līdz tautieša sētai. Bāleliņi gan dzinās pakaļ, bet atraduši, ka māsa ar tautieti jau samijuse gredzenu un apmičota, palika arī labprāt ar mieru, un visi kopā līksmi nodzēra kāzas.

Zagšanai cits iemeslis. Dzimtbūšanas laikā tādai norunātai zagšus vešanai bija arī vēl cits iemesls. Meita gribēja atsvabināties no grūtiem muižas darbiem, no sīviem kungiem un kunga uzmākšanās un tādēļ traucās pārnovados, kur cerēja vai zināja labus kungus. To veda zagšus, lai dzimtkungs uz brūtes vecākiem netura ļauna prāta un tiem neatriebjas, ka meita aizprecēta pār robežu cita kunga daļā.

Meita bēg uz tautām. Vēl jāpiemin meitas bēgšana jeb slepu vešana ar viņas pašas ziņu, bet bez vecāku un brāļu atļaujas, jeb brāļiem liedzot. Iemesli pie tam bija dažādi: brāļi māsu turēja novārtā, vārdzināja ar grūtiem darbiem, gribēja sev ilgāki paturēt mājas brīvu darba cilvēku, jeb beidzot no māsas iecerētais brūtgans brāļiem nebija pa prātam.

Zagšus vešana nīkst. Ļaužu dzīve un likumīga sadzīves kārtība pārgrozījās. Laicīga un garīga valdība, kungi un baznīca, sāka arvien jo stingrāki strādāt pretī šij vecai ierašai; no kunga bija iepriekš jādabū atļauja, pie mācītāja jāpieteicās, lai uzsauktu baznīcā, un t. j. pr., un īstenai patiesai meitu zagšanai nebija vairs ne vietas, ne vaļas.

Vedēji un panāksnieki tagad. Taču negribēja labprāt zaudēt kāzās jautrību un brammēšanos, kas ar veco ierašu savienotas, un tālab to pievienoja pie citām jaunākām precību un kāzu parašām un nevainīgā vīzē turpināja senēju vedēju un panāksnieku rīkošanos un sacenšanos. Šāda nu ir mūsu vedēju un panāksnieku tagadējā nozīme.

Līgavas pirkšana. Otra senāk patstāvīga un arī pie daudz citām tautām plaši pazīstama apsievošanās bija līgaviņas pirkšana. Tā nebija, zināms, kā kādas lietas, vai lopa, vai verga pirkšana, tā bija meitas izpirkšana no viņas ģimenes, tā bija atlīdzināšana vecākiem un bāliņiem par audzēšanu, par to, ka tie zaudēja gatavu pilnīgu darba cilvēku tautieša ģimenei par labu. Tādēļ arī pirktā vedekla nebija jaunajā vietā verga cilvēks, bet pilntiesīgs ģimenes loceklis.

Pūra pirkšana. Kad jau par pašu meitu bija jāmaksā atlīdzinājums, tad zināms, arī meitas pūru nedeva par velti, jo mantība bija visai ģimenei kopīga. Pūrs bija tautietim jāatpērk pēc viņa pilnīgas vērtības.

Maksa pēc brūtes īpašībām. Jau toreiz it smalki mācēja lūkot pēc brūtes labām īpašībām, pēc diženuma un daiļuma, pēc darba un mācības, pēc labas dabas un labiem tikumiem. Maksa tādēļ arī bija dažāda, lielāka, vai mazāka. Jo slavenāka meita, jo dārgāki to dārdzināja. Meitas piederīgie savu māsiņu labprāt uzlielīja un cik varams dārdzināja ne peļņas dēļ vien, – dārga cena bija arī meitai un ģimenei par godu un slavu.

Ar pirkšanu iegūto meitu allaž mēdza tūlīt līdza vest, kādēļ precinieki priekš viņas ņema līdz lieku zirgu, uz ko to sēdināja, jo senāk jāja jāšus tiklab vīrieši, kā sievieši.

Senākā pirkšana pēcāk precībās. Šī senākā pirkšana ir vēlākā precību ceremonija. Kad precinieki gāja meitu uzrunāt, tad labprāt mēdza iesākt valodu, teikdami, ka nākuši gotiņu, avitiņu pirkt, un, salīguši, deva brūtes vecākiem kādu gabalu naudas par meitu un, pūru vedot, par pūru. To darīja tikai izpildot vecu tiesu, kā atmiņu no senās pirkšanas.

Līgavas derēšana. Arī jau vecu vecais precības veids bija līgavas līgšana un saderēšana. Pie tam abas puses lūkojās uz tautu turību, bagātību, labu slavu, dižiem radiem. Arī vecāku draudzība bija no svara. Paši jaunekļi, tiklab puisis, kā meita, arī ieguva tiesību spriest līdz un pēc sava prāta un patikšanas savu mūža draugu izraudzīties.

Derības bija līgums starp abām interesētām pusēm. Derībās nolīga par meitai līdzdodamu pūru, kas pastāvēja ne tikai viņas pašas darītās drēbēs vien, bet arī citās mantās un saimniecības lietās. Tautietim turpretī bij jāuzrāda sava mantība un iedzīve, kādēļ, ja brūtgāns dzīvoja tālāki nost, aizsūtīja uz turien no brūtes puses īpašus vietraudžus.

Brāļi tautu rājēji. Arī par to brāļi ar tautām stingri nolīga un tām piekodināja, lai māsu tura cieņā un godā, lai nenicina, nevārdzina ar grūtiem darbiem, neliek novārtā. Tādēļ brāļiem allaž bija tiesība, māsu pret tautu bārgumu aizstāt. Pate māsa arī labprāt lielījās ar brāļiem, kas diezgan spēcīgi, bārgas tautas rāt.

Dažādie apsievošanās veidi savienojās. Ar laiku, ar lielāku izglītību, pēdējais apsievošanās veids, derības, kas vairāk tuvojās jauno laiku ieskatiem, ņēma pārsvaru par abiem pirmējiem, sievas zagšanu un pirkšanu. Taču sen aprastās vecās ierašas tik lēti vis nevarēja atmest un savienoja tās kārtīgi vienā kopā, kā mēs to vēl atrodam Latviešu precībās un kāzās pagājušā gadu simteņa pirmajā pusē.

Pēcāk, kad tāda savienošanās jau pilnīgi bija notikusi, piebiedrojās vēl klāt kristīgas baznīcas laulība. Pēdējai tāpēc nav īstas vietas starp citām senākām kāzu parašām, tā pārrauj un kavē viņu norisināšanos, tiek izpildīta, tā sakot, ieblakām.

Lūkošanās. Kādā vīzē arī sievu neiemantoja, taču iepriekš viņa bija jānolūko. Tādēļ pirms precībām gāja lūkoties, taujāties.

Meitu zagļi, pa lielākai daļai no tālienes, gāja papriekš izlūkiem. Tie slēpās tuvumā birzēs, mežiņos, vai arī gāja pašā sētā, teikdamies ceļa vīri esam, un lūdza naktsmāju. Pēc vecā viesmīlīgā paraduma tos laipni uzņēma un tiem bija vaļas nolūkot gan pašas meitas, gan citu māju saimi, māju dzīvi un dažas citas priekš viņu nolūka vērā liekamas lietas.

Pērkot un līgstot, zināms, vēl jo labāki vajadzēja iepriekš iepazīties ar meitu. Vēlākos laikos starp vienas draudzes ļaudīm tas allaž notika muižas darbos, riežos, rijās, vai arī svētdienās baznīcā un baznīcas krogū, jeb arī citos krogos, kur svētdien sapulcējās apkārtējie ļaudis, vecie izdert malciņu un patērzēt savā starpā, un jaunie padiet un parotaļāt; beidzot arī māju dzīrēs, krustībās, kāzās, talkā, jāņos, u. c.

Senākos laikos tas bija citādi. Tādu satikšanās vietu vēl nebija un ļaudis, tālu viens no otra izklaidā dzīvodami, reti redzējās un satikās. Vajadzēja citādu līdzekļu, lai varētu iepazīties.

Tautas jāda lūkoties. Kā tautas dziesmas vēsta, toreiz zināmā gada laikā jāja tautas pie meitu mātēm, nevis allaž taisni precībās, bet īpaši iepriekš tikai “lūkoties”. Gadījās, ka vienā un tai pašā dienā vairāk tādu viesu sajāja vienā mājā. To neņēma par ļaunu, ar to lepojās. Tik reti brālis, kam bija jo slavena māsa, skundēja par traucēšanu, jo tautas bija ne vien saņemamas, bet arī pacienājamas, pat zirgi pabarojami.

Daži no tādiem tālākiem viesiem palika par nakti. Pate meita tiem klāja vietu un gāja klātgulēt. Pa guļas laiku tautietis ar zeltenīti netraucēti varēja iztriekties un iepazīties. Tas bija ieradums, kas ar netiklību nestāvēja nekādā sakarā.

Šī senā, toreiz nevainīgā ieraša mums drusku citādā veidā uzglabājusēs līdz mūsu dienām: tā ir tagadējā meitās iešana. Bet dzīves apstākļi un ļaužu izglītība tagad gluži citādi, un tādēļ šī paraša, kā arī dažu citu vecu ierašu turpināšana ļauna un piedauzīga.

Pēc šī vispārīgā ievada pasniedzam tālāk no sevišķiem apgabaliem gan plašākus aprakstus par pilnīgu precību un kāzu svinēšanu, gan arī tikai par dažām svarīgākām parašām šinīs godos, cik mums tas no kura katra apgabala bija iespējams savākt. Apraksti sakārtoti pēc guberņām, apriņķiem, draudzēm un pagastiem.

Precību un kāzu ieražas un svinēšana Vidzemē.

1. Rīgas apriņķī.

1) Annas muižā, Nītaures draudzē. No Priedīša. (BB.).

Rijas bija senāk ne tik vien sera un linu kaltētuves, bet arī dzīvojamās ēkas. Rijā tad arī izrīkoja kāzas, kā visas citas dzīres un viesības. Tādos atgadījumos rijas sienas apsita tais vietās, kur goda ļaudīm bija sēdēšana, kā: visgarēm solam aiz kāzu galda, gar gultām un c., ar skaliem, lai viesi nenotraipītos ar kvēpiem. Priekš tam saplēsa labi garus un platus priežu skalus, sapina tos mašu vīzē garos un platos gabalos, ar kuriem tad sienas minētās vietās apsita.

Pūra vešana. Pūru veda pa lielākai daļai sestdien, t. i. to dienu priekš laulāšanas, uz brūtgāna mājām. Bij zināms puisis, kas brūtes velšu pūru veda, pūra vedējs. Tāpat zināmas meitas pārdzina brūtei no vecākiem līdzdotas govis un aitas brūtgāna laidarā. Tās sauca pāradu meitas. Lopus aizdzinušas tās tur dzīvoja, dziedāja un dancoja ganu meitu apģērbā līdz kamēr brūti apmičoja, kas mēdza notikt pirmdien.

Svētdien jauniešus baznīcā salaulāja. No baznīcas brūte aizbrauca bez brūtgāna atpakaļ pie saviem vecākiem, kur kāzu svinēšana iesākās. Tik pirmdien pārveda brūti uz brūtgāna mājām, kur kāzas pilnīgi nosvinēja. Atvesto brūti vispirms nosēdināja vienu aiz kāzu galda. Pēc brītiņa nāca brūtgāns ar maizes klaipu padusē un appušķotu alus kannu labajā rokā un nosēdās brūtei blakām. Pēc tam apsēdās arī visi citi kāzu viesi un kāzu maltīte sākās.

Veltīšana bija vecu vecais kāzu ieradums. Brūte izdalīja savu velšu pūru starp brūtgāna tuvējiem radiem, sevišķi māticai un māsīcām. Klētī pūra saturu sakratīja kādā deķī vai palagā, un tukšajā pūrā (tīnī, vai šķirstā) sakrāva juku jukām brūtgāna drēbes. Velšu nastu paķēra brūtes brālis, vai arī cits kāds tuvs brūtes radenieks, ja brūtei brāļa nebij, un devās brūtei un māsiņām pakaļ uz istabu, pie tam krizdams un klupdams, par zīmi, ka pūrs ļoti smags un grūti nesams. Istabā nonākuse brūte, vēl arvienu vainagā, uzsedza māticai sagšu, divkārtvillani ar ielokiem un greidiem. Māsiņas dabūja kreklus un citus drēbju gabalus.

Ziedošana. Pēc radu veltīšanas gāja brūte ar vēl atlikušo velšu nastu pār roku, pavadīta no māticas, māsīcām un citiem, ārā uz laidaru, zirgu stalli, govju un aitu kūti un c., arī šīs vietas veltīt, ziedot. Pie katras lielākas ēkas uzkāra, vai nolika zemē cimdu, vai zeķu pāri, pie mazākām būdām prievītes. Šīs veltes tūlīt uzņēma un paturēja sev māsīcas. Veltītes vildamas viņas jaunieti vadāja pa visiem “slustūžiem”, zināmas dziesmas dziedādamas, kā: Veltī, mārša, ko veltī, veltī savu cūkkūtiņu, govju kūti, zirgu stalli, rudzu klēti, ūdens aku u. t. t. Akā, bez noliktās veltes, vēl iemeta vienu vizulīti jeb pērlīti no jaunietes vainaga.

2) Dolē. No Ģimenova. (BB.).

Viesu kukuļi. Uz kāzām ielūdzot piemin arī klāt, cik dienas kāzas svinēšot, lai ikviens jau iepriekš zin uz tām sataisīties. Ielūgtie viesi neviens nenāk tukšā, bet katris pagādā pēc iespējas “kukuli”, ko ņem līdzi. Tuvākie radi izbrūvē alu un nokauj vēršeli, vai vepri. Plāceņus jeb karašas cep gandrīz ikkatrs. Visi labprāt ņem vairāk līdz nekā savu iztiku, un tā tad Dieva svētības nav trūkums un kāzas var bez bēdām svinēt četras vai piecas dienas.

Istabas pušķošana. Kāzu istabu un istabas lietas dažādi izpušķo, vasaru ar puķēm un meijām, ziemu ar brūkleņu mētrām. No brūkleņu mētrām arī pin brūtes kroni. Kāzu vakarā uzdedzina pašu lietas tauku sveces skaisti izpušķotos koka lukturos. Vienu no tiem sauc “kroņa lukturi”. Tas taisīts no diviem krustēm savītiem kokiem, kas apvīti puķēm un mētrām un kuru četros galos deg pa vienai svecei.

No baznīcas pārbraukuši, kāzu viesi sēžas pie galda un sāk ēst. Tas tad ir īstais apdziedāšanas laiks, kuru vecenes izredzējušas, lai varētu ikkatru viesi savrup un pēdīgi visus kopā pareizi apdziedāt.

Vēlāk pēc ēšanas dejo pie vijoļu mūzikas, dažādi jokojas, izģērbjas dažādā izskatā, uzved dažādas joku spēles, iet spēkoties, pa starpām uzdzied arī kādu dziesmiņu. Kāzās it visiem vienumēr jābūt jautriem. Tā pavada laiku līdz pusnaktij.

Guldīšana. Ap pusnakti pavadīja jauno pāri uz guļu, “guldīja”. Arī no kāzu viesiem citi likās pie miera. Šos nu kājās palicēji visādi ķibelēja. Gulētājus mēģināja slepen vai nu vienu ar otru sadiegt kopā, vai piediegt pie gultas drēbēm. Ja tas izdevies, tad tos ar kādiem jokiem modina, lai būtu ko pasmieties. Ja kāds gribētu par šiem jokiem dusmoties, tad tādam gaiši izskaidro un pierāda, ka gulēšana še gluži nevietā, jo neesot taču nākuši kāzās miegu izgulēties.

Rītā “modina” jauno pāri muzikanti ar maršu un dziedātājas dziesmām.

Naudas mešana. Pirmdien pēc brokasta ņem dziedātājas sietu, izklātu ar baltu lakatu, un iet pie ikkatra, dziedādamas: Es gan zinu, es gan zinu, kas ar mani parādā, etc. Ikvienam, kam tā uzdziedāja, bija jāmet sietā nauda. Cits joku dēļ, pārskaitījis papīra un sudraba naudu, iemet tikai kādas kapeikas. Dziedātājas tādu sīkstuli visādi tikmēr apdzied, kamēr tas uzmet papīra naudu.

3) Stukmaņu un Kokneses apgabalā. No J. Sproģa. (ZK.).

Apdziedāšana kāzās. Gadu 60 atpakaļ Latviešu kāzu godā bez citām kāzu dziesmām sevišķi viesu apdziedāšana vēl stāvēja pilnos ziedos. Apdziedāja vedējus, kas sabrauca pēc brūtes pūra, apdziedot saņēma kāzu braucienu, no baznīcas mājā pārnākot, bet it īpaši sparīga apdziedāšana sākās, kad sabraukušie kāzu viesi, panāksnieki, apsēdās pie mielasta galda. Apdziedātāju bars, kādas 10–15 pavecas sievietes, nostājās pret galda vidu, sevišķi pret to vietu, kur otrā pusē sēdēja brūte ar brūtgānu un citi goda viesi. Viena no dziedātājām, kas daudz dziesmu zināja un prata viņas pēc vajadzības piemērīgi izlietāt, bija bara vedēja un nostājās dziedātāju pulciņam priekšā. Tā teica rečitatīvo pirmo dziesmas pusi, kuru koris tūlīt uzķēra un dziedot atkārtoja. Tad barvede teica tālāk priekšā otru pusi, kuru koris atkal nodziedāja. Dziesmu sākot, teicēja allaž pamāja ar roku, vai galvu uz to viesi, kam dziesma nodomāta. Dziesmā pašā labprāt arī pieminēja apdziedātā vārdu, vai amatu. Kad viesis bija laipns un patīkams, tad arī dziesma bija saudzīga un lēna; turpretī lepnus un nepatīkamus viesus šāva ļoti asām satīriskām dziesmām. Daži viesi, gribēdami dziedātājas pielabināt, pasniedza tām kādu naudas dāvanu, kas nereti dziesmas mīkstināja. Viesiem tomēr allaž vajadzēja daudz pacietības, lai mierīgi savu pelšanu noklausītos, ko dažlabs patiesi bija pelnījis. Māju ļaudis turklāt katru labi mērķētu dziesmu pavadīja jautriem smiekliem.

Kad pēc panāksniekiem sēdās pie galda kāzenieki jeb vedēji, tad atkal pirmējie tos tāpat ne mazāk stipri apdziedāja.

Otrā, trešā kāzu dienā, kad panāksnieki un kāzenieki jau pilnīgi viens ar otru iepazinušies un apraduši un alus un brandvīns tos stipri sakarsējis, radās starp apdziedāšanas dziesmām nereti visai asas un rupjas dziesmas. Pie tam iedzērušies veči un vecenes uzvilka tādas nekaunīgas dziesmas, ka jaunām meitām taisni jābēg no istabas ārā. Tas bija iemeslis, ka kāzu dziesmas krita neslavā un ar laiku tiklab sliktās, kā labās, tika izstumtas no kāzu nama un kāzu goda.

4) Turaidas apgabalā. No G. A. Frīdrihsena. (ZK.)

Pēc precībām brūtgāns un brūte brauca pie mācītāja “pātaros”, t. i. pieteikties, lai tiktu uzsaukti.

Uz baznīcu pie laulības brauca brūtgāns un brūte katrs savrup no savām mājām un ar saviem pavadoņiem. Tēvs, māte, vai audžu vecāki iedeva pie tam brūtei kādus naudas gabalus, maizi un sāli, ko tā vēlāk visu mūžu kā svētumu uzglabāja. Galvā lika brūte, kā arī brūtes māsas brūklenāju vainadziņus. Baznīcā ieiedama, brūte pie durvīm nometa kādu naudas gabalu. Tūlīt pēc laulāšanas tā manījās pie altāra uzmīt brūtgānam uz kāju, lai dzīvē pār to valdītu. No baznīcas jaunais pāris gāja rokās saķēries ārā līdz savam pajūgam. Pajūgs un abi zirgi (allaž brauca ar pāri) bija pušķoti lentēm, puķēm, zaļumiem etc. Uz mājām braucot jaunais pāris sēdēja kopā šai izpušķotā pajūgā. To pavadīja jātnieki ar karogu, abas puses pa pāriem (2, 4, 6 etc.) jādami. Māju vārti bija appušķoti, vai arī celti īpaši goda vārti. Pie istabas durvīm jaunais pāris nebrauca pirmais, bet palaida visus citus kāzeniekus garām un piebrauca pēdējais. Viņam piestājoties, iznāca brūtgāna brālis ar miestiņa kannu, appītu skujām līdz pašai malai, un deva no tās brūtei nodzerties. Brūtgānam no kannas dzert nedeva, kas kannā no miestiņa atlicies, to lēja abiem pajūga zirgiem acīs. Pēc tam brūtgānam brūte jāizceļ no ratiem (vai kamanām); bet šī, gribēdama savu žiglumu un viņa neveiktību izrādīt, jau pate mānījās izlēkt. Brauktos zirgus brūte apveltīja ar cimdu pāri priekš jūdzēja. Durvīs jauno pāri sagaidīja ar mūziku.

Istabā kāzenieki sastājas ap kāzu galdu. Jaunais pāris ieņēma vietu galda galā, tā sauktajā “brūtes kaktā”, kas bija apsists palagiem un izpušķots puķēm, zaļumiem un citiem greznumiem. Brūtei pa kreiso roku sēdēja brūtes māsas, panāksnieces, un brūtgānam pa labo roku brūtgāna brāļi, kāzenieki. Tālāki sēdēja citi kāzu viesi juku jukām. Pēc īsiem pātariem sāka ēst.

Apdziedāšana. Pa maltītes laiku abas puses, kāzenieki un panāksnieki, viens otru apdziedāja, sākot no brūtes un brūtgāna un pārejot tad uz citiem kāzu viesiem.

Kamēr iekšā turēja kāzu mielastu, tikām daži kāzenieki mēģināja uzspraust izpušķotu eglīti istabas, vai klēts jumtā. Panāksnieki vēlējās, lai tas tik drīz neizdotos, un eglītes spraudēju visādi ķircināja un izzoboja, jo pēc uzspraustās eglītes sanāca “kūjenieki” (kāzu ubagi), kas arī bija pamielojami. Kamēr eglītes nebija, panāksnieki un kāzenieki šos nekaunīgos lūdzējus strupi atraidīja un padzina, bet kad eglīte pušķoja jumta galu, kūjeniekiem bija tiesības uz labu pamielojumu.

Šie kūjenieki bija apkārtējie kaimiņi, visādi pārģērbušies, lai tos nepazītu un tie tomēr redzētu un izzinātu, kas kāzās notiek, vai kāzas lepnas, vai vienkāršas, u. t. t. Sievietes bieži pārģērbās par vīriešiem un šie otrādi. Citi tikai apģērba vecas kankarainas drēbes, lai izskatītos pēc ubagiem, aiztina ģīmi lakatiem, vai nozieda kvēpiem, uzlika galvā vecu platmali ar iešūtiem kaņepājiem sirmu matu vietā, vienā kājā apāva vecu kurpi, otrā vīzi, plecos pakāra lielu kuli, kur iebāzt samangoto, rokās turēja lielu kūju, ko suņus atgainīt, un zobos lielu lielo paštaisītu māzera pīpi. Tā izģērbies vecis, vai vecīte mācēja ļoti veikli zīlēt gan no rokas, gan zvaigznēm, ūdens, etc., un sevišķi pareģoja meitām brūtgānus un puišiem brūtes. Kūjenieku puikas atkal prata veikli runāt par zirgu mīšanu un piedevām, un par zirgu un aitu zagšanu. Tādēļ dažos apgabalos kūjeniekus sauca par čigāniem. Kādu laiku izērmojušies, kūjenieki aizgāja.

Pēc pirmās kāzu maltītes gāja dancot. Brūtes vedējs dancināja brūti pašu pirmo, tad citas panāksnieces; šīs atkal brūtgānu pašu pirmo, tad citus panāksniekus. Pēc tam diešana turpinājās vispār jo jautri tālāk.

Mičošana. Pēc dejas notika mičošana. Nolika divus krēslus līdzās un apklāja tos ar vienu pašu segu, palagu vai deķi. Uz krēsliem nosēdās jaunais pāris, brūtgāns ar appušķotu cepuri, brūte ar vainagu galvā. Viņiem priekšā nolika apklātu un ar puķu vai zaļumu vītni apvilktu galdu, uz kura salikts labākais kāzu mielasts: maize, medus, sviests, siers, miestiņš, šņabis, etc. Tad noturēja īsu lūgšanu, pēc kuras izpildīja mičošanas parašas. Vedējmāte pienāca ar divām micēm, vienu vecu, otru jaunu, ko tā pate apgādājuse, noņēma brūtei vainagu un uzlika to brūtes, vai brūtgāna māsai galvā. Tad mēģināja papriekš uzlikt brūtei veco nederīgo mici, kuru šī trīsreiz svieda nost, kamēr ceturto reizi uzlika jauno mici, ar ko brūte palika mierā. Beidzot mičotāja iesita jaunai sievai gar abiem vaigiem pliķi, piekodinādama: Valkā mici, godā vīru! Brūtgānam turpretī noņēma appušķoto cepuri, norāva tai pušķus un tad atdeva to atpakaļ. Arī jauno vīru iepliķēja, piebildot: Glabā cepuri, godā sievu! Apmičota nu bija sieva pilnā nozīmē. To tai vēl atgādināja kāda sieva, kas tai bērnu priekšā auklēdama dziedāja:

Še tev, māsiņ, pirmais darbiņš:

Bērniņu auklēt, putriņu vārīt.

Jaunā sieva bērnu gan nesaņēma, bet apveltīja to ar pāri zeķīšu un tā uzbāzīgo sievu apmierināja.

Pēc mičošanas vedējmāte (mičotāja) izdalīja mičojamo maltīti. Papriekš deva jaunajam pārim, tad citiem ēdienus un dzērienus no mičojamā galda. Kad visi savu daļu dabūjuši, tad sākās mičošanas deja. Vedējmāte diedināja jauno sievu, un vedējtēvs jauno vīru. Viņiem sekoja visi kāzenieki.

Kāzas dzēra trīs dienas.

Mešana. Kāzu beigu priekšvakarā panāksnieki un panāksnieces meta jaunam pārim “kāzu naudu”, ko dzīvi iesākt. Jaunais pāris nosēdās aiz bagāti apkrauta galda un vedējtēvs staigāja apkārt pie panāksniekiem ar šķīvjiem rokā. Panāksnieki nopietno vīru papriekš diezgan ķircināja, meta tam šķīvī dažādus raibus papīra gabaliņus u. c., tad pamazām sāka mest pa petakam, pa mārkai, pimberim un beidzot meta tik pa rublim. Kāzenieces jeb vīra radenieces, kas no “kāzu naudas” mešanas svabadas, metējus visādi apdziedāja, tos skubinādamas vairāk mest. Katru metēju jaunais pāris pacienāja ar glāzi šņaba, uzkožamo un kannu miestiņa. Pēc vīriešiem meta panāksnieku sievietes. Tās meta katra pa kreklam, kam piesieti ar prievītēm cimdi, zeķes, josta un citi sīkumi; deva arī dvieļus un citus “pūra gabalus”. Samesto naudu saņēma jaunais vīrs, drēbju gabalus sieva.

Veltīšana. Pēc naudas mešanas nāca veltīšana, kur brūte izdalīja savas dāvanas. Vīra māte dabūja sagšu un galvas lakatiņu, vīra tēvs ar jostu apsietu kreklu, un katrs panāksnieks rakstītu dvieli, ko tam pārkāra pār labo plecu un otrā padusē sasēja. Panāksnieces veltes nedabūja. Pavāriem, muzikantiem un citiem kāzu apkalpotājiem sameta algu paši kāzenieki.

Ziedošana. Bez cilvēkiem jaunā sieva vēl apveltīja, ziedoja, visas ēku durvis ar prievītēm. Mūzika un kāzu viesi to pie tam pavadīja.

Beidzot panāksnieki un citi kāzu viesi brauca “līdumu līst”. No mājām paņēma līdz salmus, mežā pielika klāt sausus zarus, un lai uguns būtu jo liela un liesma paceltos jo augstu, tad sakrāva veselu malkas zārdu un to aizdedzināja.

Pa to starpu kādi no kāzeniekiem nocirta šūpuļa līksti, divatā aiznesa to pār pleciem uz mājām, aizbāza aiz sijas vai citur kur kalšanai un atvēlēja to jaunajam pārim “lietošanai uz visu mūžu”.

Tā kāzās nekad netrūka jautrības. Bez dažādu kāzu ierašu izpildīšanas pavadīja vēl laiku dancojot, rotaļājoties un dažādus jokus dzenot.

Piezīmēsim te tik vēl dažu vairāk parasto danču nosaukumus: “Veca sieva” (to ar riņķu danci beidzot dziedāja: Es ar savu veco sievu atkal iešu dejot), “pusšacs”, “četri žigli”, “četru pāru ekseja”. Bez šīm bijušas vēl dažas citas dejas pazīstamas un tikušas dietas.

2. Valmieras apriņķī.

1) Vecatē, Mazsalacas draudzē, 60 gadu atpakaļ. No Lejiņu Morica. (BB.).

Pēršana pirtī. Sestdienā priekš kāzu dienas ved brūti pirtī, un mājas saimniece vai cita kāda vecāka sieva to še krietni per un mazgā. Šādu mazgāšanu sauc par izpēršanu.

Kāzu rītā, kad brūtes zirgi jau piebraukti pie durīm, paņem brūtgāna tēvs, jeb arī mājas saimnieks brūtgānu aiz kreisās rokas, griež to trīs reizes ap sevi riņķī apkārt un uzcērt tam katru reizi ar ringotni.

Iekam uz baznīcu brauc, brūte vēl pabaro aizjūgtos zirgus no sava klēpja ar auzām.

Kad brūte iesēžas vāģos, tad sievas un meitas sāk dziedāt dažādas kāzu dziesmas un drīzāk nebeidz, kamēr brūte vairs nav saredzama.

Baznīcā pie laulāšanas lūko tiklab brūte, kā arī brūtgāns uzmīt savam nākošam dzīves biedram uz kāju. Kam tas papriekšu laimējas, tam par otru virsroka visu mūžu.

No baznīcas mājās braucot, jāj brūtes ļaudīm papriekšu karoga (jeb arī skujas) nesējs. Karogs taisīts no baltas drānas, kam gar malām apšūta sarkana zīda linte. Mēdz arī šo linti dažreiz šūt krustis pār lakatu. Pie karoga vēl piekarina dažus papīra pušķīšus.

Brūti no baznīcas sagaidot, uzkur pie māju vārtiem salmu uguni un iesprauž katrā pusē ceļa eglīti. Tiklīdz brūtes zirgi piebrauc pie eglītēm, brūti izceļ no vāģiem vai kamanām, izmīzina to pie vienas skujas, un padzirdina ar alu pie otras. Uz katru eglīti uzmet brūte prievītu. Tāpat jāatstāj brūtei pa prievītam uz visiem durvju sliekšņiem, pa kuriem tā, līdz kāzu galdam ejot, kāpj pāri.

Mičošana. Pēc pirmās maltītes ved brūti uz klēti, kur mičotāju māte viņu mičo. Tas notiek tā. Mičotāja uzliek brūtei mici galvā un iecērt tai pliķi, sacīdama: Valkā mici, glabā vīru! Brūte gan papriekš rauj mici no galvas nost un sviež to apcirknī; bet mičotāja ņem mici iz apcirkņa ārā un liek to atkal brūtei galvā un dara tāpat, kā pirmo reizu. Vairāk kā trīs reizas brūte nedrīkst mici sviest zemē.

Veltīšana. Nākošā dienā, t. i. pirmdienā, brūte veltī jeb apdāvina brūtgāna tēvu, māti, brāļus un māsas ar krekliem, cimdiem, zeķēm un citām drēbēm. Arī brūtes gultas taisītāja, mazgājamā ūdeņa ienesēja un pavārs nepaliek tukšā.

Pēc tam brūti vadā pa visām māju ēkām, un uz katra durvju sliekšņa tai jāatstāj pa prievītam.

2) Mazsalaces, Rūjenas un Alojas draudzēs, gadu 60–70 atpakaļ. No Spriču Ernesta. (ZK.).

Brūtgāna radi jeb viesi no viņa puses jau sestdienas vakarā ieradās kāzu (brūtes) namā, kur visu vakaru un nakti jautri dzīvoja un deja. Tai pašā vakarā arī brūtgāns, no dažiem pavadīts, dodas turpu. Ne tālu no kāzu nama viņš atstāj savus biedrus un cenšas, nevienam neredzot, ieiet kāzu istabā. Ar citu palīdzību tas viņam arī laimējas. Viņš tur apstājas kādā pakrēslākā kaktā un nolūkojas, kā viņa goda viesi jautri un līksmi dej. Beidzot kāds no viesiem viņu pamana. Visi it kā uztraukti apstājas dejot. Muzikanti uzspēlē brūtgānam “maršu”, kurš nu, no brūtes un viņas vecākiem lūgts, atstāj savu paslēptuvi un iet viesu istabā.

Vēlāk šādu slepenu brūtgāna nākšanu atmeta. Brūtgāns kopā ar saviem radiem atbrauca brūtes mājās. Sētā viņiem iznāca pretī brūtes tēvs, vai cits kāds labi mutīgs un attapīgs brūtes radenieks, un sāka atbraukušos iztaujāt, kas viņi tādi esot un no kurienes un uz kurieni braucot, kādēļ šai sētā iebraukuši u. t. t. Brūtgāns vai kāds no viņa pavadoņiem atjautīgi atbildēja uz jautājumiem, teica, ka esot ceļinieki, meklējot rozi, vai aitiņu, vai citu ko, kas labāk zīmējas uz brūti. Jautājot un atbildot izcēlās joku strīdus, kas beidzās tik tad, kad viena puse atzīst sevi par uzvarētu. Kad brūtgāna puse paturēja virsroku, ko arī mājinieki labprāt mēdza pielaist, lai brūtgānam neceltos nepatikšanas, tad atnākušos aicināja istabā: Nākat iekšā apsildīties! Jūs mums gan esat svešinieki, turklāt bez nekādu parādīšanu, kas jūs apliecinātu par godīgiem cilvēkiem; bet mēs esam kristīti ļaudis un Latvieši, mēs jums dosim ēst un dzert, ka varat savu ceļu tālāk staigāt. Pie tam tos sēdināja pie bagāti apklāta galda. Paēduši, ceļinieki lūdzās, lai viņus tādā vēlā laikā neraidot projām, lai dodot naktsmājas. Beidzot viņu lūgšanu paklausa un atvēl tiem palikt.

Drīz pēc brūtgāna ierodas arī brūtes vedējs. Kāds no brūtes radiem viņu tūlīt ved istabā. Še tam papriekš jāuzmeklē brūtes vecāki, kas kaut kur paslēpušies. Kad tie atrasti, tad vedējam rāda kambari, kurā atrodas brūte kopā ar citām meitām. Bet kambarī to nelaiž drīzāk iekšā iekām tas neuzliek uz slieksni sudraba rubli. Kambarī tam no meitu pulka jāuzzīmē brūte. Ja tas brūti vēl nepazīst, tad kāda meita no pulka tam pie tam slepeni palīdzīga. Brūti uzzīmējis, vedējs ar to iet un sēžas pie galda un iebauda, kas uzlikts.

Pārējo laiku tālāk pavada dejās un rotaļās.

Uz baznīcu jāj brūtgāns ar vienu brūtgāna brāli visiem pa priekšu, aiz viņiem citi jauni puiši jeb brūtgāna brāļi, no kuriem viens nes eglīti. Brūtes vedējs ar brūti brauc braukšus un aiz tiem brauc vecāki ļaudis un sievieši.

Uz zemēm baznīcas tuvumā atrodas krogs, vai cita kāda piebraukšanas vieta, kur kāzinieki apstājas un savas ceļa drēbes pārmaina ar labākām baznīcas drēbēm.

Pēc salaulāšanas kāzinieki uzdzer jaunam pārim krogū “pirmās laimes”. Tēriņu pie tam maksā visi kopā.

Uz mājām braucot, eglītes nesējs ar kādu otru jājēju pasteidzas citiem kāziniekiem pa priekšu pārnākt mājās, uzkāpt pa trepēm uz jumtu un iespraust eglīti čukurā. Pa to laiku viņa otrs biedrs patura viņa zirgu. Mājās palikušie arī salasās sētā kopā un visādi apdzied eglītes spraudēju. Lai apdziedātājus izjauktu, eglītes nesējs iegādājies ābolus, riekstus, kliņģerus, ko tas nu sviež no jumta zemē. Apdziedātāji ķer pēc šiem gardumiem un viņu dziedāšana izjūk. No jumta nokāpis, eglītes nesējs, lūdz nodzerties. Mājinieki viņam pasniedz krūzu alus. Malku dzēris, viņš sviež krūzu pret vārtu stabu, tā ka tā sadrūp smalkās drupās. Tad abi jājēji dodas citiem kāziniekiem pretī un pievienojas viņu pulkam.

Kad sētā sievietes no ratiem izkāpušas, tad vīri braukšus un puiši jāšus vēl riņķo apkārt pa sētsvidu, savu veiklību izrādīdami un dažus jokus dzīdami, pie kam pagalma žogs vis vesels nepaliek. Dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši un apbraukuši saiet beidzot visi iekšā.

Mičošana. Kāzu jautrība augtin aug līdz pusnaktij. Ap pusnakts laiku uzliek uz galdiem vakariņas; bet neviens nedomā sēsties klāt. Visi drūzmējas pulkos kopā. Tagad izdarāma brūtes mičošana. Jaunavas iededzina sveces un iet ar brūti dejojot “poli”. Sievas cenšas izraut brūti no meitu pulka, kas to rūpīgi apsargā. Beidzot taču sievām laimējas iedabūt brūti savā pulkā, kur to nosēdina uz krēsla un tai uzliek galvā mici. Pēc tam sievas ar brūti dejo poli, lielīdamās, ka sievu pulks pavairojies, turpretī meitu pulks gājis mazumā.

Kamēr meitas un sievas ar brūti darbojas, tamēr vīri tādā pat kārtā mičo brūtgānu, tik mices vietā tam uzliek galvā vecu, no senlaikiem uzglabātu cepuri.

Kad brūte un brūtgāns nomičoti un dažas apdziedāšanas dziesmas nodziedātas, tad sēžas pie vakariņām un tukšo dažas glāzi uz jaunā pāra veselību.

Pēc vakariņām nekas ievērojams nenotika, un kas atrod vietiņu, iet padusēt.

Otrā rītā iet muzikanti jauno pāri modināt. Pie viņu durvīm tie uzspēlē dažus gabalus, par ko brūte katram dod pa pārim cimdu un apseju. Ja arī jaunais pāris jau agrāki būtu piecēlies un no savas guļu vietas aizgājis, taču arī šai reizā dabū muzikanti zināmu tiesu.

Pirmdien vēl dažas stundas līgsmi padzīvo brūtes mājās, tad jaunais pāris taisās braukt uz savu īsto dzīves vietu, uz brūtgāna mājām. Kāzu viesi to pavada līdz turienei dziedādami un muzikanti spēlēdami.

Pūru brūtes mājās piesien uz ratiem ar striķiem, bet brūtgāna māju tuvumā striķus jau priekšlaikus atraisa, jo citādi saņēmēji cērt striķus ar cirvi pušu. Brūtes pūram jāpiesien tik daudz pāru cimdu un apsēju klāt, cik vīriem tas nesams, citādi neviens neķeras klāt pie ienešanas.

Brūtgāna mājās iznāk brūtei pretī brūtgāna māte, vai arī cita kāda padzīvojuse sieva un paklāj pie brūtes ratiem zemē deķi, kur brūtei uzkāpt. Par šo pakalpojumu brūte tai dod pāri cimdu un apsēju.

Brūtgāna mājās atkārtojas otras kāzas ar dziesmām un dejām, ēšanu un dzeršanu. No jauna te tik vēl pieminama brūtes bēgšana, vai arī zagšana. Brūtgānam dejojot un rotaļājoties, mēģina brūti slepen aizvest atpakaļ uz viņas pirmējām mājām. Kāds no kāzu viesiem, ar brūti dancojot, izdevīgā brīdī izved brūti ārā, pie kam brūte pate nedrīkstēja vedējam pretoties. Pie durvīm jau stāv iejūgts zirgs, bēgļi sēžas ratos un laiž steigšus projām. Brūtgāns, pamanījis, ka brūtes trūkst, ar dažiem pavadoņiem lec zirgiem mugurā un dodas bēgļiem pakaļ, kurus arī panāk tuvāk vai tālāk, jo bēgļi paši tā rīkojās, lai tos panāktu vismaz pie brūtes tēva vārtiem. Tāda bēgšana notiek vairāk reizu vakarā.

Ziedošana. Otru dienu iet jaunā saimniece, lielu bunti cimdu un apsēju rokā turēdama, pa klētīm, staļļiem, laidaru un citur, un nomet visur pa pāri cimdu un apsēju.

3) Valmieras muižā. No Marijas Viļum. (BB.).

Precības dzēra vakarā priekš tās dienas, kad brūtgāns ar brūti gāja pie mācītāja uzdoties. Pie precībām ņēma dalību tikai brūtgāns ar kādu savu draugu, un brūte ar tās mājas ļaudīm, kur tā dzīvoja. Tādēļ arī precības bija allaž it klusas.

Pūra pirkšana. Sestdien priekš kāzām izpušķoja brūtes māju ar meijām un kroņiem, un vārtus ar eglītēm. Sestdien arī jau sabrauca visi brūtes radi. Pret vakaru atbrauca brūtgāns ar saviem pavadoņiem. Šie bija: precenieki jeb brenduviņa dzērāji (kāds saimnieks ar savu sievu), līdzbrālis jeb brūtgāna brālis (kāds neprecējies jauneklis, kas svētdien veda brūtgānu uz baznīcu), un pūra vedēji, cik nu viņu vajadzēja priekš pūra aizvešanas. Pie vārtiem piebraukuši, tie atrada aizliktu priekšā šķērsi, kas tos kavēja iebraukt sētā. Iznāca tiem pretī vīri no māju ļaudīm jeb brūtes kāzeniekiem, kas teicās par šūkuriem vai policistiem, prasīja no piebraucējiem pasi un izmeklēja viņu vezumus, vai nevedot kādas aizliegtas lietas. Tikai pēc lieliem kauliņiem ielaida svešos viesus sētā un ieveda istabā.

Istabā preceniece sāka stāstīt, ka meklējot kādu zudušu lopiņu, vai kādu izbēgušu sievieti. Tai nu veda rādīt papriekš vecīšus un vecītes, kurus precenieki izveicīgi un jocīgi nosmādēja. Tad izveda zem viena balta palaga brūti līdz ar kādām brūtes māsām. No šām bija preceniekiem uz laimi jāatrod tā īstā. Ja tiem misējās, tad tos krietni izzoboja un tiem bija jāmeklē no jauna, kamēr atrada brūti. Šī nu papriekš apsveicinājās ar brūtgānu un viņa radiem, tad nodziedāja visi kopā kādu pantiņu no dziesmu grāmatas, pēc tam preceniece sveicinādamās cienāja visus ar brandvīnu. Beidzot lūdza mājas tēvs un māte ciemiņus pie galda. Kamēr šie pie galda sēdēja un mielojās, jaunekļi un jaunavas appušķoja brūtgāna un viņa pavadoņu cepures un zirgus.

Pēc maltītes sākās pūra pirkšana. Pūrs bija pārklāts baltu palagu, apjozts baltu jostu un nosiets visādām puķēm, rozēm un bantēm. Sākās liela kaulēšanās. Brūtgāna brālim bija pūrs jāizmaksā zelta un sudraba naudu. Lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem, ko vēlāk, zināms, gan atkal atdabūja.

Šinī vakarā brūte veltīja pūra vedējam un katram preceniekam pa cimdu pārim.

Brūtes rota kāzu dienā bija šāda: Sarkani, vai gaiši zili lāsaini īsi brunči; sarkani, vai brūni lipaiņi vamži īsu talju, dziļi izgrieztām krūtīm, kurās ielikts balts lakats, plecos kuplām, dūrgalī šaurām rokām, ar sarkanu lipoderi, un iekantēti zilu vai zaļu šņori; balta snāne, jeb ziemu villaine uz pleciem; balts kuplis priekšauts priekšā; baltas zeķes un mellas kurpes kājās. Matos iepina sarkanu garu un platu matauklu ar raibi izšūtiem galiem, pīnas aptina ap galvu un pakaļā sasēja no matauklas kuplu cekulu. Beidzot uzlika galvā kroni jeb vainagu.

Pirmdien apāva brūte un brūtgāns siksnauklu pastalas un uzlika galvā adītas baltas bomvilnas kalpakas ar sarkanu pukulu galā.

Pie baznīcas brūtgāns pats iecēla brūti vāģos un mājās atkal izcēla no vāģiem ārā.

Panāksnieki jeb puiši no brūtes radiem jāja jāšus un plīkšķināja ar pātagām, kurām ievija galā zīda diegus, lai stiprāki skan.

No baznīcas atpakaļ braucot atstāja māju tuvumā brūtgāns ar brūtgāna brāli citus kāzeniekus un pārskrēja pirmie sētā. Še brūtgānu atstājis, steidzas brūtgāna brālis citiem kāzeniekiem pretī, prasīja šiem, kas tie par ļaudīm un uz kurien braukdami. Izcēlās jokiem lieli strīdiņi. Beidzot salīga, apsveicinājās pie pudeles brandvīna un visi brauca mājās iekšā.

No baznīcas pārbraukuši, sēdas kāzenieki pēc īsiem pātariem tūlīt pie galda.

Kaktā, kur brūte ar brūtgānu sēdēja, bija sienas apvilktas baltiem palagiem un izpušķotas visādām puķēm.

Pie mielasta panāksnieki taisīja visādu troksni, dauzīja galdu, prasīja dažādu ēdienu un dzērienu gan caur mīklām, gan tāpat tiešām. Kas galda uzlikts, to zaga nost, lai citi kāzenieki nāktu pēcāk, naktī, pie šiem lūgties. Kas aizgāja gulēt, tos panāksnieki sašuva kopā, vai noņēma tiem apavus, un dzina ar tiem visādus jokus.

Veltīšana. Pirmdien brūte veltīja: vīra mātei zeķes, kreklu, priekšautu, snāni un mici; vīra tēvam zeķes un kreklu; vīra brāļiem pa kreklam; vīra māsām zeķes un jostas; kakta pušķotājai nēzdogu un jostu; citiem visiem, kas kādu kāzu amatu izpildīja, kā: gultas taisītājai, mičotājai, pavāram, zirgu puisim, etc. pa cimdu pārim.

Tāpat vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu, vai citu ko) nolikt kūtī, pirtī, rijā, klētī, pie akas un c.

Kāzu māņi. Pie laulības ejot āva brūtgāns un brūte ir vasaras laikā villainas zeķes kājā, lai aitas labi veicas. Bez tam sēja brūte sev ap vidu kaņepāju pīnu, kurā iepina visādas māju lopu villas un spalvas, lai labi veicas ar visiem māju lopiem.

Stipri sargājās no tam, ka jaunam pārim, no baznīcas nākot, vai mājās pārnākušam, neizietu kāds pa vidu cauri, vai arī neiesviestu ko starpā, jo tad būtu tiem nesaderīga dzīve.

Uz kāzu mājām braucot, brūte nedrīkstēja skatīties atpakaļ, lai nav ar žēlumu jāskatās atpakaļ uz meitas dienām.

Kad taisīja brūtes gultu, tad ielika tai maizi, lai tās netrūkst dzīvojot.

4) Vidrižniekos un Murkašniekos. No Radagaisa. (ZK.).

Precības. Ceturtdienas vakarā sarunāja līgaviņu, piektdienas rītā brauca pie mācītāja ”pātaros”, svētdienas rītā dzēra precības.

Uz precībām brūtgāns un viņa pavadoņi nāca jāšus un paņēma allaž līdz brandvīna krūku un ciemmaizi. Nonākuši brūtes mājās, precībnieki sacīja, ka nomaldījušies un prasīja pēc ceļa. Nāca dažādi ceļa rādītāji, pa kārtai drīz visi mājas ļaudis, precībnieki nevienu nepieņēma, kā beidzot vienīgi izredzēto līgaviņu. Šī nu gāja klāt un nobučoja brūtgāna večus. Tad sadzēra šņabi un precībnieki iedeva brūtei plāceņus un gaļu.

Brūte ar māju meitām appušķoja precībnieku zirgus un piesēja tiem aiz ausīm cimdus. Arī izdzerto brandvīna krūku apveltīja cimdiem. Ja precībnieki braukšus, appušķoja rēdes, aizjūgu u. t. t.

Kāzas. Kāzu rītā brūtes vedēja zirgus appušķoja skujām, lapām, puķēm, un piesprauda pie iemauktiem pāri cimdu. Pašam vedējam apsēja ap pleciem dvieli ar cimdiem.

No baznīcas uz mājām braucot, brūte ar brūtgānu sēdēja kopā vienos ratos un pats brūtgāns veda jauno sievu. Arī viņa zirgs bija pušķots.

Brūte ņēma uz baznīcu līdz mazu eglīti. No turienes uz mājām braucot tā izraudzījās vienu jātnieku par skuju nesēju, kam eglīti nodeva. Šim nu bija ar eglīti rokā citiem pa priekšu jāpārsteidzas mājās un tā jāuzsprauž klēts jumtā, kur klētī atradās brūtes pūrs. Bet tas bija slepen jāizdara, jo kad eglīti sprauda māju ļaudīm redzot, tad sievas un meitas eglītes nesēju zobgalīgi un asi apdziedāja. Eglīti uzspraudis, skuju nesējs gāja istabā. Še stāvēja uz galda divas skujām pušķotas kannas, viena ar alu, otra ar ūdeni. No tām skuju nesējam jāņem viena, jājāj jauniem ļaudīm pretī un tos uz ceļa jadzirda. Kannu ņemot, meitas to apdziedāja, un sevišķi to izzoboja, ja viņam vīlās un tas alus kannas vietā paņēma ūdens kannu.

Kad kāznieku brauciens apstājās pie durvīm, tad mājenieki brūti visādi apdziedāja. Brūtgāns tūlīt izkāpa, bet brūte nedrīkstēja agrāk kāpt no ratiem ārā, kamēr nenāca vīra māte un nepaklāja zemē villaini un brūtgāns pats to neizcēla. Uz šo parašu zīmējas tautas paruna, kas atgādina meitām, lai nebūtu laiskas: Nenoslauki galdu, gan sēdēsi ilgi tautieša kamanās! Vedekla apveltīja vīra māti par villaines paklāšanu cimdiem, zeķēm un apsēju, un zirgu turētājam deva cimdus.

Istabā iegājuši, kāznieki nogērba virsdrēbes, nostādīja abus jaunos ļaudis līdzās un noturēja īsus dievvārdus. Pēc tam vīra māte nomičoja vedeklu un aizsēdināja jauno pāri galda galā. Viesi sasēdās un sāka ēst.

Pievešnieki (brūtgāna radi) pa to laiku apdziedāja brūti un dažreiz it asi.

Pirmdienas vakarā panāksnieki “meta naudu”. Pievešnieki naudu nemeta.

Pēc naudas mešanas vedekla izdalīja veltes. Vīra tēvam deva kreklu, cimdus un zeķes; vīra mātei kreklu, lakatu, lakatiņu, aubi, skorteli; vīra brālim kreklu; kad tas vēl puisis, tad cimdus.

Otrdien pēc pusdienas brauca “līdumu dedzināt”. Panāksnieki priekš tam uzvilka kokā salmu kūli un gaidīja tad atbraucam jaunos ļaudis. Pievešnieki mēģināja zagšus pielaist salmiem uguni, pirms jaunie atbraukuši. Dažreiz izcēlās pat ķilda. Beidzot atveda jaunos ar divjūgu uz līdumu un nodedzināja uzvilktos salmus. Pēc tam vēl līduma dedzinātāji nosmulēja tā sev, ka jaunam pārim ģīmjus ar sodrējiem, lai izskatītos pēc līduma krāvējiem, un tad brauca uz mājām.

3. Cēsu apriņķī.

1. Bērzaunē. No Aronu Matīsa. (BB.).

Kāzu rītā, allaž svētdienā, brauc brūtgāns un brūte uz baznīcu laulāties. Izbrauc katrs savrup no savām mājām, katrs pavadīts sava “jaunā puiša” (īstā brāļa), savas “jaunās meitas” (īstās māsas), “lielmaņa”, “lielmanīšas”. Abēji kāzenieki sastopas tikai pie baznīcas, kur brūte allaž jau pirmā atsteigusēs.

Kāzu rītu nedrīkstēja brūtgāns un brūte nevienam dot roku, citādi viņiem dzīvē ceļoties kāds sliktums. Tā arī pēc salaulāšanas līdz kamēr tika no baznīcas mājā aiz kāzu galda, viens no otra ne soļa nešķīrās, lai neviens cilvēks viņiem neizietu starpā cauri.

Laulājamais ēdiens. Pēc laulāšanas brauc visi kopā uz brūtes mājām. Še baznīcniekus sagaida klāts galds ar “laulājamo ēdienu”. Laulājamo ēdienu: gaļas kubliņu, piena cibu, plāceņu klēpi, medus podu un brandvīna un alus muciņu, sagādāja brūtgāna mājās un divi uz tam izredzēti “laulību vedēji”, vīrietis un sieviete, to pie laika atveda uz brūtes mājām, kamēr laulībnieki vēl bija baznīcā. Pārbraukuši, kāzenieki visi tūliņ sēdās pie galda tāpat ar virsdrēbēm un segām, kas tiem ceļā bija mugurā. Un tādu drēbju tiem nebija mazuma. Brūtgāns vilka trejus svārkus un brūte sēja četras villaines un virsū vēl mēļu villaini. Apakšējā sega brūtei bija no plāna nātna audekla, ar to brūte staigāja pa visu kāzu laiku. Arī citi sievieši bija krietni sasegušies.

Visi ēd, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nodalītu tiesu. Brūtes vecāki tam pienes riku maizes un biķeri brandvīna. Riku pārgriež uz pusēm un katrs dabū no tās pa pusei. Tad tukšo jaunieši zināmā kārtā brandvīna biķeri: brūtgāns dzer papriekšu, tad dod dzert brūtei un pēdīgi pabeidz pats izdzert atlikušo daļu.

Tikai pēc maltītes baznīcnieki noliek virsdrānas. Atlikušo ēdienu noņem un saglabā laulību vedēji.

Paeiet pāri stundas bez īpašām ceremonijām, bet nevis klusumā. Visu laiku pavada vienā dziedāšanā. Dziesmu vācelē nav dziesmu trūkuma un sieviešu un vīriešu balsis arī nepiekūst vienumēr ērģelējot.

Spēka prove. Te sauc brūtes māte jauno pāri uz klēti. Kāzenieki steidzas viņiem pakaļ, gribēdami redzēt, kas tur notiek. Klētī nosēžas jaunieši ar brūtes vecākiem pie galda. Uz galda stāv stipri sakaltēts ciets maizes klaips. Brūtgānam šis klaips jāpārgriež ar vienu griezienu. Ja viņš to spēj izdarīt, tad to uzskata par stipru vīru, ja ne, par mīkstuli nīkuli. Pēc spēka proves ēd.

Brūtgāns aizbrauc. Pienācis vēl vakars (al: otras dienas rīts). Brūtgāns taisās iet uz savām mājām. Brūtgānam piebiedrojas viņa īstā māsa, lielmanīša un arī abi laulību vedēji ar laulājamā ēdiena atliekām. No brūtes mātes kukuli saņēmuši, tie dodas ceļā. Brūtes mājā paliek no brūtgāna puses tikai jaunais puisis (īstais brālis) un lielmanis.

Panāksnieki met priekš brūtes. Kad brūtgāns aizbraucis, tad brūte, t. i. brūtes kāzenieces dziedādamas aicina kāzu ļaudis (panāksniekus) pie “mešanas”. Vīrieši un sievieši nāk pa kārtai pie galda un met priekš brūtes naudu, cimdus, zeķes, prievītes, un citas lietas. Pa visu mešanas laiku sievas dzied, devīgos slavējot, skopos nievājot un zobojot.

Vedēji sabrauc. Mājās pārnācis, brūtgāns izmeklē no saviem kāzeniekiem “vedējus”, kam jāpārved brūte un viņas manta jeb pūrs. Pie vedējiem arī pieder brūtes mājās palikušais brūtgāna jaunais puisis (īstais brālis) un lielmanis. Jaunais puisis ir pats īstais brūtes vedējs, kura kamanās brūte sēž. No citiem vedējiem jo vairāk ievērojama “vedējīša”, kam laba veicīga valoda, lai varētu pareizi aizstāvēt vedēju vajadzības. Tādēļ tā ir citiem vedējiem par galvenieci. Līdz ar vedējiem iet arī “lopinieks un lopiniece”, jeb tā nosauktie “pārenieki, pāradnieki”, kuriem jāaizved brūtes lopi.

Ir jau pirmās kāzu dienas pusnakts (al.: otras dienas rīts), kad vedēji nonāk brūtes mājās. Istabā iegājušus, tos tūliņ sēdina pie galda un brūte tiem liek ēdienu priekšā. Citus skubinādama, vedējīša arī pate sēžas tāpat nenogērbusēs ar visām villanēm aiz galda. Zem villaines tā glabā no mājām līdzņemtu kukuli, ko pēc ēšanas atdod brūtei. Agrāki brūte nesaņem kukuli (al.: istabā iegājuse, vedējīša tūlīt atdod kukuli brūtes mātei). Tā nu paeiet pusnakts. Jāiet gulēt.

Brūte slēpjas. Rītā piecēlušies, vedēji taujā pēc brūtes, lai to varētu vest projām, bet brūte pazuduse un nav tik drīz atrodama. Brūtes kāzenieki gan zin, ka viņa slēpjas kūtī un sēd kopā ar savām pāri lopeniecēm uz savas govs siles, bet vedējiem viņi to vis neteic. Turpretī viņi liekulīgi nožēlo zudumu un iet vedējiem līdz brūti meklēt. Tie vada vedējus pa visiem kaktiem, aiz visiem pakšiem, uguni šķildami, lai gaišāki redzētu. Viss velti, brūtes nekur nav. Beidzot vedēji prasa, lai ved viņus uz kūtīm, no kurām tos līdz šim mācēja atturēt. Ir tagad tos rauga jel kādu laiciņu aizkavēt. Papriekš viņus ved uz zirgu stalli, zināms velti; tad cūku kūti, kur pie aizgaldas uzšķiļ uguni. Ir še meklējamās neatrod. Pēdīgi taču jāiet lopu kūtī, kur brūte sēd. Vedēji to saķēruši ved uz istabu un nu labāki apvaktē.

Aizdzen lopus. Pirms brūti ved, lopeniekiem jeb pāradniekiem papriekš jāaizdzen pūra lopi. Pie brūtgāna lopeniekiem piedalās arī pāris brūtes lopenieku. Kad māte iet uz kūti lopus šķirt, viņa aizraida meitu, brūti, gulēt, un kamēr māte lopus izdod, tamēr brūte izdusas. Lopus saņēmuši, lopenieki pirmie aiziet.

Brūtgāna mājās nonākuši, lopenieki papriekš saved lopus kūtī, īpašas dziesmas dziedādami. To padarījuši tie iet istabā un visādi žēlojas par dažādām grūtībām un nelaimēm, kas tiem ceļā notikušas, ar to ziņu, lai tos labi pamielo.

Brūte ģērbjas. Arī vedēji rīkojas uz braukšanu. Brūtes mātei tie uzsauc, lai dara viņiem pilnus vezumus, un mudina brūti, lai jo drīz taisās, aunas un ģērbjas.

Brūte tikko vēl aun kājas. Brūtgāna brālis piesteidzas un iemet zeķē grīviņu. Pēc tam brūtes īstā māsa atpin brūtei matus, tos izsukā un grib patlaban sapīt, te pieskrien brūtgāna jaunais puisis un tos sajauc. Tā divi reizes brūtei matus sajaucis, pēdīgi ļauj vaļu galvu sapīt. Pamazām brūte saģērbjas. Pa tam starpām izmeklē divus līdzgājējus no brūtes puses, vienu vīrieti un vienu sievieti. Tos sauc “vakaraiņus” jeb “vakara vistas”.

Pēdējo maltīti, ko brūtes mājās turēja, sauca “izdevas”.

Beidzot brūte gatava. Brūtes vedējs piebrauc pie istabas durvīm un brūtes īstais brālis ieceļ brūti kamanās, jo pate viņa nedrīkst iekāpt. Tikko brūte iecelta, te zirgs, no vedēja skubināts, ar lēcienu no vietas ārā un no durvīm nost. Bet par gabaliņu brūtes vedējs vēl aptura zirgu, atskatās un vaicā, vai arī citi visi gatavi, ka varētu projām braukt. Te viņam ziņo, ka mantu vedēji vēl neesot iznesuši drēbju tīni iz klēts, lai tādēļ vēl drusciņ uzgaidot.

Izdod pūru. Pa to laiku mantu vedēji, otrais brūtgāna brālis un viens cits viņa radenieks, strīdas klētī ar brūtes vecākiem dēļ pūra. Brūtes tēvs drēbju tīni no vienas vietas apdzinis ar stīpām un prasa no vedējiem par katru stīpu mārku. Vedēji atkal liedzas maksāt tādu dārgu naudu. Bet tiem nelīdz nekāda tiepšanās, tie ātrāki tīni nedabū, kamēr pilnīgi prasīto aizmaksājuši. Nu abi ķeras klāt, nes tīni no klēts ārā un liek mantu vedēju kamanās. Bet tīni nesdami, tie nedrīkst nekur apstāties un atpūsties.

Vedēji aizbrauc. Pa tam arī brūtes kāzenieki vienumēr skubina vedējus uz braukšanu. Vedēji, brūti un viņas pūru dabūjuši, dodas projām, neklausīdamies vairs nebūt uz pakaļā palicēju raudām un gaudām.

Kad vedēji tuvojas brūtgāna mājām, tad aizsedz brūtei acis. Pie durvīm brūtgāna īstais brālis izceļ brūti no kamanām. Pirms iet istabā, vakarainīša dzied, lai vakarainis sit durvīs krustu. Kad vakarainis ar pātagu uz durvīm krustu uzsitis, tad tik visi iet istabā iekšā.

Istabā krāsns priekšā kuras uz mūrīša skalu uguns, blakām stāv galdiņš ar piena cibu un pāri plāceņu, “raušu grozu”; netrūkst arī beņķīša, kur apsēsties. Istabā ienākuse, brūte iet vispirms pie uguns krāsns priekšā, apsilda uz tās rokas, pārlauž vēl kādu skalu un uzmet virsū. Tad apsēžas uz beņķīša. Te viņai nejauši ieliek klēpī bērnu, lai to paauklē, jo tas tagad būšot viņas darbs. Bērniņu atkal atdodama, brūte viņu apdāvina vai nu ar maizes kukulīti, kam apsieta apkārt prievīte, vai ar zeķītēm jeb citu ko. Brūte pate no raušu groza nekā neēd, tikai pārlauž vienu plāceni, ko tāpat atkal noliek. Projām iedama, viņa atstāj uz galdiņa ziedu.

Vakarainis pa to laiku uzkāpis uz krāsns, knābā ar loku kā gailis un vienumēr dzied: Ķikeriki! raibu cimdu, raibu cimdu! Aicina arī vakara vistu pie sevīm. Mājas mātei paliek bail, ka tas ar savu lielu knābi nesamaitā krāsni, tā iet un labina vakaraini no krāsns zemē, tam kārotos cimdus (al.: sieru vai riekstus) dāvādama. Cimdus dabūjis, vakarainis nokāpj no krāsns un pēc maza brītiņa mēs viņu redzam citu kāzenieku vidū staigājam, dziedam un triecam.

Mantas vedējam gadās savas bēdas. Klēts durvis ir par šaurām lai drēbju tīni varētu ievākt klētī. Ilgi nedomājot, tas ņem zāģi un cirvi un pataisa it drīz durvis lielākas. Kad tīne klētī nolikta, brūte iedod tīnes vedējam raibu cimdu pāri.

Pa tam brūtgāna māte jau gādājuse par ēdienu. Galds kūp vien no gaļas kubliņiem un silta medalus. Visi sēžas pie galda. Brūti nosēdina aiz galda kopā ar brūtgānu. Tai vietā, kur brūtei jāsēž, viņas lielmanīša uzsit papriekš krustu.

Pa ēšanas laiku dzied brūtgāna kāzenieki.

Guldīšana. Pēc ēšanas ved jauno pāri uz klēti “guldīt”. Priekš tam jau brūtgāna lielmanis klēts vidū uztaisījis gultu. Pieskrien vēl brūtgāna māte un paliek zem cisām piena zibu, stipri ticēdama, ka tad Laima piešķiršot viņas [? brūtes] govīm daudz piena. Nu nāk brūtes lielmanis (al.: lielmanis un jaunais puisis), sagulda jauniešus un apsedz tos ar villaini. Bet tikko viņiem uzsedz villaini, tie spruk no gultas ārā un iz klēts laukā. Pie klēts durvīm ārpusē stāv trīs spaņņi pilni ar ūdeni. Divus no tiem brūte apgāž, trešajā kopā ar brūtgānu nomazgā muti un arī reizē vienā autiņā noslaukās.

Tā pienāk otrās kāzu dienas vakars (al.: pavakaris).

Panāksnieki. Tikko aust trešā kāzu diena (al.: tūlīt pēc vedēju aizbraukšanas), brūtes kāzenieki ceļas spārnos. Visi vienprātīgi nospriež uzmeklēt aizvesto “māsu”. Izrauga no kāzu ļaudīm īpašus “panāksniekus”. Šie dodas ceļā uz brūtgāna mājām brūtei pakaļ. Brūtgāna kāzenieki viņus aptura pie saviem māju vārtiem un izvaicā, kam ļaužu tie esot, etc., tāpat kā to darīja brūtes kāzenieki ar vedējiem. Panāksnieki mēģina visādi izgrozīties, ka esot tāli ceļotāji u. t. t., esot jau vēlu, tādēļ lūdzot no “tautām” nakts māju. No iesākuma kāzenieki gan negrib “svešiem ļaudīm” ticēt, nedz naktsmāju novēlēt; pēdīgi taču viņus ielaiž. No dziesmām tos nu arī tūlīt pazīst par panāksniekiem. Istabā brūtgāna māte viņus saņem diezgan mīļi un cienīgi, bet citi kāzenieki tos dažādi smādēdami apdzied. Panāksnieki savukārt nepaliek šiem parādā un atkal tautas visādi izsmej gan ar runām, gan dziesmām.

Panāksniekiem istabā ejot, tautas brūti paslēpj aizkrāsnē un brūtgānu aizraida uz klēti. Panāksnieki meklē un atrod brūti un sēdina to līdz ar sevim pie galda. Bet brūte tikām nekā neēd, kamēr nav atvests no klēts brūtgāns; tad abi sāk ēst. Pie galda ēdot mājenieki panāksniekus pacienā ar jo sālītām un piparotām dziesmām.

Mičošana. Brūte pārtrauc dziesmas karu, dziedādama, lai mičojot un negaidot gaiļu laiku. Arī brūtgāna māte nu skubina mičotāju, brūtgāna īsto māsu, vai arī citu kādu priekš tam izredzētu sievieti, lai tā savu darbu pasteidz.

Papriekš aizsēdina brūti un brūtgānu aiz galda. Brūtes īstais brālis uzkāpj otrpus galda uz beņķi un lēkādams un dziedādams noņem ar pātagas kātu brūtei vainagu. Panāksnieku meitas dziedādamas nožēlo vainadziņu. Mičotāja nu nekavējas un uzliek brūtei vainaga vietā mici. Bet te panāksnieki dzied un kliedz, ka nepiederot. Brūte rauj mici no galvas zemē un apskatījusēs, ka tā vis nav viņas īstenā, bet tikai mētājamā mice, sviež to projām. Katrs no kāzu ļaudīm atkal tīko mici saķert. Divi reizes brūte sviež mici zemē, kamēr tai trešo reiz uzliek īsteno mici, ko tā patura galvā. Tūlīt arī pieskrien brūtgāna lielmanis un iesit brūtei pliķi, saukdams: Glabā mici, glabā mici! Glabā vīru, glabā vīru!

Pēc mičošanas uzsedz brūtei un brūtgānam baltu villaini, un jaunais, puisis pār galdu pārsniedzies uzsviež brūtei siena vīšķi virsū. Arī panāksniekus kāzenieki apmētā salmiem, bet ne vis tik viegli kā brūti. Tie sagriež labi prāvas siena grīstes un sāk panāksniekus pērt un no istabas dzīt ārā. Panāksniekiem gribot negribot istaba jāatstāj. Bet ārā bēgdami katrs no tiem paķer savu tiesu no bagātīgi apklātā galda, viens klēpi plāceņu, otrs medus vai piena podu, trešais kannu alus, u. t. t. un iet vai nu uz klēti, vai riju un tur ēd, dzer un līksmo.

Istabā pa tam tura brūtgāna kāzu ļaudis miču maltīti. Brūte ienes no klēts sietu plāceņu un brūtgāns kannu brandvīna. Brūtgāns dod katram kāzeniekam pa biķerim brandvīna un brūte pasniedz par uzkožamo riku plāceņa. Kāzenieki dziedādami uzslavē brūti kā savu jauno saimenieci.

Nu nāk arī panāksnieki un lūdzas, lai tos ielaistu māsiņas apraudzīt. Tagad tos atkal labprāt uzņem istabā un brūtgāna māte tos vēl gardi pamielo.

Ziedošana un veltīšana. Ne ilgi pēc mičošanas brūte rīkojas veltīt (al.: veltīšana notiek priekš mičošanas otrdienas rītā pēc azaida). Brūtgāns atslēdz brūtes pūru, jo cits to nedrīkst darīt. Brūte izņem no pūra zeķes, cimdus, prievītes u. c., un dodas ar šīm mantām, pavadīta tiklab no panāksniekiem, kā arī no brūtgāna kāzu ļaudīm, uz visām jo vairāk ievērojamām vietām. Līdzi nes arī alu, brandvīnu un sieru, jo kur liek ziedu, tur arī uzdzer. Vispirms kūtīm. Še brūte liek ziedu uz govju silēm, uz aizgaldi un sliegsni. Pat cūku kūtei nedrīkst iet garām bez zieda. No kūtīm iet uz riju. Te brūte uzliek vispirms uz rijas sliekšņa petaku, ko brūtgāna lielmanis iesit ar loku dziļi slieksnī iekšā. Bez tam vēl uzliek uz krāsns zeķu un uz katla kāsi raibu cimdu pāri. Ziedo arī piedarbu, aku, dzirnavas. Dzirnavas ziedojot, panāksnieki arī maļ.

Kad beidz ziedot vietas, tad iet istabā, kur brūte veltī brūtgāna kāzeniekus. Pie tiem, kuri veltes dabū, pieder it sevišķi: brūtgāna jaunais puisis un jauna meita (māsa), lielmanis un lielmanīša un citi šādos tādos kāzu amatos stāvošie kāzenieki. Veltes dalīdama brūte arvien mēdz uzslavēt savas dāvanas, jeb īsti sakot, to dara dziedot viņas vietā panāksnieces. Velšu saņēmēji atkal pateicass, nereti veltes smādēdami un brūti piezobodami.

Pēc veltīšanas ēd un paēduši, kāzu ļaudis, vedēji un panāksnieki, atkal krietni viens otru apdziedās.

Tā nu paeiet trešā kāzu diena, t. i. otrdiena.

Panāksnieki taisās uz mājām. Ceturtā kāzu dienā panāksnieki taisās braukt uz mājām. Brūtgāna kāzenieki tos atkal visādi ķibelē un piezobo: bāž tiem slepen kaulus, akmiņus vai citu ko nevērtīgu ķešās un ieceļ lielus akmeņus panāksnieku kamanās, kad šie savus zirgus sajūguši. Abas puses pie tam nebeidz apdziedāties.

Brūtes māte dod panāksniekiem līdz ciema kukuli: priekš brūtes tēva vērša šķiņķi, priekš mātes bļodu gaļas un priekš brāļa, ja kāds mājā palicis, kannu alus.

Sagatavojušies, panāksnieki atvadās no visiem kāzu ļaudīm un iet pēdīgi arī pie brūtes, kas pa šo laiku sēž aiz galda. Bet brūtgāna lielmanīša aizsteidzas priekšā un nepielaiž panāksniekus pie brūtes. Panāksnieki aizbrauc it bēdīgi dziedādami, ka māsiņa jāatstāj svešu ļaužu aizgaldē.

Brūtes vecāku mājās nonākuši, panāksnieki tūlīt prasa ēst, jo tautās tie nenieka neesot dabūjuši baudīt, esot badu miruši. Brūtes māte steigšus klāj galdu un uzliek pa pilnam raušu, piena, medus un alus. Panāksnieki sēžas klāt un ēd, it kā tie tiešām būtu ļoti izsalkuši. Paēduši tikai vēl ņemas stāstīt mājiniekiem, kā tautās gājis. Arī še panāksnieki prot tautu godu visādi aizskart un sevi uzlielīt.

Atvadi. Panāksniekiem aizbraucot palika brūte it bēdīgi sēžot svešu ļaužu aizgaldē un netika no tiem pat ne atvadījusēs. Tā nu pēcāk sarunājas ar brūtgānu un abi nospriež, līdz ar dažiem kāzeniekiem braukt uz brūtes vecāku mājām, lai brūte varētu pieklājīgi atvadīties no tēva un mātes, no brāļiem un māsām un citiem saviem radiem. Tādēļ arī sauc šo braukšanu par atvados iešanu. Atvadniekus saņem brūtes vecāki ļoti priecīgi, bet palaiž jo bēdīgi, jo nu tie redz, ka viņu mīļais lolojums paliek mūžīgi sveša tautieša rokā un varā.

Atkāzas. Kāzas nobeidzas pilnīgi tikai ar atkāzām nākošā svētdienā. Svētdienas rītu jaunais pāris dodas uz baznīcu. Svētdienas vakarā sapulcējas jaunā vīra mājā daži tuvākie radi, starp šiem īpaši ar' jaunās sievas vecāki, un dzīrē tur līdz labai naktij, kamēr šķiras.

Nelūgti viesi. Vecos laikos bija ieradums, ka daži nabaga ļaudis salasījās nelūgti kāzās, tāpat arī citos godos un dzīrās, lai dabūtu labi ēst un dzert, jo nama māte visus bagātīgi pamieloja, kas tik vien ieradās. Tādu nelūgtu viesu, kūjenieku jeb stāvmucnieku, tad arī nevienās kāzās netrūka.

Kāzu lukturis. Senāk bija katrās kāzās īpašs lukturis, kāzu lukturis, ar četrām starām priekš četrām svecēm. Šo lukturi pušķoja brūtes galā brūtes māsa, un brūtgāna galā atkal brūtgāna māsa, vasaru ar ozola zariem, puķēm un citiem pušķiem, ziemu ar eglītēm, krāsotām skaidām u. c.

2) Ērgļu draudzē. No Blau (BB).

Precības.

Precībās gāja allaž jaunā mēnesī (jo vecā mēnesī saderējušies paliekot ātri veci), otrdienās vai ceturtdienās, gluži agri no rīta un bez kādas iepriekšējas paziņošanas. Tādēļ šinīs dienās meitas cēlās jo agri, saģērbās labāki un izmēza istabu un namu, kā arī pagalmu, lai precenieki visu atrastu kārtībā.

Precenieki bija: brūtgāna tēvs, māte, vai tuvākie brūtgāna radi, vīrieši jāšus, sievieši braukšus.

Brūtes mājās nonākuši, precenieki nekad tūlīt taisni nesacīja, kādēļ nākuši, bet iesāka runu pavisam no citas puses, kamēr beidzot griezās uz savu īsto nolūku.

Ja cerējamā brūte atsacījās, precenieki tūdaļ gāja projām, varbūt vēl uz citu vietu precībās, kur zināja pieaugušu vedamu meitu. Ja meita solījās, tad dzēra “precības”. Pirmo glāzi deva brūtei, tad brūtes tēvam, mātei un brāļiem, pēc tam visiem citiem māju ļaudīm. Brūtes māte lēja savu pirmo glāzi griestos, pie kam visi sauca: Ta lai nobirst viņas bēdas un asaras!

Pēc precībām brūtes māte veltī preceniekam cimdus. Ja precībās bija brūtgāna māte, tā dabūja cimdu vietā zeķes; ja nebija, tad priekš viņas iedeva zeķes preceniekam līdz uz mājām. Priekš brūtgāna apsēja lielsaišķus ap precenieka brandvīna pudeli.

Nedēļu priekš kāzām dzēra “derības” jeb “lielo brandvīnu”. Derībās gāja: pats brūtgāns, jaunais puisis (neprecējies brūtgāna brālis, jeb ja tāda nebija, kāds neprecējies tuvs radinieks) un vedējs ar vedējīšu (vai nu brūtgāna brālis ar savu sievu, vai brūtgāna māsa ar savu vīru; ja šo nebija, tad tālāki radinieki). Brūtgāns ar jauno puisi bija jāšus, vedējs ar vedējīšu braukšus.

Precenieki paņēma līdz plāceni un sieru, un brūtes tēvs izdarīja alu. Par viesiem salūdza brūte savus tuvākos radus.

Derībās pārrunāja un tuvākie nosprieda par kāzām, kāzu viesiem u. c.

Preceniekiem mājās ieejot, brūte izbēga no istabas un paslēpās un bija vedējam jāuzmeklē. Kamēr vedējs meklēja brūti, tamēr istabā apklāja galdu un uzlika ēdienu un dzērienu. Atrastā un istabā ievestā brūte sēdās nu kopā ar brūtgānu aiz galda, kur abi rokas sadodamies saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei rokā kādu naudas gabalu kā rokas naudu.

Pēc ēšanas gāja brūte ar savu māti uz klēti un sataisīja veltes, ko vakarā preceniekiem projām braucot izdalīja. Jaunajam puisim, vedējam un vedējīšai deva katram pa cimdu pārim, brūtgānam pirkstaniekus, kreklu ar sakti un kņopēm, jostu, šņurdauku, zeķes, lielsaišķus un kakla lakatu. Turpretī brūtgāns deva brūtei tikai pastalas, kuras tā āva kājās pie laulības iedama. Priekš brūtgāna mātes deva līdz zeķes un kreklu, ap kuru bija aptīta josta; un priekš brūtgāna tēva cimdu pāri. Bez tam vēl deva priekš katra pieauguša vīrieša brūtgāna mājās pa cimdu pārim, priekš katra pieauguša sievieša zeķes, un priekš nepieaugušiem lielsaišķus un prievītes.

Vedēja zirgam iepina lielsaišķus krēpēs.

Brūtgāns iedeva, šķiroties, brūtes tēvam un mātei kādus naudas gabalus.

Kāzas

Kāzas iesākās svētdien un vilkās dažreiz veselu nedēļu un pat ilgāk. Nereti tādēļ darīja kādas 12 mūzas alus un iegādāja vāti brandvīna. Tuvākie brūtgāna radi arī nenāca tukšām rokām uz kāzām, bet ar vedienu, t. i., tie ņēma līdz labi barotu sivēnu, plāceni un mucu alus, par ko tad pēcāk dabūja kreklu, cimdus un zeķes. Bez tam atlīdzināja brūtgāns šādu vedumu atkal atvedēju kāzās vai citos godos.

Brūtes un brūtgāna apģērbs. Laulāties ejot, saģērbās brūtgāns tais drēbēs, kuras tam brūte veltīja lielajās precībās jeb derībās.

Brūtei uz baznīcu taisoties, atnesa brūtes brālis tās drēbes un rotu no klēts istabā. Še papriekš jauna meita sasukāja brūtei galvu. Tad āva brūte, krēslā nosēdusēs, kājas. Iesāka ar labo kāju, un āva vienu pāri nātna zeķu apakšā un divi pāri villana zeķu virsū. Labās kājas nātna zeķē iemeta brūtes brālis sudraba naudas gabalu, ko brūte ārā neņēma. Kad kājas apautas, tad vilka kreklu un atstāja novilkto melno kreklu mātei. Pēc tam vilka trijus brunčus, vienus baltus nātna brunčus apakšā un divus villana virsū. Beidzot sedza vēl trīs villaines, vienu apakšējo nātna un divas virsējās villana. Bet villānes uzsedza papriekš brūtes brālim uz pleciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtes brālim noņēma un brūtei uzmauca. Brūte par šādu pakalpojumu iedeva brūtes brālim cimdu pāri, to uzlikdama tam uz pleca.

Brūtes galvas rota bija vaiņaks. Brūtes vaiņaks izskatījās kā apaļa vācelīte, bija no sarkanas vadmalas un līdz divu plaukstu augsts. Gar augšas un apakšas malu bija nošūts pāris rindu zīļu un gar augšmalu vien vēl divi rindas vizuļu. Priekšā bija uzšūti pēc raksta mazi balti un melni kauliņi, un pakaļā piekniepēja garas bantes jeb lintes. Vaiņaka iekšpusē bija āķi, kurus ieāķēja matos, lai vaiņaks nenokristu. Šāds vaiņaks bija dārgs un ne katra brūte to spēja iemantot. Tāpēc daudzreiz aizņēmās vaiņaku no citām bagātākām meitām, par ko, vaiņaku atdodot, deva aizdevējai pāri zeķu.

Kad brūte apģērbusēs, tad brūtes brālis aizjūdza zirgu, piebrauca pie istabas durvīm, izveda brūti un iecēla to vāģos jeb kamanās, par ko atkal viņam brūte uzlika cimdu pāri uz pleca.

Uz baznīcu brauca katrs, brūtgāns un brūte, savrup no savām mājām. No brūtgāna puses brauca pa priekšu lielais vedējs ar vedējīšu (tie paši, kas jau bija lielajās precībās), pēc šiem jāja brūtgāns jāšus, tad jaunais puisis atkal braukšus, un beidzot citi vedēji no pakaļas. Šo pēdējo bija, cik nu kuru reizu brūte gribēja, lai brūtgāns paziņo, bet allaž pa nepāriem (5, 7, 9). Uz katra vedēja ielūdza brūte pāri panāksnieku.

No brūtes puses brauca uz baznīcu: pa priekšu vakarainis ar vakarainīšu, tad brūtes brālis ar brūti. Pēc tam nāca citi baznīcnāki. Ja nebij vairāk citu braucēju, tad sēdēja pie brūtes arī jaunā meita, kas veda brūtes kroni.

Vakarainis un vakarainīša bija brūtei tuvi radi un īpaši krusttēvs ar krustmāti. Brūtes brālis bija vai nu neprecējies miesīgs brālis, jeb ja tāda nebija, kāds tuvs neprecējies radinieks; viņš bija brūtei tas pats, kas brūtgānam jaunais puisis. Jauna meita bija neprecējusēs jaunākā brūtes māsa, jeb ja brūtei tādas nebija, tuvākā neprecējusēs radiniece.

Pēc laulāšanas ēda baznīcas krogū vai iebraucamā vietā “laulības”. Priekš tam atveda īpaši no brūtgāna mājām lielu grozu plāceņu, pienu, sviestu, gaļu u. c. Laulību atvedēji bija vīrs un sieva. Vakarainīša deva tiem brūtes vietā vīram cimdus, sievai zeķes.

Laulības paēduši, brauca, ja brūtes galā bija kāzas, uz brūtes mājām. Priekšā brauca vedējs ar vedējīšu, tad brūtgāns ar brūti, aiz tiem jāja jāšus jaunais puisis uz brūtgāna zirga, tālāk nāca brūtes brālis ar jauno meitu un citi baznīcnāki.

Brūtes mājās nonākuši, gāja istabā tādā pat kārtībā, kā atbraukuši. Istabas durvīs sita vedējs ar pātagas kātu trīs reizas krustu un sevišķi tā: uz augšu, uz zemi un atkal uz augšu, tad uz labo, uz kreiso un atkal uz labo pusi pātagas kātu vēcinādams. Istabā ienākuši, gāja visi cits pakaļ citam pēc kārtas vedējs, brūtgāns, brūte, vedējīša, tad citi trīsreiz istabas vidū riņķi apkārt, “grieza riņķi” un tad, neapstādamies, aiz galda, kur nosēdās šā: vedējs, vedējīša, brūtgāns, brūte, jaunā meita, jaunais puisis, tad citi. Brūtes brālis, jeb arī brāļi, ja brūtei bija vairāk īsteno brāļu, nosēdās otrpus galda brūtei pretī. Šādā kārtībā sēdēja katru reizi pie galda, kamēr brūti nomičoja. Ēdot, panāksnieces, īpaši jaunā meita, apdziedāja brūtgānu.

Pūra vedēji. Ne ik reiz pūra vedēji brauca līdz uz baznīcu, dažreiz tie atbrauca brūtes mājās tikai vēlāku, kad laulībnieki jau no baznīcas pārbraukuši. Mājinieki tiem aiztaisīja vārtus un tik pēc ilgākas kaulēšanās tos laida pagalmā un istabā iekšā. Pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja gan aiz vārtiem, gan istabā ejot.

Divi panāksnieku puiši ienesa istabā kārti priekš vedēju drēbēm. Vedēji papriekš kārti dažādi izmēģināja, gan lauzdami, gan virsū lēkdami, un ja atrada to diezgan stipru, tad novilka savas liekās drēbes un sakāra tai virsū. Kārti ar drēbēm aiznesa uz klēti. Vedējus pašus sēdināja pie galda, deva tiem ēst un atkal krietni apdziedāja. Dziesmas, kādām apdziedāja brūtes mājās vedējus, dziedāja arī uz panāksniekiem, kad šie nonāca brūtgāna mājās.

Brūtes galā dzēra kāzas divi dienas, t. i. līdz pirmdienas vakaram; to otru kāzu pusi svinēja brūtgāna mājās. Še tikai pirmdien salasījās kāznieki jeb viesi no brūtgāna puses.

Pirmdien ap pusdienu brūtgāns viens pats aizjāja no brūtes mājām uz savējām, lai varētu saņemt panāksniekus, kas pirmdienas vakarā tur nobrauca.

Brūte slēpjas. Pēc brūtgāna aiziešanas klāja galdu. Uzlika arī tukšu sietu, apsegtu ar baltu drānu; šai sietā bija panāksniekiem “jāmet”. Visi pulcējās kopā, tik brūtes trūka. Brūte pa to brīdi aizbēga uz klēti, nostājās klēts dibinā un ietina galvu un ģīmi villanē. Tai blakus nostājās divi sieviešu drēbēs ģērbušies panāksnieku vīrieši, galvu un ģīmi tāpat kā brūte ietinuši villanē. Bez šiem trim cita nevienu nelaida klētī. Ārpusē priekš klēts durvīm stāvēja, viens vienā, otrs otrā pusē, divi brūtes brāļi ar izplestu palagu. Vedējs ar vedējīšu gāja brūti meklēt. Brūtes brāļi tos nelaida klētī, kamēr vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. Mazu naudu nepieņēma, to svieda no palaga ārā. Klētī ienākušiem bija uz laimi jāņem viens no tiem trijiem tur pie sienas stāvošiem. Ja āra villani atsedzot atrada vīrieti, tad panāksnieki izsmiedami apdziedāja vedēju ar vedējīšu par tādu kļūdu, un šiem bija no jauna jāmet palagā nauda, lai tos laistu klētī pēc brūtes. Gadījās, ka arī otru reiz nelaimējās izmest brūti un vēl reiz bija jāmet nauda palagā, pēc brūtes ejot.

Panāksnieki “met”. Atrasto brūti veda uz istabu un sēdināja aiz galda. Nosēdās šādā kārtībā: vedējs, vedējīša, brūte, tad pūra vedēji. Vedējīša un brūte sauca dziedādamas panāksniekus un panāksnīcas pie mešanas. Pirmais meta brūtes tēvs, tad māte, brāļi, māsas un citi panāksnieki. Brūtes māte, vakarainīša un visas citas krustmātes meta villanes. Katrs metējs dabūja savu pilnīgu malku nodzerties. Beidzot saņēma vakarainīša sietu ar visām samestām mantām un ielika to brūtes lādē.

Pēc tam paēda maltīti un sāka taisīties uz projām braukšanu. Vedējīša arī skubinādama uz to skubināja.

Šķir lopus. Pūru izdeva brūtes tēvs ar māti. Brūte pate negāja ne skatīties, tai bija cits svarīgs darbs, tā ģērbās. Visupirms šķīra lopus, govis un aitas, kuras māte bija nodomājuse meitai dot pūrā līdz. Bet ne govis, ne aitas tikām nelaida no kūts laukā, kamēr vedēji par katru neiedeva kādu naudas gabalu. Govīm uzlika naudu katrai uz muguru, par aitām lika naudu uz kūts slieksni. Šo naudu saņēma brūtes māte. Govīm allaž sēja jaunus malgus un uzmauca katrai uz ragiem pāri cimdu. Cimdus noņēma tik brūtgāna mājās. Katru govi veda viens vedējs. Aitas veda vāģos un sasēja tām kājas ar lielsaišķiem, lai tās labi izdodoties. Aitu vezmu pavadīja uz brūtgāna māju viens panāksnieku vīrietis un sievietis. Pa laikam deva arī kādu avenu, vai vērsi brūtei līdzi pūrā, lai tautās dzīvojot tai lopi labi iedodas.

Lopu vedēji, lopenieki, aizgāja paši pirmie no brūtes mājām.

Izdod pūru. Pūra vedēji sajūdza zirgus un prasīja dziedādami, lai pilda viņiem vezumus. Brūtes māte veda tos uz klēti, kur stāvēja brūtes pūrs. Turp aizgāja līdz arī dažas panāksnīcas dziedāšanas dēļ. Brūtes pūru apsedza ar baltu palagu un apjoza ar jostu, un tādā apģērbā to arī veda uz brūtgāna mājām. Bet ne tik drīz vedējiem pūru izdeva, pūrs bij vēl jānopērk. Uz pūra nosēdās brūtes māte un brūtes brālis un tikām nedeva no klēts laukā, kamēr pūra vedējs nolika labu naudu uz pūra vāku. Ja pūrs bija lādē, tad nesa divi cilvēki, ja tīne, viens pats. Pūra nesējiem pūrs no klēts tā jāiznes, ka tie nekur nepiemetas, ne pie stenderēm, nedz sliegšņa, nedz citur kur. Ārpus klēts stāvēja katrā pusē pie durvīm viens brūtes brālis, jeb kāds tuvs radinieks, ar pātagu rokā. Tiklīdz pūra nesējs kaut kur piemetās, drāza tam brūtes brāļi ar pātagām pār muguru, kamēr tas tika no klēts laukā.

Pūrā ielika arī sestdien priekš kāzām trīs kukulīšus maizes, lai būtu jauniem ļaudīm pirmā laikā pēc kāzām ko ēst. Viena cita vedēja vāģos ielika grozu ar guldāmām drānām. Pēc tam nesa citas mantas: krēslu, spaini, ķipi u. c., un izdalīja tās pārējiem vedējiem. Uz grozu un uz katru citu mantas gabalu vedējiem jāliek nauda priekš brūtes mātes.

Brūte ģērbjas. Kamēr brūtes vecāki, īpaši brūtes māte šķīra un izdeva vedējiem meitas pūru, tamēr brūte istabā ģērbās. Tagad jaunais puisis izpildīja visu to, ko agrāk darīja brūtes brālis, kad brūte ģērbās, uz baznīcu braucot. Viņš gāja papriekš uz klēti pēc brūtes drēbēm, tām pašām, kas brūtei bija mugurā, pie laulības ejot. No baznīcas pārbraukuse, brūte allaž šīs drēbes tūdaļ novilka, iesēja palagā un nolika klētī uz savu lādi. Jaunam puišam izdeva drēbes brūtes māte, bet ne par velti, tā dabūja no jaunā puiša kādu naudas gabalu. Istabā atnesis, jaunais puisis ielika drēbes brūtes mātes gultā, pie kuras arī nosēdās uz krēsla brūte. Brūtei ģērbjoties, jaunam puišam visu to laiku jārāda uguns, jo pāriešana no brūtes uz brūtgāna māju notika allaž vēlu vakarā jeb naktī.

Papriekš sukāja jaunā meita brūtei galvu. Brūtes brāļi vairāk reižu sajauca jau sasukāto galvu, lai ilgāki aiziet laiks taisoties. Galvu sukājot panāksnieces dziedāja, brūtei raudot, ļoti sēras dziesmas. Kad galva sapīta un vaiņags uzlikts, tad pienesa kādā traukā alu, kurā brūte nomazgāja muti. Pēc tam sāka ģērbt drēbes. Ģērbās allaž lēni jo lēni, lai vedējiem ilgāki jāgaida. Nelīdzēja arī nenieka, ka jaunais puisis un vedējīša dziedādami skubināja, lai pasteidzas.

Papriekš āva brūtei kājas. Jaunā meita paklāja zemē baltu drānu, kur brūtei kājas uzlikt. Labo kāju āva pirmo un šīs kājas apakšējā nātna zeķē jaunais puisis iemeta kādu sudraba naudas gabalu. Kad kājas apautas, vilka kreklu. Kreklu velkot, panāksnīcas papriekš paslepšu nodzēsa jaunajam puišam uguni, lai gan tas no tām sargājās, un kamēr jaunais puisis atkal uguni iededzināja, krekls jau bija apvilkts. Pēc tam vilka jauna meita brūtei brunčus, joza jostu, un tā pa kārtai, bet ļoti lēni, apģērba visas citas drēbes. Beidzamās bija villanes. Villanes uzsedza jauna meita papriekš jaunajam puišam uz pleciem un tur tās saiedza; tad noņēma un uzmauca sadiegtas brūtei. Adatu ar kuru villaines sadiedza, uzsvieda uz krāsni, jo brūte neņēma līdz uz brūtgāna mājām ne adatas, nedz irbu, nedz naža, – lai nebūtu tautās naidīga dzīve. Pa visu to laiku dziedāja panāksnīcas piederīgas dziesmas.

Pēdējā maltīte un tēriņa maksa. Beidzot viss gatavs, pūrs sakrauts vezmos, brūte saģērbusēs, zirgi iejūgti. Vedēji piebrauca zirgus istabas priekšā un gāja paši līdz ar citiem istabā un sēdās pie galda, noturēt beidzamo maltīti. Vedējīša veda brūti pie rokas aiz galda, tad gāja lielais vedējs, vakarainis, vakarainīša un citi vedēji. Kad visi sasēdušies, brūtes māte uzlika katram vedējam cimdu pāri uz plecu.

Pēc ēšanas nostājās viens brūtes brālis vienā, otris otrā galda galā un nelaida nevienu no aizgalda ārā, kamēr lielais vedējs par visiem aizmaksāja tēriņu. Šoreiz netika vis vaļā ar mazumu, bija jāmaksā krietna summa.

Nu sākās atkal lielu liela dziedāšana, kur apcerēja bijušo un nākamo dzīvi, baudītos un gaidāmos dzīves priekus un bēdas.

Brūte atvadās un aizbrauc. Brūte vēl atvadījās no saviem vecākiem, jo tie nebrauca līdz uz brūtgāna galu; tāpat arī no citiem, kas palika mājā.

Jaunais puisis, kam bija brūte jāved, steidzās ārā un gaidīja, vāģos jeb kamanās kājās stāvēdamas un grožus un pātagu rokā turēdams. Visiem papriekš sēdās vedējs ar vedējīšu savos vāģos un sāka braukt. Brūte piestājās pie jaunā puiša vāģiem, kuros tad brūtes brālis to iecēla. Līdz ko brūte bija vāģos, vajadzēja jaunajam puišam tūdaļ no vietas lēkšus iesākt braukt, citādi tam brūtes brālis drāza ar pātagu pa muguru. Pēc brūtes brauca vakarainis ar vakarainīšu un veda kannu un brūtes vaiņaku. Aiz šiem tad nāca pūra vedēji.

Brūtei, uz brūtgāna mājām braucot, aizsedza acis ar villani, lai gan to allaž veda vēlu vakarā jeb naktī.

Pie visām šīm īpašām darīšanām bija arī savas dziesmas. Sk. dziesmu daļā.

Pāri stundu pēc brūtes aizvešanas sataisījās arī panāksnieki un brauca ļoti lēni, lai labu laiku vēlāk pēc vedējiem nonāktu brūtgāna mājās.

Lopenieki brūtgāna mājās. Lopenieki nonāca pirmie brūtgāna mājās, kur tos saņēma brūtgāns ar savu māti. Brūtgāns bija kūtī iesitis jaunus vadžus, pie šiem nu piesēja atvestās govis. Kad tas padarīts, tad līdznākusē panāksnīca pacienāja katru kāzenieku, kas tur gadījās, ar gabalu siera. Zeķes, kas uzmauktas govīm uz ragiem, un lielsaišķus, ar ko sasietas aitas, noņēma lopiem panāksnīca un atdeva tos pēcāk brūtei. Pēc tam gāja lopenieki istabā. Brūtgāna māte sēdināja viņus tūdaļ aiz galda, lika tiem priekšā siltalu un lielu cibu sviesta, un iedeva katram īpaši priekš sviesta taisītu lāpstiņu.

Priekš visām šīm darīšanām bija, zināms, atkal savas dziesmas, kuras dziedāja gan lopenieki, gan kāzenieki.

Brūte ceļā ziedo. Ceļā uz brūtgāna mājām meta brūte, pār katru upes tiltu braucot, upē kādu naudas gabalu; gar vai caur svešām mājām braucot un uz krustceļiem lielsaišķus.

Vedēji pārbrauc. Pie brūtgāna mājām piebraukuši, vedēji atrada vārtus it cieti aiztaisītus un tiem bija gribot negribot jāapstājas ārpus sētas. Kāzenieki gan iznāca no istabas pie vārtiem pretī, bet tik drīz vēl tos nelaida vis sētā iekšā. Papriekš vedējus, īpaši vedeklu, krietni apdziedāja! Tad piegāja viens no kāzeniekiem pie vakarainīšas, paņēma no tās līdza atvesto kannu, ienesa to istabā un uzlika tai vietā uz galdu, kur brūtgānam ar brūti bij jāsēd. Brūtgāna tēvs pildīja kannu ar alu, paņēma vējlukturi un gāja nu viesiem pretī. Papriekš viņš tiem gāja trīs reizas apkārt, un katru reiz apgājis dzirdīja tos no alus kannas pēc šādas kārtas: vedēju, vedējīšu, jauno puisi, brūti, vakaraini un vakarainīšu. Trešo reizu deva bez šiem arī visiem citiem vedējiem iz kannas nodzerties. Brūte, pēdējo reizu padzērusēs, uzlika vīra tēvam cimdu pāri uz plecu, un šis nu atvēra vārtus un ielaida vedējus pagalmā.

Pūra vedēji brauca taisni pie klēts. Lielais vedējs, jaunais puisis un vakarainis laida papriekš istabai garām, tad lielu riņķi apmetuši brauca pie durvīm. Jaunais puisis apstājās pret pašām durvīm, izlēca no vāģiem un izcēla brūti, par ko brūte tam uzlika cimdu pāri uz plecu un arī cimdu pāri uz viņa zirgu. Vakarainīša nolaida brūtei villanes no pleciem, izpurināja brunčus, papravīja pie apģērba un uzlika tai galvā vaiņaku; bet acis tāpat aiztina ar villani, kā pa ceļu braucot. Vedējs atkal, citiem pa priekšu istabā iedams, sit ar pātagas kātu trīs reizas krustu durvīs, tāpat kā brūtes mājā, kad no baznīcas pārbrauca. Uz istabas sliegsni nometa brūte, pāri kāpdama, prievīti. Tādā kārtībā, kā ienākuši: lielais vedējs, vedējīša, brūte, vakarainis un jaunais puisis, gāja visi rindā trīs reizas riņķi apkārt istabas vidu, “grieza riņķi”, un tad bez apstāšanās aiz galda. Pie galda nosēdas šādā kārtā: vakarainis ar vakarainīšu pašā kaktā, tad lielie vedēji, brūte un citi vedēji. Pie tam dziedāja kāzenieki un arī lielais vedējs.

Māņi. Ja brūte istabā ejot papriekšu meta acis aizkrāsnē, tad allaž nākot miegs; ja uz zemi, drīz jāmirst; ja uz galdu, arvienu griboties ēst; ja uz augšu, uz griestiem, tad esot laimīga dzīve.

Brūtgānu ieved. Brūtgāna paša vēl trūka istabā. Viņš bija aizbēdzis uz klēti, un jau saģērbies laulājamās drēbēs, kad lielais vedējs to tur uzmeklēja. Vedējs nu veda brūtgānu istabā, grieza tāpat kā ar brūti istabas vidū riņķi un nosēdināja to brūtei blakām aiz galda. Līdz ko brūtgāns apsēdas, ielika vedējs brūtei kādu bērnu klēpī, teikdams, lai mācoties tagad bērniņus auklēt. Brītiņu paauklējuse, brūte iedeva bērnam ar jostu pārsietu maizes kukulīti, un palaida tad vaļā. Sākās maltīte.

No klēts nākot, brūtgāns nesa maizes kukulīti padusē un alus kannu rokā. Pirms nu brūtgāns un brūte iesāka ēst, deva vedējs abiem no šīs kannas dzert, apsmērēja tad riku maizes ar sviestu, pārgrieza to uz pusēm un iedeva katram pa pusei.

Visas darīšanas pavadīja ar zināmām dziesmām un pa ēšanas laiku kāzenieki apdziedāja brūti.

Guldīšana. Kamēr ēda, pataisīja kādi kāzenieku vīrieši klētī vietu, kur jauno pāri guldīt. Guldāmās drānas, kā jau minēts, atveda grozā brūtei līdza. Gultu klājot, lika guldāmā vietā vai vēlējamo vāli, vai cirvi un lemesnīcu, kādu nu vēlējās pirmo bērnu, vai meitu, vai dēlu.

Pēc ēšanas gāja vedējs, vedējīša, vakarainis, vakarainīša un jaunais pāris uz klēti un aiztaisīja no iekšpuses durvis, lai neviens cits vairāk netiek iekšā. Tad jauno pāri saguldīja. Vedējs iesvieda minētā gultā papriekš brūtgānu, tad brūti, un uzsita katram pāri reižu ar pātagu, sacīdams: mīļo sievu, mīļo vīru!

Ārpusē stāvošie dziedāja pa tam starpām dažādas, dažreiz ne visai kaunīgas dziesmas. Daži skauģi, kas jaunam pārim vēlēja ļaunu, svieda pār klēti pāri ecēšas, vai loku, lai jaunie ļaudis labi nesader, lai baras un kaujas dzīvodami.

Pēc neilga brītiņa attaisīja klēts durvis un laida arī citus kāzu viesus klētī, kur tiem vakarainīša deva “guldītā” siera, un vedējs alus. Nu izcēlās arī guldītie. Gultā atstāja brūtgāns svārkus, brūte villanes. Bez tam vēl brūte iemeta gultā pāri cimdu un pāri zeķu. Pa tām starpām atnesa māsīca jeb cita kāzu meita trīs spaņņus ar ūdeni un nolika tos rindā ārpusē pie klēts durvīm. No klēts iznākot apgāza ar kāju brūtgāns spaini labā, un brūte kreisā pusē, un abi mazgājās viduvējā spannī. Nomazgājušies abi slaucījās brūtes šņurdaukā, kuru tad līdz ar pāri lielsaišķu atstāja uz spaņņa. Pēc tam gāja visi uz istabu un gaidīja panāksniekus atbraucam.

Brūti, it kā slēpdami, nosēdināja uz krēsla kādā kaktā, aizkrāsnī. Ja panāksnieki atbrauca brūtgāna mājās, kad vēl nebij jaunais pāris saguldīts, jeb no klēts uz istabu atnācis, tad tiem bij pie aiztaisītiem vārtiem jāgaida, kamēr tas viss notika.

Panāksnieki atbrauc. Kāzenieki gāja panāksniekiem pie vārtiem pretim un tos visādi apdziedāja, kamēr beidzot iznāca brūtgāna tēvs ar vējlukturi un alus kannu, tāpat kā vedējiem atbraucot. Trīs reizas ap visu panāksnieku rindu apgājis, viņš deva papriekšu brūtes brālim un jaunai meitai, tad visiem citiem no kannas dzert. Brūtes brālis bij tāpat pirmais no panāksniekiem, kā lielais vedējs no vedējiem. Kāzenieki vēl dziedādami prasīja pēc svešu ļaužu “grāmatas” un kad panāksnieki grāmatu, t. i. plācieni iedeva, tad attaisīja vārtus un ielaida sētā. Panāksnieki gāja dziedādami un pēc māsiņas vaicādami istabā. Brūtes brālis meklēja māsu, kamēr to aizkrāsnē atrada. Citi panāksnieki steidzās pie krāsns bedres un maisīja ar pātagu kātiem pelnus, – lai panāksniekiem pa kāzām neaizsmokot kakli. Kāzenieku puiši turpretim ķēra panāksnīcas un svieda tās uz krāsni.

Brūti atradis, brūtes brālis veda to pie galda. Aiz galda nu sasēdās visi panāksnieki šādā kārtībā: papriekš vakarainis un vakarainīša, tad brūte, jaunā meita un citas panāksnīcas un beidzot pašā galā lopu meita, kas palīdzēja brūtes pūra lopus atvest. Brūtes brāļi nosēdās otrā pusē galdam brūtei pretim. Kad visi panāksnieki ap galdu sasēdušies, ienesa divi kāzenieku puiši garu kārti priekš panāksnieku liekām drēbēm, tāpat kā brūtes mājā to darīja priekš vedējiem. Kārti, ar drēbēm piekārtu, aiznesa uz klēti paglabāt.

Eglīte. Pirms panāksnieki iesāka ēst, vaicāja kāzenieki dziedādami pēc “eglītes”. Šādas eglītes taisīja no egļu vai priežu virsūtnītēm, no tāda posma, kam daudz zaru uz visām pusēm. Zarus glīti nomizoja, pielieca galus pie vidējā koka un tur piesēja. Tad viņus apvija spalvām un visādiem ziediem, un pie vidus koka piesēja pulkstenīšus. Eglītes bija katrās kāzās trim sieviešiem: brūtei, jaunajai meitai un vēl vienai panāksnīcai. Brūtes eglīti atveda jaunā meita uz brūtgāna mājām. Līdz tam eglītes glabāja slepen apakš segas. Nu rāva šīs trīs savas eglītes no segas ārā, sita ar tām uz galda un dziedāja. Ar eglītēm rīkojās tik pirmajā vakarā, kad pie galda nosēdās; pēc tam viņas nolika un paglabāja uz citām kāzām.

Panāksnīcas dej. Kamēr panāksnieki ēda, kāzenieki tos apdziedāja. Pēc ēšanas dziedāja arī panāksnieki. Tad gāja brūte ar visām panāksnīcām, pazarēm, diet. Tās nostājās riņķī, saķērās roku rokā un dziedādamas grozījās uz vienu un otru pusi. Diet gāja tik pirmā vakarā. Izdejušās un izdziedājušas tās gāja līdz ar panāksnieku vīriešiem atkal pie galda. Nosēdās visi tādā pat kārtībā, kā priekšējā reizā. Kāzenieki tos apdziedāja un panāksnieki tiem tāpat dziedādami atbildēja, gan ēdot, gan pēc ēšanas.

Kā pavada nakti. Abas puses, kāzenieki un panāksnieki, papilnam izdziedājušās, meta mieru un gāja gulēt. Bet panāksnieku vīrieši gulēt negāja, tie sēdēja visu augošu nakti pie sava galda, to vaktēdami, lai kāzenieki viņiem galdu “nenozog”, t. i. nenoliek kur citur, jo tad tas bij panāksniekiem rītā jāizpirk.

Rīts un priekšpusdiena. Brūte, rītā piecēlusēs un no klēts istabā ieiedama, uzmeta lielsaišķus uz slotu priekš istabas slaucītājas. Kad visi istabā sapulcējušies, tad svainis, brūtgāns, veda svaines, sievas māsas, pēc kārtas “dancot”, t. i., rokās saķērušies tie pastaigājās šurpu turpu pa istabu. Svaines tam par šo laipnību deva katra pa cimdu pārim.

Pēc tam sēdās pie brokasta, papriekš panāksnieki tādā pat kārtībā kā vakardien, pēc viņiem kāzenieki. Kamēr vieni ēda, tamēr otri tos mēdza apdziedāt. Pēc brokasta jo daudz dziedāja panāksnīcas ar brūti, bet pa starpām arī kāzenieki neklusēja.

Mičošana. Pusdiena bija mičojamā maltīte. Uz to jau iepriekš brūte ar panāksnīcām īpaši sataisījās. Papriekš sasukāja jaunā meita brūtei galvu. Tad gāja brūte ar visām panāksnīcām uz klēti ģērbties. Brūte saģērbās atkal laulājamā rotā, un citas arī apvilka savas labākās drēbes. Beidzot uzlika vaiņakus galvā un nāca garā rindā uz istabu: papriekš vakarainis, tad vakarainīša, brūtes brālis, brūte, jaunā meita un citas panāksnīcas. Gāja lēniem soļiem uz priekšu, divi reizas ceļā vēl laiciņu apstādamies. Pie istabas durvīm visi apstājās trešo reizu un brūtes brālis sita ar pātagas kātu pie stenderes, “vilka trešo reiz zobenu”, kamēr gāja iekšā. Istabā dziedāja panāksnīcas, brūti apstājušas, dažādas raudu dziesmas.

Kamēr panāksnīcas tā dziedāja, uzlika uz galda maltīti un visi panāksnieki sēdās klāt zināmā kārtībā: vakarainis, vakarainīša, brūte, jaunā meita un citas panāksnīcas vienā pusē, brūtes brāļi un panāksnieku vīrieši otrā pusē galda. Īstenais brālis sēdēja brūtei tiešām pretim. Pie galda aiztina vakarainīša ar villaini brūtei acis, tāpat kā pa ceļu braucot, un uzlika tai galvā, virs villanes, vaiņaku.

Pa tām starpām arī brūtgāns saģērbās laulājamās drēbēs un vedējs to ieveda istabā un nosēdināja brūtei blakām labajā pusē. Arī šoreiz bija brūtgānam maizes kukulītis padusē un alus kanna, ar šņurdauku apsieta, rokā; šos viņš nolika sev priekšā uz galdu. Brūtgānu istabā vedot, gāja vedējam līdzi arī vedējīša ar mici. Vedējs ar vedējīšu nosēdās pie galda starp brūtgānu un vakaraiņiem.

Pie visām šīm darīšanām dziedāja gan panāksnīcas, gan kāzenieki piederīgas dziesmas. Sk. dziesmu daļā.

Bija laiks noņemt brūtei vaiņaku. Brūtes brālis līdz ar citiem panāksnieku vīriešiem sacēlās kājās, sakāpa uz beņķi, kur priekš tam sēdēja, un uz tā dancodami jeb dimžādami dziedāja. Brūtes brālis, kam vaiņaks māsai jānoņem, pārsniedzās pār galdu un aizkāra brūtes vaiņaku ar pātagas kātu, bet atrāva to vēl atpakaļ. Otru reiz sniegdamies, tas vaiņaku jau nošķieba uz vienu pusi. Trešo reiz brūtes brālis noņēma ar pātagas kātu brūtei vaiņaku un uzlika to ar to pašu savu ieroci, vaiņaku rokā neņemdams, jaunākajai brūtes māsai galvā.

Nu piecēlās vedējīša un uzlika brūtei galvā kaut kādu neīstenu mici. Brūte to norāva un aizsvieda projām. Ir otru reiz uzliktu neīsto mici brūte nosvieda zemē. Trešo reiz lika vedējīša brūtei galvā īsteno mici un uz mices vēl cepuri, kuras vairs nesvieda projām. Cepure šūta no melnas vadmalas ar zaļu līdzenu dibenu, kā vācelīte, vai arī no citādas krāsas vadmalas ar apaļu dibenu un zvēra ādu nošūtu apakšmalu. Brūti nomičojuse, vedējīša iesita papriekš brūtei, tad brūtgānam, katram trīs pliķus par vaigiem; tāpat darīja arī vedējs. Brūte uzlika vedējam pāri cimdu, un vedējīšai pāri zeķu uz plecu. Visi atkal sasēdās un sāka ēst.

Pēc maltītes gāja vedējs, vedējīša, brūtgāns, brūte un panāksnīcas uz klēti, kur nu arī panāksnīcas nolika savus vainagus un savas villanes. Priekš mičošanas staigāja panāksnieku meitas, tāpat kā brūte, vienumēr villanēm segušās un vaiņakiem galvā; pēc mičošanas neviena vairs nesedza villani un nelika vaiņaku galvā.

Uz istabu atpakaļ atnākušas, panāksnīcas vēl izdziedāja daudz un dažādas vaiņaka dziesmas.

Veltīšana. Izdziedājušās, gāja panāksnīcas, brūte un vakarainīša uz klēti pēc veltēm. Tām piebiedrojās klāt arī panāksnieku vīrieši un daži kāzenieki. Bet brūtes brālis uzsēdās uz velšu pūru un neļāva to tikām slēgt vaļā, kamēr atsauca no istabas brūtgānu, kas pūru aizmaksāja, uzsviezdams naudu ar visu maku uz lādi. Nu atslēdza brūtes brālis pūru un brūte ņēma no tā veltes un deva katram panāksniekam kādu gabalu, lai nes uz istabu. Brūtes brālis pats nesa sagšu priekš vīra mātes un citi panāksnieku vīrieši villanes priekš māsīcām jeb vīra māsām. Bez tam vēl nesa vīrieši velšu kreklus, katru apsietu ar lielsaišķiem, un sievieši dažādus adīkļus. No klēts līdz istabai gāja klusām, bet istabā ienākuši, sauca dziedādami tautas kopā, jo nu māsiņa dalīšot pūru. Velšu neseji nostājās istabas vidū.

Pirmo uzmeklēja un ieveda istabā vīra māti; tai vedekla sedza sagšu, vai arī divi villanes. Tad veltīja vīra tēvu; tam deva kreklu, cimdus un lielsaišķus. Pēc tam pieveda pēc kārtas māsīcas, un mārša, brāļa sieva, uzsedza katrai villani. Citiem izdalīja kreklus: brūtgāna brāļiem pa kreklam, vedējīšai divi kreklus, vai arī tai vietā villani, vedējam un citiem, kas pa kāzām viesus apdienēja, vai kādu kāzu amatu izpildīja, kā: alus puisim, rīka meitai u. c. atkal pa kreklam. Pie veltīšanas dziedāja gan panāksnieki, veltes slavēdami, gan kāzenieki, meltes paļādami. Katris, kuru brūte noveltīja, dziedāja savu pateicības dziesmiņu. Beidzot vēl panāksnieki un brūtes brālis uzslavēja māsiņu, kas nav slinkojuse, bet bagātu pūru darījuse.

Mētā malas (ziedo). Kad visi veltījamie apdāvināti, vedekla gāja “mētāt malas”. Vīra māte, pa priekšu iedama, vadīja to uz visām tām vietām, kur bija jāmet, un māsīca, brūtei no pakaļas iedama, atkal salasīja izmētātos gabalus. Aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nomestā gabala brūtei nodzerties. Panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mētājamās lietas.

Vispirms veda brūti uz govu kūti. Pie kūts durvīm tā nometa zeķes, un kūtī iegājuse, uzlika brūtgāna govīm katrai pāri zeķu. Aitu kūtī arī nometa pie durvīm zeķes, un katrai brūtgāna aitai uzlika lielsaišķus. Zirgu stallī vīra tēvs parādīja brūtgāna zirgus, un katram no tiem uzlika brūte pāri raibu cimdu. Tos paņēma vīra tēvs. Pie cūku kūts durvīm arī nometa raibus cimdus. Kūtīs veltījuši, gāja uz riju. Uz piedarba sliegsni meta lielsaišķus, piedarbā (klonā) un uz rijas krāsni raibus cimdus. No rijas gāja uz namu. Še pavārīša papriekš negribēja laist iekšā un lēja ar ūdeni. Namā ietikuši, panāksnieki aplēja uguni un brūte uzlika uz pagalēm lielsaišķus, uz kāsi zeķes priekš pavārīšas. Pie pirts meta lielsaišķus, uz velētavu šņurdauku, avotā (akā) kādu naudas gabalu un maltuvē (pie istabas) uz dzirnūm šņurdauku. Panāksnieku vīrieši, līdza iedami, taisīja visādu lērumu, izjauca dažreiz pirts krāsni, jauca akā ūdeni, mala uz dzirnūmm u. t. t.

Beidzot gāja visi atpakaļ uz istabu. Še brūte uzmeta uz lukturi lielsaišķus, uz krāsni zeķes. Ja bija pusšelnieku starpā, tad arī otrā istabā meta uz krāsni zeķes. Istabā pabeidza veltīšanu ar dziesmām. Izdziedājušies gāja pie galda ēst.

Atveltes. Pēc ēšanas sākās atveltes, t. i., tagad kāzeniekiem bija “jāmet”, tāpat kā brūtes mājā panāksniekiem. Vakarainīša uzlika uz galdu ar baltu drānu apklātu sietu, kurā bija jāmet. Pie galda palika sēdot tik vakarainis, vakarainīša, brūte un jaunā meita; citi visi uzcēlās. Panāksnieki nu dziedādami aicināja kāzeniekus pie mešanas. Kad atveltes beidzās, saņēma brūte samesto naudu un aiznesa uz klēti, kur to brūtes brālis izskaitīja.

Pēc tam gāja atkal tādā pašā kārtībā kā arvienu pie galda ēst. Paēduši sāka panāksnieki taisīties uz braukšanu atpakaļ uz brūtes vecāku mājām. Tik tad palika panāksnieki divi naktis brūtgāna mājās, ja vedēji brūtes mājās gulēja pa nakti.

Vērpšana. Panāksnieku meitas vēl sakāpa aiz galda uz sola, piesprauda pie sienas linu vai pakulu kodaļas un sāka ar vārpstām vērpt un dziedāt. Vērpdamas, viņas likās snaužot, un kāzenieku puiši tām aizdedzināja kodeļas. Meitas kodaļas nodzēsa un aplēja ar alu, lai tās vairs tik lēti nevarētu aizdedzināt, tad vērpa tālāk, dziedāja un snauda.

Pēdējā maltīte. Panāksnieku vīrieši sajūdza zirgus, piebrauca pie istabas un gāja paši, saģērbušies, pie galda, ēst pēdējo maltīti, kāpostus. Arī brūte saģērbās, it kā gribētu braukt līdza, un nosēdās līdz ar citiem savā vietā aiz galda.

Kamēr panāksnieki ēda, kāzenieki tiem piekrāva vāģus akmeņiem, nojūdza zirgus, etc.; citi uzkūra tālāk uz panāksnieku ceļa lielu uguni. Tā visādi mēdza panāksniekus ķibelēt.

Kad panāksnieki cēlās no galda, pasteidzās jaunais puisis no viena un kāds otrs kāzenieku vīrietis no otra gala aiz galda, nosēdās brūtei katrā pusē un nelaida to no turienes ārā. Panāksnieki dziedāja, ar dūrēm galdu dauzīdami, un kāzenieki tiem dziedādami atbildēja. Projām iedami, panāksnieki ķer brūtgāna māsas un solas mest līdza “māsiņas” vietā.

“Kukulim"” priekš brūtes tēva un mātes deva panāksniekiem līdza plāceni, gaļu un alu.

Brūte, sēri dziedādama, izvada “bāleliņus"” aizbraucot.

Panāksnieki pārbrauc. Brūtes vecāku mājās pārbraukuši, panāksnieki sūdzas, ka tautas tos slikti uzņēmuši, ka tie tur badu miruši, u. t. t. Mājas māte tiem steigšus klāj galdu, un tie ēd, kā jau izsalkušie.

Pēc tam vēl vairāk dienu dzēra kāzas, panāksnieki brūtes vecāku mājās un kāzenieki brūtgāna mājās, bet ievērojams nekas vairs nenotika.

Gatarta muižā, Dzērbenes draudzē. No Upīša. (BB.).

Sievas zagšana.

Senos laikos, kad vecāki gribējuši dēlu apprecināt, tad neprasījuši daudz pēc dēla gribas un patikšanas. Kur zinājuši kādu meitu, to nozaguši un dēlam par sievu pārvēduši. No laulības arī nekā nezinājuši, nodzēruši paši ar radiem un draugiem kāzas, izpildīdami pie tam vecu laiku ierašas, un jaunie nu bijuši vīrs un sieva.

Precības.

Senāk ne brūtgāns sev lūkoja brūti pēc savas patikšanas, bet vecāki vien nosprieda, ka dēlam jāprecas, un kāda meita tam jāņem. Pie tam vairāk skatījās uz brūtes bagātu pūru, un ka tā no labas ģimenes. Arī abēju vecāku draudzība bija no svara. Ne reti arī radi un pazīstami jaunos ļaudis sateica un saprecināja, bez kā tie paši iepriekš būtu redzējušies un pazinušies. Gadījās pat, ka tie pirmo reizi satikās tikai laulības pātaros braukdami norunātā krogū, vai paša mācītāja muižā.

Pirmos preceniekos jeb derībās mēdza braukt brūtgāna tēvs un māte, ja to nebija, kādi tuvākie radi. Brauca allaž, ceturtdienā. Citās dienās precot, bērni neizdodoties, vai arī vilki bērnus kožot. Brūtes mājā iegājuši, tie prasīja “ganiņa”, jo cūkas izēdušas siena kaudzi, aitas norakušas rudzus, teļi izurkņājuši ežmalas un tā padarījuši lielu skādi. Pats gans esot izbēdzis; līdz šai vietai viņi sadzinuši pēdas un lūdzot mājas tēvu un mājas māti, lai izrādot savus ļaudis, ka viņi savu ganu varētu starp tiem uzzīmēt un atdabūt. Nu veda tiem priekšā kādas vecenes, tās ganos labi derot. Bet precinieki tās smādēja par vecām un nesmukām, un prasīja, lai rādot jaunākas. Tad veda jaunavas ar aizsietām acīm, lai grūtāki būtu pazīt brūti. Precenieki, izredzēto brūti uzzīmējuši, saņēma to ar lielām gavilēm un deva lielus līkopus, kā savu pazudušo atraduši.

Pēc tam brūtes vecāki preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie rokas.

To sestdienu pēc precībām brauca brūtgāns un brūte laulības “pātaros” pie mācītāja.

Otros preceniekos jeb pūra vedējos brauca to sestdienu priekš laulāšanas. Šoreiz arī pats brūtgāns bija līdza.

Preceniekus saredzējuši, mājenieki uzvilka sarkanu naidus karogu, aiztaisīja vārtus un nelaida preceniekus bez ķildas iebraukt sētā. Dažādi saģērbušies vīri aizsargāja vārtus, prasīja vedējiem, kas tie par ļaudīm, kurp braukdami un vai tiem arī esot pase, jo bez pases svešeniekiem šai viesnīcā neesot brīv iebraukt. Vedēji rādīja par pasi kaut kādu papīra gabalu. Vārtu sargi, papīrī lūkodami, atbildēja, ka pasē noteikts pavisam cits ceļš, cita vieta, ka tiem jābrauc gluži uz otru pusi. Jocīgā ķildus bija bez gala, kamēr taču beidzot salīga mieru pie vedēju pudeles un ielaida vedējus sētā, kur tie piesēja savus zirgus. Bet pirms vedējus laida istabā vai rijā (senatnē istabu nebija un ļaudis dzīvoja rijās), tiem vēl lika nomazgāt muti, jo esot noputējuši, tālu ceļu braucot. Priekš mazgāšanās atnesa istabas priekšā spaini ūdeņa un lielu ziepju gabalu. Bez tam vēl svilināja ciemiņus ar salmiem, lai noejot svešā smaka.

Vedēji tāpat atkal prasīja vai nu ganiņa, vai kalpones, vai saimnieces, kādi katru reiz bija apstākļi, un mājenieki tiem papriekš rādīja visādi izpušķotas vecenes. Beidzot, kad joku bija diezgan dzīts, veda īsto brūti, nodzēra līkopus un sēdās pie maltītes. Pie galda jauno pāri sēdināja blakus. Pirmo maltīti paēduši, mēdza visādi izjokoties, iedzert alutiņu un cits citu pārspēt valodās.

Otro maltīti sauca “pūra maltīti”. To ēda visai gauži, lai jauniem esot ilgs mūžs. Tagad vēl sakāms vārds pazīstams: Tad nu ēd, kā pūra maltīti!

Pie maltītes mājenieki apdziedāja vedējus un visvairāk pašu brūtgānu.

Pa to laiku meitas appušķoja vedēju zirgus, cepures, pīpes, pātagas, un vedējām uzsedza bantes virs labās auss. Vedēji atkal ievilka valodu, ka tukšā jau nebraukšot, gribot aizvest ganiņu ar visu mantu, lai tād’’el tiem kraujot vezumus. Mājas ļaudis arī piekrāva vezumus visādām nederīgām lietām, kā: malku, akmiņiem, vecām mīstīklām un baļļām u. c. Nu sacēlās joku strīdus bez gala, kamēr beidzot rādīja vedējiem skapjus un tīņus, lai pērkot, ja gribot citādas mantas. Vedēji lūkoja uzminēt brūtes pūru un tad kaulējās to nopirkt. Ja naudas bija mazāk, ne kā prasīja, tad deva parādu zīmes, t. i. šņabi. Beidzot pūrs bij nopirkts un ielikts vezumā, un brūte veltīja vedējus ar cimdiem.

Pūra atslēgu, ja pūrs bija aizslēdzams, brūte iedeva brūtgānam, lai tas varētu dabūt no brūtes viņam apgādātās drēbes, ko svētdienas rītā apģērbties. Brūtei vajadzēja priekš brūtgāna apgādāt īpaši kreklu, biksas, cimdus un kaklautu.

Vedēji aizbrauca, gan paši dziedādami, gan no māju ļaudīm apdziedāti.

Kāzas.

Svētdienas rītu vecākais brūtes brālis, ko kāzās sauca par “īsto brāli”, apģērbās savās goda drēbes, apjoza baltu dvieli ap viduci, apsēja sarkanu banti ap pleciem un ap cepuri, pie kuras piesprauda vēl dažādas lentes, un uz baznīcu braucot jāja ar appušķotu zirgu visai rindai pa priekšu kā ceļa vadons.

Brūtgāns un brūte paši neģērbās laulības drēbēs, tos ģērba viņu brāļi un māsas, kam par šo apkalpošanu deva cimdus. Ja paši ģērbjoties, tad dzīvē Laimiņa nepalīdzot un nākamībā ceļoties dažādas slimības.

Kāzu dienas rītā ne brūte, nedz brūtgāns nedeva nevienam, sveicinot, roku, bijās, ka kāds varētu to ļaunumu padarīt, lai nedzīvojot pēcāk mīļi kopā. Salaulāti, jaunie arī cieti turējās rokās kopā, lai kāds neizietu viņu vidū cauri, jo tad mūžā arī naidīgi sadzīvojot.

Pie laulības jaunaji lūkoja viens otram uzmīt uz kāju. Kurš pirmais uzminot, tas dzīvē paturot virsroku par otru.

No baznīcas brauca uz brūtgāna mājām; bet panāksnieki palika drusku iepakaļ vedējiem.

Brūtgāna mājās tagad kāzenieki nelaida brūtes radus, “panāksniekus” bez ķibelēšanas iekšā, prasīja tiem pasi un dzina dažādus jokus. Kad nu visi bija sabraukuši sētā, tad izšāva plinti, lai aizšaunot ļaunumu uz pašu elli, ka tas neblandoties apkārt pa kājām.

Kāzās bija allaž divas, tā sakot, pretenieku puses, kāzenieki un panāksnieki, kas lūkoja viens otru pārspēt dziesmās un valodās. Priekš tam vispirms vajadzēja laba skaidra balsa. Lai panāksnieki aizsmaktu, kāzenieki dažreiz pabēra pasliegsnī pelnus. Bet panāksnieki bija uzmanīgi un viens no viņiem izskrēja ķēķī un izspārdīja ar kāju pavardu (uguns kuru), caur ko atspēkoja kāzenieku nodomu.

Istabā vai rijā iegājuši, kāzu viesi apstājās pie galda, un mājas tēvs nodziedāja kādu garīgu pantiņu jaunajiem par svētību. Tad sēdās ēst. Papriekšu deva joku maltīti: uzlika jēlu gaļu, teļa galvu, plikus kaulus, zaļus kāpostus un rāciņus, rāciņu lakstus, zaļas sēnes, miltus, sāli, akmeņus maizes vietā, ūdeni par brandvīnu. Naži un dakšiņas bija no skaliem taisīti. Kad panāksnieki, mēģinādami, šos ēdamus rīkus aplauza un nosmādēja par nestipriem, tad atnesa tiem sekumus.

Tā izjokojušies un iztriekušies, deva īsto maltīti. Pie tās arī netrūka visādu joku. Kāzenieki un panāksnieki lūkoja valodās viens otru aizrunāt un pārspēt un dziesmām apdziedāt. Panāksnieki un īstais brālis kliedza alus, brandvīna un gaļas. Īstais brālis bez tam prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes), vienkāju gaļas (sēnes), simtgovu piena (medus), stīvēta, driķēta, divreiz vārīta (siera), knikša gaļas (kaņepes), rudzalus (brandvīna), zosalus (ūdens), u. c.

Kāzās bija visādi sulaiņi, kā: suņu gans, kas ar milnu trenkāja suņus no istabas laukā; pucmeistars ar sasietu skuju kušķi, ko vīriem bārdas izpucēt; rīka meita, kas traukus nēsāja; alu nesa šļūteris ar zarakannu, t. i., spaini ar vāku, kam sānos viens galds ar cauru zaru, pa kuru izlēja alu mazākos dzeramos trauciņos. Gaļas vārītāja bija kāda vecene. Gaļas podu izvārījuse tā allaž papriekš atdeva savu tiesu kāšam un ugunij.

Gaļu lika uz galda kubliņos, pienu cibiņās, jo no bļodām toreiz nebija ne ziņas. Alu dzēra no kannām, koka stopiem vai ķipīšiem.

Mičošana. Pēc maltītes veda brūti uz klēti, vai kādā kambarī “cepurot jeb mičot”. Pie mičošanas bija klāt tikai brūtes un brūtgāna tuvākie radi. Vīra māte noņēma vedeklai kroni, uzlika vīriešu cepuri (gardibeni) un iesita pa vaigiem, sacīdama: Valkā cepuri, glabā vīru! Apcepuroto brūti veda istabā un kāzenieces to pavadīja dziedādamas.

Guldīšana. Pirmā kāzu vakarā brūtes un brūtgāna vecāki un tuvākie radi veda jauno pāri guldīt. Guļas vieta bija taisīta klētī vai īpašā kambarī. Brūtgāns iegūlās papriekšu. Pēc tam iecēla arī brūti gultā un iesita katram trīsreiz, lai mīļi guļot. Saguldījuši, uzdzēra jaunajiem laimes.

Ēka, kur jaunais pāris pirmo nakti gulēja, bija jāapvaktē no skauģiem, jo ja kāds pārsvieda pār ēkas jumtu ecēšas galdu, vai susekli, tad vīrs ar sievu visu mūžu plēšoties un dzīvojot nesaderīgi.

Kāzas dzēra trīs dienas. Trešā dienā panāksnieki mērīja jaunajai sievai zemi priekš celiņiem un dārza, un cirta līdumu, lai māsai tiekot drīzāk jaunā maizē un nemirstot tautiņās badu.

Līdumu nolīduši, dzenāja divas eglītes, “dzenolas”, vienu panāksnieki, otru kāzenieki, un steidzās tad viens pa otru drīzāk tikt mājās: uzvarētāju pusē būšot lielāka centība un gods. No tām, kura eglīte kalstot, varēja zināt, kurš no jaunā pāra papriekšu miršot.

Veltīšana un ziedošana. Kad kāzas gāja uz beigām, tad brūte veltīja brūtgāna tuvākos radus. Ja vedekla bija precēta par saimnieci, tad arī ziedoja visas vietas, kur tik vien iekšā ejams, lai jaunā dzīvē vis laimīgi izdodas. Brūte gāja ar mantu klēpi, ziedus likdama, un citas sievietes to dziedādamas pavadīja un ziedus salasīja.

Šķiroties kāzu ļaudis dziedāja visādas šķiršanās dziesmas.

Mēdzulē, Liezeres draudzē. No Mākoņa (Kazaku Friča). (SK.).

Precības.

Vasarā muižas darbos, vai citur kur satikdamies ar tautu meitām, jauneklis sev izraudzījās no viņām līgaviņu, pie tam sevišķi lūkodams uz čaklumu un krietnumu darbā un gaitā. To pašu darīja jaunava, lūkodamās pēc krietna tautu dēla. Abi bij viens otru atradušies un savā starpā izspriedušies; taču meita vēl pilnīgi neapsolījās, pirms nebij atļauja dabūta no abēju vecākiem. Dēls atklāja savu nodomu precēties saviem vecākiem un minēja arī vārdā savu vasaras lūkojumu. Ja vecākiem dēla izredzētā bija pa prātam, tad rudenim atnākot, tēvs vai māte aizstaigāja ar labu šņaba pudeli pie nolūkotās līgaviņas vecākiem, lai izzinātu viņu prātu šinī lietā. Ja šie bija ar mieru pieņemt preceniekus, tad kādas dienas vēlāk brūtgāna precēta māsa, vai kāda tuvāka radeniece, ar citiem “līdzniekiem”, nobrauca pie brūtes precībās. Uz precībām braucot, ņēma līdz pēc iespējas labu “kukuli”: plāceņus, saldskābmaizi, sieru un pāra pudeles laba šņaba. Pēc pirmās mielošanās vaicāja preceniekus, no kurienes nākdami, kurp iedami, ko meklēdami. Precenieki teicās no kāda sveša novada esot, izbēgušu ganu, vai citu kādu cilvēku meklējot. Pakaļ dzīdamies esot pēdas sadzinuši šai ciemā un prasot tagad savu zudušo atpakaļ. Gan brūtes māte liedzās, ka bēgle pie viņas atrastos, bet precenieki prasa, lai vedot viņiem priekšā visas ciema zeltenītes, ka varētu savu zudušo uzzīmēt. Preceniekiem veda priekšā vien' pakaļ otrai citas meitas, kuras tie nevien noraidīja, bet turklāt vēl labi piesoboja. Beidzot ieveda īsto meklēto, kuru precenieki ar prieku atzina par savu.

Pēc otrās maltītes līgaviņa apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem. Arī brūtgāna tēvam un mātei sūtīja tādas pašas veltes. Pēdīgi brūte ar savām draudzenēm appušķoja, preceniekiem neredzot, to cepures un pajūgus.

Pēc precībām jaunajie, katrs pavadīts no tēva, vai mātes, brauca pie vietējā mācītāja “pātaros”. Priekš mācītāja ņemta līdzi labu “kukuli”: gaļu, olas, cāļus, cimdus, zeķes, u. c. Mācītājs jauno pāri pierakstīja un tad nākošās trīs svētdienas uzsauca baznīcā.

Gadījās arī, ka abēju vecāki savā starpā nosprieda par savu bērnu precību, bez ka pēdējie no tam ko zināja. Tad precenieki meitai uznāca nejauši. Dažreiz brūtgāns un brūte tik tad pirmo reizi saredzējās, kad bija jāiet pie mācītāja pātaros.

Pēc precībām naigi gatavojās uz kāzām. Brūtgāns pagatavoja iesalu, brūvēja alu, uzbaroja kaujamos lopus un iegādājās papilnam brandvīna, kas tos laikos bija ļoti lēts, divpadsmit stopu par vienu rubli. Bez tam brūtgānam bija jāgādā par brūtes rotu un laulājamiem gredzeniem. Brūte turpretī sagādāja brūtgānam laulājamos svārkus, un steidzīgi strādāja pie pūra papildīšanas, priekš kā tai tagad atļāva vairāk vaļas, atsvabinot to no citiem māju darbiem.

Sestdienā priekš kāzām brauca “īstos preceniekos” jeb “vedējos”. Par vedējiem brūtgāns izvēlējās kādu tuvāku radinieku pāri un sev par “brūtgāna brāli” savu īsto brāli, jeb ja brāļa nebija, kādu citu jaunu puisi. Vēl kādi citi tuvāki radi, sevišķi puiši, brauca līdz vedējos. Arī šoreiz ņēma līdzi “kukuli”: plāceņus, sviestu un brandavīnu.

Pie brūtes mājām piebraucot, tos sagaidīja brūtes tēvs un citi ielūgti brūtes radi. Šie aizvēra vārtus, jeb aizlaida ceļam pāri kārti un nelaida tik drīz braucējus sētā iekšā, bet vaicāja, kas tie par ļaudīm, uz kurieni braucot, kāda tiem esot grāmata u. t. t. Precenieki (vedēji) atbildēja, esot ceļinieki no A. muižas un braucot uz B. muižu, un rādīja kādu aprakstītu papīri par savu pasi. Kad pēc gariem strīdiem precenieki beidzot pacienāja mājeniekus ar kukuļiem un brandavīnu, tad tos ielaida sētā un veda istabā.

Brūtes priekšā stādīšana norisinājās šādā kārtā, kā pirmos preceniekos. Pēc pēdējās maltītes brūte apveltīja preceniekus, dodama katram cimdus, zeķes un autiņu, ar jostu apsietus. Par to precenieki meta uz telēķa tā ap 20 kap. katrs.

Tad gāja uz klēti pēc pūra lādes. Brūtes tēvs uzlika uz lādes vāka vidū rubli, un katrā stūrī pa kvartam, jeb, kam vairāk pie rokas, arī stūros pa rubļiem, par zīmi, cik preceniekiem par pūru jāmaksā. Izcēlās atkal liels strīds, kamēr īstais precenieks pūru izpirka.

Lopus (govis un aitas) izdeva brūtes māte un pats brūtgāns tos izpirka, naudu nolikdams uz vadža, vai sliegšņa, vai arī iedodams tiešam brūtes mātei rokā.

Pa tām starpām jaunas meitas, zobodamās, appušķoja precenieku pajūgus vecām vīzēm, pastalām un lupatām, un ielika vezumos akmeņus, kokus un citas nederīgas lietas.

Lopiem no brūtes puses gāja līdz divas meitas tā sauktos “pārrados”. Govis brūtgāna mājās aizvadījušas un jaunā vietā piesējušas, pārradu meitas uzlika kūtī uz vadža cimdus. Tāpat atstāja cimdu pāri arī aitu stallī.

Kāzas.

Svētdienas rītā “jaunā meita” (brūtes māsa) ģērba un pušķoja brūti laulājamās drēbēs un rotā. Daži pie tam lika brūtes zeķē kādu sīkas naudas gabalu. Brūtes galvu pušķoja liels puķains, zīda bantēm izrotāts kronis. Tādi kroņi bija dārgi, kādēļ tos vajadzības brīdī cits no cita palienēja. Kroni uzlika, baznīcā ieejot.

Ceļā uz baznīcu brūte meta uz krustceļiem pa gabaliņam sīkas naudas. Baznīcā ieejot gāja visiem pa priekšu kāds laulāts pāris no brūtgāna puses, aiz tā jaunais pāris un tam pakaļ citi viesi.

Pēc laulībām noturēja tuvējā krogū launagu. Iztukšotā maizes kulē “vakarnīca” (kāda sieva no brūtes radiem) ielika cimdus un zeķes priekš kules ietaisītāja.

No baznīcas brauca visi uz brūtgāna mājām. Še tos sagaidīja brūtgāna tēvs ar citiem kāzeniekiem un nelaida panāksniekus sētā iekšā, tos visādi ķircinādami. Beidzot brūtgāna tēvs paņēma alus kannu, ap kuru apsiets ar jostu autiņš, ko brūte jau vakar priekš tam ar vedējiem aizsūtījuse, tuvojās ar to jaunajam pārim, padzirdīja vispirms vedeklu, tad brūtgānu un pēdīgi nodzērās arī pats. Par dzirdināšanu palika brūtgāna tēvam ap kannu apsietās dāvanas. Tad ielaida brūtes pāri un citus viesus sētā. Zirga saņēmējam brūte deva cimdus. Istabā ejot brūte nometa uz sliegšņa cimdus, vai naudu, un arī uz luktura uzlika cimdus.

Istabā jaunais pāris un citi viesi nostājās pie galda. Viens no vecākiem viesiem teica priekšā kādu garīgu dziesmu, kuru visi kopā nodziedāja.

Mičo. Tad brūtgāna precētā māsa, vai arī kāda radeniece noņēma brūtei kroni un uzlika to kādai jaunai meitai galvā, bet brūtei uzlika aubi, vai apsēja lakatiņu. To padarījuse, mičotāja nobučoja brūti un dabūja no tās par mičošanu villaini. Brūtes tēvs apdeva viesiem smalku šņabi un vakarnīca uzkožamo. Tad sēdās visi pie maltītes. Aiz galda tai vietā, kur brūte pirmo reizu sēdēja, nolika, naudas gabalu.

Vakaru pavadīja visi kopā īsti jautri ar apdziedāšanu un rotaļām.

Gulda. Vēlāk vakarnīca un vedējīša aizvadīja jauno pāri gulēt un pamācīja to mīļi un godīgi kopā sadzīvot. Guļas vietu jaunajiem taisīja kaut kur nomaļus, klētī vai kambarī.

Nu gāja drīz arī citi kāzu viesi pie miera. Kad panāksnieki apgūluši, tad kāzu puiši aplasīja panāksnieku meitām apģērbus un apavus. Rītā augšām ceļoties, izcēlās lielas jukas un strīdi, kamēr beidzot puiši pret bučiņām atdeva zudušās mantas.

Tad gāja viesi jauno pāri celt un, to apsveicinājuši, prasīja no brūtgāna guldāmā šņaba un no brūtes guldītā siera.

Veltīt. Pēc pusdienas sākās veltīšana. Veltes ienesa no klēts istabā brūtes brālis. Viņam līdza gāja brūte un vakarnīca. Pirmos veltīja vedekla vīra tēvu un māti. Vīra tēvam deva divus kreklus, cimdus, zeķes un prievītus; vīra mātei villaini (dažreiz divas), kreklu, cimdus, zeķes un jostu, dažreiz vēl gultas deķi un palagu. Brūtgāna brāļi dabūja kreklus, cimdus un zeķes. Pa veltīšanas laiku daudz dziedāja un jokoja. Panāksnieki svieda kāzeniekiem virsū vecas lupatas u. c. par veltēm.

Kad cilvēki apveltīti, tad veltīja jeb ziedoja vietas. Vispirms meta cimdus uz krāsns, lai vīra māte neliegtu vedeklai uguni. Uz dzirnavām lika autiņu vai naudu. Uz velētavu nolika autiņu, kuru panāksnieki ar rungām krietni savelēja. Tad nolika veltes govu, aitu un cūku kūtī, kā arī klētī. Akā meta naudu. Tā jaunā sieva apstaigāja veltīdama visas māju vietas un beidza ar ķēķi. Veltes, ko vedekla kaisīja, salasīja māsīca (brūtgāna māsa). Veltīja allaž tā, ka atlika vēl veltes pāri, par zīmi, ka vedekla čakli strādājuse, pūru gatavojot. Veltījot izdalīja 50–60 kreklu, ap 100 adekļu (cimdu, zeķu), tikpat daudz citu sīkumu (jostu, prievīšu un autiņu).

Met. Pēc veltīšanas nāca “naudas mešana”. Vakarnīca apklāja galdu ar drānu. Vakarainis uzlika paraugam lielus naudas gabalus uz galda un vakarnīca aicināja viesus uz mešanu. Meta katrs pēc iespējas, vīrieši naudu, sievietes drēbes un veļu. Katram metējam deva malku brandavīna nodzerties. Naudas metamais brīdis bij viens no jautrākiem. Devīgos uzteica, bet jo vairāk pēla un izzoboja kūtros, sīkstos.

Uzbudinājums starp kāzu viesiem nerima arī pēc pabeigtas naudas mešanas. Kāzenieki sacīnījās apdziedāšanā ar panāksniekiem, un labām izveicīgām dziesmu teicējām pie tam bija liels svars. Vispirms apdziedāja jauno pāri. Kāzenieki pēla tautu meitu un cildināja sav' brālīti; panāksnieki turpretim uzbruka jo sīvi tautu dēlam un lielīja sav' māsiņu. Abas pretenieku puses arvien jo vairāk iekarsējās un sāka savā starpā uzbrukt viena otrai. Kāzenieki apdziedāja panāksniekus katru pa kārtai, un šie tāpat atkal kāzeniekus.

Tā spēkojoties pienāca šķiršanās brīdis, kur panāksniekiem jābrauc uz mājām. To tad arī kāzenieki tiem taisni atgādināja. Vēl pabrammējušies, panāksnieki aizbrauca. Bet projām iedami tie mēdza padarīt kādu skādi un paņemt slepen līdz šādas tādas lietas. Kāzenieki nu dzinās viņiem pakaļ un tos panākuši, vēl joku dēļ ar tiem labi izstrīdējās.

Kāzenieki šķīrās otrā dienā pēc pusdienas.

Vecpiebalgā. No A. Ģēģera (BB.).

Precības.

Senos laikos nosprieda tēvs ar māti, kad dēlam jāprecas, kaut gan dažreiz dēls pats vēl nebūt negribēja precēties. To laikam darīja tādēļ, lai nebūtu jāņem un jāalgo lieks strādnieks mājā, jo vedekla strādāja bez algas. Neprasīja arī meitas vecāki savas meitas prāta un gribas, kad to izdeva pie vīra. Gadījās dažreiz, ka brūtgāns ar brūti agrāk nepazinās, kamēr gāja pie laulības.

Brūti uzrunāt gāja dēla māte un kādas radenieces vai nāburdzietes; dažreiz arī pats brūtgāns. Kad pirmā vietā neizdevās, precības nepieņēma, tad gāja atkal citur, kur zināja pieaugušas meitas, kamēr laimējās atrast brūti.

Šo pirmo precību uzrunāšanas dienas bija otrdiena un ceturtdiena; citās nedēļas dienās preceniekus nepieņēma.

Trīs vai četras nedēļas pēc prezībām brauca “vedēji” uz brūtes māju pēc pūra un lopiem. Vedējus gaidīdami, še sapulcējās brūtes radi un tuvīni nāburgi. Tiklīdz jau no tālienes ieraudzīja vedējus braucot, aizgrūda vārtos priekšā kārti no viena vārtu stubura līdz otram, lai varētu vedējus aizkavēt. Tos nu papriekšu dažādi tirdīja, prasīja no kurienes tie braukdami, ko meklēdami, kas šie tādi esot u. t. t. Beidzot tos ielaida un veda istabā.

Istaba bija pušķota puķēm un koku zariem. Pret galda vidu karājās krustiski taisīts koka lukturis ar vienu sveci uz katra stūra. Balti palagi aizklāja sienu tai vietā, kur sēdināja preceniekus (vedējus).

Galds bij piekrauts pilns no viena gala līdz otram ar maizi, karašām, slokatņiem, gaļas kubuliņiem un spainīšiem, alus pijkannām (koka spaņņiem ar cauru zaru) un mazām kannām, brandvīna muciņām un krūkām. Glāzes vietā priekš dzeršanas derēja koka biķerīte vai vērša rags.

Vecākais vedējs prasīja pēc brūtes. Joku dēļ tam veda priekšā kādu vecenīti, tad citu kādu jaunu meitu un pēdīgi pēc ilgas tiepšanās īsteno brūti. Vedējs nu ņēma savu brandavīna krūku, ielēja ragā, iedzēra papriekš pats, tad deva dzert brūtgānam un brūtei, tiem laimes vēlēdams. Uzkošanai bija vedējam līdza siers. Pēc tam nosēdināja brūti un brūtgānu aiz galda, taisni pret lukturi. Sasēdās arī citi, sāka ēst un dzert, tērzēt un dažādi jokoties.

Pēc ēšanas un kad diezgan bija tērzējuši un jokojušies, vecākais vedējs uzdziedāja, lai dara tam pilnus vezumus. Gāja uz klēti vai kambari pēc pūra. Bez brūtes pūra še stāvēja arī citu meitu pūri (tīnes), visi pārklāti baltiem palagiem un apsieti garām dzīparu jostām. Pazīšanas dēļ brūtes pūrs vēl izpušķots staipekļiem. Uz visām tīnēm sēdēja kāds virsū. Vedēji gāja joku dēļ pie viena, pie otra pūra, īsto meklēdami; pēdīgi atrada brūtes pūru. Bet arī šo nedeva agrāki ārā, kamēr vedējs nolika diezgan lielu naudu un tādā vīzē pūru nopirka.

Tagad gāja uz kūti pēc govīm un aitām, kas vedējam tāpat bij jāizpērk.

Kamēr pūlējās pa klēti un kūti, izdodami un saņemdami brūtes pūru un lopus, tamēr meitas pušķoja vedēju zirgus. Vedējiem brūte beidzot deva veltes: cimdus, zeķes, autiņus, prievītes.

Kad vezumi gatavi, tad vedēji gāja vēl istabā iedzert ceļa kāju, atvadījās no mājiniekiem un brauca dziedādami projām.

Vedējiem līdzi gāja kādas pāri meitas lopdziņos, „pārados".

Ceļā meta dzīpara galus, ziedus, uz katra tiltiņa, uz katrām krustcelēm. Pirmajā nāburgu mājā nesa kukuli maizes un alus spanni, deva prievītes un autiņus. Tā ziedoja, līdz mājās pārnāca. To darīja tāpēc, lai nekas nelektos brūtei un viņas lopiem un lai nāburgi turētu draudzību.

Brūtgāna mājās nonākuši, lopdziņi laida govis un aitas tūlīt kūtī. Istabā tiem jau stāvēja uz galda ēdiens un dzēriens. Katram lopdzinim iedeva koka lāpstiņu priekš sviesta un jau salauzītus gatavus trīs kumosiņus maizes; vairāk tiem šoreiz nebij brīv ēst.

Kāzas.

Svētdienas rītā brūte ģērbās kāzu drēbēs. Kājas aunot, lika zeķē sudraba naudas gabalu. Muti brūte mazgāja alū, lai paliekot allaž skaista. Ap kaklu mauca pa divi rindas kreļļu. Vispēdīgi lika uz vienu gūžu zīļotni, uz otru prošavu, un krūtīs iesprauda lielu sudraba saktu, kas maksāja savi pieci dālderi un vairāk. Pilnīgi apģērbusēs, brūte nosēdās uz bluķa vai beņķa un gaidīja, kamēr piebrauca pie durvīm appušķotus zirgus. No beņķa celdamās brūte atstāja tai vietā ziedu, naudas kādu vērdiņu un prievītes.

Baznīcā priekš laulāšanas brūtei un brūtgānam visu to laiku jānostāv uz vienām kājām, tie nedrīkstēja apsēsties, kamēr nebija pie altāra bijuši.

Kurš no abiem pie laulības papriekš pasteidzas uzmīt otram uz kāju, tam visu mūžu bija virsroka par otru.

Arī baznīcas krogā brūte atstāja tai vietā, kur sēdējuse, ziedu.

Kāzeniekiem, no baznīcas pārbraucot, gāja kāds jau sētā ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šo dzirdījumu zieds jādod. Tad veda brūti pie ugunskura sasildīt. Pēc tam vecākais vedējs paņēma brūti pie rokas un veda istabā. Pār sliegsni iedams, tas cirta ar izkapti vai garu dunci trīs reizas krustiski palodā. Pasliegsnē paklāja baltu villaini, kad brūti veda pāri. Kāzu ļaudis apdziedāja brūti.

Istabā brūti nosēdināja aiz galda tai vietā, kur siena apsista baltiem palagiem, un tiešam pret izpušķoto lukturi. Lukturim apsēja vēl apkārt lielu garu virkni diegā savērtu sīku tupeņu, ābolu un ogu, kas vakara gailim un vakara vistai joku dēļ jānoknābā.

Mičo. Vakara vista noņēma brūtei vaiņagu un uzlika mici. Trīs reizas brūte svieda uzlikto mici zemī. Ceturto reizu uzlika vakara vista brūtei īsteno mici un iepliķēja tiklab brūti, kā brūtgānu, sacīdama: Glabā vīru, valkā mici!

Gulda. Diezgan izlustējušies un iztērzējušies, veda jauno pāri guldīt. Vietu taisīja klētī zemē no siena, vai arī no salmiem. Apakš cisām lika dažādas lietas: lemesnīcu, cirvi, velējamo vāli. Brūtgānu papriekšu iesvieda vietā, tad brūti tam blakus, un iekūla ar pātagu tik vienu, kā otru, lai labi mīļi guļot.

Velti. Rītā pēc brokasta brūte veltīja brūtgāna radus. Sasēja klētī divas nastas, vienu nastu labu drēbju, otru vecu lupatu. Šīs nastas brūtes brāļi uzvēra bomī, ņēma bomi uz pleciem un nesa istabā, kur brūte veltes izdalīja.

Istabā vēl piesēja panāksnieku meitas linus vai kaņepējus pie ārdiem vai pie vadža un sāka vērpt, dziedādamas, ka še visi esot pliki, visi jāveltī.

Kamēr brūte pa kārti veltīja brūtgāna radus, dziedāja panāksnieces piederīgas dziesmas.

Apveltījuse istabā radus, brūte gāja laukā un veltīja (ziedoja) dažādas vietas: velētavu, aku, visas māju durvis u. c. Pie cūku kūts lika maizes kukuli un prievītes, ko cūku gans paņēma.

Līst līdumu. Pēc veltīšanas gāja panāksnieki un kāzenieki uz mežu, līst līdumu priekš brūtes. Viens no kāzeniekiem apģērbās par meža sargu, tāpat kā krustībās, un gāja tiem uz mežu līdzi, ierādīt vietu priekš līduma.

Met naudu. Vidus, vai arī pēdējā kāzu dienā panāksnieki un arī kāzu ļaudis meta naudu par ēdumu un dzērumu.

Tai dienā, kad panāksnieki gāja projām uz savām mājām, deva pēdējai maltītei kāpostus ar gaļu un ceptas desas. Panāksnieki taisīja visādu lērumu, viens sauca gaļas, otrs desu, trešais alu un brandavīnu; visi kliedza un dauzīja dūrēm galdu.

Selgovskiešos, Bērzones draudzē. No V. Strautiņa (V. Mantiņa). (SK.).

Kāzas.

Kāzas bija arī senatnē prieka svētki un tika jo diži svinētas. Kāzu rītā sagaidīja kāzu viesus ar daudz un dažādām dziesmām. Kad viesi sabraukuši, tad taisījās uz baznīcu. Brūti veda uz baznīcu brūtes brālis. To sauca par brūtes vedēju, vēlāk pašās kāzās par “jaunpuisi”. Baznīcā ieveda brūtgānu pavecīgs vīrs, “lielmanis”, un brūti pavecīga sieva, “lielmanīša”. No baznīcas visi kāzu ļaudis devās uz brūtes mājām. Ceļā, katram tiltiņam, vai upītei pāri braucot, brūte meta “ziedu naudu”, t. i. kādu prievītiņu (lielsaišķi), vai grasi naudas.

Mājā brūtes vedējs (brālis) izcēla brūti no vāģiem vai kamanām un dabūja no tās divi pāri cimdu, vienu pāri par vešanu, otru par izcelšanu.

Viesus jau sagaidīja gatava maltīte. Izģērbušies un apsildījušies, tie sēdās pie galda. Vedējiem jeb brūtgāna radiem bija priekšroka iet pie pirmā galda. Brūtes radi, panāksnieki nostājās ap galdu un apdziedāja vedējus, kamēr tie ēda. Papriekšu apdziedāja jaunas meitas un puišus, pēc tam arī citus viesus. Vēlāk, visādi izlustējušies un izrotaļājušies, gāja gulēt.

Brūtes vedējs (jaunpuisis) apguldīja jauno pāri: novilka brūtei brunčus, iesvieda to gultā un vairāk reizas uzsita ar pīck, lai jaunie ļaudis vienumēr mīļi kopā dzīvotu!

Kad jaunais pāris otrā rītā piecēlās, jaunpuisis tam ienesa spaini ūdens nomazgāties. Pirmo un otro spaini brūte izlēja zemē, smādēdama par sliktu; trešo pieņēma un abi ar brūtgānu tai nomazgājās. Par ūdens nešanu jaunpuisis dabūja atkal cimdu pāri. Vispār ikkatrs jaunpuisša pakalpojums maksāja cimdu pāri un bagātās kāzās jaunpuisis sapelnījās līdz 18 pāru cimdu.

Līdz pusdienai pavadīja laiku dziedot, dejojot, ēdot un dzerot. Pēc pusdienas brūtes radi “meta naudu”. Pie naudas mešanas dziedāja daudz še piederīgu dziesmu.

Izdod pūru. Kad naudas mešana pabeigta, brūtgāna brālis prasīja, lai izdod brūtes pūru. Brūtes brālis turpretī uzsēdās uz pūra un to tikmēr neizdeva, kamēr brūtgāna brālis neaizmaksāja ik no stīpas pa markai, vai cietā naudā vienu dālderi. Visiem pūra vedējiem aizsprauda cimdus aiz cepures kā goda zīmi.

Arī pie pūra lopu (govu un aitu) aizmešanas bija savi paradumi. Ja brūtei divas govis, tad vajadzēja viena vīrieša un divu sieviešu aizdzinēju, bet ja vairāk, tad viena vīrieša un triju, jeb vairāk sieviešu. Vīrieti saukuši “lopenieku”, un sievietes “pārvada meitas”.

Kad brūte taisījās uz prombraukšanu un sukāja galvu, tad jaunpuisis tai divreiz sajauca matus un tikai trešo reiz tos ļāva sapīt. Brūtei kājas aunot, viņš iemeta zeķē zelta, vai sudraba naudu, kuru brūte tikai vakarā brūtgāna galā izģērbjoties drīkstēja izņemt un paturēt.

Vedēji nonāca pirmie brūtgāna mājās, un tikai pēc kāda laika atbrauca arī panāksnieki. Mājinieki, braucējus sagaidot, aizcēla vārtus, vai aizlika kārti priekšā iebraucamam ceļam, lai tie netiktu tūlīt sētā iekšā. Brūtgāna tēvs gāja ar uguni un alus kannu rokā tiem pretī un pēdīgi ielaida brūtes pāri sētā. Te apsedza brūtei galvu un tad lielmanis to veda istabā, pie kam tas pār ieejas durvīm ar pīckas kātu sita krustu. Istabā atsēdināja brūti uz krēsla un ielika tai mazu bērnu klēpī. Brūte, maziņo paauklējuse, apdāvināja to ar kukulīti baltmaizes, ko tā no vecāku mājām līdzņēmuse. Tad veda brūti, tāpat vēl apsegtu galvu, aiz galda, un aicināja arī panāksniekus pie mielasta.

Nu iesākās vislielākā apdziedāšana. Tagad vedēji apdziedāja panāksnieku jaunas meitas un puišus pēc kārtas, ar pirkstu uz apdziedamo rādot un katru pie vārda saucot, jo vārdus jau iepriekš izklaušināja. Vēlāk apdziedāja pēc (kāzu) amatiem. “Vakargailis”, viens no brūtes radiem, sēdēja visu to vakaru uz krāsns un dziedāja neapnicis savu ķiķeriķī, pa starpām rokām plaukšķinādams. Vakargaiļa sieva, vai cita kāda vecīga sieviete, ko sauca par vakara vistu, sēdēja pie krāsns uz krēsla. Vakara gailis un vakara vista allaž reizītē gāja pie galda.

No galda noejot, brūte atstāja uz galda cimdu pāri. Jaunie vēl papriecājās, tad gāja gulēt.

Veltīšana. Otrdienā bija daudz darba. Tūlīt pēc brokasta sākās veltīšana. Veltes atnesa no klēts istabā brūtes brālis. Brūtgāna māte dabūja baltu vilnani jeb sagšu, citi brūtgāna radi vai nu cimdus, zeķes, vai kreklus. Katrs apdāvinātais tika pie tam apdziedāts.

Pēc veltīšanas nāca “mājas pušķošana”. No dzīvojamās mājas sākot, brūtgāns ar brūti un viņu radi gāja uz klēti, kūtīm, aku, dārzu, lecektīm u. c., un katrā vietā brūte nolika prievītiņu (lielsaišķi), cimdus, vai zeķes. Uz velētavas lika mutes autiņu, ko brūtgāna brāļi tūliņ krietni savelēja. Visu, ko brūte, māju pušķojot, nolikuse, brūtgāns tūliņ saņēma.

Mičošana. Pēc pusdienas notika mičošana. Brūtgāns ar brūti nostājās pie galda un brūtes jaunā māsa tai līdzās, ap tiem citi kāzu viesi. Brūte stāvēja aizklātu seju. Jaunpuisis (brūtes brālis) uzkāpa otrāpus galda uz beņķa, ar pīckas kātu noņēma brūtei vainaku un uzlika to jaunajai māsai galvā. Pēc maza brītiņa nāca kāda iepriekš uz to uzlūgta māmiņa likt mici. Divreiz lika apnēsātas mices, kuras brūte uz panāksnieku skubināšanu svieda zemē. Trešo reiz mičotāja uzlika īsto mici un sita abiem, brūtei un brūtgānam, trīsreiz pliķi, sacīdama, lai tie viens otru glabājot un mīlējot. Par apliecību, ka to izpildīšot, jaunais pāris noskūpstījās. Visus šos darbus pavadīja ar piederīgām dziesmām.

Naudas mešana. Pēc mičošanas dziedātājas aicināja viesus katru sevišķi pie naudas mešanas. Samesto naudu atdeva brūtei, pie tam dziedot: Saņem nu tu, māsiņa, i to pašu mazumiņu: bargi kungi, vāji gadi, nevar daudz nopelnīt.

Nu atnācis laiks, kur panāksniekiem jāšķiras. Bet šie brammējas un teic, ka bez savas daļas, bez kukuļa, projām neiešot. Viņu daļa esot: tēvam šķiņķis, mātei bļoda gaļas, māsām medus kannas un brāļiem rudzu putras (brandavīna) pudelītes.

Panāksniekiem deva vēl pēdējo siltu ēdienu un uzlika uz galda arī sietu ar maziem apaļiem maizes kukulīšiem. Kad šo maltīti beidza ēst, tad skubināja panāksniekus uz prombraukšanu. Tā kā ar labu neko nepanāca, vedēji sagrieza pīckas no jēkulas jeb gariem salmiem un ar tām dzina dzīšus panāksniekus no istabas ārā. Pēdējie bēgdami zaga, ko tik katrs varēja, sievieši apaļos maizes kukulīšus, vīrieši brandavīna pudeles un jaunas meitas. Izdzītie drīz nāca atpakaļ, lūgdamies, lai ļaujot tiem apģērbties, un nu visi šķīrās ar labu. Bet kad panāksnieki kādu gabalu pabraukuši, tad vedēji joku dēļ tiem vēl dzinās pakaļ, dēvēja tos par zagļiem un prasīja, lai atdodot zagtās lietas.

Panāksniekiem aizbraucot, jaunā sieva dzīrās līdz ar tiem aizbēgt uz tēva mājām, kādēļ to cieši apsargāja. Ja tai taču izdevās izbēgt un nokļūt vecāku mājās, tad tā bija izpērkama ar lielu naudu.

4. Valkas apriņķī.

1) Kroņa Lejas pagastā, Gulbenes draudzē. No Sama. (BB.).

Precības.

Kad tēvs gribēja dēlam ieprecēt sievu, tad vecāki par to savā starpā norunāja, kur braukt precībās. Dēls allaž padevās vecāku gribai un paklausīja viņu prātam.

Tēvs pagādāja brandavīnu un muciņu alus, māte izcepa labus kukuļus, un tad brauca abi uz norunāto vietu. Apsveicinājušies ar meitas vecākiem, sāka stāstīt, ka tiem labākā telīte no ganības nomaldījusēs un pazuduse. Pēdas uz šo pusi dzinuši un tādēļ lūdzot, lai ļaujot viņu sētā meklēt. Ja atradīšot, būšot aizmaksāt par barojumu u. t. t. No tā bija saprotams, kas par telīti meklējama un kāda būs tā maksa.

Ja atļāva meklēt, tad jau, zināms, arī izdevās telīti atrast, kas pa to laiku noslēpusēs vai nu kādā rijas kaktā, vai arī klētī. Dažādi ar runām jokodamies, precinieki nu liek uz galdu brandavīnu, alu un kukuļus. Papriekšu dzirda meitu, tad dzer abi tēvi un abas mātes uz telītes veselību, un vēlē, lai tā dod labi piena, lai nepaliek ālavīca, u. t. t. Pēc tam ēd un dzer tikpat saimnieki, kā kalpi, kam arī pasludina, ka tā un tā meita ir brūte ar to un to puisi, pie kam visi vēlē labu laimi jaunajam pārim.

Bet ja meitas vecāki negrib savu meitu tam puisim dot, tad tie neielaižas nekādos jokos, neatļauj nekādas meklēšanas, nepieņem nekāda mielasta. Precinieki, atvadījušies, brauc ar skābu prātu projām, bet ne vis uz mājām. Lai nebūtu otru reiz jābraukā un jātērējas, tie sarunājas braukt tūlīt uz citu vietu, zināms pie tādas meitas, ko domā sava dēla vērtu. Ja tur izdodas, labi; ja nē, brauc vēl uz trešām mājām, kamēr savu mērķi sasniedz. Kur precības pieņem, tur appušķo precinieku zirgus, vasaru puķēm, ziemā staipukšņiem un egļu zariņiem. Abus preciniekus apveltī, t. i. apsien jostu ar cimdu pāri ap pleciem. Tāpat apveltī zirgu lokus. Kad preciniekiem mājās braucot dēls redz pušķus un veltes, tad zin, ka brūte atrasta. Ja ar' nav tā, ko domāja, taču dēls paliek pilnā mierā, jo māte iestāsta, kad sākšot kopā gulēt, gan tad arī mīlestība radīšoties. Dažreiz gadījās, ka brūtgāns tikai baznīcā pie laulības pirmo reiz dabūja redzēt savu brūti, ja tā bija no citas draudzes.

Pūra vešana. Sestdienā priekš kāzām brūtgānam pašam bij jābrauc pēc brūtes pūra. Pūrs, kur glabājās sieviešu manta un it īpaši drēbes, nebij ne kaste, nevis skapis, kā tagad, bet tīne, t. i. kublis jeb baļļa no divu mucu lieluma, ar koka stīpām, divām osīm un vāku. Dažos vidos tīne bija no resna apaļa alkšņa, vai liepas, vai ozola koka izdubts trauks, allaž ar tievāko galu augšpusē. Caur osīm gāja aizšaujama koka bulta ar caurumu vienā galā, kur ielika aizkaramo atslēgu priekšā. Atslēgas slēdzamo vecas mātes nēsāja vienumēr jostas galā piesietu pie sevis. Dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija “izrakstīti”, t. i. tie bija it kā ar mazām karstām kāpostu dzelzīm vienādos taisnos strēķos un pēc mēra vienā tālumā melliraibi apdedzināti.

Kad gāja pūru celt vezumā, tad brūtes brālis ar pātagu rokā uzsēdās uz pūra un prasīja papriekš pūra naudas. Pēc ilgākas kaulēšanās salīga par vienu, vai par pusrubli. Aizmaksājis, brūtgāns dabūja pūru ar visu atslēgu. Pūru allaž veda strīpainiem dzīparu deķiem apklātu un jostām apsietu.

Kāzas.

Svētdienas rītu brauca brūtgāns un brūte, katrs savrup no savām mājām, uz baznīcu laulāties. Brūtgānam brauca līdz tik viens vīriets no tuvākiem radiem jeb draugiem, dažam saimnieka dēlam pats muižas kungs, muižas strožs, krodzinieks, vai melderis, kā nu kuru pielūdza. Brūti veda pāris no viņas tuvākiem radiem, vīriets un sieviete, kurus tādēļ pa visu kāzu laiku sauca par līdzinieku un līdzinieci. Bez tam visiem citiem lūgtiem brūtes radiem bija jāiet līdza baznīcā. Tos sauca par panāksniekiem.

Brūtgāna mājā pa to laiku salasījās “kāzinieki”, t. i. kāzu viesi no brūtgāna puses. No viņiem bija izredzēti daži jauni puiši un jauni vīri par “vedējiem”. Bagātai brūtei bija 11–15 vedēju, tukšākām 7–11, un kalpa meitai 5–7, bet arvien nepāra. Vedējiem bija katram savs kumeliņš, appušķotas cepures, un pātagas resniem kātiem un garām šņorēm. Vedējus papriekšu nosēdināja pie galda. Viens no tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un ko tādēļ sauca “vedēju tēvu”, izskaitīja visus vedējus, lai kāds no viņiem nepazūdot. Tad deva vedējiem ēst un dzert. Pa to laiku kāzu meitas apsēja katram vedējam lielu “plecu lakatu” ap pleciem. Pēc maltītes kāpa katrs savam zirgam mugurā un dancināja to pa pagalmu, tautas dziesmas dziedot, kamēr iznāca vedēju tēvs ar vedēju māti tiem līdzbraukt. Nu sākās jāšana. Viens no staltākiem vedēju jātniekiem nesa visiem priekšā karogu, citi jāja pa četriem līdzās un vedēju tēvs ar māti brauca tūlīt aiz tiem pakaļā. Tā tie jāja un bez mitēšanās dziedāja tautas dziesmas, pa starpām ar pātagām plīkšķinādami, kamēr nonāca līdz baznīcas krogum, jeb ja baznīca bija visai tālu, līdz kādam tuvākam krogam. Zirgus piesējuši, visi iet krogū iekšā un tur kopā sastājušies vienumēr dzied, līdz jaunais pāris no baznīcas atnāk.

Pa laulāšanās laiku baznīcā katrs no laulājamiem lūkoja otram uzmīt uz kāju, lai dzīvē tam par otru būtu virsroka. Vecenes, kas labprāt jaunļaužu likteni nospriež, lūkoja arī uz tam, kurš no brūtes pāra pie altāra izskatās bālaks, jo tam papriekšu jāmirstot. Ievēroja vēl dažas citas zīmes likteņa ziņā. Tā, piem., jauks laiks kāzu dienā nozīmēja jaunam pārim vieglu, slikts laiks grūtu mūžu. Ja priekš pusdienas jauks un pēcāk slikts lietains laiks, tad mūža pirmā puse viegla, otra grūta, – un otrādi.

No altāra līdz krogum jaunlaulātie nāca labās rokās devušies, kā tās laulājot saliktas. Kad agrāk rokas atlaižot un kāds caur vidu izejot cauri, tad neesot labas satikšanas dzīvē un esot pēc jāizšķiras. Tādēļ līdzenieks tikai tad rokas izšķīra, kad aizveda jauno pāri krogū aiz galdiņa.

Nu ņēma no “vedēju kules”, ko vedēju tēvs bija līdza atvedis, brandavīnu, alu, sieru, maizi un gaļu ārā. Vedēju tēvs papriekš deva brūtgānam glāzi brandavīna; šis, pusi nodzēris, pasniedza brūtei otru pusi. Tad vedēju tēvs nogrieza kancīti maizes, uzsmērēja sviestu, pārgrieza to uz pusēm un iedeva vienam vienu, otram otru pusi uzkožamam. Beidzot v. tēvs pasniedza glāzi alus, ko jaunie tāpat uz pusēm dzēra, kā brandavīnu, lai abi mīlīgi kopā dzīvojot. Tad ēda arī citi baznīcnieki. Šo maltīti sauca par “vedēju maltīti”, lai gan paši vedēji neņēma pie tās dalību. Paliekas no vedēju maltītes izdalīja citiem radiem, draugiem, pazīstamiem un nabagiem.

Vedēji pa to laiku dziedāja savas tautas dziesmas, un līdziniece ar panāksnieku meitām apveltīja katru vedēju ar jostu un pāri cimdu, ko sēja ap otru plecu, kur lakata nebij.

Brūtgāns, maltīti paēdis, steidzās tūlīt viens pats visiem iepriekš uz mājām, kādēļ tam arī bij apgādāts vislabākais zirgs.

Drīz arī vedēji devās ceļā. Vedēji jāja pa papriekšu un vedēju tēvs ar māti iesēdināja brūti sev vidū un brauca vedējiem tūlīt pakaļ. Bet brūtei vēl iepriekš aizsēja acis ar biezu lakatu, lai ceļā neredzot, kur tiekot aizvesta, ka nebēgot atpakaļ. Reizā ar vedējiem brauca arī līdzinieks ar līdzinieci. Braucot, līdziniece bija ziedotāja jeb ziedu metēja. Uz katra tiltiņa un uz krustceļiem meta vai jostu, vai prievīti, vai sarkanus dzīparu galus. Tāpat arī pēcāk mājā meta visur ziedus. Aiz rijas krāsns meta naudu, klētī, kūtī, namā u. c. atkal citus kādus ziedus. Bez ziedošanas nedrīkstēja šīs vietas pamest, jo citādi piesitoties kāds ļaunums vai pašiem, vai zirgiem, vai citiem lopiem.

Kad vedēji ar brūti tuvojās kāzu mājas vārtiem, tad kāzinieces tiem dziedāja pretī daudz dziesmu, piem.:

Ja ir laba vedamā, tad vediet sētiņā;
Ja ir kāda ratu rumba, gāziet ceļa maliņā.

Pie durvīm brūtgāns sagaidīja brūti un izcēla to pats no vāģiem vai kamanām vai ragavām. Tad vedējs veda brūti tāpat vēl aizsietām acīm trīsreiz ap kāzu galdu, apmaldinādams, lai nezinot iet atpakaļ, un atlaida tai lakatu no acīm tik tad, kad tā jau brūtgānam līdzās sēdināta aiz galda.

Pa to laiku vedēji palaida pagalmā zirgus un steidzās aiztaisīt vārtus priekš panāksniekiem, kas kādu versti, vai pusversti brauca iepakaļ. Panāksnieki, pie vārtiem piebraukuši un tos cieti atraduši, visādi jokojās. Teicās esot apmaldījušies sveši ļaudis, un lūdzās pret labu maksu še par nakti pārgulēt. Vedēji turpretim prasa šiem pases. Tie izvelk dažādus papīrus, tos par pasēm rādīdami. Vedēji ar tādiem papīriem nav mierā un prasa tādas pases, ko ar zobiem varot lasīt. Panāksnieki pasniedz karašas, vai sieru. Ir tas vēl nepietiek, vēl jārāda pase, kas, vēderā paglabāta, galvā tiekot. Atrodas ir šāda pase: brandavīna pudele pilna līdz kaklam. Nu vārti atveras un panāksnieki tiek ielaisti. Istabā iegājuši, tie visi sēžas pie tā galda, aiz kura sēž brūtgāns ar brūti. Kāziniekiem bija savs īpašs galds otrā istabas (jeb rijas) pusē.

Mičo. Kad panāksnieki sanākuši, tad brūti mičoja. Pie tam kāzu sievas dziedāja savas dziesmas un līdziniece noņēma brūtei kroni un uzlika mici. Panāksnieku meitas turpretim dziedāja:

Met zemē, met zemē, nepieder, nepieder!
Ņem augšā, liec galvā sav' vizuļu vainadziņu!

Brūte svieda mici uz galda un lika kroni galvā. Tas atkārtojās trīs reizas. Tad nāca vīra māte, vai cita uz to izvēlēta sieva un uzlika brūtei cepuri, kādu toreiz sievieši valkāja, no biezas drānas, ar lielām spicēm un augstu dibinu, un sita pie tam brūtei trīs pliķus gar vaigiem, sacīdama: Valkā mici, mīļo vīru!

Pēc mičošanas deva jaunajam pārim un panāksniekiem ēst un dzert. Brūtgāns, no pilnas alus glāzes pusi nodzēris, deva otru pusi brūtei. Šī dzerdama atstāja drusku alus glāzē un ieslacīja to brūtgānam acīs, lai neesot miegains.

Kamēr panāksnieki ēda, tikmēr kāzenieku sievieši un arī daži vīrieši apdziedāja panāksniekus bez mitēšanās. Paēduši, nu arī šie sāka atbildēt un kāzeniekus apdziedāt, tā ka izcēlās gatavs dziesmu karš. Kuri otrus uzvarēja dziedāšanā, uzdziedāja beidzot uzvaras dziesmu:

Paldies Dievam, nu mūsu vinniņš,
Nu mēs panāksniekus (kāzeniekus) pie sienas griezām,
Pie sienas griezām, dūrēm sitām,
Dūrēm sitām, naglām kalām.

Brūtes dancis. Labākais dancotājs no vedējiem uzņēma brūti un trīs reizas apgriezās valcerī ap istabu. Brūte par to uzlika vedējam cimdu pāri uz pleca. Brūtes dancinātājs ņēma pēc kārtas arī visas panāksnieku meitas dancot. Nu arī visi citi sāka ņemt dalību. Gan dancoja, gan rotaļāja, gan dziedāja tautas dziesmas, kamēr bija laiks iet gulēt.

Pirmdienas rītā taisīja dažādus jokus. Ja kāds no kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda, tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā, un vēl dažādi akstījās.

Līž līdumu. Pēc pusdienas sajūdza trīs vai četrus zirgus, un kas gribēja no jaunākiem viesiem, brauca uz mežu, līdumu līstu. Mežā viens no panāksniekiem uzkāpa priedē vai eglē, nocirta tai galotni un iesita nostrupētā koka galā naudas gabalu. Galotni lika stāvus vedumā un brauca tad dziedādami uz mājām.

Met naudu. Tai dienā, kad panāksniekus projām vadīja, t. i. otrdien, vai trešdien, bij naudas mešana. Jaunais pāris un visi panāksnieki nosēdās ap galdu, uz kura vidū nolikta bļoda. Vedēju tēvs, vai arī vīra tēvs iemeta pirmais kapara un sudraba naudu, 2, 3 vai 5 rubļus, par zīmi, ka visiem tāda nauda jāmet. Tad viens no kāziniekiem, kas labs runātājs, sauc, kādu papīra lapu priekšā turēdams, katru pēc kārtas pie vārda un uzvārda, lai maksājot par tēriņu. Liek priekšā visādus rēķinus, cik notērējis brandavīna, alus, maizes, gaļas, desu un cik notērējis viņa zirgs. Ja uzsauktais bija puisis, tad prasīja arī drošības naudas par to, ka gulējis pie meitām. Kas aizmaksāja savu tiesu, tam deva glāzi brandavīna un alus un siera gabaliņu par kvīti.

Kad vīrieši bij naudu sametuši, tad meta panāksnieces: kreklus, cimdus, jostas, cepures, lakatus u. c. lielu lielo kaudzi. Tā pagāja savas divi vai trīs stundas. Beidzot līdziniece sasēja naudu lakatā, lika to uz muguru un staigāja pa riju apkārt. Vecās mātes atkal, ar dūrēm uz naudas kuli sizdamas, dziedāja:

Cūka peld pār Daugavu, naudas kule mugurā;
Kad tā cūka pārpeldēs, būs naudiņa šai zemē.

un vēl dažas citas dziesmas.

Kad panāksniekiem deva pēdējo maltīti, tad galda vidū vienā bļodā bija stāvus ielikts izvārīts vērša astes kauls, ar kādām lapiņām appušķots. Kāzenieces dziedāja:

Ēdiet nu, panākši, pēdēja maltīte,
Ne vairāk gaidāt, ne vairāk dosim!

Drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm, kā jau allaž pa maltītes laiku.

Ja trauki nebij vēl plīsuši, tad dzerot gādāja par to, lai kādi saplīstu, jo tas esot jaunajam pārim uz labu laimi.

Panāksniekiem projām braucot, brūte tiem teciņus skrēja pakaļ un tīkoja ietikt iekšā zirgos. Kāds no vedējiem dzinās brūtei pakaļ un panācis, veda to atpakaļ. Bet brūtei allaž vairāk izdevās iekļūt zirgos. To nu panāksnieki neizdeva bez maksas. Zināms, maksāt maksāja ar alu un brandavīnu, un brūti veda raudošu atpakaļ.

Kāzinieki palika vēl kādu dienu vēlāk kāzu namā, ēda, dzēra un priecājās, kamēr beidzot ir tie visi šķīrās.

Lizumā, Velēnas draudzē. No Baloda. (BB.).

Puisis sarunāja sev kādās mājās brūti un sūtīja tad uz turien savu māti, lai tā vēl brūtei izprasa jāvārdu. Pēc tam, allaž sestdienās, brūtgāns ar četrām [?] vedējmātēm brauca precībās.

To vakaru priekš kāzu dienas brūtgāns sūtīja divus vīriešus uz brūtes māju pūram pakaļ. Brūte dāvināja katram pūra vedējam un cēlējam cimdu pāri.

Kāzu svētdienā sabrauc un sapulcējas pie baznīcas, vai baznīcas krogū brūtgāns un brūte ar saviem pavadoņiem, starp kuriem jo ievērojami: “brūtgāna brāļi” jeb jauni puiši no brūtgāna puses, un “brūtes māsas” jeb jaunas meitas, radinieces un pazīstamās no brūtes puses; un “līdzinieki”, t. i. precējies vīrs un precējusēs sieva, kas brūtgānu un brūti pie altāra pieved. Iekam baznīcā iet, brūtes māsas piesprauž brūtgāna brāļiem pie pleca zīda banti.

No baznīcas brauc kāzinieki, t. i. brūtgāna radi, uz brūtgāna māju, un brūtes radi atkal uz brūtes māju; tik pret vakaru sūta brūtgāns “vedējus” uz brūtes māju, brūti atvest. Vedēji sadzīvo tur līdz otram vakaram.

Priekš aizbraukšanas visi vedēji sasēžas ap galdu. Kāds vīrietis no brūtes radiem nāk ar apsegtu bļodu, kurā vedēji met naudu. Pēc tam iet kāds sievietis no brūtes radiem ar nastu cimdu pie vedējiem apkārt un dāvina katram pāri cimdu. Pašas brūtes vedēju sauc par “vedējtēvu”; tagad to labprāt mēdz uzlūgt no kungu kārtas.

Brūti sagaida pats brūtgāns savā mājā, istabas durvju priekšā stāvēdams, un izceļ to no ratiem.

Istabā iegājuši, visi nosēžas ap galdu, kura vidū nosēdina blakām brūtgānu ar brūti. Tad nodzied pantiņu no kādas garīgas dziesmas. Nu paceļas vīrietis, ko par “mičotāju” sauc, un noņem brūtei kroni, kurai tad kāda sieva uzliek aubī, jeb apsien lakatu, par zīmi, ka tā vairs nav meita, bet sieva.

Otrā vakarā pēc tam panāksnieki taisās braukt uz mājām. Bet pirms izbrauc, tie tāpat kā brūtes vedēji to darīja brūtes mājā, sasēžas ap galdu un met brūtei naudu.

Kad kāzas jau iet uz beigām, tad sanāk vēl tā sauktie “kūjenieki”, kas, zināms, nav lūgti, bet sanāk paši brandvīna pēc, un ja tos labi necienā, tad aizejot mēdz dziedāt:

Cūka, cūka, ne vedekla,
Bāliņ, tava līgaviņa:
Nij tā deva brandavīna,
Nij saldā miestus alus.

Lugažiešos pie Valkas. No Tauriņa. (BB.).

Precības.

Puisis, nolūkojis meitu, kuru gribēja precēt, uzlūdza kādu vecāku precētu vīru sev par “precinieku”, un abi nobrauca uz brūtes mājām. Precinieks tik ilgi aplinkus runāja, kamēr pienāca pie īstā nolūka, dēļ kā atbraukuši. Ja brūte bija nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nodzēra “mazo brandvīnu” un norunāja, kad dzers īstenās precības jeb “lielo brandvīnu”, uz ko tad arī ielūdza tuvējos radus un nāburgus.

Kad brūtgāns, atkal pavadīts no īpaša vedēja, brauca uz lielo brandvīnu, tad brūtes mājās viņam aiztaisīja vārtus, jeb kādu gabalu no vārtiem ceļu; pārģērbušies vaktnieki ar plintēm un zobeniem nelaida braucējus cauri, tos visādi tincinādami un pasi prasīdami. Brūtgāna līdzbiedrs jeb precinieks mācēja ķibelētājiem labi pretī strīdēties un rādīja tiem dažādus papīrus par pasēm priekšā, kamēr tos beidzot ielaida.

Lielo brandvīnu dzerot, norunāja arī kāzu dienu. Brūtgānam projām braucot, appušķoja viņa zirgus un ratus visādām puķēm un pušķiem.

To nedēļu pēc lielā brandvīna brauca brūtgāns ar brūti pie mācītāja “pātaros” un svētdien pēc tam jauno pāri pirmo reiz uzsauca baznīcā.

Kāzas.

Pēc laulības no baznīcas uz mājām braucot, brūtgāns pasteidzās papriekšu pārjāt un saņemt brūtes pūru. Pūrs bij izpērkams. Brūtgāns divi reiz lika uz pūra grasi naudas, ko brūtes tēvs, vai brūtes māte grūda nost, kamēr trešo reiz uzlika sudraba rubli, ko saņēma un vedējiem pūru atdeva.

Baznīciniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar raibi izpītām pātagām plaukšķinādami, brūtgāna un brūtes brālis, kurus par špigām sauca. Pirmo reiz atjādami, tie tikai parādījās kāzu mājai no tālienes un devās atkal atpakaļ; otru reiz tie atjāja līdz vārtiem, un trešo reiz jāja kopā ar citiem laulībniekiem sētā iekšā.

Netālu no kāzu mājas brūtei aizsēja ar baltu lakatu acis. Pie durvīm brūtgāns sagaidīja brūti un izcēla to no ratiem. Vedējtēvs, ar zobenu trīs krustus uz durvīm uzmetis, veda jauno pāri istabā iekšā. Pēc nodziedātas garīgas dziesmas un noskaitītas “tēvreizes” nosēdināja jauno pāri aiz galda, ielika brūtei kādu puiša bērnu klēpī un dziedāja:

Auklē, mārša, otra bērniņu,
Kamēr pašai Dieviņš dod.

Brūte pa to laiku apsien bērnam ap vidu prievītu un palaiž tad vaļā.

Pēc tam veda brūti, kurai arvien vēl acis aizsietas, uz klēti mičot. Špigas turēja klēts durvis cieti, lai citi netiek iekšā, kamēr brūte nomičota. Mičotāja, brūtei mici uzlikuse, sita tai gar abiem vaigiem dziedādama:

Valkā mici, mīļo vīru,
Glabā bērnu, audzē lielu!

Jaunajai sievai piegrieza klēpi pilnu maizes, ko tā, no klēts ārā izgājuse, izdalīja kāziniekiem un panāksniekiem. Kāzinieki, maizi saņemdami, dziedāja:

Kas tā tāda atnākuse
Mums maizītes nēsātāja,
Plāna klaipa cepējiņa,
Šķīstas putras vārītāja?

Pēc tam gāja ēst pirmo maltīti, un pie galda sēzdamies dziedāja:

Dodat ēst, dodat dzert
Svešas zemes putniņam!
Tas ir nācis piecas jūdzes,
Pār deviņi ezeriem.

Lai panāksnieki varētu nolikt savas virsdrēbes, špigas ienesa garu kārti, ko tīšām kādā vietā iecirta. Pāris no panāksnieku puišiem uzmetās kārtei virsū un to pārlauza. Ar otru kārti darīja tāpat. Trešā kārts bija stipra, tur salika virsu drēbes un aiznesa uz klēti.

Trešā kāzu dienā bija naudas mešana jaunajam pārim par labu. Naudas mešanu rīkoja un vadīja vedējtēvs un vedējmāte. Visi viesi meta naudu, tiklab panāksnieki, kā vedēji, abēji viens otru ar dažādām dziesmām pie tam uzaicinādami un apdziedādami.

Kāģeriešos, Lugažu draudzē. No Tauriņa. (BB.).

Kāģeriešos, arī Valkas tuvumā, bija tās pašas kāzu ieražas, kā Lugaziešos, tikai laika un kārtības ziņā dažas drusku izšķīrās. Tā, piem., brūtes pūru neveda pašā kāzu dienā, bet jau to dienu priekš kāzām; brūti izcēla no ratiem brūtgāna brāļi un nu tikai brūtei aizsēja acis; vedējtēvs ieveda brūtes pāri istabā pie galda, kur citas sievas jaunajos mācīja, kā tiem tagad jādzīvo. Turpat arī atlaida brūtei acis. Tad nolika uz grīdu sapītus skalus, un brūte dancināja brūtes māsas, un brūtgāns brūtgāna brāļus. Kurš izdancoja, deva brūtgānam naudu, un brūte deva brūtgāna brāļiem cimdus.

Pēc tam brūte izgāja ārā, bet drīz atkal ienāca ar velšu klēpi un veltīja vīra tēvu, vīra māti, vīra māsas un brāļus un vēl citus radus.

Brūti mičoja pirmā kāzu vakarā.

Vispārīga kāzu ieraža vēl bija tā saukta “ziedu mešana” jeb “ziedošana”. Brūte, no laulāšanas uz mājām braucot, meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus, pie istabas durvīm prievīti; tad, pa māju apkārt vadāta, nolika zirgu stallī un lopu kūtī cimdus un namā zeķes un prievīti.

Trešā vai ceturtā kāzu dienā izrīkoja joku dēļ “rīku meitas kāzas”. Par brūti ņēma sievieti, kas kāzās vārīja ēdienu, par brūtgānu vīrieti, kas viņai palīdzēja, jeb arī, kas zirgus apkopa, vai alu pienesa. Šos nu veda uz namu (t. i. ēku, kur ēdienu vāra un govīm dzērienu silda) laulāt. Kāds vīrietis, kas jo labāk mācēja jokot un pļāpāt, iekāpa kāpostu kublā un, jauno pāri trīsreiz uzsaucis, sāka laulāt, t. i. turēja kādu jocīgu runu. Pēc laulāšanās jaunais pāris brauca uz mājām un pūru veda ar āzi no pakaļas, dziedādami:

Rīku meitas pūru veda,
Kuņa skrēja pakaļā.

Rīku meitas pūram ņēma toveri, pildītu vīšķiem un lupatām un apklātu ar kādu netīru drānu. Mājā pārbraukuši, dalīja pūru. Brūtgāna tēvam deva ragažas par prievietīm, mātei deķi par lakatu u. t. t.

Mičojot uzbāza brūtgānam zirga tarbu un brūtei uzlika bļodiņu galvā, tad dzēra brandvīnu un urrāja.

Trikātē. No Punkas. (BB.).

Precības.

Jauneklis izraudzījās sev līgaviņu un aprunājās ar to starp četrām acīm. Ja meita bija nācēja, tad abi kopā izdzēra pirmo brandvīnu. Pēc tam jauneklis stājās kā brūtgāns savas izredzētās vecāku priekšā, papriekš ar jokiem jautādams, vai šiem neatliekot pārak kāda meita, jo viņam esot vajadzība un viņš gribot kādu saderēt par mūža maizi un gada loni. Kad brūtes vecāki bija ar mieru un pieņēma viņa lūgumu, tad abas puses norunāja, kad dzers precības un kāzas.

Norunātā precību dienā brūtgāns ar saviem brāļiem, vai kādiem draugiem aizbrauca uz brūtes mājām. To māju vīrieši tos pie vārtiem jau sagaidīja un prasīja tiem pasi; precinieki atkal dažādi strīdējās pretī un lūdza, lai viņus jel laižot kambarī, tad rādīšot pasi. Kambarī ielaistos preciniekus tirdīja tālāk, kas viņi tādi esot, ko meklējot. Šie atkal jokodamies dažādi atbildēja. Citi izteicās par miesniekiem, kas gribot kādu jaunu gotiņu pirkt. Tiem rādīja papriekš citas mājas meitas, kuras precinieki visas izbrāķēja, līdz beidzot veda priekšā pašu brūti, kuru ar lielāko patikšanu pieņēma. Uz līkaupiem iztukšoja dažas glāzītes šņaba, un tā precības bija nodzertas.

Otrā dienā pēc precībām brūtgāns ar brūti brauc pie mācītāja “mācībā”. Pēc tam abas puses rīkojās uz kāzu sagatavošanu.

Norunātā laikā priekš kāzām atbrauca brūtgāns ar saviem draugiem brūtes mājā pēc brūtes pūra. Sākās atkal stīvēšanās bez gala. Klētī visus šķirstus apklāja ar deķiem un brūtgānam bij jāuzrāda brūtes šķirsts. Kad nu īsto uzmeklēja, tad tas vēl bija no brūtes mātes atpērkams. Salīgto naudu iedevis, brūtgāns beidzot dabūja pūru ar visu atslēgu. Pūram deva arī līdz gultu drēbes, lai brūtgāna māte, vai māsa jaunam pārim jau iepriekš uztaisa gultu.

Kāzas.

Kāzu svētdienas rītā salasījās abās vietās, brūtgāna un brūtes mājās, ielūgti viesi. Uz baznīcu panāksnieki jāja jāšus un kāzinieki brauca braukšus. No baznīcas uz mājām braucot, brūte pie katra tilta meta ūdenī kādu naudas gabalu.

Viens no panāksniekiem steidzās citiem papriekšu uz mājām, tīrīt “kaktu”, jo brūtei ar brūtgānu allaž ierādīja sēdēšanu aiz galda kaktā. Tīrīšana nebij viegla, māju ļaudis jau iepriekš bija ievēluši kaktā piekstu, vai kādu prāvu akmeni, un arī citādi visādi tīrītāju kavēja.

Pārvestai jaunajai vedeklai māju sievas tūlīt izrādīja visas māju vietas, un jaunajai, vietas apskatot, bija “jāziedo”, t. i. katrā tādā vietā jānoliek vai cimdu pāris, vai prievīta: namā uz uguns [? pagales] galiem, vai uz poda kāša, kūtī uz vadžiem, maltuvē uz dzirnaviņām u. t. t.

Kāzas allaž dzēra ar dažādām dziesmām un rotaļām.

Otrā kāzu dienā bija “naudas mešana”. No trīs vīriešiem sastādīja “policiju”, un jaunajam pārim klāt esot, tiesas sulainis katru pa kārtai veda priekšā un uzrādīja tam kādu vainu, par kuru tad bija jāmaksā soda nauda. Ikvienam, kas samaksājis, brūtgāns pasniedza glāzi vīna, vai cita smalkāka šņaba.

5. Vidzemē bez tuvākas vietas apzīmēšanas.

1) No Šķobes. (BB.).

Precības.

Īsts veco Latviešu dēls pats nemaz neuzdrošinājies meitu uzrunāt, tas sūtīja savā vietā kādu pavecu viņam pazīstamu sievieti. Ja izredzētai meitai puisis bija pa prātam, un tā arī citādi bija ar mieru, tad meita vecenei, preceniecei, apsolījās, šo puisi saņemt par brūtgānu. Pēc tam gan arī brūtgāns pats apmeklēja savu jauno ļaudaviņu, bet tikai slepen nakts laikā.

To svētdienu priekš kāzām dzēra precības. Precībās brauca, vai jāja brūtgāna tēvs, vai brālis, kāds radinieks, vai labs draugs, jeb arī tās mājas “tēvs”, kur brūtgāns dzīvoja. Ja brūtgāns bija diezgan drošs, tad brauca arī pats līdza. Labprāt mēdza braukt precībās ar melnu, vai brūnu zirgu, lai jo labāk būtu redzami pušķi, ko brūte ar citām meitām zirgiem piesēja. No mājas ņēma līdz alu un brandavīnu; pēdējo sataisīja vēl ar kādām saknēm, gan labākas garšas, gan krāsas dēļ.

Nonākuši brūtes mājās, tie vispirms vaicāja, vai nāburgu ļaudis neesot redzējuši kādu baltu aitiņu, kas noklīduse no viņu ganiem. Par atdošanu solīja labu šņabi no līdzņemtās pudeles. Brūti dabūjuši, sadzēra magaričas un veselības. Arī brūtei bij jātukšo daža glāzīte. Tā viesojas, kamēr buteles bija tukšas un saule jau vakarā. Tad precenieki laida dziedādami aulekšus uz mājām, nopušķotu kumeliņu, nobantotu cepurīti.

Kāzas.

Kad brūtgānu un brūti svētdienas rītu ģērba uz baznīcu, tad tiem bija jāstāv uz pirtsslotas, ar ko tie pēdējā sestdienā priekš kāzām pirtī pērušies. Brūtgāns āva kājās brūtes dotus apavus (pastalas).

Uz baznīcu brauca brūtgāns un viņa pavadoņi ar tiem pašiem vāģiem un zirgu rīkiem, ko precībās brūtes mājās appušķoja, un lika galvā tās pašas ar bantēm pušķotās cepures. Šais pušķos vērdamās, apsēja „līgomāte" svētdien dievavārdu laikā zirgiem ap kaklu jostas, veltes.

Mācītājs par laulāšanu arī dabūja veltes.

No baznīcas uz mājām braucot, brūtei vēl gadījās dažās vietās mest veltes, piem., kad brauca cauri, jeb garām kādiem nopušķotiem vārtiem, tad jāmet kāda prievīte, vai cimdu pāris, lai vārtus attaisītu un izlaistu cauri. Tāpat bij jādod veltes pie tīši izārdītiem tiltiem un pār ceļu pārraktiem grāvjiem. Laulībniekiem lika visādus kavēkļus ceļā, iekams tie nonāca kāzu mājā.

Netālu no kāzu mājas bija taisīts ugunskurs, lai brūte sasildītos. Pēc t. dziesmas te brūti mīzināja.

Brūti neveda sētā caur vārtiem, tāpēc ka caur vārtiem vesti miroņi, bet izplēsa priekš tam sētā īpašu caurumu.

Istabā veda brūti un brūtgānu aiz galda un nostādīja tos blakām. Tad pieveda glīti ģērbtu bērnu, lecināja to brūtei priekšā uz rokām un dziedāja, ka tas viņas īstais darbs, bērnus auklēt un putru vārīt. Pie galda jaunais pāris neēda, bet tikai noskatījās, kā citi ēd, un noklausījās, kā abus apdzied.

Mičo. No galda tos veda ar dažādām dziesmām uz klēti. Klētī noņēma brūtei kroni un “ormanis” tai uzlika mici. Divi reizas rāva brūte uzlikto mici no galvas un svieda kaktā; bet ormanis to atkal katru reizi nesa atpakaļ. Trešo reizi uzlikto mici nu arī brūte paturēja galvā un bija nomičota.

Brūte atslēdza savu pūru; tur tai glabājās karaša, ko tā ielikuse piektdienas vai sestdienas rītā, kad brūtgāns atbrauca pūram pakaļ. Dziedātāji un citi kāzu ļaudis dabūja gabaliņu no šīs karašas, ar medu vai sīrupu apsmērētu. Šī ir “mičojamā karaša”.

Pēc mičošanas gāja no klēts uz “kalnu”, t. i. istabu. Brūte nesa uz rokām karašu (maizi), ko mājas māte tai iedeva. Istabā sēdās visi kāzu ļaudis pie galda, ēda un dziedāja dažādas kāzu dziesmas; bet brūtgānam ar brūti bija atkal aiz galda jāstāv un jāgavē.

Pēc maltītes dancoja. Ormanis papriekšu ņēma un dancināja brūti; tad pa kārtai visas citas panākšu un arī kāzu meitas. Katra dancinātā meita ormani apdāvināja vai ar mutes lakatu, vai jostu, dvieli u. c.

Kad bija diezgan dancojuši un dziedājuši, tad veda brūti un brūtgānu uz klēti un deva katram gabalu karašas, ar medu vai sīrupu apsmērētu. Abi steidzās ēst. Kurš pirmais apēda, tīkoja otram izķert gabalu iz rokām un cerēja, ka tad viņš dabūšot dzīvē virsroku pār otru.

Kāzās arvienu bija kāzeniekiem un panāksniekiem savā starpā dažādi strīdiņi. Vieni un otri gribēja allaž būt tie pirmie, stiprākie un augstākie, un tīkoja savus pretiniekus nosmādēt un pazemot. Tā, piem., panāksniekiem bija karogs, kuru gūstīja kāzenieki, un dažu reiz gadījās, ka pie tādiem jokiem puiši dabūja pilnīgi izmēģināt savus spēkus. Pa kāzu laiku taisīja dažādus jokus, no kuriem citi teicami un veikli, citi arī diezgan rupji.

Vecos laikos svinēja kāzas astoņas dienas no vietas. Pēdējās kāzu dienas jau sāka panāksniekus ar dziedāšanu raidīt uz mājām, jeb tiem atgādināt, ka laiks tiem braukt projām.

Kad beidzot visi kāzu viesi aizbrauca, tad brūte apdāvināja mājas tēvu un māti un visus kāzu amatniekus ar prievītēm, jostām, cimdiem, zeķēm, dvieļiem, palagiem u. c. Kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīkameita, šķiņķis jeb alus uznesējs, staļļa puiši, ormanis, karoga nesējs.

2) Alte Hochzeitsgebräuche der Letten. Zeitung für Stadt und Land, 1877 No. 127, 129 und 130.

(Šo teicamu precību un kāzu aprakstu pasniedzam še pilnīgu, jo mūsu lasītājiem nāktos grūti, minētā laikraksta senākos gada gājumus pašiem sadabūt.).

Wenn ich heute ein Stück alten livländischen bäuerlichen Lebens schildere, so glaube ich auf eine günstige Aufnahme um so mehr rechnen zu dürfen, als sich gewiss einige Leser für die nunmehr verschwindenden nationalen Sitten und Gebräuche interessieren, und wenigen jedenfalls Gelegenheit geboten worden, in dieser Hinsicht Beobachtungen anzustellen. Dem allgemeinen Fortschritt und der Zivilisation folgt nach Möglichkeit auch die ländliche Bevölkerung, und so sehr auch das Volk der Letten sich bemüht, die Nationalität zu wahren, ja dieselbe zu einer gewissen Bedeutung zu bringen — ein wohlhabender Bauerwirt des Gutes Alt-Pebalg hat neuerdings in seinem Testament 20,000 Rbl. S. zum Besten einer echtlettischen Universität bestimmt, — so sind doch besonders die letzten Jahrzehnte von bedeutendem Einfluss gewesen und die einheimischen nationalen Sitten und Gebräuche haben den fremden weichen müssen. Ganz anders aber war es vor einem Menschenalter und noch früher, zur Zeit der Leibeigenschaft, da z. B. kein Bauerjüngling, kein Mädchen ohne spezielle Erlaubnis der Gutsherrschaft heiraten durften. Erst nach Erlangung des betreffenden Erlaubnisscheines, der dem Prediger übergeben wurde, durfte das Aufgebot erfolgen. — Doch wir wollen nicht vorgreifen, sondern die Formalien und Gebräuche vor und nach der Hochzeit verfolgen.

Wir begleiten in Gedanken den heiratslustigen Jüngling an einem schönen Sonntagabend in den Krug, wo er hoffen darf, eine größere Auswahl unter den Töchtern des Landes zu finden. Hier haben sich die älteren Männer in die Schenkstube zurückgezogen und rauchen aus eigen geschnitzten Pfeifen den russischen Blatttabak, indem sie dazu ihre Kanne Bier trinken und sich eifrig mit dem Krüger unterhalten, da er alles weiß, was auf dem Gute und in der Nachbarschaft sich ereignet, auch gelegentlich durch einen Vorüberfahrenden einige Nachrichten über Preise aus der Stadt erhalten. In der großen Krugsstube hat sich die Jugend in Begleitung alter Frauen, die auf den langen Bänken sitzen, zum Tanze versammelt. Einige dünn geschnittene, lange, trockene Holzscheite, — Pergeln, — in die Spalte des Ofens oder der Wand gesteckt, oder wenn großer Luxus, einige eigen gezogene dünne Talglichte in niedrigen Blechleuchtern auf den gewaltig großen Ofen gestellt, verbreiten ein höchst zweifelhaftes Licht, und lassen den noch schüchternen Jüngling kaum von seinem Platze aus die Physiognomien erkennen. Doch für einen Groschen ist der stets dienstbeflissene Krüger bereit, ihm durch einen Schnaps Mut beizubringen, und nachdem diese Stärkung genommen und die Mütze etwas zum Nacken geschoben, werden die Mädchen der Reihe nach zum Tanze aufgenommen. Der Tanz ist plump und besteht in einfachem Drehen und Springen, wobei das Paar sich an den Armen festhält und mit den Füßen die nie gewaschene Holz- oder Steindiele bearbeitet. Von Takthalten ist natürlich auch nicht die Rede, da der alte Dudelsack mit seinen fünf Tönen höchst willkürlich gehandhabt, die Violine aber von einem Autodidakt ohne jede Fingerfertigkeit gespielt wird. Von einem Musikanten, welcher die ganze Woche Holz gespalten oder den Pflug und den Dreschflegel geführt, lässt sich selbstverständlich keine Gewandtheit des Spiels erwarten.

Unserem Jüngling ist aber das Tanzen nicht die Hauptsache; bald hat er seine Rundschau beendet und ein Mädchen nach seinem Sinn gefunden, von dessen Verwandten er die näheren Auskünfte einholt. Diese werden nun mit Bier und Branntwein regaliert und auch der Krüger wird nicht vergessen, da er eine allgemein bekannte Person ist und nötigenfalls ein gewichtiges Zeugnis abgeben kann. Die Versammlung vernimmt nun die löbliche Absicht des Hoffnungsvollen, welchem sie den Tag anzeigt, an welchem die Mittelsperson in die Wohnung der Auserkorenen gesandt werden soll. Nach dieser Abmachung wird der Herzensdame eine Kanne Bier offeriert, und nachdem alle Präliminarien beendet, begibt sich der Glückliche mit seinen Gefährten mit einem nicht unbedeutenden Rausche, wohl auch infolge des starken Tabakrauches und Branntweins nach Hause. Ein altes Weib, das in solchen Dingen einige Erfahrung hat, wird auserwählt, um die Gesinnungen des jungen Mädchens zu erforschen. Bewaffnet mit einer Flasche Branntwein für 3 Ferding, zu welchem gebrannte Zichorie als Farbe hinzugetan, begibt sich die Vermittlerin am bestimmten Tage zur Wohnung der Auserwählten und nachdem sie derselben und dem Wirt den üblichen Gruß „Gott helf'“ geboten und ihnen vom Mitgebrachten zu kosten gegeben, beginnt nun ihre diplomatische Tätigkeit, die darin besteht, die Vorzüge des Werbenden herauszustreichen, das Mädchen ihm geneigt zu machen und zum Behuf näherer Bekanntschaft mit dem Absender es zum nächsten Sonntage zur Kirche aufzufordern. Hier treffen nun beide zusammen, wohnen geduldig stehend dem Gottesdienste bei, und folgen nach dessen Beendigung der Einladung der nächsten Verwandten in den großen Kirchenkrug. Bei einem Stoffe Bier wird nun der Tag bestimmt, an welchem der Jüngling seine Freierwerber auf die formelle Freie zum Wirt des Mädchens senden soll. Ist ein sehr baldiger Termin wünschenswert, so kann die Sendung am nächsten Dienstage oder Donnerstage schon erfolgen, sonst aber findet sie am Sonntage statt. Ein wohlhabender Wirt, am besten der des Werbenden und eine angesehene Frau aus seiner Verwandtschaft, machen sich, versehen mit einigen Flaschen Branntwein, Brot in runder, flacher Form aus Gerste und Weizen bestehend, Äpfeln und Käse in möglichst gutem Wagen auf, um als Abgesandte auf die Freie zu ziehen. Begleiten wir nun dieses ehrwürdige Paar zur Wohnung der Braut, welche schon zeitig einen Tisch mit einem weißen Tuche bedeckt und mit Brot, Butter und Käse garniert hat, beim Geräusch des heranrollenden Wagens sich entfernt und eiligst einen Versteck aufsucht. Die Abgesandten steigen nun aus dem Wagen; die Frau nimmt die Esswaren, der Mann das Getränk und ein Glas, und so begeben sie sich in die Wohnung des Wirts, wo sie die Geschenke auf den schon gedeckten Tisch hinstellen. Daraus beginnt der Abgesandte die fast stets bei solchen Gelegenheiten sich wiederholende Rede, indem er sich an den Wirt wendet: „Weiβt du wohl, Väterchen, dein Mädchen N. N. hat beim Hüten meinen Roggen abgeweidet“, oder aber: „Dein Mädchen hat im Winter aus meiner Heukeue gefüttert, wo kann ich es finden?“ Will er sich aber poetisch ausdrücken, so sagt er: „Als ich neulich, mein Väterchen, draußen war, verfolgte ich die Spur eines flüchtigen Feldhuhns aus meinem Hofe hierher, sag' nur, wo ist dasselbe“. „Ja, lieber Freund, das weiβ ich nicht, du musst suchen“ —, das ist die stereotype Antwort, und nun bereiten sich alle, das Mädchen aufzufinden. Keine Stelle im Wohnhause, in der Riege, in der Klete, in den Scheunen, ja selbst in der notwendigen Badstube, welche häufig armen Tagelöhnern als Wohnung dient, bleibt undurchforscht, bis endlich die Flüchtige gefunden. Sie wird vom Abgesandten erfasst und hart mit den Worten: „Wart' mal, du hast mir Schaden zugefügt, komm und rechtfertige dich!“ angeredet, zur großen Wirtsstube geführt und hier freundlichst aufgefordert, den Speisen und Getränken zuzusprechen. Unterdessen beeifert sich das Gesinde, den Wagen der Abgesandten mit Tannenzweigen, bunten Papierlappen und Blumen auszuschmücken und selbst das Krummholz und das Pferd werden dekoriert, wofür die Braut den Ausrichtern eine Flasche Branntwein überreicht. Glücklich ist nun der Bräutigam, der den ausgeschmückten Wagen zurückkehren sieht; er weiß, seine Werbung ist bestimmt angenommen worden. Die Freierwerber teilen ihm auch mit, dass die Braut bereit sei, am nächsten Freitage zur Brautlehre im Pastorat sich zu melden, nachdem sie in einem Kruge unterwegs mit dem Bräutigam sich getroffen. Er hat nun, falls beide aus einem Gebiete, den Erlaubnisschein von der Gutsherrschaft zu besorgen; sind sie aber von verschiedenen Gütern, so hat jeder Teil für sich die Bescheinigung auszuwirken. In dem verabredeten Kruge treffen die Brautsleute, begleitet von einigen Zeugen, zusammen, und nachdem sie sich gestärkt, fährt die ganze Gesellschaft zum Prediger, der ein kleines Examen in den zehn Geboten und im Lesen anstellt, die Zeugen befragt, ob nicht gesetzliche Verhinderungsgründe vorhanden, die Erlaubnisscheine empfängt und nach einiger Ermahnung und Segnung das Brautpaar mit dem Versprechen entlässt, an den nächsten Sonntagen „das Aufgebot“ erfolgen zu lassen. Auch der Sonntag zur Trauung wird gleich bestimmt. Am Sonnabend vor diesem wichtigen Tage hat sich der Bräutigam wieder in das Pastorat zu verfügen, um die Bitte zur Trauung zu wiederholen, welche er durch Geschenke an Fleisch oder Ochsenzungen unterstützen zu müssen glaubt.

Festlich geschmückt mit einem Kranze aus bunten Bändern auf dem Kopfe, einem kleinen seidenen Tuche am Halse, einem weißen breiten Schal aus Lein oder Wolle auf den Schultern, einem schwarzen Spenzer mit rotem Tuche eingekantet, einem gestreiften, bunten Rock, weißen Strümpfen und ledernen Sandalen an den Füßen, wird die Braut von ihrem Wirt und ihren Verwandten zur Kirche geführt, wo gewöhnlich schon der Bräutigam, auch festlich angetan, mit seinen Verwandten und der Brautführerin sie erwartet. Während des ganzen Gottesdienstes müssen die Brautsleute stehen und darauf zur Trauung zum Altar sich begeben, woselbst sie die wollenen Fingerhandschuhe, mit denen ihre Hände angetan, ausziehen, um sich bequemer vom Pastor die Ringe — gewöhnlich eiserne — an den Finger stecken zu lassen. Mit ineinander gelegten Händen, wie der Prediger es getan, schreitet das neue Ehepaar zur Kirche hinaus bis zum Wagen des Bräutigams, wo die Brautführerin ein Stück Käse mit Butter bestrichen teilt und jedem der Neuvermählten ein Stück darreicht. Nun erst dürfen sie die Hände loslassen. Die junge Frau steigt darauf in den mit zwei Pferden bespannten, mit Tannenzweigen und bunten Papierlappen geschmückten Wagen des Mannes, geleitet von der Brautführerin und, gekutscht von einem ihrer nunmehrigen neuen Verwandten, führt sie den ganzen Hochzeitszug, an welchem sich sowohl ihre, als des Mannes Verwandten beteiligen, in den nahbelegenen Kirchenkrug, woselbst das erste Hochzeitsmahl eingenommen wird. Hier werden auch die Brautführer, Verwandten des Neuvermählten, von der jungen Frau mit Handtüchern, als Zeichen ihrer Marschallwürde, beschenkt, und nachdem man sich gehörig gestärkt, und in heitere Laune versetzt, begibt sich eilig die ganze Gesellschaft zur Wohnung des Mannes, der aber schon zeitig daselbst eintreffen muss, um alle Vorbereitungen zum festlichen Empfang zu besorgen. Einige der Seinigen sind zum Schmücken des Hofes, der Einfahrt, des Hauses und der inneren Räume desselben im Gesinde geblieben und haben schon den langen Speisetisch gedeckt, mit verschiedenen Speisen und Bier und Branntwein garniert und die Lichte in die Leuchter gesetzt, so dass der junge Ehemann nur dieselben anzuzünden braucht und das Ganze einem prüfenden Blick zu unterwerfen hat. Bald naht sich hierher der Hochzeitszug unter Gesang und Glockengeläute, muss aber vor der Hofeinfahrt, welche durch eine Stange oder einen Strick gesperrt ist, anhalten. Hier ist als Cerberus ein alter, streng dreinschauender Mann aufgestellt, der den Vorreitenden sofort befragt, was dieser Zug zu bedeuten habe, woher die Personen sind und wo der obligate Pass sei. Ein Papierschnitzel, besser aber eine Münze, vom Angeredeten dem Wächter übergeben, sowie ein Paar wollene Handschuhe von der jungen Frau ihm zugeworfen, haben magische Wirkung, denn sofort verschwindet die Barriere und die ganze Gesellschaft fährt feierlichst in den Hof. Mit offenen Armen empfängt der junge Mann seine Frau, hebt sie aus dem Wagen und führt sie zur Haustür.

Bevor das junge Paar aber zur Schwelle gelangt, hat sich der kühne Rosslenker vom Bocke geschwungen und schlägt vor der Tür tapfer mit der Peitsche in die Luft, gleichsam als wolle er alle bösen Geister aus der Umgegend und dem Hause vertreiben. Beim Eintritt in die dekorierte Wohnstube ist feierliche Stille; die Verwandten der Frau begleiten das Paar zum reichlich besetzten Tisch, an welchem sie Platz nehmen und munter zulangen, während die Angehörigen des Mannes an den Wänden sich aufgestellt haben, um dem guten, durch die Fahrt gereizten Appetit der Gäste zuzuschauen, sie auch, wenn nötig, zu bedienen und wohl ab und zu einen prüfenden Blick auf die fremden jungen Mädchen zu werfen. Während der Mahlzeit herrscht fast lautlose Stille; sobald sie aber beendet, ertönt plötzlich eine höchst mangelhafte Musik; alle erheben sich vom Tische, mit Ausnahme der jungen Frau, welche so lange auf ihrem Ehrenplatze, der durch ein an die Wand genageltes, mit Tannenzweigen und Büscheln verziertes großes Handtuch bezeichnet worden, bleibt, bis ein Verwandter des Mannes ihr durch Überreichung eines Tuches das Zeichen zum Aufstehen gibt. Sie erweist sich auch dankbar für diese gnädige Erlaubnis und verehrt dagegen dem Kavalier ein Paar Handschuhe, die er als Andenken zum nächsten Winter huldvoll annimmt und darauf die Geberin nach der Musik einige Male im Kreise umherdreht.

Nun erfolgt der wichtigste Akt bei den Hochzeitsformalien, und wir ersuchen unsere geehrten Leser, uns freundlichst in Gedanken in die Klete zu begleiten, woselbst ein kleiner Tisch gedeckt und mit Brot, Butter, Käse, Honig, Syrup und gefärbtem Branntwein besetzt ist. Hierher wird die junge Frau, den Brautkranz noch auf dem Kopfe tragend, von der Brautführerin geleitet; ihnen folgt der Mann, und diesem endlich die übrigen Hochzeitsgäste. Beim zierlichen Tische angelangt, nimmt die Brautführerin der jungen Frau den Kranz, mit welchem die Mütze des jungen Mannes geschmückt wird, ab, und setzt auf das beraubte Haupt eine recht einfache große Haube, mit gewaltig großen Rüschen garniert. Sie scheint aber in ihrer Unförmlichkeit nicht nach dem Geschmack der jungen Frau zu sein. Unwillig reißt sie den Kopfputz sich ab und schleudert ihn in die nächste Ecke; doch die Brautführerin hebt geduldig die hässliche Haube auf und setzt sie auf das entblößte Haupt; es wiederholt sich aber dieselbe Prozedur des Abreißens und Wegschleuderns seitens der jungen Frau und Aufhebens und Auflegens durch die Brautführerin, bis endlich nach dem dritten Male letztere zuletzt dem jungen Manne die mit dem Brautkranz geschmückte Mütze abnimmt und sie der Widerspenstigen aufsetzt. Doch auch die Mütze gefällt ihr nicht, und sie wird ebenso wie die Haube fortgeschleudert. Da endlich glaubt die Brautführerin das Richtige gefunden zu haben. Behutsam zieht sie eine neue hübsche, reichlich geschmückte Haube hervor und ziert damit das Haupt der jungen Frau, welche sich nun ruhig verhält und zum höchsten Jubel der ganzen Versammlung sich hiermit einverstanden erklärt. Ein Stück Brot mit Honig bestrichen wird von der Brautführerin zur Hälfte geteilt und ein Teil dem Manne, der andere der Frau überreicht; ebenso erhalten beide ein Glas roten Branntwein, worauf auch die Gäste an Speise und Trank teilnehmen können. Singend und jubelnd zieht nun die ganze Gesellschaft in das Haus, wo ein lustiges Leben und ein fröhliches Tanzen beginnt.

Angegriffen von den diversen Mühseligkeiten des ereignisreichen Tages kann sich das junge Paar den Lustbarkeiten nicht lange hingeben und muss zeitig die Ruhe suchen. Es zieht sich daher bald zurück und begibt sich in die Klete, einerlei, ob es kalt oder warm dort ist, denn das ist alter Gebrauch und Sitte. Hat der junge Mann das Glück, der Sohn eines Wirts zu sein, so ist auf einem Bett, mit Erbsenstroh gefüllt, ein sauberes Lager bereitet, sonst muss sich das Paar schon zeitig an harte und niedrige Verhältnisse gewöhnen, denn für dasselbe liegt ein einfacher Heu- oder Strohsack auf der kalten Tenne. Die Gäste aber amüsieren sich, jubeln und tanzen, gestärkt und animiert durch Bier und Branntwein, die ganze Nacht bis zum lichten Morgen. Sobald das Frühstück angerichtet, ist es Zeit, die noch Ruhenden zu wecken, damit sie durch ihre Gegenwart die ermüdete Gesellschaft beleben. Mit Musik und Gesang zieht sie zur Klete, woselbst das junge Paar erwacht, sich ankleidet und die Ständchenbringer ersucht, zum Wohnhause sich zurückzubegeben und es dort zu erwarten. Bald erscheinen auch die Neuvermählten, versehen mit Branntwein, Käse und Brot, begrüßen alle herzlichst, verteilen die mitgebrachten Gaben und fordern die Gäste auf, das Frühstück einzunehmen. Nachdem nun das Frühstücksmahl beendet, scheint es geboten, besonders da dieser zweite Tag der Hochzeitsfeier ein Montag, also ein Arbeitstag ist, auch etwas zu arbeiten, und die alte Sitte der Väter und Großväter erfordert, einerlei, ob Sommer oder Winter, dass eine Rodung gemacht werde.

Teils zu Pferde, teils in Schlitten oder Wagen, versehen mit einigen großen Bündeln Stroh, begeben sich alle zu einem abgelegenen hohen Baum, dessen Stamm notdürftig mit Stroh bewickelt und auf dessen Spitze ein Strohbündel angebunden wird. Dieser Baum wird unter Gesang und diversen Zauberformeln, das Gedeihen des auf den Rodungen zu erwachsenden Kornes betreffend, angezündet, und alle freuen sich, wenn nur ja alles Stroh und womöglich einige Zweige verbrennen; das ist ein günstiges Zeichen für die Zukunft. Jeder der Anwesenden beeilt sich nun etwas von den Kohlen und der Asche zu erwischen und hiermit einem Anderen das Gesicht zu bestreichen, was viel Grund zum Gelächter gibt. Übrigens soll derjenige, der am meisten mit der Kohle und der Asche bestrichen worden, im nächsten Jahre die gesegnetesten Rodungen haben. Hierauf kehrt die ganze Gesellschaft in das Gesinde zurück, und kündigt dem Wirt an, dass er sicher eine schöne Gerste ernten werde, da die Rodung vollkommen gelungen. „Dank sage ich Euch, lieben Kinder“, antwortet der Gesindewirt, „ich will Euch für die Mühe ein gutes Mittagessen geben“. Ein solches ist auch fertig schon auf die Tische gestellt, und es ist höchst opulent, denn eine Masse verschiedener Fleischarten und Würste ist zu Brot, Butter, Bier und Branntwein hinzugelegt. Wenn auch die Rodungsarbeit keine sehr schwere war, so ist doch der Appetit der ganzen Gesellschaft, wohl auch durch das Reiten, Fahren, durch die Aufregung, am meisten aber durch den Anblick und den Wohlgeruch des Fleisches, ein Luxus, der im Sommer fast gar nicht, im Winter nur sonntags geboten wird, auf das vorteilhafteste angeregt, und alle lassen dem Mittagessen volle Ehre angedeihen. Das junge Paar, im Hochzeitskostüm, hat seinen bestimmten Platz vor dem an die Wand genagelten Handtuch eingenommen, und bleibt selbst nach beendeter Mahlzeit ruhig sitzen, obgleich alsdann die Gäste den Tisch verlassen, welcher nun abgeräumt und vor dem Ehrenplatze mit einem weißen Tuche bedeckt wird. Die ganze Gesellschaft teilt sich nach der Verwandtschaft in zwei Parteien. Die Verwandten und Bekannten der Frau, an der Spitze der Vater derselben, treten an den Tisch, um ihre Geschenke darzubringen, welche in Geld, Wäsche und Aussteuersachen bestehen und auf das weiße Tuch gestellt werden. Die Angehörigen des Mannes haben sich wieder an die Wand gestellt und singen während des Schenkungsaktes Folgendes:

Spendet, Bruder, spendet, Bruder,
Die Schwester hat viel nötig
Auf dem weiten Pfade,
Den sie nun zu wandeln hat.

Bemerken die Sänger aber, dass jemand nicht gern gibt, dann singen sie, ihn verspottend: „Es spendet N. N. ja schier erblassend“.

Wir müssen aber nicht denken, dass eben die Angehörigen des Mannes keinen materiellen Beitrag liefern. Sie haben schon vor der Hochzeit ihren Anteil an Viktualien, roh oder zubereitet, an Bier und Branntwein in die Wohnung des jungen Mannes gesandt, so dass meistens auf ihre Rechnung die Hochzeit stattfindet. Sobald der Schenkungsakt beendet, erhebt sich das junge Paar und nimmt die Geschenke, die Gemeingut desselben sind, mit dem Tuche vom Tisch, welcher abermals mit einem Tuche bedeckt wird. Darauf beginnen die Verwandten der Frau einen Gesang und fordern die Marschalle auf, sich für die Dekorationen zu revanchieren. Dieser Aufforderung wird sofort Folge geleistet und die ihnen früher verliehenen Handtücher werden gewöhnlich reichlich bezahlt. Dieses Geld behält die Frau als ihr Sondergut.

Alle Geschenke werden zur Klete gebracht, wo sich der Aussteuerkasten der jungen Frau befindet. Aus demselben nimmt sie mehrere Hemden, welche sie unter diejenigen Verwandten des Mannes verteilt, die bei den Hochzeitsfeierlichkeiten am meisten tätig gewesen. Die Schwiegermutter wird aber mit einem Laken, einer Decke und einem Hemd, welche alle ihr um die Schultern gelegt und vorn zugebunden werden, bedacht und von einem Kavalier einige Male im Kreise umhergedreht. Darauf kann sie die Dekorationen abnehmen und als Andenken behalten. Nochmals muss die junge Frau an ihren Aussteuerkasten gehen, aus dem sie Handschuhe, Strümpfe und verschiedene wollene Gurte, kurze, um bei der Schafschur den Schafen die Füße festzubinden, lange, um der Taille Halt zu geben, herausnimmt und auf den Arm legt. So ausstaffiert, wird sie von der Gesindewirtin zu den verschiedenen Gebäuden, zum Brunnen, zu den Kohlpallen geführt und überall hat sie ein Stück aus ihrem Vorrat hinzuwerfen. Ist der junge Ehemann im Besitz von Vieh und Pferden, so muss die junge Frau, sobald sie zu diesen Tieren von der Wirtin geführt wird, auf jede Kuh ein Paar Handschuhe, auf jedes Pferd ein Paar Strümpfe legen. Der Rundgang dauert so lange, bis kein Stück von den mitgebrachten Sachen auf dem Arme sich befindet. Den beiden Frauen folgt aber eine Magd, welche alle abgeworfenen Gegenstände aufhebt und der Wirtin als deren Eigentum einhändigt. Hiermit haben die besonderen Hochzeitsformalien ihren Abschluss gefunden. Zwei Tage bleiben noch alle Gäste beisammen und amüsieren sich mit Tanzen, Singen und allerlei oft recht plumpem Kurzweil, wobei unglaublich viel getrunken und gegessen wird. Am Donnerstage entschließen sich die Verwandten der Frau das Hochzeitshaus zu verlassen. Nachdem sie ihre Pferde gespannt, treten sie in die Wohnstube und zuerst verabschiedet sich der Vater der jungen Frau, indem er spricht: „Wir waren zur Hochzeitsfeier, zum festlichen Mahle, es kommt die Zeit der Trennung, wir müssen ein jeder nach Hause“. Darauf grüßen auch die Übrigen die stets auf ihrem Platze ruhig sitzende Frau, steigen in die Equipagen, fahren, angeführt von dem Alten, drei Mal im Hofe herum und verlassen dann, geleitet von einem gewöhnlich höhnenden Abschiedsgesang seitens der Angehörigen des Mannes, das Gesinde. Am Tage darauf kehren auch die letzten Gäste heim.

Der nächste Sonntag ist der Tag des Kirchenganges. Festlich angetan, in Begleitung der Eltern oder nächsten Verwandten des Mannes, fahren die Neuvermählten zur Kirche, woselbst sie die Angehörigen der Frau vorfinden. Auf Wunsch ihres Vaters fahren alle nach Beendigung des Gottesdienstes in sein Gesinde, woselbst bis zum nächsten Morgen herrlich und in Freuden gelebt wird. Erfreut über das Glück der geliebten Tochter, verehrt ihr der Alte einige Kühe und Schafe, und wenn er recht vermögend ist, so auch ein Pferd, damit sie ihn und die Kirche ordentlich besuchen kann. Mit diesen neuen Geschenken kehrt dann das junge Paar nach Hause zurück, um nun, nachdem eine ganze Woche hindurch in lauter Freude, Jubel und Scherz verlebt worden, die schwere Arbeit für das ganze Leben zu teilen, und mühselig das harte Brot zu verdienen. Treulich halten die Vermählten zusammen, und wenn auch mancher ernstliche Streit, selbst tätliche Misshandlung, arge Trunksucht seitens des Mannes das Leben arg verbittern, so wird doch der vor dem Altar einst geleistete Eid nicht gebrochen, und Ehescheidungen sind unerhörte Dinge.

Schließlich erlauben wir uns zwei Auszüge aus uns freundlich zur Disposition gestellten Dokumenten, betreffend die Verweigerung des gutsherrlichen Erlaubnisscheines, hier buchstäblich anzuführen. Wir entnehmen einem Privatschreiben des Herrn General-Superintendenten Christ. Lenz, d. d. Riga, 26. Sept. 1780 folgende Stelle: „der seine Bemühungen standhaft fortsetzt und dabei die Neigung seiner Geliebten, auch die Beystimmung ihrer Eltern und Wirts hat, aber bloß Ew. Hochwohlgeboren Herz, ihm seine Braut zu geben gegen sich verschlossen siehet. Ew. Hochwohlgeboren sind ohne Zweifel unsere Landes- und Ehegesetze von unserer Hohen Obrigkeit bekannt, worin festgesetzt ist, dass keinem Guts-Bauer aus einem fremden Gebiete eine Person, so er heiraten will, verweigert werden und die Freiheit der Ehe nicht gestört werden möge, und dass dagegen keine Ausflucht, wie sie Namen haben mag, statt finde. Es sind, so lange ich Praeses im Kaiserl. Oberconsistorio bin, wohl schon über 10 Fälle in dieser Art vorgekommen, aber noch nie habe ich gesehen dass dergleichen Verweigerungen der Ehe durchgegangen seyn, vielmehr sind alle Gutsherren, die darüber belanget sind, bey einer starken Geldstrafe dazu angehalten worden, dass sie die zurückgehaltene Person zur Ehe ausgeben müssen“.

Einem anderen offiziellen Schreiben entnehmen wir folgenden Passus: „Es hat bei dem Kaiserlichen Ober-Consistorio der —sche Bauer Spanelag klagend angebracht, dass Ew. Wohlgeboren ihm die herrschaftliche Einwilligung zu der von ihm intendierten Heirat der —schen sich bei ihrem Bruder — aufhaltenden Witwe — Ldde auf seine sechsmalige bei denenselben geschehene Anwerbung unter allerlei Vorwandungen verweigert. Wannenher er um Schutz wider sothane Ehestörung und um gemessene Verfügungen an dieselbe gebeten.

Wann es nun dem Kaiserlichen Ober-Consistorio amtspflichtig obliegt allen Störungen der Bauern-Ehen Einhalt zu tun, es auch durch so vielfältige Patente, welche durch jährliche Publikation von den Kanzeln zu jedermanns Wissenschaft gebracht werden, auf das nachdrücklichste verboten worden ist, die Bauern-Ehen unter irgendeinem Vorwand zu stören: als wird Ew. Wohlgeboren hiermittelst bei der gewöhnlichen Pön von 50 Gold-Gulden aufgegeben, die Heirat des Spanelag Caspar mit dem —schen Weibe Namens — Ldde unter keinerlei Vorwand weiter zu stören, sondern Klägern seine Braut verabfolgen zu lassen, auch ihm sofort den herrschaftlichen Einwilligungs- und Trauschein zu erteilen.

Sollten dieselben jedoch etwas zu Recht Beständiges hierwider einzuwenden haben, so ist die etwaige Erklärung längstens binnen 14 Tagen a die insinuationis huius anhero vorstellig zu machen. Wobei man jedoch nicht umhin kann zu bemerken, dass nichtige und nur auf die Ehestörung abzweckende Behelfe weder Gehör finden, noch die komminierte Strafe avertieren können.

Wonach dieselben sich achten und für Schaden zu hüten haben.

Göttlicher Obhut empfohlen. Riga, den 28. Oktober 1781.

Im Namen und von Wegen

des Kaiserlichen Oberconsistorii

Chr. Dav. Lenz

Generalsuperintendent und Präses

C. J. v. Zimmermann

loco vice-directoris et.“

Precību un kāzu ieražas un svinēšana Kurzemē.

1. Grobiņas apriņķī.

1) Nīcā un Bārtā. No M. Ozoliņa. (SK.).

Sestdienas vakarā priekš kāzām apklāj galdus un apkrauj tos dažādiem ēdieniem un dzērieniem, jo daži kāzu viesi jau sestdien sāk lasīties kopā kāzu namā. Citi kāzinieki, kas tik vien lūgti, ierodas svētdienas rītā.

Kad viesi sabraukuši, tad kāds no brūtes uzlūgts vecis, vai arī skolotājs notura derības. Dzied kādu garīgu dziesmu iz dziesmu grāmatas un nolasa īpaši priekš tam sacerētu runu. Tad derinieks vēl pamāca, kā laulībā jādzīvo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas.

Pēc derībām ēd brokastu un tad padanco pie armonikas un pijoļu skaņām. Jaunākos laikos lieto arī citus mūzikas rīkus. Pēc tam rīkojas braukt uz baznīcu.

Brūte un brūtgāns, kā arī visi citi kāzu viesi ģērbušies svētku drēbēs. Nīcā, Bārtā un Rucavā sievieši nēsā īsus brunčus, tikko pāri par ceļiem jeb līdz puslieliem. Nīcā brunči mēdz būt sarkani, Bārtā un Nīcas Leitīšos melni, ar trīs vai četru pirkstu platu banti apakšā iekantēti. Svētkos, svētdienās un godībās sieviešiem baltas villaina zeķes; darba dienās turpretī zilas vai melnas sietavas, t. i. zila vai melna drāna, ar ko lielus aptin. Virs balta krekla veste ar glāžu knopēm, un virs vestes melna jaka jeb vamži. Pār pleciem klāj pelēku vai baltu villaini, kuru sasprauž uz viena pleca vairākām saktām: apakšā iesprausta liela sakta, augstāku mazākas viena virs otras. Galvā brūtei vainags no drānas, kas ar zeltu caurausta. Vainaga virsgalā riņķis no glāzes kristāliem. Pār visu apģērbu, no vainaga sākot, uzģērbj baltu, no smalka audekla taisītu “uzkubekli”. Kāzu dienā šāds uzkubeklis nevien brūtei, bet gandrīz visām jaunām meitām.

Brūtgāna apģērbs no pelēkas pašaustas drānas, rakstītām kantēm priekšā un krunkām sānos. Raksti izšūti melnu appiķotu diegu (kurpnieka drāti). Tādus svārkus sauc par pižukiem.

Uz baznīcu brauc visi kāzinieki, dažreiz līdz simts un vairāk cilvēku, garās orēs. Priekšgalā brauc brūtes vedējs ar brūti, tad citi kāzu ļaudis un beidzot kāzās lūdzējs. Ceļā līdzņemtie muzikanti spēlē. Pa starpām jauni puiši šauda. Skatītājiem ceļmalā met baltu maizi.

Baznīcā iet brūtes un brūtgāna vedēji papriekšu, viens brūti, otrs brūtgānu vezdami.

Pēc laulībām muzikanti sagaida laulībniekus ar mūziku pie kroga uz ceļa.

Mācītāju apdāvina ar galda drānu, ko tam, kad viņš apģērbies, apsien pār pleciem, un viņa zirgam piekar pie loka cimdu pāri. Priekš mācītāja cienmātes dod baltas maizes kukuli līdz.

No baznīcas pārbraukuši notura atkal papriekš pātarus, pēc kam sākas īstās kāzas. Galdi bagātīgi apkrauti ēdieniem un dzērieniem, ka tikko nelūst. Dzer pašu brūvētu miestiņu un ar medu sataisītu brandvīnu, sieru piekodām; tagad jau netrūkst arī bairīša un dažādu šņabju. Vīnu retums dzer. Bagāti ļaudis svin kāzas vairāk dienas.

Kāzās ir sava starpība starp brūtes un brūtgāna radiem. Brūtes namā aiz galda sēdēt ir tiesība brūtes radiem jeb viesiem no brūtes puses, un vēlāk brūtgāna namā atkal otrādi. Starp abējiem allaž saceļas lieliska apdziedāšanās, pie kam vieni otrus maz ko taupa, atrazdami pie saviem pretiniekiem dažādas gan patiesas, gan izdomātas vainas un trūkumus. Taču apdziedāšanai nav nekāda ļauna nodoma; tikai pakaitinās un paspēkojas jautrības dēļ. Kura puse labāki dziesmu pratēji, tā paliek uzvarētāja.

Dziedot lieto “trideksni” jeb, kā Nīcenieki to sauc, “ērkuli”. Ērkulis sastāv no viduskāta ar pieciem vai sešiem zariem, pie kuriem piekārti mazi pulkstenīši. Kātā ietaisīta svilpe. Dziedot sit ar ērkuli uz galdu, un pantiņai beidzoties pasvilpj. Kamēr pie galda dzied, tamēr citi danco.

Ap pusnakti sākas mičošana. Brūti nosēdina uz apklāta krēsla un dzied dažādas vainaga dziesmas. Tad noņem tai vainagu un uzliek mici. Noņemto vainagu brūte uzliek savai neprecētai māsai, jeb ja tādas nav, kādai draudzenei.

Pēc mičošanas brūte izdala piederīgiem veltes: dvieļus, galdautus, cimdus u. c., visus brūtes pašas darinātus.

Otrā dienā kāzas dzer brūtes mājā līdz pusdienai, tad taisās braukt uz brūtgāna māju. Ratos ieceļ brūtes pūru. Bet ar to brūtgāna radiem nepietiek, tie zagšus ņem no brūtes nama līdz, ko tik dabū, grāpjus, pannas, bļodas un citas saimniecības lietas, un ved tās uz brūtgāna māju.

Brūtgāna mājā dzer kāzas tālāk tāpat kā brūtes mājā. Kāzu namu mēdz apzīmēt ar karogu garas kārts galā.

Svētdienā pēc kāzām dzer atkazas. Tad jaunais pāris dabū dāvanas no viesiem.

2. Aizputes apriņķī.

1) Dunalkā. Uzr. A. Jansons pēc Zandmaņa vārdiem. (BB.).

Kur kungs senāk puiku vai meiteni iedeva pie saimnieka par ganiem, tur tiem bij jāpaliek, līdz precējās. Par to uz precībām saimniekam bija jādod puisim: ziemmitis zirgs, ziemmituse govs, aita, divi lemeši, vērstuve, izkapts, cirvis un kalts; meita dabūja: ziemmitušu govi, aitu, piecas sagšas, trīs lindrukus, brūtes ģērbu, divi dālderi vērtu, brūtes vamzi un dālderi autu naudas. Kāzas turēja saimnieks uz sava rēķina.

Preceniekos allaž jāja divas sievas un vīrs.

Brūtes mājas, kur svinēja pirmo kāzu pusi, sauca par “izderību namu”, un brūtgāna mājas, kur kāzas pabeidza, par “kāzu namu”.

Kāzu svētrītu vedēji salasījās pirms pie brūtgāna un tad visi devās uz izderību namu. Dižais vedējs kāzu rītā izderību namā tūdaļ aizvilka ar krītu pie dzieda krustu, cik tāļu sēdēt vedējiem, un cik tālu panāksniekiem. Vedēju tēvs ar jauno pāri sēdēja galda galā, vedēju sievas aiz galda. Kamēr tie ēda, panāksnieces stāvēja plānā un tos apdziedāja.

Svētrītu dižvedējs brūtgāna vietā izdalīja katram māju cilvēkam “ganāmu naudu” par brūtes ganīšanu [?].

Uz baznīcu dižvedējs līdzi nebrauca. Ceļā uz baznīcu brūte nometa cimdu pāri pirmajam, ko ceļā satika.

No baznīcas pārbraukuse, brūte ar brūtes māsām vispirms iebēga klētī un saimniece jeb māte viņas tur ieslēdza. Citi kāzenieki sagāja istabā un sasēda gar galdu pie launaga. Pirms sāka ēst, panākstu sievas dziedāja:

Neprašas, neprašas tie sveši ļaudis!
Kur mūsu māsiņa pie launadziņa?

Nu vedēju tēvs ar vedēju māti gāja brūti meklēt, un citi viesi tos pavadīja. Panāksnieces dziedāja:

Neslēdzi māmiņa vēl savu klēti,
Lai meta tautiņas atslēgas naudas.

Māte jeb saimniece arī nelaida vedējus klētī iekšā, kamēr tie sameta klētsnaudu, no katra vedēja pa zeserim. Šo naudu atdeva saimniecei, kas pēc ilgas tiepšanās beidzot atslēdza klēti. Naudu paturēja saimniece, pie kuras brūte auguse.

Brūti no klēts izvedot, dižvedējs izkapāja stenderus. Uz istabu ejot, viņš uzlika brūtei uz galvu savu cepuri; brūte tajā ielika cimdu pāri un tad atdeva. Istabā ieejot vedējs izkapāja nama un istabas durvis, pie kam dziedāja:

Cērties, cērties, tērauda zoben,
Cērt skauģi pušam, cērt ļaunu dienu!

Brūti aizsēdināja galda galā, arī visi citi atkal sasēda un sāka ēst. Tomēr brūte neēda ar citiem līdz; viņa paņēma uz šķīvja gabaliņu maizes un gaļas un izgāja nama kambarī, tur paēda. Panāksnieces pie tam dziedāja:

Kur iesi, māsiņa, ar gabaliņu,
Vai ganu vadīsi, vai darbenieku?

Kamēr viesi ēda, tikmēr panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija “dvieļu kāršana”, tad Dieva lūgšana, un nu tik noņēma ēdienu.

Par dvieļiem meta “drānu naudu”, divi zeseri par dvieli (mazākais pusrubli par dvieli pēc Jansona mātes vārdiem). Drānu naudu metuši arī tūlīt pēc pārbraukšanas no baznīcas priekš ēšanas, vai atkal tikai kāzu namā.

Pūru veda agrāk ne kā brūti. Pūram gāja līdzi brūtgāns un panākstu puiši par sargiem.

Naktī gailim dziedot veda projām brūti. Izvedot atkal izkapāja istabas un nama durvju stenderus; tāpat arī kāzu namā ieejot.

Namā iemesta brūte uzsvieda gailim laktā prievītu pāri. T. dz.:

Saproti, māsiņa, kas veca tiesa
Gailim prievīte par dziedāšanu.

Dižvedējs papriekš nosēdināja brūti galda galā, tad veda to uz klēti, kur noņēma brūtei kroni. Pēc kroņa noņemšanas abus jaunos nostādīja pie gultas, kur viņi ķipī nomazgāja muti. Tad brūte ar kāju ķipi apgāza.

Pēc tam dižais vedējs abus jaunajus saguldīja gultā. Kamēr guldīja, tikmēr divi vedēju puiši stāvēja klēts priekšā un otri divi klēts pakaļā par sargiem. Tie sargāja, lai skauģis nepārsviestu pār klēts jumtu šautru, kas izšauta cauri, kur divi suņi rejas. Ja tādu šautru dabūja pārsviest, tad laulātais pāris vēlāk labi nesadzīvoja. Ja taču kāds pratējs šautru savāķa, tad gan nekas nekaitēja.

Pēc saguldīšanas dižais vedējs jaunos veda istabā, kur viesiem deva “guldāmās maizes”.

Ar to dižā vedēja kāzu darīšanas beidzas, un nu rīkojas vakara brālis un vakara māsa. Tie bija no brūtes radiem.

Iepriekš saules lēkšanas paēda azaidu un saulei lecot “meta malas”, t. i. brūte gāja ap visām māju ēkām un nometa šur tur aiz ēkas pa cimdu pārim jeb pa prievītam. Saimniece, pie kuras brūtgāns bija par puisi, jeb viņa māte staigāja brūtei nopakaļus un uzlasīja visas nomestās mantas. Kad malas meta, māju puisis sukāja brūtgāna zirgu, par ko dabūja no brūtes cimdu pāri. Panāksnieku puiši pa to laiku sagrāva slepeni pirts krāsni un nogrieza dzirnu kuniņu (kuņa ir pie dzirnavām augšā šķērskoks ar caurumu, kurā iebāzts milnas gals).

Kāzu namā panākstniekiem bija tās pašas tiesības, kā vedējiem izderību namā.

3. Kuldīgas apriņķī.

1) Lielezerniekos. No J. Spranģeļa. (BB.).

Kāzu viesi salasījās kāzu namā svētku rītu agri; daži tālējie arī jau sestdienas vakarā.

Pēc brokasta precenieks, vīrietis no brūtgāna puses, “saderināja” jauno pāri. Papriekš nodziedāja garīgu dziesmu; tad precenieks turēja derības runu, brūti pamācīdams, lai savam jaunajam dzīves biedram paliktu uzticīga līdz nāvei, kad arī dažu reiz krusts un bēdas tos spaidītu; un brūtgānam pie sirds likdams, lai prātīgi vadot un valdot savu sievu un to turot godā. Senākos laikos precenieks arī mainījis saktas, brūtgāna saktu iesedzis brūtei, un brūtes saktu brūtgānam, tāpat kā mācītājs laulājot maina gredzenus. Pēc derības runas atkal nodziedāja dziesmu un beidzot noskaitīja svēto lūgšanu. Tad vēl uzkoda, ko Dieviņš svētījis, un brauca uz baznīcu laulāties. Senāk, ap 1820. g., brūtgāns allaž jājis jāšus pie laulības. Brūte paņēma līdz papilnam prievītu, kurus no baznīcas atpakaļ braucot izmētāja uz visiem tiltiem, lai dzīves ceļā nekādas kļūdas negadītos. Arī nabagiem pie baznīcas bija jādod mazākais pa prievītam un pa sņapšķim brandvīna.

No baznīcas pārbraukuši, kāzinieki sēdās pie bagātīgi apklāta kāzu galda, brūtgāns ar brūti blakām augstajā galā. Bet iekam sāka ēst, noturēja vēl īsus pātarus. Visi pacēlās stāvu, precenieks uzsāka garīgo dziesmu: Nu jūs esat laulāti. Pēc dziesmas viņš pieminēja īsiem vārdiem un lika jaunajiem pie sirds, lai neaizmirstot, ko priekš “Dieva kalpa” viens otram solījušies. Kad runa un pahtari beigti, tad visi apsēdās un ēda un dzēra.

Nu sākās arī viesu apdziedāšana. Pirmo apdziedāja brūtgānu, tad brūti un citus viesus. Dziedāja pa visu maltītes laiku, un ikviens no viesiem, kas pie galda sēdēja, dabūja savu daļu gan labā, gan ļaunā ziņā. Daža laba no šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga.

Pirmo maltīti paēduši, visi pacēlās un pateica Dievam par viņa dāvanu. Tad lika precenieks muzikantiem spēlēt, ņēma pats brūti aiz rokas, citi viesi arī saķērās pa pāriem un nu visi dejoja “poli”. Ar šo danci bija dancošana atklāta un atvēlēta.

Dzina bez tam arī vēl dažādus jokus un ērmus. Bet ēdot viesus ikreiz atkal apdziedāja.

Pusnaktī noņēma brūtei kroni un uzlika tai mici, mičoja. Tas notika šā. Brūte apsēdās uz krēsla, mičotāja tai noņēma kroni un uzlika to citai kādai jaunai meitai, “brūtes māsai”, galvā. Brūtgāns, to redzēdams, noņēma sev cepuri no galvas un apsedza ar to brūtei galvu. Bet brūte, no dziedātājām skubināta, to meta zemē, un nu mičotāja tai uzlika mici. Pēc tam sēdās brūtgāns brūtes vietā uz to pašu krēslu. Brūte, piegājuse, atkņopēja tam vesti, noraisīja viņam kakla drānu un apsējās to sev ap vidu, lai būtu auglīga un lai būtu tai viegla dzemdēšana. Brūtgānam apsēja citu priekš tam jau pagatavotu kakla drānu. Tagad tikai jaunajie bija vīrs un sieva.

Pēc tam izdalīja kroņa kukuli jeb ēda kroņa maltīti.

Pēc kroņa maltītes vadīja jauno pāri uz klēti guldīt. Te atkal dažreiz it “jēli” dziedāja.

Pirmdienas rītu jauno pāri “modināja” ar mūziku un dziesmām. Uzcēlies, nomazgājies un apģērbies, jaunais pāris gāja uz istabu, kur jaunā sieva izdalīja dāvanas vīra radiem un arī citiem, kas kādu amatu kāzās izpildīja. Vīra tēvs dabūja smalku linu kreklu, garas zeķes un paķeļus, no smukiem dzīpariem austus; vīra māte lielu košu drānu un mici; vīra “īstie brāļi” uz vienu plecu dvieli, un dzīparotus cimdus; lielais precenieks par saviem dažādiem pūliņiem krustis dvieli, dzīparotus cimdus un garas zeķes ar visiem paķeļiem. Tad vēl apdāvināja dažādos kāzu amatniekus: alus puisim, zirgu puisim, gaļas vārītājai un muzikantiem deva katram pa cimdu pārim ar prievītu klāt.

Kad cilvēki apdāvināti, tad ziedo arī vietas, lai dzīvē nekur netrūktu Dieva svētības. Priekš ziedošanas bij saaustu pa pilnam prievītu. Jaunais vīrs paņēma prievītu bunti, gāja uz zirgu, govu, aitu un cūku stalli, uz riju, pirti, aku, un atstāja visur pa prievītam, ir uz klēts jumtu uzmeta prievītu.

2) Rendā. No Fr. Reķa. (BB.).

Precības.

Precībās jāja zināmā gada laikā un zināmās nedēļas dienās, visvairāk sestdienās, otrdienās un ceturtdienās, kādēļ meitas tais dienās agri cēlās un izslaucīja pie laika istabu, lai precinieki nesajāj, kamēr istaba vēl nav spodra.

Precībās jāja tikai precēti ļaudis un allaž divati, vīrs un sieva. Atraiši un neprecēti ļaudis nepavisam nedrīkstēja precībās jāt. Precinieki ģērbās svētku drēbēs un ņēma līdz “ciemmaizi”. Zināmās mājās nojājuši, tie lika ciemmaizi uz “dižā galda” un paziņoja meitas mātei, vai saimniecei, kuru meitu tie vēlas. Ja meita precības pieņem, tad tā pieiet pie galda, nogriež gabaliņu no ciemmaizes un apēd.

Kāzas.

Sestdien pusdienā sajāj brūtes mājās “brūtes vedēji”, allaž pa nepāram, pa 5 vai 7. Nepāris arī citādi kāzās ievērojams skaitlis: uz brūtes galda nedrīkst neviena lieta būt pa pāram. “Dižais vedējs” ved bez sava zirga vēl vienu zirgu pie pavadas priekš brūtes.

Vēlāku tai pašā dienā sajāj arī “panāksnieki”. Beidzot vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji, kas, pūru sakrāvuši vedumā, drīz brauc uz mājām.

Vedējiem sabraucot, brūte paslēpjas kādā kambarī. Dižais vedējs uzmeklē brūti un ieved “dižistabā” pie “vedēju galda”, kur tā ar visiem vedējiem sasveicinās. Tad sēdās kāzu viesi aiz galda ēst, un paēduši gāja dancot. Pirmais dancis bija “polis”, kas visiem jādanco. Pēc dancošanas dzēra līdz guļamam laikam.

No rīta gaismai austot uzcēlās, nomazgājās, apģērbās, paēda brokastu un drusku palustējās līdz pulksten desmitiem, tad sāka ģērbties un taisīties iet uz brūtgāna mājām. Pirmais apģērbās brūtgāns, pēc tam brūte. Kamēr brūte ģērbās, draudzenes dziedāja piederīgas dziesmas. Saģērbjas arī visi citi, saseglo zirgus un tā uz ceļa sagatavojušies iet iekšā iekost ceļa maltīti. Paēduši, dodas visi ceļā, un brūtes brālis pats tiem atver vārtus. Viss tas top izdarīts ne steigšus un pavadīts no piederīgām tautas dziesmām, ko pa lielākai daļai dzied tās sievas, kas neiet līdzi panākstos.

Dižais vedējs ar brūti jāj abi blakus pa priekšu, tā ka no brūtes zirga viena pavada brūtei rokā, otra dižajam vedējam. Aiz viņiem nāk visi mazie vedēji, tad brūtgāns un “brūtgāna brālis”, un tiem no pakaļas panāksnieki, abi “vakara brāļi” un “vakara māsas”.

Kādu gabalu atstatu no brūtgāna mājām brūtgāns ar brūtgāna brāli jāj dižajam vedējam un brūtei garām un steidzas papriekšu uz mājām, pats noseglo zirgu un atstāj zirgu un seglus stallī. Drīz pēc tam abi vakara brāļi laiž pilnos rikšos visiem garām. Brūtgāna mājās aizjājuši, tie apstājas sētsvidū, viens no tiem paliek pie zirgiem, otrs ieiet papriekš brūtes klētī un ieliek brūtes gultā sudraba naudu “ziedam”; no turienes tas iet istabā un uzvelk visiem dziedriem zīmi O, tad prasa pēc alus mucām, kuras arvienu atrodas dibena kambarī, un uzvelk tām tādas pašas krusta zīmes.

Brūtgāna tēvs paņem kannu, ielaiž tanī alu un iedod to vakara brālim rokā. Šis nu steidzas ārā sētā sagaidīt vedējus. Māju sievas saņem brūti ar dziesmām un lūko uz tam, ka brūtei galvā ietīta baltā palagā, ka pat degunu nevar redzēt; citādi tā būs bezkauņa. Brūtgāna māte jau iznesusi krēslu, lai brūte var no zirga nokāpt. No zirga nolēkuse, brūte nobučo mātei roku un uzsviež uz krēsla cimdus par ziedu, tad paiet sētvidū apakš meijas, kur jau stāv abas vedēju sievas.

Tiklīdz brūte iejājuse sētā, mazais vakara brālis ar alus kannu jāj pretī panāksniekiem, kas kādu gabalu no mājām aiz krūmiem dīda savus zirgus, un nu kā vadons pa priekšu jādams, tos arī ved uz brūtgāna mājām. Pie vārtiem piejājis, viņš dod vārtu sargiem no alus kannas nodzerties par vārtu atvēršanu. Sētsvidū iekļuvuši, panāksnieki jāj meijai apkārt, kur brūte stāv pieslējusēs, pie kam viesu sievas dzied:

Jājat, brāļi, apkārt bierzi,
Vidu vien nejājat,
Vidu stāv mūs’ māsiņa,
Villainītes pušķodama.

Pēc tam panāksnieku meitas, brūte, abas vakara māsas, abas vedēju sievas iet dziedādamas istabā, kur viena vakara māsa pasteidzas izvilkt spelts akmini. Tad pie galda drusku piesēdušas un kādu pantiņu nodziedājušas, panāksnieces ar brūti ceļas augšā un iet uz klēti. Klētī jau vīra māte priekšā, kas tās tur sagaida. Brūti nosēdina uz krēsla, vīra māte izpin brūtei matpinu no bizas, noņem vaiņagu, ko uzkar zobina galā, un apklāj galvu ar “gudināmo autu”. Tad ienāk dižais vedējs, paņem brūti pie rokas un ved uz istabu. Pie istabas durvīm dižais vedējs cērt ar zobinu krustu sliegsnī un palodē, pie kam vakara māsa un visas panāksnieku sievas dzied:

Cērt, cērt, dieveri, tērauda krustu
Pa mūs’ māsiņas kājiņām!

Istabā brūti aizved aiz dižā galda un tur nosēdina. Pēc tam dižais vedējs tāpat ar zobinu iet pakaļ brūtgānam, un visi viesi sēžas pie galda un gaida brūtgānu ievedam. Brūtgāns ienāk un apsēžas brūtei blakām. Vedēju sieva paņem sagšu un pārklāj brūtgānam pār galvu. Tad visi ēd pusdienu, pie kam brūtgānam un brūtei jāēd ar cimdiem rokās.

Panāksnieku sievas, ātri paēdušas, sāk dziedāt un mudināt uz dancošanu. Pirmais dancis ir “polis”. Dižais vedējs uzņem brūti, vedēju sieva brūtgānu, brūtes brālis, ja neprecējies, vīra māti, vakara brāļi brūtgāna radinieces, un brūtgāna radi otrādi. Bet vienam panāksniekam, vai vīrietim, vai sievietim, allaž jāpaliek pie panāksnieku galda, lai vedēji nenozog galdu. Ja galds tik otrā istabā iznests, tad tas jau nozagts un panāksniekiem izpērkot jāmaksā dārga nauda. Brūte līdz otrai pusdienai sēžas tik pie panāksnieku galda. Danco un dzer, līdz kamēr jāiet gulēt. Pēdējais dancis atkal ir polis, bet tagad pirmie pa priekšu iet brūtgāns ar brūti un citi viņiem pakaļ. Trešo reiz apkārt dancodami iet ārā pa durvīm un jaunais pāris dodas uz klēti gulēt. Vakara māsas, jauno pāri pavadīdamas un guldīdamas dzied:

Es piegulu pie tautieša,
Kā lapiņa drebēdama;
No rītiņa atmožos
Kā pie īsta bāleliņa.

Beidzot brūte iedod vakara māsām alu un brandvīnu, un tās aiziet uz istabu.

Nu arī visi citi liekas pie miera, tik viens vakara brālis paliek nomodā un apvaktē panāksnieku galdu.

Otrā rītā brūtei ar māju meitām jāceļas agri, gaiļos, lai varētu pie laika nomazgāt skutuļus, kannas un citus traukus un rīkus. Kad viss nomazgāts un padarīts, tad brūte ved palīdzētājas uz klēti un pacienā tās ar alu, brandvīnu un raušiem. Pēc tam brūte vēl iet uz istabu un klāj galdu ar saviem galdautiem, pie kam viesu sievas dzied:

Svied zemēi, dēlu māte
Savas vecās rīku drānas,
Nu atnesa mūs’ māsiņa
Savus baltus galdautiņus.

Šo darbu padarījuse, brūte iet uz klēti ģērbties, un citi viesi ģērbjas istabā. Apģērbušies, viesi iet uz klēti ar mūziku “celt” augšam brūtes pāri, lai gan, kā redzējām, brūte jau sen bij kājās.

Dižā vakara māsa sasprauž aiz jostas veltes, cimdus, zeķes, prievetus, paņem uz roku vaiņagu un iet dziedādama ar brūti un panāksniecēm uz istabu. Istabā brūte uzliek vaiņagu brūtgāna māsai; ja tam māsas nav, savai māsai, vai kādai īstai, tuvai vīra rada meitai. Tad apveltī dēlu māti ar sagšu, un nu iet ārā, “malas mētāt”. Pie dzirnām piegājuse, vakara māsa tās apgriež trīsreiz apkārt, salauž milnu un uzliek zeķes, kuras vīra māte saņem. Pie laidara nosviež zeķes, pie zirgu staļļa un pie rijas cimdus, pirtī zeķes; akā iesviež naudu; pie kalpu staļļa nomet prievetu. Malas apgājuši iet visi atpakaļ uz klēti, kur brūte izdala dziedātājām prievetus, vakara māsām zeķes, vedēju sievām zeķes, vai cimdus, apradim [?] prievetus. Tad brūte paņem palagu, kur iesietas veltes un iet uz istabu veltīt. Istabā vakara māsa atraisa palagu, kurā atrodas zināms skaits krustim sasietu velšu ik pa kreklam un dvieļam un cimdu pāram. Veltī papriekš vīra radus: vīra tēvu, dižaju vedēju, vīra brāļus un visus citus “tuvējus”, t. i. īstus radus. Pēc tam jaunā sieva veltī arī savus radus, panāksniekus.

Pēc veltīšanas sākas naudas mešana par veltēm. Uz galda stāv skutuls, apklāts ar slēžu drānu, kur nauda metama. Dižais vedējs, pa priekšu iedams, iesaucas: vedēji, vedēji, vienās rokās! Visi saņemas pa pāriem, sāk dancot poli, un trīs lāgus apdancojuši riņķi, met skutulā naudu, papriekšu vīrieši, tad sievieši. Pēc tam panāksnieki dara gluži tāpat.

Kad naudas mešana pabeigta, tad visi sēžas pie “dižā brokasta”. Kamēr ēd, tikām stabulnieks pūš dūdas. Pēc brokasta dejo “eņģelīti”; pa starpām vīrieši šauda, sievieši dzied, un tā pavada laiku līdz pusdienai.

Nu brūte iet uz klēti ģērbties goda apģērbā, un brūtgāns dara tāpat. No turienes dižais vedējs ar zobinu rokā tos ved istabā pie “dižā ēdiena”. Šo maltīti paēduši, panāksnieki atdod labas dienas un taisās jāt uz mājām; bet priekš izjāšanas vēl dejo poli, un brūtes brālis pa to starpu rauga brūti nozagt. Ja zagšana neizdodas, tad panāksnieki iet ārā un kāpj zirgiem mugurā. Sētā vēl nodzeras iz biķera, ko pēc tam sasit, un tad panāksnieki jāj uz brūtes tēva mājām atpakaļ.

Vedēji paliek jaunajā pāra mājās dažreiz veselu nedēļu: dzer un ēd, šauda, dzied un danco. Vakaros ienes istabā gulēšanai salmus, kurus no rīta izkliedē pār visu istabu un dancojot samīca smalkās pelavās.

Panāksnieki, pārnākuši brūtes tēva mājās, dzer savā starpā kāzas tālāk, tāpat kā vedēji.

3) Skrundā. No Pločkallna. (BB.).

Precības.

Kad precinieki iebrauca sētā, tad brūte un visas citas jaunas meitas tai mājā aizbēga uz klēti un paglabājās ar kroņiem galvā apakš vienas segas. Precenieki, istabā ienākuši, stāsta, ka tie stirnu, vai briedi dzīdami, še sadzinuši pēdas; jeb ka tie še savu putnu aplenkuši, ko gribot dabūt ar visu ligzdu. Tiem atļauj arī savu meklēt. Kad beidzot brūte atrasta, tad meklētāja preceniece tai iedeva zīda drānu un rubuli naudas, teikdama, ka brūtgāns to viņai sūtījis. Kamēr vieni pēc brūtes meklēja, tamēr citi precenieki apvaktēja precību kukuli, lai mājenieki nenosog. Atrasto brūti veda istabā un sēdināja aiz galda. Tad izdalīja precību kukuli visiem māju ļaudīm.

Preceniekiem bija līdza lieks zirgs priekš brūtes, kuru jāšus veda projām uz brūtgāna mājām. Māju ļaudis izvadīja brūti un preceniekus ar piederīgām dziesmām.

Precēja nevien pēc meitas, bet arī pēc puiša tādā pašā kārtā, kā augšā aprakstīts [?!].

Kāzas.

Kāzu māņi. Kāzu rītā brūte ar visiem salīga, t. i. sasveicinājās un deva katram pa prievītam. Vispēdīgi tā salīga ar brūtgānu. Pēc tam ne brūte, nedz brūtgāns vairs nedrīkstēja ar citiem sveicināties, tiem roku vai muti dot, lai laulības dzīvē nerodas kāds starpnieks, kas tos samet ienaidā.

Tai pašā rītā brūte aizbāza aiz krekla piedorknes drānu, ko nēsāja pie sevis, kamēr ar visiem apsveicinājās. Tad pate to apsēja brūtgānam par kakla drānu un iesedza tam arī krūtīs saktu. To darīja brūte tādēļ, lai brūtgāns viņai arvien klausītu un viņa par to varētu valdīt.

Uz baznīcu braucot, atņēma brūtgānam pīpi, tabaka maku, šķiltavas un kramu, kā arī nazi, lai jaunais vīrs ar savu sievu nekad neķildojas, bet godīgi un saderīgi dzīvo.

Lai viegli dzimst bērni, brūtei, laulāties ejot, jāieber azotē linu sēklas, un matu gali jāatlaiž vaļā, un brūtgānam jāiet pie laulības uz pirkstu galiem. Kad no baznīcas pārbraukuši paēd pirmo maltīti, tad turpat aiz galda jāizkrata arī linu sēklas.

No baznīcas uz mājām braucot, brūte meta ziedam prievītus uz visiem ūdeņiem jeb tiltiem, kā arī uz krusta ceļiem. Kas bija jo bagāta brūte, tā ziedoja divreiz minētās vietas, turpu un atpakaļ braucot. Mājās pārbraukuse, tā arī pie visām ēkām nometa pa prievītam. Šīs dāvanas bija upuri, lai dzīvē nej ūdens, nej uguns ne mājās, nedz ceļā nekādus citus upurus neprasītu.

Kad no baznīcas pārbrauca, tad steidzās iemest brūtes gultā apakš cisām sauju sāls. Šāda vīze “apmantāja” jeb apsargāja brūtes gultu, ka cits to neapbur, vai nu kāda meita, kas citreiz brūtgānam par brūti bijusi, jeb kāds puisis, kas tagadējo brūti senāk turējis par savu. Ja šādi naidnieki arī paši nebija kāzās, tad tie taču varēja kādam kāzu viesam uzdot, lai viņu vietā pie brūtes gultas atriebjas, caur ko jaunie ļaudis sava mūža kā suņi rietos un nesaticīgi dzīvotu.

Pie pirmās maltītes brūtei un brūtgānam papriekš jāēd medus un pēc tam tikai cita barība, – tad dzīvojot tiem vilks nekad neries lopus.

Vedēji un panāksnieki. Vedēji ar brūti un brūtgānu jau pusdienas laikā aizbrauca no brūtes uz brūtgāna mājām; panāksnieki tik vakarā gāja viņiem pakaļ. Brūtgāns un vedēji, tos ieraudzījuši nākam, uzcēla sarkanus karogus un šaudīja ar plintēm. Panāksnieki turpretim tuvojās ar baltiem karogiem, tos it kā padodamies jo tuvāk nākdami, jo zemāk nolaizdami. Nu arī brūtgāna mājā noņēma sarkanos karogus un pacēla baltus, un ielaida panāksniekus sētā. Še tos sagaidīja dižais vedējs un brūtgāns ar zobiniem rokā un vadīja tos kā cietumniekus istabā. Dižais vedējs, visiem no pakaļas iedams, cirta ar savu zobinu durvīs krustus, vienu uz sliegsni, vienu augšā, katrā sānu stenderē pa krustam, un beidzot vēl vidū durvīs krustu. Istabā brūtgānu un vedējus saņēma ar dziesmām kā uzvarētājus un sēdināja tos aiz galda visaugstākā vietā, un tad panāksniekus ikkatru pēc viņa goda.

Kad vienā pašā vietā turēja kāzas, tad no baznīcas braucot, brūtgāns atstāja kāzu rindu un viens pats pirmais pārsteidzās mājās. Še vedēju ar brūti sagaidījis un pa vārtiem ielaidis, tas ar savējiem nocietināja vārtus, sētu un istabu, lai tos varētu pret panāksniekiem aizstāvēt, ka neviens neielauztos iekšā. Panāksnieki, sarkanus karogus izcēluši, dzinās brūtei un vedējam pakaļ. Brūtgāns ar vedējiem un saviem radiem arī izcēla sarkanus karogus un tik ilgi nelaida panāksniekus sētā, kamēr šie pacēla baltus karogus un ļāvās no vedējiem sevim apiet apkārt, un atdeva karogus. Ja panāksniekiem arī izdevās ielauzties sētā, tad brūtgāns un visi citi aizstāvji atkāpās līdz istabai jeb citai kādai ēkai, kur brūte bija iekšā, un še panāksniekus tik ilgi noturēja, kamēr tie izcēla baltus karogus un padevās, kā jau augšā teikts. Kad panāksnieki padevušies, tad tos no vedējiem pavadītus laida istabā un beidzot vēl dižais vedējs cirta durvīs savus krustus. Istabā dziedāja sievas vedējiem par godu:

Tad tik pazinu dižo vedēju,
Kad iedzina panāksniekus,
Durvīs krustu ieskaldīja.
Es jūs lūdzu, vedējiņi,
Nosprādzējat zobentiņus,
Panāksnieki baidījās,
Kad zobeni piesprādzēti;
Kad zobeni piesprādzēti,
Nedrīkstēja apsēsties.
Vedēji dzied: Ko dosit, panāksnieki,
Kad zobinus noliksim?

Panāksnieki dziedādami atbild, solīdami brūtgānam sav' māsiņu, vedējam daudz naudiņas.

Nu sākās kāzu prieki, pie kam kāzenieku sievas, t. i. gan vedēju, gan panāksnieku sievas, dziedāja savas kāzu dziesmas.

N. B. Augšā minētās dziesmiņas teiktas priekš 30 gadiem no kāda toreiz 98 gadus veca vīra; tās esot dziedātas viņa paša kāzās, kādēļ tās vēl atminot.

Striķeniekos, Saldus apgabalā, ap 1860. g. No Aizkalna (Bergu Jāņa). (SK.).

Kad puisis līgaviņu nolūkojis un no tās arī jāvārdu dabūjis, tad norunāja kādā nākamā sestdienā braukt pie mācītāja rādīties. Tai dienā brūtgāns līdz ar vedēju un vedēja sievu aizbrauca papriekš uz brūtes mājām. Pie vārtiem tiem bija likti dažādi šķēršļi priekšā. Beidzot tie taču tika iekšā. Istabā vedējs apvaicājās pēc aitiņas, vai telītes, ko gribot pirkt. Vedēja sieva pa to laiku meklēja brūti, kas mēdza paslēpties aiz abras. Brūti atraduse, vedēja tai iedeva brūtgāna dāvanas: lakatu un naudu. Brūtgāns noskūpstīja brūti. Nama māte steidzās apklāt galdu, visi sēdās klāt un paturēja kopā maltīti. Pēc maltītes jaunais pāris ar abiem vedējiem brauca pie mācītāja. No turienes vedējs ar savu sievu brauca taisni uz savām mājām, bet brūtgāns aizveda savu līgaviņu atpakaļ uz tās mājām, kur tā arī palika līdz kāzām.

Ja kāzas svinēja uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās, tad jau to sestdienu priekš kāzām tālejie radinieki sāka lasīties kopā un arī “derināšana” notika sestdienā. Brūtes galā vien kāzas svētījot, kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā agri un tad arī jauno pāri saderināja. Derinieks runāja kādus vārdus no bībeles, salika pie tam jaunā pāra rokas kopā un pārmija abju sudraba saktis, kas bija reizā pirktas ar laulības gredzeniem, brūtei iesprauda krūtīs brūtgāna sakti, un otrādi. Kad pēc tam paēda brokastis un sajūdza zirgus, tad ormanis jeb īstais brālis veda māsu, brūti, dancot. Māju sievas dziedāja:

Īstais brālīti, ved māsu dancot,
Izdancinājis, dod tautu rokās.

Ormanis jeb brūtes vedējs bij allaž brūtes brālis; bet ja brūtei brāļa nebija, tad uzlūdza citu kādu puisi par ormani. Ormanis bij pušķots garu dvieli, kas tam pārsiets pār labo plecu, tā ka dvieļa gali karājās apakš kreisās rokas. Pie dvieļa galiem vēl piesēja cimdu pāri. Ormaņa zirga loks bija aptīts ar dvieli un apsēts ar austu prievītu. Riņķī, kurā pavadu ievelk, piesēja eglīti.

Uz baznīcu braucot, brauca dižvedējs pa priekšu, tad brūte no ormaņa vesta, pēc tiem brūtgāns un citi vecāki pāri. Braucējus pavadīja jauni puiši no brūtes un brūtgāna radiem jāšus. Ceļā brūte meta pie katrām mājām, uz krustceļiem un tiltiem prievītus, jeb vismaz baltu maizi, tā saucamo brūtes kukuli.

Ja kāzas svētīja divos galos, tad no baznīcas veda brūti taisni uz brūtgāna galu, uz kurien arī brūtes pūrs jau svētdienas rītu aizvests; ja turpretī kāzas turēja tikai vienā galā, tad visi brauca atpakaļ uz brūtes mājām.

No baznīcas braucot, pārsteidzās kāds no brūtgāna brāļiem ātrāki mājās, lai varētu dižvedēju sagaidīt ar alus kannu rokā, pie kam arī dižvedēja zirgam ielēja drusku alus acīs. Kad brūte kāpa no ratiem ārā, tad vīra māte steidzās tai paklāt zemē villani. Ja vīra mātes vairs nebija, tad to darīja cita kāda sieva. Izkāpuse, brūte steidzās vispirms uz klēti pārģērbties un uzlikt kroni galvā. No klēts dižvedējs to veda istabā, uz katra sliegšņa ar zobinu krustu cirzdams. Saimniekiem, kuri daudzreiz tika par dižvedējiem lūgti, bij īsti zobini. Kam nebij īsta zobina, tas to pataisīja no koka. Istabā ievesto brūti nosēdināja galda galā, kur tai visu vakaru jāsēd. Šo savu vietu tā atstāja tikai uz brīdi, dancot iedama.

Kad visi viesi sanākuši istabā, dižvedējs noskaitīja īsus pātarus, pēc kam sākās mielasts. Ēdiens visvairāk bija miežu maize, sviests un govs gaļa; dzēriens pašu brūvēts alus un pirkts brandvīns. Brūte un brūtgāns ēda ar baltiem villana cimdiem rokās.

Pie galda viesus apdziedāja, iesākot tūlīt pēc pātariem, piem.:

Nemāk svešļaudis pātarus skaitīt,
Kā Leišu nabagi notantarēja. Etc.

Pie galda dziedot lietoja trīdeksni.

Tūlīt pēc maltītes dancoja “poli”, pie kam ormanis dancināja brūti. Tālāk pavadīja laiku dziedot, dancojot un pa starpām ēdot un dzerot. Nu arī sākās īsti jo sīva apdziedāšanās starp panāksniekiem un vedējiem.

Mičošana. Pienāca pusnakts, mičošanas laiks. Brūti nosēdināja uz krēsla, kas apsegts ar lielu lakatu. Mičotāja bija vīra māte, vai arī cita kāda sieva, ja mātes nebija. Brūtgāns pasniedza mičotājai mici uz balta šķīvja. Trīs reizas brūte uzlikto mici noņēma un nosvieda zemē. Katrreiz brūtgāns to atkal pacēla un pasniedza mičotājai. Beidzot brūte taču paturēja mici galvā un bija nu uzņemta sievu kārtā.

Veltīšana. Pirmdienas rītā brūte “dalīja pūru”. Kāds no brūtes brāļiem, vai arī ormanis ienesa pūru, lielā lakatā, deķī jeb palagā iesietu, un nolika to uz galda. Brūtgāns veda savus radus klāt un brūte tos apveltīja. Vīra mātei deva cimdus, zeķes, kreklu, vai arī uzsedza sagšu; vīra tēvam cimdus, zeķes, vai kreklu. Tālākiem radiniekiem deva cimdus, zeķes, vai arī tikai prievītus. Dāvanu saņēmēji katrs brūti nobučoja un ar kādu pantiņu pateicās. Vīra tēvam un mātei brūte pie tam nobučoja roku. Pūru vajadzēja dalīt tā, ka allaž vēl kas pūrā paliek pāri.

Pēc pūra izdalīšanas brūte apklāja galdu ar savām galda drānām, un tad sēdās visi pie brokasta. Brokastā allaž deva “spudiķus”, t. i. smalkos gabaliņos sagrieztu govs gaļu, kopā ar iekšām vārītu.

Pēc brokasta atkal dejoja, dziedāja un dzēra. Kad kāzas tik vienā galā svinēja, tad pirmdien pret vakaru deva pēdējo maltīti, pēc kam visi kāzinieki sāka šķirties.

4. Ventspils apriņķī.

1) Popes apgabalā. No Medinsku Marijas. (BB.).

Piektdienas vakarā iet kāds pavecs vīrs no brūtgāna radeem līdz ar brūtgānu pašu nolūkoto brūti uzrunāt. Brūtes mājās nonākuši, tie prasa pēc pazuduša balta jēriņa, vai baltas gotiņas. Meitas, to izdzirdušas, sabēg visas klētī un apsedzas visas kopā ar vienu villaini. Tur nu preciniekam, pa villaini taustot, jāuzmeklē nodomātā brūte. Ja preciniekam misējies, un tas nolūkotas zeltenītes vietā ieved citu kādu istabā, tad to krietni izzobo un tam pūliņš jāsāk no jauna. Brūti atradis, precinieks to sēdina istabā aiz galda un lūko tai izdabūt apsolīšanās vārdu. Brūte turpretī, cik ilgi vien var, liedzas un aizbildinās šādām tādām izrunām. Kad pēdīgi taču vārdu devuse, tad tiek pātari skaitīti un jaunie saderināti.

Uz baznīcu, kā arī uz brūtgāna māju braucot, brūte met uz tiltiem, vārtiem, sētām pītus vai austus saišķus no krāsotiem dzīpariem, īpaši tumši sarkaniem.

2) Ventspils apgabalā. No K. Treiera. (BB.)

Precības.

Precību laiks mēdza būt pavasarī. Ja puisis gribēja precēties un arī jau bija kādu meitu nolūkojis, tad tas papriekšu nosūtīja “runātāju sieviņu” pie izredzētās brūtes vecākiem. Tā izrunājās, vai meita ir nācēja, izklaušināja daudzmaz pūra lielumu un norunāja dienu, kad precinieki sajās.

Uz norunāto precību dienu brūtes vecāki saraudzīja šo to labāku mielastam, un ielūdza arī kādus tuvākus radus. Precenieki bija vīrs un sieva, abi jāšus. No mājām tie paņēma līdzi ciema kukuli un brandvīnu. Brūtes mājās viņi atjāja tikai novakarē, kad istabā jau aizdedza uguni. Tie klauvēja pie durvīm, lai tos laistu iekšā. Bet tik drīz tie vis netika istabā, kamēr neizteica, kas šie tādi, no kurien, ko meklē. Te nu bija garas sarunas. Tie stāstīja, ka esot tirgotāji no tālienes un meklējot kādu pamukušu gotiņu, vai irbi, vai citu ko. Beidzot tos ielaida.

Lielajā istabā precinieki neatrada meklējamo brūti. Meitas stāvēja otrā istabā, visas kopā ar vienu baltu palagu apsegušās. Brūti varēja uzzīmēt tik pēc vaiņaga, ko tā šoreiz uzlika galvā. Šo nu tad arī precenieki apzīmēja par savēju un veda pie galda, kur viens no preceniekiem gaidīja ar līdziņemto ciema maizi un brandvīnu. Brūtei deva pirmo glāzi un kukuli maizes, lai viņu zīmētu un apmantotu. Tad sniedza brandvīnu apkārt arī visiem citiem.

Nama māte pasteidzās no savas puses apklāt galdu un uzņēma preceniekus ar vakariņām. Pēc ēšanas spēlēja dūdas un dziedāja daudz precību dziesmu. Precenieki palika brūtes mājās cauru nakti un aizjāja it agri no rīta vēl priekš saules lēkšanas. Meitas appušķoja precenieku zirgus.

Ja brūtes vecāki negribēja meitu dot, tad to precībās nemaz nerādīja.

Pēc precībām brūtgāns satikās ar brūti un norunāja, kad tā pārvedama uz viņa mājām. Pārvešana notikās ne ilgi pēc precībām un pārvedējs bija pats brūtgāns. Uz tam allaž izraudzījās sestdienas vakaru, un brūtgāns izbrauca no mājām tā, ka lai ar tumsu nonāktu brūtes sētā. Vakariņas paēduši, brūtgāns ar brūti bez kādiem pavadoņiem devās ceļā. Šoreiz brūte ņēma līdzi tikai šķirstu ar vajadzīgām drēbēm, un ratiņu vērpšanai; neaizmirsa arī brandvīna un baltas maizes, ko pacienāt brūtgāna vecākus. Priekš jaunā pāra bija klētī uztaisīta gulta, kur abi sagūla. Rītā tie agri bija kājās, apsveicināja vecākus, un brūte pacienāja vecākus ar atvesto ciema maizi.

Laulības un kāzas.

Laulības noturēja it klusi, vai nu drīz pēc brūtes pārvešanas, vai rudenī priekš kāzu dzeršanas. Pa lielākai daļai laulājās pa vasaras svētkiem, kad gāja pie dievgalda.

Pie laulāšanas jāja brūtgāns un brūte abi jāšus. Viņus pavadīja brūtgāna un brūtes vedēji, abi tāpat jāšus. Brūtgāns vilka baltus goda svārkus, baltas biksas un cimdus. Brūte lika galvā vainagu no misiņa bleķa, pakaļā appušķotu krāsotām bantēm. Vedējiem bija mugurā mēļais mētelis. Zirgus ņēma visvairāk bērus un baltus, ne melnus un raibus (šeķus), lai nebūtu sērs un nelaimīgs mūžs.

Kāzas dzēra rudenī, kad lauki nokopti un lauka darbi beigti. Kādu laiciņu priekš kāzām brūte, jeb īsti sakot, jaunā sieva aizgāja atpakaļ pie saviem vecākiem. Kāzas iesākās ar “izdotiņām” pie brūtes vecākiem, “izdotiņu namā”, un beidzās pie brūtgāna vecākiem “kāzu namā”. Vietām brūtes vecāki devuši izdotiņas tuvējā krogū.

Kāzās allaž raudzīja uzdzīvot jo lepni, īpaši izlielīties ar zirgiem, kurus jau labu laiku iepriekš krietni uzbaroja.

Brūtes vedēji sajāja allaž jau ceturtdien pēc pusdienas izdotiņu namā. Pašā priekšā jāja dižvedējs ar brūtgāna brāli un tiem no pakaļas citi brūtgāna radi. Dižvedējam karājās pie sāniem zobins, un brūtgāna brālis veda aiz pavadas līdz lieku zirgu priekš pārvedamās brūtes jeb sievas. Jādami taurēja un visādi lielījās un brammējās. Brūtgāns pats reti bija līdz izdotiņu namā, un ja arī atjāja, tad to tagad maz ievēroja un viņš daudz agrāk par citiem aizjāja uz mājām.

Brūtes sētā vedējus sagaidīja taurēdami, šaudīdami, kliegdami un dziedādami. Tad saņēma vedēju zirgus, ieveda pašus istabā un nosēdināja pie gatava apklāta galda. Pēc maltītes gāja dižvedējs, pavadīts no brūtgāna brāļa un citiem, meklēt brūti un atrada to klētī, kopā ar brūtes māsu. Zobinu no makstīm izvilcis un labajā rokā turēdams, dižvedējs paņēma pie kreisās rokas brūti un veda to istabā. Viņiem no pakaļas gāja brūtes māsa, tad brūtgāna brālis ar velšu pūru (tīni) uz galvas, un citi. Nama durvīs dižvedējs papriekšu cirta ar zobinu krustu, pirms gāja iekšā. Istabā dižvedējs nosēdināja brūti aiz galda, un brūtgāna brālis nolika pūru zemē. Sāka pūst dūdas un dziedāt dziesmas.

Brūtes māsa atvēra pūru un izdalīja vedējiem „veltes". Pirmo veltīja dižvedēju. Tam deva kreklu un kāra pār katru plecu dvieli; pie katra dvieļa bija vēl ar uzmatu piesiets cimdu pāris. Brūtgāna brālis, kā arī visi citi, dabūja tik dvieļus ar cimdiem, bez krekla. Veltes dabūjis, dižvedējs uzņēma kādu sievieti un iesāka pēc dūdas mūzikas dancot riņķa danci. Brūtgāna brālis, kā arī visi citi vedēji, veltes saņēmuši un kaklā turēdami, darīja to pašu pēc kārtas dižvedējam pakaļ. Tā tie griezās reizu reizām pa istabu apkārt, kamēr visus apveltīja. Krietni izgrozījušies, mitējās dancot, un katrs pakāra savas veltes pie vadža, kur tam jau cepure karājas. Šādi vadži bija sadzīti visapkārt sienām.

Pēc tam vedēji meta priekš brūtes “mēneša naudu”. Šī bija, tā sakot, atlīdzinājums par veltīm. Tas notika šā. Brūte nosēdās pie galda, viņai priekšā nolika šķīvi, apklātu ar baltu drānu. Sastājās dziedātāju bars, netrūka arī taurētāja un dūdu. Iesāka dūdas pūst, un dziedātāji dziedāja un aicināja viesus, lai metot mēneša naudu. Pirmais nāca un meta dižvedējs un dancoja tālāk projām. Tad nāca pēc kārtas arī citi pie mešanas. Brūte ņēma katru reizi uzmesto naudu no drānas un ielika šķīvī. Tā varēja labi redzēt un ievērot, cik katrs devis. Dažs rādījās skops; tādu tad dziedātāji apdziedāja, un dažreiz tik skarbi, ka taurētājam bij jākrīt starpā un jāpārtaurē.

Pēc naudas mešanas deva vakariņas un pēc vakariņām negāja vis pie miera, bet dziedāja, dzēra, dancoja cauru nakti, jo izdotiņu namā nemēdza gulēt.

Otrā dienā pret pusdienu deva atvadāmo maltīti, un paēduši, vedēji taisījās uz mājām, katris sakrāva savas veltes kaklā un devās ārā, kur jau vedēju zirgus gatavus apseglotus pieveda pie durvīm. Vēl uz brūti gaidīdami, vedēji dīdīja, grozīja un lecināja sētsvidū savus zirgus, kamēr beidzot dižvedējs izveda arī brūti un uzsēdināja uz lieko zirgu. Lai brūte vieglāki taptu zirgam mugurā, iznesa un nolika pie zirga krēslu priekš pakāpšanās. Arī brūtgāna mājās no zirga nokāpjot, padeva brūtei krēslu. Pa ceļu veda brūti aizsegtu vaigu. Aizbraucot ievēroja šādu kārtību: vispapriekš jāja dižvedējs ar brūtes (vakara) māsu, tad brūtgāna brālis ar brūti, un pēc šiem citi pa pāriem no pakaļas. Brūtgāna brālis turēja brūtes zirgu aiz pavadas, otra pavada bija brūtei rokā. Dziedātāji nebija slinki, vedējus izvadot.

Vedēji ņēma līdz ceļa maizi un blašķi brandvīna, bez tam arī papillam uzmatu un cimdu, ko ceļā ziedot. Pie tiltiem meta cimdu pāri, vai uzmatu. Nabagiem, ko satika, deva kādu dāvanu. Kur ceļš bija no ciemu ļaudīm aiztaisīts, vajadzēja dot ziedu, brandvīnu un ciema kukuli, lai to attaisītu. Ceļā taisīja lielu troksni, vislielāko kāzu nama tuvumā.

Vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām. Brūtgāns gāja brūtei pretī, apsveicināja un noskūpstīja to, un veda to papriekš klētī, lai pārģērbjas. Kamēr brūte klētī ģērbās, dziedāja ārpusē meitu bars piederīgas dziesmas. Vakara māsa iznesa no klēts gredzenu mirtni un apdāvināja katru dziedātāju ar gredzenu. Kad brūte pārģērbusēs, vakara māsa to veda istabā un sēdināja galda galā. Galds jau bija klāts. Aiz galda sienmalī sasēdās arī citi sievieši, jo vedējos bija arī jauni precēti un neprecēti sievieši. Dižvedējs ieveda brūtgānu un nosēdināja to brūtei blakām. Viņam pakaļ nāca citi vīrieši, kas apsēdās sieviešiem pretī galda otrā pusē. Tad sāka ēst.

Pēc maltītes pavadīja laiku ar dziedāšanu, dancošanu, dzeršanu, kamēr nāca panāksnieki jeb brūtes radi.

Panāksnieki, starp kuriem bija arī jauni sievieši, izbrauca vēlāk no izdotiņu nama, tā ka tikai ar nakts tumsumu nonāca kāzu namā. Tiem arī bija savs vedējs jeb priekšnieks, kam zobins karājās pie sāniem. Ceļā tie taisīja lielu lielo troksni, visādi lielīdamies un krietni taurēdami, īpaši ja tiem ceļš nebij zināms. No kāzu nama tiem ar taurēm atbildēja, vai arī sūtīja kādu ceļa vadoni.

Galds priekš panāksniekiem gan jau bija klāts un ēdieniem apkrauts, bet vedēji tos vis tik lēti nelaida klāt, kamēr tie salīga labiem vārdiem un deva dāvanas, ābolus, sīpolus u. c., ko tie arī priekš tam jau bija līdza ņēmuši.

Pie galda sēžoties, panāksnieki arī sēdināja galda galā brūtgānu ar brūti.

Panāksniekus tāpat apveltīja kāzu namā, kā vedējus izdotiņu namā, tikai sieviešiem nedeva dvieļus, bet cimdus, garas zeķes un uzmatus. Panāksnieki arī meta mēneša naudu tādā pat kārtībā, kā vedēji izdotiņu namā.

Otrā dienā, t. i. sestdienā, dzēra “uzdziras” un meta “velšu naudu”. Še ņēma dalību visi kāzu viesi, tiklab vedēji, kā panāksnieki. Pēc paturēta launaga nosēdās jaunais pāris galda galā un viņa priekšā nolika šķīvi, kur velšu nauda iemetama. Tālāku uz galda stāvēja alus kanna un tai blakām balts cimds. Otrā pus’ galda gaidīja alus puisis ar lielo kannu rokā, lai varētu katru reiz atkal pildīt dzeramo kannu, tiklīdz to iztukšos. Papriekšu pienāca dižvedējs, apmauca balto cimdu, sniedza tad roku brūtgānam un brūtei, tiem laimes vēlēdams, izdzēra kannu tukšu un uzmeta beidzot velšu naudu uz šķīvi. Pēc dižvedēja nāca brūtgāna brālis, un tā pēc kārtas visi citi, apmauca rokā balto cimdu, saderēja ar brūtgānu un brūti, vēlēja tiem laimes, tukšoja alus kannu un meta naudu. Brammaņi izdzēra vairāk kannu un meta ik kannas velšu naudu. Pa visu uzdziru laiku pūta dūdas un dziedāja piederīgas dziesmas.

Pēc uzdzirām panāksnieki jāja atpakaļ uz izdotiņu namu. Vedēji vēl palika turpat kāzu namā.

Svētdien jaunais pāris jāja baznīcā, pavadīts no ļaudīm kāzeniekiem. Tad dzēra „atvāršus" jeb, kā še tos sauc, “sobaras” līdz otrdienai un beidzot šķīrās.

5. Talsu apriņķī.

1) Ārlavas un Talsu apgabalā. No V. Kronberga. (BB.).

Vecās kāzu ieražas tagad še pa lielākai daļai gluži atmestas un aizmirstas. Cik iespējams, tagad dara visu pēc “vācu vīzes”. Brūte ģērbjas jo dārgās baltās drēbēs, pušķo galvu ar mirtu kroni un sedzas garu “šleijeru”, kas līdz zemei stiepjas. Senējs brūtes vaiņags pavisam atstumts pie malas, tikai reti to vēl lietā it nabagi ļaudis.

Še gribam uzzīmēt senējās precību un kāzu ieražas, cik tagad veci ļaudis no tām vēl zin un atmin.

Precības.

Ja puisis, kādu meitu iecerējis jeb nolūkojis, gribēja pēc tās precēt, tad negāja vis pats precībās, bet aizsūtīja savā vārdā “precībniekus”, kas brūti uzrunāja un ar brūtes vecākiem salīga. Precībnieki gandrīz arvien bija vīrieši un jāšus. No mājām tie paņēma līdz ciema kukuli: baltu maizi, kādus stiprus dzērienus un ābolus. Ja precībniekus pieņēma un meita apsolījās, tad tie deva tai rokas naudu, kādu sudraba gabalu.

Pienāca laiks, kad vajadzēja “uzsaukties” baznīcā. Brūtgāns, pavadīts no kāda vīrieša vai sievieša, aizbrauca uz brūtes mājām. Līdzņemtais precībnieks bija brūtgāna vietā tas runātājs. Brūtgāns pats vai nu palika ārā, jeb ja iegāja līdz istabā, cieta visu laiku klusu. Precībnieks teica, ka nācis kaut ko, īpaši kādu lopu pirkt. Mājas ļaudis rādīja uz meitu baru, kurā brūte slēpās, lai tur pērkamo izmeklējot. Kad brūte bij izvēlēta, tad precībnieks izdalīja māju ļaudīm “precības kukuli”, ko brūtgāns allaž paņēma līdz no mājām. Pēc tam brauca kopā ar brūti pie mācītāja “rādīties”. Vakarā uz mājām braukdams, brūtgāns dabūja līdz no brūtes puses ciema kukuli, ar ko savas mājas ļaudis pacienāja. Dziedāt pie visām šīm darīšanām nedziedāja.

Kāzu drēbes brūtgāns un brūte viens otram dāvināja, tikai zābakus brūte brūtgānam nedeva.

Kāzas.

Kāzu rītā brūtgāns, brūtgāna brāļi un citi jauni puiši jāja jāšus, eglītes rokā nesdami, uz brūtes mājām jeb kāzu namu. Še ēda visi brokastis un dzēra “derības”. Tad devās uz baznīcu, brūtgāns ar brūtgāna un brūtes brāļiem un citiem vīriešiem jāšus, brūte braukšus. Jājēji turēja rokā raibi izpušķotas eglītes; arī bieži vien šāudīja gan uz baznīcu, gan atpakaļ jādami. Ceļā apkārtēji ļaudis kāziniekus dažādi ķibelēja, aizvilka striķus, aizšāva kārtis pār ceļu priekšā, un tikai labi pamieloti vai apdāvināti, laida ceļiniekus tālāk. Uz krusta ceļiem un tiltiem meta prievītes, upēs naudas gabalus.

Atpakaļ braucot, brūtes vai brūtgāna brālis pasteidzās drusku iepriekš pārjāt mājās, uzsprauda savu eglīti istabas jumtā un sagaidīja citus kāziniekus sētā ar alus kannu. Tiem pārnākot, uzspēlēja troksnīgu maršu un atkal daudz šaudīja.

No baznīcas pārbraukuši, kāzu viesi sēdās pie galda, un īsus pātarus noturējuši, sāka ēst. Brūtgāns ar brūti allaž sēdēja galda galā, un abi ēda no viena šķīvja, ar vienu karoti un vienu nazi. Paēduši un atkal pātarus noskaitījuši, dancoja polonēzi (Bauskā “cimdu danci”, tādēļ ka izdalīja cimdus). Pie šī danča ņēma dalību visi kāzu ļaudis; tie saķērās pa pāriem un gāja tā kādas reizas riņķī apkārt pa istabu. Pēc tam meta muzikantiem naudu.

Brūtgāns un brūte palika gandrīz pa visu kāzu laiku vienumēr sēdot galda galā. Brūtgāns paturēja cepuri galvā un villana cimdus rokās; tik ēdot tos noņēma. Kad galdu klāja, tad jaunais pāris katru reizi aizgāja uz klēti, no kurienes vecākais brūtgāna brālis to ar mūziku un plinšu šaudīšanu veda pie maltītes. Pātarus beidzot arī katru reizi šāva.

Jauni ļaudis dancoja bez mitēšanās līdz vēlai naktij. Jo vairāk cienīja tādus dančus, kur tik pēc kārtas šurpu turpu jāstaigā. Danzojot puiši paturēja cepures galvā.

Kad jau diezgan dancots, tad gāja jauno sievu mičot. Nolika istabas vidū divus krēslus un nosēdināja uz tiem jauno pāri. Brūtgāna brāļi apstāja jauniešus, priecīgi lēkādami un gavilēdami. Pirkstu starpās tie turēja degošas sveces ar vairāk daktīm, kas īpaši priekš tam bija lietas. Brūtgāna pusē nostājās brūtgāna radi, un brūtes pusē brūtes radi un dziedāja dziesmas, vieni otru apdziedādami, vieni otrus vinnēdamies. Pa to laiku vakara māsa pūlējās, brūtei mici likdama. Brūte gan papriekš meta kādas reizas mici zemē, beidzot taču paturēja galvā. Nu cēla ar urrā saucieniem jauniešus ar visu krēslu katru trīs reizas uz augšu, un mičošana ar to bija beigta.

Pēc mičošanas vēl padancoja, tad gāja gulēt. Viesiem paklāja cisas istabā plānā. Jaunais pāris gāja kaut kurā gada laikā gulēt klētī. Tur stāvēja plaša stakļu gulta, aizsegta visapkārt ar gardieniem. Brūtes vai brūtgāna māte gultu rūpīgi uztaisīja un sargāja, ka neviens pirms jauniešiem tanī neiesēstos vai neiegultos. Ja tas kaut arī neviļu notika, tad jaunie ļaudis nesaderīgi dzīvojot, vai arī citādi viņu dzīve esot nelaimīga.

Pirmdienas rītā deva dāvanas brūtes gultai. Jo vairāk cienītos un godātos viesus veda pa maziem pulciņiem uz klēti un mieloja tos tur ar medu un citiem gardumiem. Šie viesi tad meta brūtes gultā naudu.

Pirmdien brūte arī izdalīja veltes. Visi radi un tuvākie piederīgie dabūja gan kreklus, gan dvieļus, cimdus, zeķes u. c.

Kāzas vilkās 2–3 dienas, un ja jaunieši bija pārtikušu saimnieku bērni, ne reti arī 4 dienas. Kāzu viesi bija ne vien tuvi un tāļi radi, bet arī visi kaimiņi un pazīstami.

Pirmdien, kad jau daži viesi brauca projām, brūte tīkoja viņiem līdza aizbēgt, viņu ratos sēzdamies. Vecākais brūtgāna brālis allaž vēl pie laika aizturēja ratus, kur brūte iesēdusēs, vai nu turpat sētā, vai arī jau aiz vārtiem, un atveda brūti katru reiz atkal atpakaļ.

Aizbraucējiem deva līdzi ciema kukuli, īpaši baltu maizi. Brūtes radi dabūja bagātāku tiesu, nekā brūtgāna radi.

Kāzu māņi. Ja sieva gribēja pār vīru valdīt, tad tā tūlīt pēc salaulāšanās pie altāra tīkoja uzmīt vīram uz kāju. Ir tagad vēl daža brūte izmēģinot šo māņu spēku.

Kāzu istabas pušķošana. Sienmalus kāzu istabā gluži aizklāja papīriem, bildēm un dažādiem audekliem, un izpušķoja puķēm, vaiņagiem u. c. Ir griestus neaizmirsa: pie griestiem karājās no garsalmiem pīti lukturi, kurvīši u. c.

Ēdieni un dzērieni. Ēdienam deva maizi un gaļu, dzērienam alu. Galda dakšiņu, gapeļu, vēl nepazina, gaļas gabalu saķēra tiešām pirkstiem un noko dās pa kumāsam. Kur vajadzēja naža, tur ņēma savu paša kabatas nazi palīgā. Alu apnesa viesiem īpašs alus puisis alus spannī un pildīja no tā iztukšotās mālu dzeramās krūzas.

Goda apģērbs. Vīriešu apģērbs kāzās, kā arī citos godos bija šāds: 1) gari vadmalas svārki ar īsu rumpi (talju) un augstu, lai gan atlocītu apkakli; pie rumpja bija divas pogas; 2) īsas biksas tikai līdz ceļiem, kur tās ar kņopēm aizkņopēja cieti; 3) garas zilas zeķes; 4) pastalas; zābaki tik reti kādam gadījās, un tad tie sniedzās līdz ceļiem, kur biksas beidzās; 5) veste no pašaustas drānas; 6) vasaru liela melna gardibene, ko pilsētā pirka, galvā, ziemā kažoka cepure, ko pašu skroderi uz zemēm šuva.

Sievieši valkāja strīpainus lindrakus, drusku paīsus, kas nesniedzās līdz zemei, un spencerus. Kājās āva pastalas, ļoti reti kurpes. Sievas nesa galvā lielas aubes bez puķēm.

Tiklab vīrieši, kā sievieši ģērbās pašaustās drēbēs; bodē pirktu audumu vēl maz cienīja.

2) Engures un Dzirciema apgabalos ap 1825. gadu. No Jumbergu Jāņa. (SK.).

Kāzu rītā brūtgāns ar saviem pavadoņiem atbrauca brūtes mājās, kur tos sagaidīja ar dziesmām, sevišķi apdziedāšanas dziesmām. Galds jau bija klāts un kāzu viesi sēdās pie brokasta. Brūtes nebija klāt, tā pēc veca ieraduma no agra rīta slēpās klētī. Pēc brokasta gāja brūtgāns ar citiem kāzu viesiem uz zināmo klēti brūti meklēt. Brūtes māte stājās pie klētsdurvīm meklētājiem pretī, dziedādama:

Nedošu meitiņu bez naudiņas!
Vai tā izauga bez maizītes?

Brūtgāns pasniedza mātei papīrī ietītu sudraba rubli. Ja brūtes mātes nebija, tad tās vietu izpildīja saimniece, pie kuras brūte kalpoja.

Atrasto brūti ieveda istabā. Še brūtgāns un brūte nostājās blakām pie maza galdiņa istabas vidū, un kāds uz tam izredzēts vecāks vīrs jauno pāri saderināja. Pēc saderināšanas brūte veltīja, t. i. apdāvināja savus radus ar cimdiem, zeķēm u. t. t. Tad brauca uz baznīcu laulāties.

Uz baznīcu braucot, brūte veda līdz ar papīriem pušķotu eglīti. No baznīcas atpakaļ braucot eglīti paņēma brūtes brālis un steidzās pirmais pārjāt mājās un uzspraust eglīti uz istabas jumta, iekams citi baznīcnieki pārnāca. Kad eglītes spraudējs no jumta nokāpa, mājinieki tam pasniedza kannu alus, ar kuru tas steidzās citiem kāzeniekiem pretī un tos vēl ceļā padzirdīja. Iztukšotā kanna brūtes brālim jānes uz mājām atpakaļ un jāsviež pāri istabas jumtam. Ja viņš nevarēja kannu pārsviest, tad to sīvi apdziedāja.

Pie aizvērtiem vārtiem stāvēja māju puisis un drīzāk nelaida braucējus cauri, kamēr brūte tam nepārsvieda cimdu pāri. Sētā brūtgāna māte gāja brūtei pretī un paklāja pie viņas ratiem vai kamanām baltu sagšu, lai brūte izkāpjot uz tās uzstātos. Jauna un veikla brūte pārlēca sagšai pāri un uzmeta cimdu pāri virsū.

Istabā iegājuši, jaunais pāris un kāzu viesi sēdās pie galda un ēda pusdienu.

Svētdienas vakarā brūti mičoja. Panāksnieki to nosēdināja uz krēsla un vīra māte tai uzlika mici. Divi reizas brūte, uz panāksnieku skubināšanu, svieda mici nost, bet trešo reiz uzlikto mici paturēja galvā. Ar to tā bija pilnīgi uzņemta sievu kārtā. Arī brūtgāns nu tik bija jaunais vīrs. Nomičojuse, vīra māte jauno sievu dancināja. Jaunais vīrs pasniedza viesiem vīnu vai brandvīnu un jaunā sieva mičojamo maizi.

Pirmdienas rītā eglītes nesējs veda kāzeniekus pa diviem uz klēti, kur jaunais pāris pa nakti gulējis, un pie gultas pievedis sacīja: Dēj, mana vistiņa, div' oliņ' dienā! Katrs kāzenieks iemeta gultā kādu naudas gabalu.

Pirmdienu pavadīja spēlējot, dancojot, dziedot un mielojoties. Pēc pusdienas maltītes panāksnieki apdziedāja pavāru un citus amata ļaudis. Pret vakaru kāzenieki skubina panāksniekus uz projāmbraukšanu un izvada beidzot kāzu viesus uz mājām.

Lejas Kurzemē. No Ziemeļa. (BB.).

Precības.

Jauneklis, līgaviņu nolūkojis, sūtīja no saviem tuvākiem radiem divi vai trīs preciniekus pie brūtes tēva un mātes. Uz precībām jāja allaž tik jāšus, un katram preciniekam bija spoži misiņa pieši pie zābakiem.

Brūtes mājās preciniekus sagaidīja daži labi mutīgi vīri un sievas no brūtes tēva radiem, tos visādi izzobodami. Piem.: Kur, kaimiņi, brauciet? Vai brauciet sūdu riezi, vai rudzu riezi, vai pārkūlās? Dažu reiz šādi joki bij tik rupji un aplami, ka precinieki tūlīt griezās atpakaļ. Preciniekos arī bija izvēlēti labi mutesbajāri, kas mācēja pretī turēties un visādi izstērzēties. Tie, piem., sāka stāstīt visādas nelaimes, kas tiem ceļā uzbrukušas un šinī mājā ievedušas. Izbraucām, tie stāstīja, agri, agri no mājām, gribēdami vakarā notikt līdz Šuķines krogum; te piepeši zaķis pārlēc mums pār ceļu un izjauc visu veiksmi. Braucām, braucām, maldījāmies pa pļavām, laukiem un mežiem, kamēr sasniedzām jūsu sētu. – Mājenieki tūlīt labprāt gatavi, tiem rādīt ceļu uz Šuķini; bet precinieki nav vis lēti aizraidāmi, tie aizbildinājās, ka esot piekusuši, nosaluši, izslāpuši, izsalkuši un lūdzas, lai tos ielaiž namā, drusku atdusēt. Namā tikuši un tur klātu galdu atraduši, tie bez kādas lūgšanas un uzaicināšanas sēžas pie galda, godā un slavē nama tēvu un nama māti, un soda un lamā ceļa rādītājus, kas tos gribējuši tālāk raidīt uz Šuķini. Precinieki izņem no savām kulēm kukuļus, sieru, saldu brandvīnu un lūdz nama tēvu un māti līdz ar viņiem no šīm Dieva dāvanām ko iebaudīt. Pirmie rupjie sagaidītāji arī jau sāk atnācējiem pielabināties, un no buteles un siera savu tiesu dabūjuši, svešiniekus slavē par labiem, teicamiem ļaudīm, ko iepriekš nemaz nevarējuši domāt. Beidzot atskan tautas dziesmas un pilnīgi izlīdzina visus strīdus. Tā ēdot, dzerot un dzīvojot pienāk vakars un precinieki taisās doties uz mājām. Preciniekus nelaida tukšā projām, tiem deva līdz dāvanas brūtgānam un viņa tēvam un mātei: kādus pārus cimdu un zeķu, un kukulim baltu maizi, sieru un saldu brandvīnu.

Tā bija nodzertas precības. Bet līdz kāzām atlika vēl ilgs laiks, jo kāzas allaž svinēja seši mēneši pēc precībām.

Jaunajam pārim nenācās grūti uz kāzām gaidīt: pa lielākai daļai arī tūlīt pa precībām pārveda brūti uz brūtgāna māju un no tā laika abi dzīvoja kopā it kā laulāti.

Kāzas.

Kāzas svinēja brūtes mājā. Tur sabrauca svētdienas rītu brūtes un brūtgāna radi un pavadīja jauno pāri uz baznīcu pie laulības. Vecāki ļaudis brauca braukšus, un jaunie visi jāja jāšus.

Baznīcā pie altāra vedējines jeb brūtes māsas stāvēja brūtes pārim apkārt, izplēstu palagu turēdamas, lai neviens cits cilvēks nevar jaunajiem tuvoties, tos apburt un izšķirt.

No baznīcas uz mājām braucot un jājot, dziedāja daudz un dažādas tautas dziesmas. Mājās pārnākuši, sapulcējās visi istabā, noskaitīja pātarus un sēdās tūlīt klāt pie apklātā galda ēst un dzert. Maršals priekš visiem sagrieza ne vien maizi, bet arī gaļu mazākos gabaliņos, lai katrs to tiešām varētu ņemt pirkstos, jo retam tik bija savs paša kabatas nazis, un dakšiņas (gafeles) nemaz vēl nepazina. Pašu brūvēto alu nesa viesiem apkārt spoži noberztās koka kannās ar vāku un osu. Kurš kannu ņēma dzert, tam vajadzēja uzgausināt, un otram tālāk dodot, šim roku sniegt un labu malku vēlēt. Otram no priekšas nedrīkstēja kannu ņemt, jeb ja paņēma, tad tā atkal tāpat jānoliek atpakaļ, kā papriekš stāvējuse.

Svētdienas vakaru brūtes pāri “guldināja”. Brūtes jeb panākstu tēvs ņēma brūtgānu, un brūtgāna jeb vedēju tēvs atkal brūti pie rokas, veda tos uz klēti un lika tiem iegulties priekš tam jau pataisītā gultā, papriekš brūtgānam, tad brūtei. Kas kaut kā liedzās to darīt, to iesvieda gultā ar varu. Jaunam pārim guļot, klēti visu nakti apsargāja īpaši sargi jeb vaktnieki, lai nekāds zavetnieks netiktu tuvumā un gulētājus nenozavētu. Par sargiem izvēlēja brūtgāna un brūtes brāļus vai citus kādus tuvākus radus. Lai jo cieti varētu izpildīt savu pienākumu, sargi aptaisīja sklandas priekš klēts durvīm un katru sīvi pēra, kas iedrošinājās tām kāpt pāri.

Pirmdienas rītā gāja jauno pāri celt, un brūtei bija jādod cēlējiem “gulētas maizes”, t. i. katram pa gabaliņam siera.

Pēc pusdienas maltītes nāca brūte ar savu pūru istabā un “veltīja” brūtgāna radus, no brūtgāna mātes iesākdama.

Turīgi un pārtikuši ļaudis svinēja kāzas četras vai piecas dienas cauri. Netrūka arī muzikantu, kādi nu toreiz bija, ar pijolēm, sietiņu un klarneti. Leišmalē visvairāk uzaicināja muzikantus no Leišiem.

6. Jaunjelgavas apriņķī.

1) Dzērvē un Dignājā. No Kr. Kalniņa. (BB.).

Kāzu amati. 1) Staršins (vecākais). Katrai pusei, tiklab brūtgāna, kā brūtes galam, ir savs staršins. Brūtgāna gala staršins ir allaž tas lielākais. Staršinam vajag būt visādi gudram vīram, kas prot atturēties pretī burvjiem, skauģiem un ienaidniekiem.

Brūtgāna gala kāzenieki ir katrs sava amata, un tādēļ to nedrīkst ne trūkt, ne atlikt pāri. Bez staršina tie vēl šādi: 2) brūtgāna brālis, vai nu miesīgs brālis, jeb ja brāļa nav, kāds cits rads, vai svešs tajā vietā; 3) brūtes vedējs un vedēja jeb tā sauktā brūtgāna māsa; 4) pūra vedēji, viens, divi vai trīs, pēc brūtes pūra lieluma; 5) lopenieks priekš brūtes lopu pārvešanas.

Brūtgāna gala kāzeniekus, kas brauc līdza uz brūtes galu, sauc vispār “vēdniekus” un brūtes gala kāzeniekus, kas brauc brūtei līdza uz brūtgāna galu, “panākšus”.

Svētdienas rītu brauc brūtgāns un brūte, katrs savrup no savām mājām un ar saviem īpašiem pavadoņiem, uz baznīcu pie laulības. Pēc salaulāšanās atkal brūtgāns un brūte katrs ar savējiem dodas uz savām mājām. Brūtgāns pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu pie laulības braukdams.

Svētdienas vakarā atbrauc vēdnieki brūtes mājās. Tiem iziet pretī ar vējlukturiem, un saņem tos ar mūziku un dziesmām. Ja vēdniekiem atbraucot, vēl nav viss vajadzīgais darbs padarīts, tad tos tikām kavē aiz vārtiem, kamēr viss priekš viņu saņemšanas gatavs. Pa vārtiem sētā braucot, vajaga brūtei ar divi brūtes māsām pārtecēt vēdnieku zirgiem ceļu.

Staršins iet vēdniekiem pa priekšu istabā iekšā un citi tam iet virtenē pakaļ; visi apiet istabas vidū trīsreiz riņķī apkārt, tad sēstas ap galdu. Brūte iet ar vēdniekiem apsveicināties. Staršins tai iedod sīku sudraba naudu, un vedēja siera gabalu. Tad vēdnieki peceļas no galda un noliek virsdrānas.

Brūte nosēžas aiz galda un panākši, arī citi, to “pušķo” ar cimdiem, zeķēm, galdautiem, villainēm, naudu u. t. t., pie tam daudz dziesmu dziedot.

Pēc pušķošanas ēd vakariņas. Pirmais iesāk ēst staršins. Ēdienu uzliek pašu taisītos koka traukos, bļodās un šķīvjos. Katrs ēd ar savu paša nazi; kam tā nav, tas paņemas vajadzīgos brīžos no cita. Pašbrūvētu alu ielej no zarakannas koši izrakstītā koka kannā, iz kuras tad dzer pa kārtai apkārt. Brandvīnu smeļ no koka bļodas koka kausiņā un laiž šo tāpat pēc kārtas apkārt, kā ir alus kannu. Pēc vakariņām danco, danco, spēlē un tērzē. Tad liekas pie miera.

Pirmdienas rītā pēc brokasta brūtgāna staršins skubina uz braukšanu. Pūra vedēji sagatavojas pirmie. Pūru tiekam nedod ārā, kamēr staršins noliek uz klēts vai istabas sliegšņa “mātes naudu”. Ar sīku naudu nav māte mierā, jāmaksā vesels sudraba dālderis. Brūtes pūrs jāiznes tā, ka nepieduras pie sliegšņa vai stenderes – lai laimīga dzīve. Ja smaguma dēļ nevar brūtes pūru panest, tad brūtgāna staršinam ir brīv to slēgt vaļā un pārlūkot, vai nav taisīti kādi niķi. Ja atrod pūrā visu pareizi un bez viltus, tad pūrs nesējam jāiznes bez žēlastības.

Uz laidaru pēc lopiem iet brūtes tēvs ar aizdegtu sveci, un brūte nes uz baltas maizes kukuļa šķīvi ar biezpienu un sviestu. Vedamām govīm jau apsietas ap ragiem zeķes un aitām ap akaklu vai vidu jostiņas. Vedējus nelaiž nelaiž stallī iekšā, kamēr staršins atkal noliek uz katra sliegšņa mātes naudu. Sīku naudu māte sper ar kāju projām; jāliek pa sudraba dālderim. Pūra vedēji un lopenieki aizbrauc, pavadīti no mājeniekiem ar dziesmām.

6. Jaunjelgavas apriņķī.

1) Dzērvē un Dignājā. No Kr. Kalniņa. (BB.).

Kāzu amati. 1) Staršins (vecākais). Katrai pusei, tiklab brūtgāna, kā brūtes galam, ir savs staršins. Brūtgāna gala staršins ir allaž tas lielākais. Staršinam vajag būt visādi gudram vīram, kas prot atturēties pretī burvjiem, skauģiem un ienaidniekiem.

Brūtgāna gala kāzenieki ir katrs sava amata, un tādēļ to nedrīkst ne trūkt, ne atlikt pāri. Bez staršina tie vēl šādi: 2) brūtgāna brālis, vai nu miesīgs brālis, jeb ja brāļa nav, kāds cits rads, vai svešs tajā vietā; 3) brūtes vedējs un vedēja jeb tā sauktā brūtgāna māsa; 4) pūra vedēji, viens, divi vai trīs, pēc brūtes pūra lieluma; 5) lopenieks priekš brūtes lopu pārvešanas.

Brūtgāna gala kāzeniekus, kas brauc līdza uz brūtes galu, sauc vispār “vēdniekus” un brūtes gala kāzeniekus, kas brauc brūtei līdza uz brūtgāna galu, “panākšus”.

Svētdienas rītu brauc brūtgāns un brūte, katrs savrup no savām mājām un ar saviem īpašiem pavadoņiem, uz baznīcu pie laulības. Pēc salaulāšanās atkal brūtgāns un brūte katrs ar savējiem dodas uz savām mājām. Brūtgāns pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu pie laulības braukdams.

Svētdienas vakarā atbrauc vēdnieki brūtes mājās. Tiem iziet pretī ar vējlukturiem, un saņem tos ar mūziku un dziesmām. Ja vēdniekiem atbraucot, vēl nav viss vajadzīgais darbs padarīts, tad tos tikām kavē aiz vārtiem, kamēr viss priekš viņu saņemšanas gatavs. Pa vārtiem sētā braucot, vajaga brūtei ar divi brūtes māsām pārtecēt vēdnieku zirgiem ceļu.

Staršins iet vēdniekiem pa priekšu istabā iekšā un citi tam iet virtenē pakaļ; visi apiet istabas vidū trīsreiz riņķī apkārt, tad sēstas ap galdu. Brūte iet ar vēdniekiem apsveicināties. Staršins tai iedod sīku sudraba naudu, un vedēja siera gabalu. Tad vēdnieki peceļas no galda un noliek virsdrānas.

Brūte nosēžas aiz galda un panākši, arī citi, to “pušķo” ar cimdiem, zeķēm, galdautiem, villainēm, naudu u. t. t., pie tam daudz dziesmu dziedot.

Pēc pušķošanas ēd vakariņas. Pirmais iesāk ēst staršins. Ēdienu uzliek pašu taisītos koka traukos, bļodās un šķīvjos. Katrs ēd ar savu paša nazi; kam tā nav, tas paņemas vajadzīgos brīžos no cita. Pašbrūvētu alu ielej no zarakannas koši izrakstītā koka kannā, iz kuras tad dzer pa kārtai apkārt. Brandvīnu smeļ no koka bļodas koka kausiņā un laiž šo tāpat pēc kārtas apkārt, kā ir alus kannu. Pēc vakariņām danco, danco, spēlē un tērzē. Tad liekas pie miera.

Pirmdienas rītā pēc brokasta brūtgāna staršins skubina uz braukšanu. Pūra vedēji sagatavojas pirmie. Pūru tiekam nedod ārā, kamēr staršins noliek uz klēts vai istabas sliegšņa “mātes naudu”. Ar sīku naudu nav māte mierā, jāmaksā vesels sudraba dālderis. Brūtes pūrs jāiznes tā, ka nepieduras pie sliegšņa vai stenderes – lai laimīga dzīve. Ja smaguma dēļ nevar brūtes pūru panest, tad brūtgāna staršinam ir brīv to slēgt vaļā un pārlūkot, vai nav taisīti kādi niķi. Ja atrod pūrā visu pareizi un bez viltus, tad pūrs nesējam jāiznes bez žēlastības.

Uz laidaru pēc lopiem iet brūtes tēvs ar aizdegtu sveci, un brūte nes uz baltas maizes kukuļa šķīvi ar biezpienu un sviestu. Vedamām govīm jau apsietas ap ragiem zeķes un aitām ap akaklu vai vidu jostiņas. Vedējus nelaiž nelaiž stallī iekšā, kamēr staršins atkal noliek uz katra sliegšņa mātes naudu. Sīku naudu māte sper ar kāju projām; jāliek pa sudraba dālderim. Pūra vedēji un lopenieki aizbrauc, pavadīti no mājeniekiem ar dziesmām.

Pusdienu paēduši taisās arī brūtes vedēji uz braukšanu. Brūtes māte un vakaraine saģērbj brūti un uzsedz tai četras līdz deviņas villaines. Pirms izbrauc, saiet visi istabā un sasēžas ap galdu. Staršinam pa labi roki sēž brūtgāna brālis, pa kreisi brūte, tad vakaraine, brūtgāna māsa un citi. Paēduši un papilnam izdziedājušies, ceļas no galda, atvadās un brauc ar brūti projām uz brūtgāna mājām.

Pie šīs beidzamās maltītes vēdniekus jo sīvi “apdzied”, t. i., tos dziesmām izlamā un iznievā uz pēdīgo. To, zināms, pēcāk panāksniekiem atlīdzina ar augļiem brūtgāna galā.

Pēc kāda laiciņa, kad vēdnieki aizvadīti, taisās arī panākši gan jāšus, gan braukšus, un dodas vēdniekiem pakaļ.

Brūtgāna mājās sagaida vēdniekus, kā arī pēcāk panākšus ar mūziku un dziesmām. Staršins, medekļu aiz villainēm paņēmis, iet pirmais istabā un citi visi tam dodas pēc kārtas pakaļ. Istabas vidū tie tādā pašā kārtībā iet trīsreiz riņķī apkārt ap akmini, kur skalus plēš, un tad sēstas ap galdu. Tik vakarainis papriekš vēl uzlec uz krāsni, sasit plaukstas un dzied “ķiķeriķi”. Uz krāsns tas atrod priekšā kannu alus; to paņēmis, tas iet pie citiem aiz galda. Šo kannu pilda pēcāk ar vislabāko ēdienu un dod, panāksniekiem atpakaļ braucot, līdz priekš brūtes mātes.

Istabā iedama, vedekla iemet dobes kaktā, t. i. cepļa priekšā, pāri cimdu.

Tiklīdz viesi piesēduši, paņem brūtgāna māte no kādas sievas mazu bērniņu un ieliek to vedeklai klēpī, dziedādama, ka viņas pirmais darbs esot bērnu auklēt un putru vārīt. Drusku paauklējuse, atdod brūte bērniņu atpakaļ un dāvina tam ar jostiņu apsietu baltas maizes kukulīti, ko jau no mājām paņēma līdz un uzglabāja zem segumiem.

Pirmajā vakarā vedeklai jāsargas parādīt, t. i. atklāt ģīmi; to turēja par nepieklājību, bezkaunību.

Pēc vakariņām vēdnieki un citi kāzenieki “pušķo” brūtgānu, tāpat kā panākši pušķoja brūtes mājā brūti.

Guldīšana. Vakaraine papriekšu pārrauga gultu, ko brūtgāna māte, vai cita kāda sieva klētī priekš guldīšanas uztaisījuse. Galvgalā ielika lemesnīcu ar visiem lemešiem, vēlējamo vāli un maizes kukuli. Turpretī cieti izmeklēja, vai kāds ļaundaris nav iebāzis gultā cirvi, izkapti, vai ecēšas zaru, jo tad jaunie ļaudis nesaderīgi dzīvos.

No galda izcēlies, staršins aizved papriekš brūtgānu uz klēti un liek tam iegulties gatavā gultā, tad iet pēc brūtes, paņem to aiz segumiem, aizved uz klēti un iegulda brūtgānam blakām. Tā saguldītam jaunajam pārim staršins vēl uzcērt trīsreiz krusteniski gultai ar pātagu, sacīdams: deviņi dēli, desmitā meita! Tūlīt trūkstas abi no gultas ārā. Gultā brūte atstāj savas astoņas villaines un patur tik vēl devīto uz pleciem. Izcēlušies jaunie ļaudis iet abi no klēts ārā. Sētsvidū stāv divi spaņņi ar ūdeni. Pie tiem pieiet brūtgāns ar brūti un apslaka ar roku viens otram acis un drēbes. Tad panākši apgāž spaņņus un sadanco izlieto ūdeni.

Jaunieši vēl griežas atpakaļ klētī, kur saimniece iedod brūtgānam koka bļodu pilnu brandvīna, koka dzeramo kausiņu un koka šķīvi ar sieru. Tad iet uz istabu un še izdala katram pa kausiņam brandvīna un pa gabalam guldītā siera. Jauno pāri guldot, dziedāja sievu un meitu bars dažādas še piederīgas dziesmas.

Mičošana. Pēc guldīšanas nāk mičošana ar ļoti daudz dziesmām. Vakaraine noņem brūtei vaiņagu un uzliek kaut kādu svešu cepuri. Pirmo un otro uzlikto cepuri brūte sviež zemē, trešo patura galvā, jo tā ir brūtgāna cepure. Vakaraine nu noņem cepuri un uzliek tai vietā mici jeb aubi.

Tā vakara darīšanas beigtas un pēc šiem darbiem iet vakariņās. Pēc vakariņām kāzu viesi dzied, spēlē, danco un visādi lustējas gandrīz cauru nakti.

Dala pūru. Otrdienas rītu patura brokastu un atkal visādi lustējas līdz pusdienai. Maltītei vāra “pūra kāpostus”, jo nu vedekla dalīs pūru. Tā aiziet ar vakaraini uz klēti, aprēķina, cik cimdu, zeķu, kreklu, villaiņu, jostu izdalāmu, un paņem tos līdz uz istabu. Panākšiem dod visiem pa cimdu pārim; bet kas “pušķojis” ar dālderi, dabū kreklu. Brūtgāna mātei dod villaini, etc. Tā līdz 90 gadus vecā māte, pēc kuras vārdiem šīs ziņas sarakstītas, izdalījuse savās kāzās 22 krekli, 5 villaines, 70–75 pāri adekļa un vairāk kā 100 jostiņu.

Maltīti paēduši, panāksnieki taisās uz braukšanu. Brūtgāna brālis patura vedeklu pie rokas un sargā, ka tā neaizbrauc līdz ar panākšiem. Ja vedekla dabū iesēst pie panākšiem ratos, tad dārgi tā jāatpirk atpakaļ.

Panākši aizbrauc, izvadīti ar dziesmām. Kādu gabalu pabraukuši, panākši apstājas. Divi vai trīs jātnieki griežas atpakaļ barot zirgu. Tiem nu uzber uz tukšas mucas dibena sagrieztus salmus. Drusciņ pakavējušies, no zirgiem nenokāpdami, tie griežas atpakaļ pie savējiem un aizskrien, ka nodimd vien.

Brūtes galā sagaida panākšus atbraucam, tie tur paliek par nakti un trešdienas rītu brauc katrs uz savām mājām. Brūtgāna galā viesi arī paliek līdz rītam, kur tad šķiras.

2) Precības un kāzas jaunākos laikos Jaunjelgavas apriņķī. No J. Timma. (BB.).

Precības.

Tēvs bij atdevis dēlam savas palaistās mājas, un dēlam nu bij jāgādā saimniece, bija jāprecas. Jaunais saimnieks bija “brūtgāns”. Tādā svarīgā lietā jauneklim jāmeklē padoms pie vecākiem radiem un draugiem. Ar šiem brūtgāns aprunājas un apspriež, kuru meitu tam derētu precēt, vai meita strādīga, vai prot saimniecību u. t. t. Dažkārt brūtgāns precē pēc meitas, ko tas pats vēl nav ne redzējis, ne vēl ar to runājis, tikai radi un draugi tam brūti ieteikuši.

Beidzot meita nodomāta. Brūtgāns izmeklē no saviem radiniekiem to jo bagāto, gudro un mutīgo vīru un brauc līdz ar viņu uz meitas mājām precībās. Meita bija no tā paša apgabala un labi pazina brūtgāna palaisto māju. Nebija arī snaudušas dažas mēlneses. Tāpēc precinieku nodomai šoreiz nebija sekmes. Arī uz priekšu brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas, un viņš iedomājās meklēt savu laimi tālākā vietā.

Lūkoties brūtes svešumā nav nekāda jauna un neparasta lieta un notika senākos laikos jo bieži. Lai dabūtu tādu tikai no ļaudīm izdzirdētu brūti redzēt, sataisījās brūtgāns ar kādu radinieku un brauca uz meitas mājām. It kā garām braukdami, tie iegāja istabā un vai nu vaicāja pēc ceļa, vai atkal iesāka kādu runu ar meitas tēvu jeb saimnieku un prasīja pēc tādas preces, ko cerēja, ka tās nebūs, un vilcināja visādi laiku, kamēr dabūja meitu redzēt.

Arī mūsu jaunajam saimniekam ieteica kāds tuvs radinieks svešumā meitu. Pāri zirgu vāģos iejūguši un vīnu, snapšķi un kukuļus līdzņemdami, laidās mūsu precinieki uz zeltenes māju, kur tikai pret vakaru nonāca. Drīz nāca gaismā viņu nolūks. Tiem nu tūlīt izjūdza un apkopa zirgus un cienāja pašus ar to labāko mielastu. Mēdza allaž viesiem dot tēju un rupju maizi ar sviestu, ne reti arī ceptu cūkas gaļu.

Precenieks nu izstāsta brūtgāna vietā, kādas vajadzības pēc tie atbraukuši un bildina meitu, vai tā gan nāktu pie šā radenieka, kas nesen apstiprināts par saimnieku. Brūtes vecāki vai gādnieki atkal it smalki izjautā, kāda brūtgāna dzīve un bagātība, kāda zeme, kādas mājas, kāds pats. Precenieks, zināms, neies savu radenieka smādēt, kaut arī tam kādas vainas zinātu. To labi saprasdami, brūtes vecāki arī tūlīt neapsola savu meitu, bet izlūdzas kādu laiku, lai varētu apdomāties. Tik tādam dod tūlīt gala vārdu, kas tuvumā dzīvo un tādēļ brūtes vecākiem labi pazīstams.

Pa apdomāšanās laiku no brūtes puses klaušināja cik varēdami par visu, kas rādījās vajadzīgs. Arī kāds brūtes piederīgais pats nobrauca brūtgāna mājās vietu apskatīt, ko sauca par “vietas raudzīšanu”.

Pēc nolikta laika precenieki atkal atbrauca brūtes mājās ar kukuļiem un “derības” šnapsi. Brūtes vecāki tos saņēma ar laipnu vaigu. Tā bija laba zīme. Precenieks nu vaicāja brūti, vai tā apdomājusēs un vai gribot viņa radiniekam būt par mūža draugu. Brūte kaunīgi atbildēja, ka esot ar mieru, un abi jaunie sadevās rokās un noskūpstījās, saderēja. Pēc tam tie arī nobučoja vecākiem rokas.

Nu dzēra derības. No līdzatvestā šņapsa tukšoja papriekš precenieks glāzīti uz jaunā pāra veselību un laimi, tad deva brūtes vecākiem un pēc arī jaunam pārim pašam, kas tikai drusku pabaudīja. Vispēdīgi saaicināja visu saimi un deva tai arī baudīt no derības dzēriena. Visi dzēra un vēlēja jaunam pārim laimi un veselību.

Otrā rītā pēc derību dzeršanas brauc jaunais pāris, pavadīts no precenieka un brūtes tēva, uz mācītāja muižu “rādīties”. Mācītājs tos pieraksta par saderinātiem un uzsauc nākošas trīs svētdienas baznīcā. No mācītāja ikviens brauc mierīgi uz savām mājām.

Kāzas.

Jau kādu laiku priekš kāzām rūpīgi gādā un rīkojas, lai viss būtu kārtībā un nekas netrūktu. Poš un mēž istabas, tīra un mazgā logus, grīdu un visas istabas lietas. Kāzu godībā jābūt visam spodram un jaukam it kā lielos svētkos. Beidzot to dienu priekš kāzām izpušķo vēl durvis un logus bērzu meijām.

Ja baznīca tālu no brūtes mājām, tad vedēji jau sestdienas vakarā atbrauca turp. Lielais vedējs brauca pa priekšu, tad brūtgāna vedējs un beidzot citi, īpaši pūra vedēji, šiem pakaļ. Brūtes mājās tos laipni saņēma un sēdināja tūlīt pie bagāti klāta galda. Tā tad kāzas sākās jau sestdien.

Svētdien agri sabrauca brūtes mājā arī visi citi viesi, kas bija aicināti uz baznīcu līdz braukt. Pēc īsa brokasta steidzas uz baznīcu, vakarainis ar savu sievu pa priekšu, tad brūtes un aiz viņa brūtgāna vedējs, abi jauni neprecējušies puiši. No pakaļas brauca visi citi, kā kurš gadījās. Visiem bija pulksteņi pie ilksīm.

Pēc pabeigtas dievkalpošanas mācītājs jauno pāri baznīcā salaulā.

Pārbraukuši mājās, baznīcēni sēstas tūlīt pie galda, kas bagātīgi apkrauts ēdieniem un dzērieniem, ēd un dzer un pavada laiku ar jautrām runām, smiekliem un jokiem. Kāzu dziesmas tagad pavisam aizmirstas, jeb paraža kāzās dziedāt pavisam atmesta.

Pēc maltītes jaunekļi un jaunekles iet uz klēti dancot. Danco jo vairāk valceri un polku. Vecie atkal pa to laiku savā starpā tērzē, spēlē kārtis un dzer. Tā aiziet laiks līdz vakaram.

Pašā vakarā met brūtei “pūra naudu”. Tas notiek tā. Brūte nosēžas ar vakaraini un viņa sievu aiz galda. Viņiem priekšā noliek šķīvi, kur naudu uzlikt. Papriekš met pats vakarainis ar sievu, tad brūtes vecāki. Pēc tam aicina pie mešanas arī kāzu viesus, bet tikai tos, kas no brūtgāna vecākiem kāzās lūgti. Vīrieši met naudu, sievieši atkal visādus drēbju gabalus, kā: deķus, cimdus, kreklus, dvieļus u. c. Kas uzmetis, dabū savu malciņu alus vai brandvīna nodzerties un gabaliņu siera uzkosties.

Pirmdienas rītā tūlīt pēc brokasta pūra vedēji sāk kraut brūtes pūru uz ratiem. Mūsu brūtes pūrā bija 2 skapji, gulta, 2 krēsli, 2 ūdens un 3 piena spaņņi un 6 govis; tad vēl milti, putraimi, gaļa, sviests u. t. t. priekš pirmā iesākuma.

Senāk pūra vedēji krāva joku dēļ visus savos ratos, ko tik vien sagrāba; tagad tā vairs nemēdz jokoties.

Kad pūra vedēji palaisti, tad atkal pavada laiku ar dančiem, spēlēm, runām līdz pusdienai. Ap pusdienu sēžas visi panāksnieki un vedēji ap galdu. Lielais vedējs un vakarainis sēd līdz ar brūtgānu galda galā. Brūte sēd pie vakaraiņa sievas. Kad visi pēc kārtas nosēdušies, tad viens no vecākiem kāzu viesiem nolasa “kāzu runu”. Runa īpaši zīmējās uz brūti un uzskubina to, lai tā allaž būtu savam vīram padevīga un paklausīga. Kāzu runu beidz ar “tēva reizu”, un nu visi uzdzer veselības jaunajam pārim. Pēc tam ēd pusdienu.

Pusdienu paēduši, vedēji un panāksnieki taisās braukt uz brūtgāna māju. Kad visi līdzbraucēji gatavi, tad pirmais brauc lielais vedējs, aiz viņa brūte, aiz brūtes brūtgāns; šiem tūlīt pakaļ laida vakarainis un citi panāksnieki. Brūtes mājā palikušie viesi izvadīja aizbraucējus, urrā kliegdami.

Netāļ no brūtgāna mājām panāksnieki drusku uzkavējas ceļā, lai vedēji papriekš turp notiktu. Kad panāksnieki atbrauca pie brūtgāna mājas, tad atrada vārtus aizceltus, un tikai pēc kādām joku runām tos ielaida sētā.

Kad nu tiklab vedēji, kā panāksnieki bija klāt, tad sēdināja visus pie galda pie kāzu mielasta.

Pēc pirmās maltītes sapulcējās visi kāzu viesi klētī. Brūti nosēdina brūtgānam blakām un brūtes māsa noņem tai vaiņagu un uzliek galvā aubi, par zīmi, ka tā uzņemta sievu kārtā. Brūtes vaiņagu turpretī uzliek neprecētai vīra māsai. Jauno pāri ceļ ar visu krēslu trīs reizes uz augšu, urrā saucot.

Pēc mičošanas danco līdz vakariņām. Pie vakariņām sēž brūtgāns ar brūti blakām galda galā.

Vakariņas paēduši, iznes visus galdus otrā istabā, lai būtu jo plašas rūmes, kur padancot; jo otrā, saimes istaba ar zemes klānu priekš dancošanas neder. Danču lustes arī drīz beidzas, jo visi bez tam pa veselu dienu diezgan lustējušies un noguruši. Ikviens tādēļ izraugās kādu mierīgāku vietiņu, kur pārgulēt.

Otrdienas rītā pēc brokasta sataisījās visi kāzu viesi un gāja aplūkot to vidu un it īpaši brūtgāna laukus. Viesiem līdz gāja arī pati brūte. Brūtgāns palika mājās.

Viesu bars nostaigāja papriekš uz upi, kas tur tek garām, no turienes apgāja ap rudzu lauku, tad gar vasarejas laukiem un pārnāca no otras puses mājā. Brūtgāns sagaidīja nokušusos viesus un brūti un aicināja visus pie galda.

Paēduši, vecie pavadīja laiku smēķēdami, tērzēdami un savas glāzītes tukšodami; jaunie atkal gāja visādās rotaļās, kā: vārdus pārmīt, ķēniņu dārzs u. C.

Beidzamo maltīti brūtgāna mājās noturējuši, taisījās viesi uz braukšanu. Kad zirgi iejūgti un paši arī gatavi, tad laipnais nama tēvs vēl iedeva līdz brandvīna blašķīti uz ceļa. Atvadījušies un jaunam pārim laimes vēlējuši, visi sēdās vāģos un devās atpakaļ uz brūtes vecāku mājām. Ceļā tik kādas reizas apstājas, lai varētu apraudzīt līdzdoto pudeli.

Brūtes mājās atkal visus pieklājīgi saņem un pamielo. Laiku līdz otrai dienai, trešdienai, pavada dancodami, tērzēdami un dzerdami. Trešdien, kad brokastuu baudījuši, katrs taisās braukt uz savām mājām, tik tuvējie kaimiņi vēl uzkavējas līdz pusdienai.

Tādas kāzas, kā mēs redzējām, sniedzas no sestdienas vakara līdz trešdienas pusdienai. Tēriņš pa tik ilgām kāzām nebija mazais un kāzu taisītājiem nāktos grūti vieniem pašiem sagādāt visu vajadzīgā vairumā un pilnībā. Še nu izlīdz paši kāzu viesi. Ikkatrs no tiem ved līdza uz kāzām kukuļus, kā: sviestu, sieru, gaļu, pīrāgus u. c.

Bez tam še vēl aizrādam uz grāmatām un laikrakstiem, kur ievietoti vairāk ievērojami apraksti un apcerējumi par senajām Latviešu precībām un kāzām.

1. Magazin d. lett.-lit. Ges. 19. B. 4. St. Mitau, 1896 lpp. 62–239: Wie die alten Letten gefreit haben, geschildert aus Grund des Volksliedes und der Volkstradition von Emil Bielenstein, Pastor zu Sahten. – Šis pamatīgs apcerējums un pētījums par Latviešu kāzām vēl nepabeigts. Šinī rakstā lasītājs arī atradīs diezgan pilnīgu bibliogrāfiju par minēto priekšmetu.
2. Живая Старина. Периодическое издание отделения Этнографии И. Р. Г. О., 1890. — Par kāzām lpp. 149. un sekošās, kur atrodama arī piederīga bibliogrāfija.
3. Lotysza Infant Polskich, a w szczególności z gminy Wielonskiej powiatu Rzezyckiego. Obraz etnograficzny przez Stefanije Ulanowska. Krakow, 1891. I. – Par kāzām lpp. 30–47.
4. Laikrakstā „Austrums", 1889 № 4 un 5: Senas kāzu ieražas Liepkalnē. P. Dambīša uzzīmētas. – 1891 № 10 un 11: Senas kāzu ieražas Alšvangā no Skābā. —–1893 lpp. 62: Senas kāzu ieražas Gaujenē no Vindu Ala; un lpp. 592: Kādi sīkumi no senču kāzu ieradumiem iz Tirzas apgabala no Maldona Valda.
5. R. L. B. Zinību Komisijas 6. Rakstu krājumā: Kāzu ieražas Dundagas apgabala dzimtlaikos no Ernsta Dunsberga. – 11. Rakstu krājumā, 1897: Par Latviešiem Ilūkstes apriņķī. Etnogrāfiskas un statistiskas ziņas. Sakopojis S. Novickis. (Par precībām un kāzām lpp. 77–80). – Turpat: Pa Dienvidus Kurzemi un Prūsiju. No Tālivalda. (Par kāzām lpp. 96 un 97).
6. J. L. B. Rakstniecības Nodaļas Rakstu krājums II. Jelg. 1893: Kā priekš četrdesmit gadiem Bruknas-Šēnberģes apgabalā kāzas svinēja. Uzzīmējis Pērkons Šēnbergā. Lpp. 41–52. – Turpat: Ieražas un māņi par kāzām lpp. 85–87.