DAINU SKAPIS
Latvju dainas

Senās bēru ieražas un bēru svinēšana, un dažādas māņticības druskas par miršanu un mirušiem

Vidzemē

I Rīgas apriņķī

1)Dolē. No Simanova. (BB)

Bērinieki sabrauc no rīta. Tos pacienā ar kāpostiem un cūkas gaļu, vai ar aitas gaļu un zirņiem jeb kartupeļiem. Pēdīgai maltītei dod biezputru. Tādēļ dažreiz jokiem saka: mirsti, dabūsim drīzāk biezputru.

Līķa runu noturējuši, jeb ja ne vairāk, pātarus noskaitījuši, bērinieki nes zārku ārā un liek uz vāģēm. Uz kapiem braucot, ved papriekšu krustu, tad līķi un pēc tam nāk visa bērinieku rinda. Zārku allaž mēdz vest apsegtu.

Ja līķa zirgs, no sētas izbraucot, mīņājas, tad tais mājās atkal drīz kāds mirs.

Bērinieki, no kapiem uz mājām braukdami, nolauž egļu skujas, un pārnākuši sit ar tām cits citam, sacīdami: nemirstiet, nemirstiet, nav rūmes kapētā.

Tic arī, ka miroņa dvēsele klausās, ko bērēs runā, un tāpēc neviens par mirušo slikta nerunā.

2) Vidrižniekos un Mūrkžniekos. No Radagaisa (ZK).

Slimniekam neļāva gultā mirt, miršanas brīdī to izcēla iz gultas un nolika zemē uz salmiem. Kad slimnieks garu izlaidis, tad attaisīja durvis, lai dvēsele ejot uz debesīm. Tai vietā, kur nelaiķis miris, iesita naglu, lai citiem nepiemestoties miroņu vaina. Par miroņu mainu sauca slimību, ja cilvēks palicis dzeltens, dilis un tam palikuši stīvi locekļi. Šo mainu dziedējuši šā: Ņēmuši vea mēneša piektvakarā smiltis no nelaiķa kapa, nolikdami tāi vietā naudu. Smiltis iebēruši ūdenī, kurā tad slimais mazgājies.

Miroņa drēbes nosvēra, lai tas, kas viņas valkās, nedabūtu miroņu vainu.

Bēru dienā, kad līķis apdziedāts un šķirsts aiztaisīts, nelaiķa tuvinieki paklāja uz šķirsta nēzdaugu, kur bērinieki lika naudu virsū.

Agrāk likuši nelaiķim zārkā līdzi naudu, brandvīnu un susekli.

2. Valmieras apriņķī

1)Valmiermuižā. No Marijas Viļum. (BB). 

Tai vietā, kur kāds miris, iesita naglu un uzlēja glāzi brandvīna, lai citiem iedzīvotājiem tai vietā nekas nekaitētu. Kur mirons mazgāts, tur negāja pāri, kamēr to vietu noziedoja. Kamēr mironis mājā, nedrīkstēja meloties, lai mellumi nekristu mironim miršu.

2) No Lejiņu Morica. (BB).

Kur mirons mazgāts, tur iesita kulā trīs vecas pakavu naglas, lai nenotiktu „uzmazgāšanās”, t. i. lai uz šīs vietas kādam citam mazgājoties, tam nepiesistos kāda nelaba kaite. Kamēr mirons mājā, nedrīkst neviens velēties, nedz arī iet pirtī, jo visi nomazgāti melnumi nāk mironim virsū.

Bedamā dienā, kad jau iejūgti līķa zirgi, kauj gaili un sviež to zirgiem apakš kājām.

Vecenes it uzmanīgi noskatās, uz kuru pusi zirgiem galva, kad tie, no kapiem pārbraukti un nojūgti, vārtās. Ja tiem galva uz baznīcas pusi, tad atkal drīz kāds tai mājā mirs.

3. Cēsu apriņķī.

1) Biksērē. No J. Dāvida. (ZK).

Kad cilvēks grūti saslima un bija paredzams, ka tas vairs ilgi nedzīvos, tad viņa piederīgie slimnieku pie laika izjautāja, kam un ko tas no savas mantas atvēlot, kā lai izrīkojot bēres, etc. Ko mirējs noteicis, tas pakaļpalicējiem arī svēti jāizpilda. Mirējs daudzreiz pats sev izvēlējās nesējus, kā arī noteica zirgus, kas lai to uz kapsētu vestu. Baltus zirgus nekad nejūdza pie līķa ratiem vai ragavām, bet allaž melnus. Pat bērinieki, kas brauca līdz uz kapsētu, jūdza tikai tumšus zirgus.

Kad redzams, ka slimnieks tuvojas miršanai, tad pataisīja cisas zemē, izcēla mirēju no gultas un nolika to zemē uz cisām. Pie tam atvēra durvis un logus, lai mirēja dvēsele bez kavēkļiem varētu iziet ārā. Dvēsele esot baloža veidā.

Ja mirējs ilgi cīnījās ar nāvi, tad raudzīja šo cīņu paīsināt: aizcirta rijas ārdu un lauza to ar lielu troksni pušu. Ja arī tas nelīdzēja, tad kāds no klātesošajiem uzkāpa uz ēkas jumtu un sauca trīsreiz mirēja vārdu tik stipri, ka to pie mirēja varēja sadzirdēt. Pēc tam tūlīt iestājusies nāve.

Drēbes, kas mirējam mugurā, netika vis novilktas, bet plēstin noplēstas. Cisas līdz ar noplēstām drēbēm sasēja nastā un nolika tādā vietā, kur nav nekādas staigāšanas. Tai vietā, kur nelaiķis nomira, iesita zemē naglu.

Līķi nomazgāja, apģērba un ieguldīja zārkā. Mazgājamo ūdeni nolēja zem klēts. Pēc iezārkošanas deva visiem mājniekiem brandvīnu ar uzkožamiem un pārrunāja, kā un kad izrīkot bēres un kā izpildīt nomirēja pēdējo gribu un prātu.

Kamēr līķis mājā, nedrīkst velēties, jo šļakatas krītot līķim ģīmī. Nedrīkst arī galvu sukāt un muti mazgāt. Uz līķa nemaz skatīties, nedz roku pie tā pielikt sieva, kas uz grūtām kājām. Arī grūtas sievas vīram jāsargās piedurties pie līķa. Kas pie līķa rokas liek, tas tai gadā nedrīkst ar savu roku sēt.

Bēres nevar pavadīt bez asinīm, bet jākauj allaž kāds lops; ja ne vairāk, tad gailis. Ja pats nelaiķis zināmu lopu priekš bērēm nospriedis, tad tas jākauj; citādi novēlētais lops nosprāgs.

Uz bērēm jāielūdz visi, kurus mirējs vēlējies par pavadītājiem, un no aicinātajiem neviens nedrīkst atrauties.

Bēru dienā viesi nes katrs līdzi savu kukuli: maizi, gaļu, alu un brandvīnu. Viesu kukuļus liek istabā uz galda un, ja pietrūkst uz galda vietas, arī uz krāsns. Kambarī viesu kukuļus nenes, kamēr vēl līķis mājā.

Pirms kā brauc uz kapsētu, ienes zārku ar līķi istabā vai arī noliek to istabas priekšā uz beņķa jeb krēsliem, nodzied kādu garīgu dziesmu un nolasa lūgšanu. Pēc tam bēru viesi ziedo, t. i., liek uz zārka naudu, cimdus, zeķes vai citus kādus drēbju gabalus. Ikkatram bēru viesam jāziedo. Kas neziedo, tam “lēcās”, t. i., piemetās kāda grūti dziedējama slimība. Kad visi ziedojuši, kāds nelaiķa tuvinieks noņem ziedojumus, iedod katram nesējam pāri cimdu, kurus tie tūliņ mauc rokās; ieliek zārkā kādus gabalus naudas, ko nelaiķim viņā saulē pirkt zirgu, govi; pārējo naudu izdala līķa nesējiem un mācītājam. Zārkā ieliek vēl pudeli alus vai brandvīna, lai
aizgājējam būtu ko dzert slāpēs. Pa to laiku, jeb vispār, neviens nedrīkst iet zārkam riņķī apkārt. Ja kāds to nejauši darījis, tam bez kavēšanās jāiet pa to pašu ceļu atpakaļ.

Kad ziedojums nokopts un izdalīts, tad ceļ zārku vāģos vai ragavās. Vietu, kur zārks ziedojot stāvējis, aplaista ar brandvīnu, rauj alu un uzkur tur zemē uguni. Šās uguns dūmos mātes kvēpina savus mazos bērnus.

Pirms līķa izvešanas no mājām aiznes salmus ar cisām, uz kurām nelaiķis miris, līdz ar viņam noplēstām drēbēm tai ceļa malā, kur kapsētniekiem garām jābrauc. Tur uzkur uguni un sadedzina salmus un drēbes. Arī še dūmos kvēpina bērnus, un lieli cilvēki, kas pīpē, aizdedzina no tās uguns pīpes. Nākamā rītā iet gunkuru skatīties, kādas zīmes pelnos redzamas. Ja redzamas cilvēka pēdas, tad drīz atkal tais mājās mirs cilvēks; ja lopu pēdas, tad beigsies kāds no lopiem.

Līķi izvadījuši, mājā palicēji nes alu un brandvīnu uz kūti un ielej to zirgu un govju silēs un dod arī no bēru maizes kādus gabalus zirgiem un govīm baudīt.

Bēru galdu istabā nekad neatstāj tukšu, tas allaž bagātīgi pielikts ēdieniem un dzērieniem. Tik pārākos viesu kukuļus ienes un paglabā kambarī līdz vajadzībai.

Bērenieki, kas brauca uz kapsētu, ņem līdz savu daļu no visiem bēru ēdieniem un dzērieniem. Vīrieti glabājot šos ēdienus un dzērienus veda sievietis, un sievieti glabājot, vīrietis. Līķa vedējs sēžās jāteniski uz zārka un brauc tā līdz nelaiķa mājas robežai, kur tad nokāp. Pie mājām, kas atrodās ceļā, bērenieki apstājas, iet iekšā un piedāvā mājeniekiem no bēru maizes, alus un brandvīna. Kas gudris, tas no līķeniekiem neko neņemot. Ja līķa vedējiem nav nevienām mājām garām jābrauc un tie ceļā arī nevienu nesatiek, ko pacienāt, tad no līdza paņemtā ēdiena un dzēriena ziedo meža mātei: izlej krūmos kādas lāses alus un brandvīna un nomet kādus kumosus maizes. Atlikušo ēd un dzer paši līķenieki.

Pie kapsētas vārtiem sagaidot jauno kapu iemītnieku Veļu māte jeb mirušo garu dieviete, kas pazemē dzīvo un kapu atslēgas pie sevis glabā. Pie debess vārtiem stāv eņģeļi, kas dvēseles saņem un debesīs ielaiž. Bet dažai dvēselei šādu tādu iemeslu dēļ ilgāki jāgaida pie debess durvīm, līdz to pieņem. Sevišķi vēlu vakarā paglabāto dvēselēm pirmo nakti jāpārguļ kapsētā krusta galā.

No kapsētas mājās braukdami, bērenieki nolauž eglītēm, vai priedītēm zarus, vai galotnes, lai būtu aizgājējiem, kur uzkārt drēbes. Ar nolauztajiem zariem kapenieki per mājās palikušos, dziedādami: Nemirstiet, nemirstiet, nemirstiet, etc.; bet ja gadās priekšā kādas vecas māmiņas, kam laiks iet pie miera kapsētā, tad dzied: mirstiet drīz, etc.

Kapenieki un mājenieki apmainās vēl ar vairākām dziesmām, kamēr tiek lūgti pie bēru mielasta. Bērēs visiem papilnam jāēd un jādzer nelaiķim par godu un patikšanu. Ja ēdot no maizes vai gaļas kas nokrīt zemē, to neceļ augšā.

Nu iesākās arī dzīvas sarunas par nelaiķi. Piemin labprāt tikai aizgājēja labos tikumus un teicamos darbus, un ja ienāk runa par kādu peļamu atgadījumu, tad griež vainu uz citiem viņa līdzdalībniekiem, jeb, ja tādu nav, tad ļauns gars viņu, tik labu cilvēku, apmānījis. Diezgan pārrunājuši par nelaiķa teicamiem un peļamiem darbiem, iesāk mēs visi vispār stāstīt par iepriekšējiem nāves vēstnešiem, ko katris kādreiz redzējis. Piem., kad sapnī redz zobu izkrītam, tad rados kāds mirs; kas sapnī baļķi ved, tam drīz būs jāved līķis; kas redz labību kūļos, vai graudus piedarbā gubā, tas dabūs pie līķa darboties; ja pa to laiku, kamēr zārku liek uz vāģiem vai ragavām, līķa zirgi mēslo, tad tais mājās atkal drīz būs mironis; ja mironim lūpas sārtas un rokas mīkstas, tad drīzumā atkal kāds mirs. Īpaši vērā liekami bija sekošie vēstneši: suņa gaudošana, ūpja
maidešana, ķirpja urbšana istabas sienu baļķos, vistas dziedāšana, vai kad vista vilka garu salmu. Dzeguze pa laikam bija drošs nāves vēstnesis. No dzeguzes kūkošanas un no vietas, kur tā kūko, varēja zināt, kam jāmirst: ja dzeguže kūko tīrumā, tad nāve gaidāma arājam; ja sētsvidū uz ziedoša koka, vai dārzā uz ābeles, ievas, liepas, tad kādai jaunavai nāve nenovēršama.

Otrā bēru dienā ap pusdienas laiku izdalīja nelaiķa mantu. Mantu dalot, turējās cieši pie mirēja noteikuma, kas kuram novēlēts, to tas arī dabūja. Mantas izdalītājs, kas neizpildīja taisni un pareizi mirēja noteikumus, tika no nelaiķa piemeklēts ar „lēkmēm”. Tāds pats sods gaidāms mantiniekam, kas nepatiesi apvaino mantas dalītāju, ja pēdējais taisni un bez viltus izpildījis mirēja nolēmumu.

Ja kāds no bēru viesiem nebija pareizi izpildījis bēru ieražas, tam lēcās, t. i., piemetas kāda grūta slimība. Lai tiktu svabads no tādas ligas, slimajam jāiet uz kapsētu, paņemot līdzi sarkana dzīpara pavedienu sava auguma garumā. Dzīpara pavediens līdz ar kādiem naudas gabaliem jānoliek pie krusta uz tā cilvēka kapa, no kura lēkme cēlusies. Tad jānoskaita „Mūsu Tēvs”, jāpaņem no kapa trīs saujas smilšu un atmuguriski jāiet no kapsētas ārā. Mājās smiltis jāieber ūdenī un šai ūdenī slimajam trīs rīti priekš saules lēkšanas jāmazgājas un lāse no ūdens jāiedzer. Trešajā rītā ar ūdens atliekām jāiet pret ziemeli, jāizvelk kād sētas miets, mietā caurumu jāsalej ūdens un miets jāiebāž atpakaļ caurumā. Tad slimais būs no lēkmes atpestīts.

No kura miroņa domāja, ka tas nāks pa naktīm un pakaļpalicējus sapnī vārdzinās, tam nostiprināja zārku šādā vīzē: Sagrieza no jauniem ozola zariem važu veidā rīkstes un ar tām zārku trīs vietās ar sprūdzeņiem sagrieza cieti, lai mirons no zārka netiek ārā.

Daži, kam nelaiķis nedevis miera, atrakuši viņa kapu un apgriezuši zārku uz mutes; tad mirons vairs nevarot no kapa iznākt. Ticēja vēl dažiem citiem māņiem par mirušajiem.

2) Ērgļos. No Blau. (BB)

Kad slimnieks bij uz miršanu, to izcēla no gultas un noguldīja zemē uz salmu cisām. Vilnāna drēbi nelika mirējam pagalmā, jo mirējs to “apmirstot”, un tad aitas nevedoties. Neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs to neapmirst, un „apmirtu” ēdienu vairs neēda. Visus mājā gulošus cilvēkus uzmodināja, ja slimniekam gadījās naktī mirt, jo aizmigušos mirējs arī apmirstot.

Tiklīdz slimnieks izlaida garu, tūdaļ attaisīja durvis, vai logu, lai nelaiķa dvēsele nemaldās apkārt, bet svabadi iziet. Līķi vispirms nomazgā. Mazgājot neviens nedrīkstēja iet līķim apkārt. Tai vietā, kur mironis mazgājot sēdēja, iedzina pakavu naglu. Mazgājamo ūdeni izlēja tādā vietā, kur cilvēki nestaigā. Cisas, uz kurām slimnieks miris, sadedzināja uz lauka un gāja otrā dienā skatīties, kādas pēdas pelnos iemītas. Ja redzamas lopu pēdas, tad tai gadā daudz lopu krītot; ja cilvēku pēdas, tad daudz cilvēku mirstot.

Kamēr līķis mājā, nekurina pirti un arī nevelējās, lai nelaiķim neizšļakstot acis un lai labība nerūsējot.

Bērēm allaž kāva kādu lopu, aitu vai liellopu. Cūku bērēm nekāva, jo bērēs kautie lopi esot viņā saulē nelaiķa jājamie zirgi, un cūka, miroņam jājot, kviecot. Vecā mēnesī mirušā bērēm nekāva savas mājas lopu, bet iemija no citurienes, jo savu lopu kaujot, citi lopi sirgstot un nīkstot. Dažreiz gadījās, ka gaļa bērēm pircin pērkama. Tad vismaz nokāva vistu, jo miroņam vajagot jaunu asiņu, un ja viņam tas nedodot, tad tas pats savu roku kādu lopu ņemot.

Bēru viesi nesa līdzi uz bērēm arī savus ēdienus un dzērienus un sevišķi kādu sietu novārītu sausu zirņu. Ja ēdot kaut kas no ēdiena nokrita zemē, to necēla augšā, jo tā esot miroņa daļa, un katris, kas pirmo reiz dzēra alu, papriekšu nolēja kādu lāsi zemē priekš miroņa.

Līķa nesējiem katram deva pāri baltu pirkstainu cimdu, ko tie apmauca, kad zārku ar līķi nesa istabā, vai no istabas ārā, vai uz kapiem. Kamēr līķis bija istabā, nelaida ne suņu, ne vistu iekšā. Sevišķi sargāja, lai suns neizlien pa zārka apakšu cauri.

Zirgus, ar kuriem līķi veda uz kapsētu, apsedza baltiem deķiem un iepina tiem krēpēs lielsaišķus. Loku aptina ar dvieli. Iekam līķi veda projām, kāds no mājeniekiem iegāja kūtī un sacēla visus guļošus lopus kājās. Kad līķis no mājām izvests, tad vēl kāds no mājās palikušajiem padzinās braucējiem pakaļ un uzlēja līķa zirgiem virsū drusku alus. Ja kapsētā atrada dobi piebrukušu, tad vēl kāds no tās pašas dzimtas miršot.

No kapsētas uz mājām braucot, katrs kapenieks nolauza egles zaru un par visiem kopā vienu mazu eglīti. Pēdējo piesēja pie līķa zirga loka. Pārbraukuši un istabā iegājuši, kapenieki kūla ar saviem skuju zariem tos, kas mājās palikuši, pie kam dziedāja: Nemirstiet, nemirstiet , etc. Līdzatnesto eglīti uzsprauda uz nama jumta.

Pēc tam kapenieki nomazgājās un sēdās pie galda ēst. Paēduši dziedāja dažādas tautas bēru dziesmas.

Bēres svinēja vairākas dienas. Pieminams vēl, ka tagadējās melnās krāsas vietā senāk bēres lietoja baltu krāsu.

3) Gatarešos. No Dandena. (BB).

Vecais tēvs, ilgu mūžu nodzīvojis, nopietni savārgst un taisās iet pie miera. Kad viņa pēdējā stundiņa jau rādas būt tuvu, dēli ienes istabā garsalmus, noklāj tos plānā un noguldina tur tēvu. Drīz arī tas aizmieg uz mūžīgu dusu. Mironi steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt, jo, kamēr nav zvanīts, viņa dvēsele netiek debesīs ielaista, tai jāmaldās apkārt.

Līķi nomazgā, apģērbj un iezārko. Zārks senāk nebija taisīts no dēļiem, kā tagad, bet siles veidā izdubts resnis koks. Uz krūtīm mironim uzliek koka krustiņu un iespiež lupatiņā iesietu sudraba vērdiņu rokā kā vārtu naudu, debesīs ieejot. Daži deva nelaiķim līdz zārkā vēl susekli, pīpi, tabaku, šķiltavas un dažas citas lietas. Uz zārka vāka uzlika dziesmu grāmatu, kas tur stāvēja pa visu to laiku, kamēr līķis bija mājā. Cisas, uz kurām mirējs gulējis, aiznes uz mežu un iemet kārklu krūmā, lai tur trūd. Mironim novilkto kreklu turpretim paglabā kā dziedējamo līdzekli, ar kuru apspaidīja dažādas vainas, piem., rozi u. c. Tai vietā, kur nelaiķis miris, iesit kulā naglu vai adatu, lai cilvēkam, kas tur kāju uzmin, nepiemetās krītamā kaite.

Bēru dienā izpuškoja istabu skujām. Sabrauca bēru viesi, un katris no tiem atveda līdz tarbu sausu novārītu zirņu, ko pa bēru laiku ēda. 

Pirms izvadīšanas uz kapiem zārku ar līķi ienesa istabā un nodziedāja kādu garīgu dziesmu. Radi un tuvējie kaimiņi gāja pie zārka no nelaiķa atvadīties, pie kam uzlika tam pa gabalam naudas virsū, lai viņš tiem nerādītos nakti sapnī. Naudu paņēma līķa racēji un no kapsētas atpakaļ braukdami to nodzēra krogū.

Līķi no istabas ārā nesot, noņēma no galda palagu, uz kura zārks stāvējis, un nopurināja no tā visus gružus līķim pakaļ, lai līdz ar mironi aizietu arī visāds nelabums. Senākos laikos līķi istabā nenesa, bet taisni no rijas iecēla aizjūgtos ratos, kur tas tik ilgi stāvēja, kamēr bērenieki istabā uzkoda ceļa maltīti. Līķi aizvedot, izšāva tam pakaļ dažus plintes šāvienus.

No kapiem atpakaļ braukdami, bērenieki salauž skujas, kurām per mājniekus, sacīdami: Nemirstiet, nav rūmes kapsētā!

4) Gatarešos. No I. Upīša. (BB).

Tai brīdī, kad mirējs izlaida pēdējo dvašu, visiem māju ļaudīm bija jābūt nomodā, jo citādi tie guļot kā miruši un nemaz vairs laikā uzmosties.

Dvēsele, miesu atstādama, izejot cilvēkam ārā pa muti kā sīki dūmiņi, vai arī kā balts tauriņš. Bet tikmēr tā netiek augšā debesīs, kamēr nenozvana ar baznīcas pulksteni. Pusceļā uz debesīm esot mazs krodziņš, kur dvēselēm atpūsties.

Mironi papriekš mazgāja; bet pie mutes lika ūdeni ne vairāk kā trīs reizas, jo, cikreiz vairāk liekot, tik velnam muti mazgājot. Tad mironim uzvilka baltu kreklu, apsēja baltu lakatiņu poliski ap galvu, apvilka kājās baltas diegu zeķēs un ietina to baltā palagā. Mironim vajadzēja būt ģērbtam tikai baltās drēbēs, vajadzēja būt baltam kā eņģelītim, citādi to viņā pasaulē nelaižot iekšā. Kājās neāva nedz vīžu, nedz pastalas, jo tad viņā pasaulē grūta staigāšana un citi miroņi tāda neieraugot. Uz krūtīm uzlika mironim mazu no skaliem taisītu krustiņu un dziesmu grāmatu, ko skaitīt peršiņas. Kad līķi veda uz kapsētu, tad grāmatu noņēma.

Mironim deva līdz zārkā dažas lietas, kas vajadzīgas viņas pasaules dzīvei, kā: susekli, ko galvu sukāt, pirtsslotu, ko pērties, adatu un diegu, ko drēbes lāpīt, un naudu, ko mazā krodiņā nodzerties.

Kad mironi taisījās vest uz kapsētu un ielika ratos vai ragavās, tad tam no apakšas izrāva sauju siena, lai neaizvedot līdz laimi. Ceļā uz kapsētu iecirta kādā priedē krustu, lai mironis pastarā dienā zina ceļu uz mājām. Tādas priedes jau iepriekš uz tam tika nolūkotas un
Saudzētas.

Kapa racējiem deva par ziedu cimdus vai arī ko citu, lai nesāpot rokas.
Bērēs allaž bija vārīti zirņi, ko bēreniekiem uzkost.

5)Vecpiebalgā. No Ģēģera. (BB).

Kad slimnieks paliek tik vājš, ka drīz jāgaida viņa nāve, tam uztaisa vietu no zirnājiem, vai salmiem uz vecām ragavām, vai arī zemē uz kula, kur to nogulda. Še mirējs sagaida savu pēdējo stundiņu. Mirušo uzsēdina uz beņķa vai bluķa, viens to pietura pie pleciem, kamēr otris,
allaž kāda veca sieviņa, to nomazgā. Tad līķi ieģērbj baltās nātna drēbēs: uzvelk kreklu, ūzas, baltas diegu zeķes un uzliek galvā no baltiem diegiem adītu mizi ar sarkanu rani. Apģērbto līķi ieliek zārkā, pārklāj no galvas līdz kājām ar smalku baltu audeklu (uztaipu) un uzsedz autiņu uz mutes.

Zārku ar mironi noliek līdz bēru dienai klētī, vai kambarī, vai piedarbā. Vasaru pērkona laikā liek mironim uz krūtīm kādu tērauda gabalu, vērmeles un dažas citas lietas, lai līķis nepaliekot melns.

Cisas, uz kurām mirējs gulējis, aiznesa kādā nomalas vietā un sadedzināja. Vēlāk gāja raudzīties, vai pelnos redzamas cilvēka vai lopa pēdas. Ja atrod cilvēka pēdas, tad tais mājās drīz atkal kāds mirs, ja lopa pēdas, tad sprāgs lopi.

Bēru dienā, pirms kā brauc uz kapiem, ienes zārku ar līķi istabā. Blakus zārkam, vai arī uz paša zārka, paklāj baltu autiņu, kur radi un pazīstami met naudu. Naudu paturēja vai nu nelaiķa pakaļpalicēji sev par labu vai piegādāja par samesto naudu alu un brandvīnu bēreniekiem dzeršanai.

Kad līķis no istabas iznests, lai to vestu uz kapiem, tūlīt steigšus uzkūra istabas vidū uguni no sausiem skangaliem, kur katris no bēreniekiem piegāja it kā sildīties.

Jaunu meitu uz kapiem vedot, jūdza pa divi vai trīs zirgi, kam krēpes izpušķotas dzīpariem; grošu vietā sēja jostas, loku apvija brūkleņu mētrām un izpušķoja citiem greznumiem.

No kapiem atpakaļ braucot, bērenieki pielauza egļu zarus, ar kuriem
mājeniekus kūla, uz veciem sacīdami: Mirstiet, mirstiet, diezgan rūmes kapsētā! uz jauniem turpretī: Nemirstiet, nemirstiet, nava rūmes kapsētā!

Bēres dzēra divi vai trīs dienas. Bēru ēdiens bija karašas, maize, gaļa, piens un sausi novārīti zirņi, vai pupas; dzēriens — alus un brandvīns. Pēdējai maltītei vārīja kāpostus ar gaļu.

Še piezīmēsim vēl dažas māņticības druskas, kas attiecas uz slimiem un mirušiem.

Ja slimais uz miršanas gultas prasa pēc piena vai medus, tad tam to nedod, lai mirējs nepaņemtu līdz laimi un svētību pie lopiem un bitēm.

Sējas laikā saimnieks nepiedalās pie miroņu nešanas, lai sējumiem nekaitētu. Bet ja dažreiz tas taču nevar no tam atrauties, tad pēc bērēm tam trīs reizes jāmazgā rokas sālijā ūdenī vai jāiet baznīcā. Līķi nevar arī nest vīrs, kam sieva uz grūtām kājām, lai sievai nelēcoties.

Kamēr līķis mājās, nevelēja drānas, lai sārņi un netīrumi mironim nešļakstās acīs. Pa to laiku arī nepērās pirtī. Bet ja caur mājām tek upe vai iet ceļš cauri, tad var velēties un pirtī iet.

4. Valkas apriņķis

1)Kroņa Lejas pagastā. No Sama. (BB)

Kas mirējs rijā cīnījās ar nāves mokām, tad tam neļāva mierīgi savā gultā nomirt, bet taisīja siena cisas bez kāda palaga zemē uz auksta pērta (jeb kula), cēla mirēju no gultas, vai no sola un lika zemē uz siena. Ticēja, ka tad dvēsele drīzāk izejot no miesas. Tiklīdz mirējs vilka beidzamo dvašu, tūlīt atvēra durvis un logus, lai dvēsele tiekot no mājas laukā. Tad steigšus sildīja ūdeni, lai līķi mazgājot visi melnumi labi noiet. Nomazgātu, apģērbtu līķi uzlika uz “bērēm”, uzlika līķim uz krūtīm dziesmu grāmatu ar mazu no skaliem taisītu krustiņu virsū, noskaitīja “Mūsu Tēvs” un aiznesa līķi klētī, kur to atstāja līdz bēru dienai. Bēres taisīja lieliem cilvēkiem no lubu gabaliem, bērniem no bieziem skaliem. Priekš tam lika trīs kokus gareniski un otrus trīs viņiem krustēm pāri, un krustos sasēja kokus stipri ar šņorēm, bet atkal tā, ka šņores gāja krusteniski viena pār otru. Tā tad koku krusti kopā ar šņoru krustiem virs- un apakšpusē deva pavisam trejdeviņus krustus.

Līķi šādā vīzē apkopojuši, mājinieki gāja lūgt bērēs nelaiķa radus un draugus. Neviens uzlūgts viesis nedrīkstēja atrauties; kas atraujoties, tam noteikot kāda kaite. Tādēļ, ja kādam uzlūgtam gadījās citas nepieciešamas darīšanas vai kad tas pats saslima, viņš tomēr nosūtīja bērēm savu tiesu brandvīna, zirņu, gaļas, piena un maizes, jo mirušam vajagot savas daļas.

Bēru dienā atnesa līķi rijā, nolika zārku rijas vidū zemē, nocēla zārkam vāku un nolika to zārkam līdzās. Katrs bērenieks, tiklīdz ienāca, gāja tūlīt pie zārka un uzlika naudu uz līķa krūtīm. Arī auklējamus bērnus, kas vien saprata roku pastiept, māte uz rokām turēdama mācīja, kur naudiņu nolikt, ko priekš tam bija rokā iedevuse.

Kad visi sanākuši, tad gāja pie pilna galda un noskaitīja bēru lūgšanas no vecās dziesmu grāmatas. Ja atradās kāds, kas mācēja dziedāt – un tādu dziedātāju allaž ielūdza uz bērēm –, tad arī nodziedāja kādu garīgu dziesmu.

Uz galda bija maize, piens, siers, gaļa. Bez tam nevienā bēru maltītē netrūka vārītu zirņu ar gaļu — tos daudz, vai maz ēda. Zirņi apzīmēja bērenieku asaras; tādēļ mēda teikt: Asaras birst kā zirņi. Pa bēru laiku mirušo uzteica, slavēja; to darīja īpaši vecas sieviņas, un mātes mācīja bērnus, lai neko aplam nerunā, jo tad tiekot kāda vaina.

Pienāca laiks braukt uz kapsētu. Sajūdza zirgus, noturēja pātarus un nodziedāja: “Ar Dievu, mīļi radiņi.” Pa to laiku līķa ģīmis bija atsegts. Atsedzot, daža vecīte sacīja: Skaties vēl šeit pēdējo reizi uz radiem, draugiem, bērniņiem; tie nu tevi aizvedīs uz mūžību, kur mums visiem jāaiziet.

Pēc pātariem kāds tuvs nelaiķa radenieks noņēma no miroņa krūtīm samesto naudu un iebāza to ķešā; tikai vienu naudas gabalu atstāja zārkā. Senāk mirušam lika līdz zārkā arī pirtsslotu, ko pērties, un ziepju gabaliņu, ko mazgāties, lai tas debesīs varētu tīrs dzīvot. Jaunām pastalām taisīja caurumus, lai tās drīzāk noplīst jo debesīs tai vieta dodot kurpes. Beidzot nesa zārku ārā un cēla uz vāģiem vai ragavām. Pirms līķa izvešanas daži kāva sētas vārtos gaili un brauca tad pāri pār gaiļa asinīm.

Tiklīdz bērenieki aizbrauca uz kapiem, mājenieki iznesa bēres, kur līķis virsū gulējis, aiz vārtiem un tur sadedzināja.

Uz kapiem braucot, pie līķa nedrīkstēja citi sēdēt kā tik tuvākie radi un vienīgi vienīgi vīrieši. Svešniekam, kas sēdot līķa ratos, tiekot kāda vaina. Braukdami bērinieki dziedāja: “Ceļš ir man apakš kājām” un vēl citas bēru dziesmas. Katram cilvēkam, ko satika ceļā, deva brandvīnu. Mežā zināmā vietā apstājās ar visu līķi un iecirta vai iegrieza kādā kokā ceļmalā krusta zīmi. Ja veda sievieša līķi, tad pie krusta zīmes vēl piesita ar nagliņu mazu no lupatiņām vai bantītēm taisītu pušķīti. Krustu tādēļ iecirta, lai miroņa gars, uz savu māju atpakaļ nākot, pie krusta grieztos atpakaļ, jo gars nevarot krustam tikt garām.

Līķi apraukuši, bērenieki pirmā krogā dzēra par samesto naudu, ko mājā noņēma līķim no krūtīm. Visu, cik tas bija, vajadzēja notērēt. Uzkošanai bija līdzņemtie zirņi.

No kapsētas uz mājām braucot, kapenieki pielauza skujas, īpaši no paeglēm, un, mājās pārnākuši, pēra ar skujām mājeniekus, lielus un mazus, sacīdami: Nemirsti, nemirsti, kapsētā nav vietas!

Pēc tam nojūdza zirgus, nomazgājās, noskaitīja pātarus un sēdās ap galdu pie zirņiem un siltām karašām, kas katru reiz mājā bija jācep pa to laiku, kamēr citi kapsētā.

3) Trikātē. No Punkas. (BB)

Slimniekam neļāva gultā nomirt, mirēju allaž nolika zemē uz garajiem salmiem. Tad attaisīja vaļā durvis un logus: kā vieni teic, lai dvēsele tiek ārā, otri lai nāve top iekšā. Tiklīdz slimnieks izlaida garu, visi, kas tai kambarī dzīvoja, apāva kājas, jo, kad mironi mazgāja, tad nedrīkstēja staigāt basām kājām. Nelaiķi mazgāja ar izpāru (nopērtu) slotu, apģērba to baltā palagā un uzlika tam baltu mizu galvā.

Bēru dienā ienesa līķi kambarī un nodziedāja kādas garīgas dziesmas. Bēru ēdiens bija liellopu iekšas un piestā nogrūsti mieži. Dažās vietās nesa arī mironim klāt gaļu un maizi un teica: Še nu, pieēd un nenāc vairs atpakaļ ēstu! un ielika maizi, gaļu un brandvīnu nelaiķim līdzās zārkā.

Uz kapsētu ņēma līdzi sausus, ar sāli izvārītus zirņus, kurus pēc līķa aprakšanas visiem bēreniekiem izdalīja.

Kurzemē

1. Kuldīgas apriņķis

1)Rendeniekos. No Fr. Reķa. (BB)

Nomirušo ieguldīja ar Dieva vārdiem zārkā, zārku uzlika uz diviem dvieļiem, un četri nesēji aiznesa to uz klēti vai uz riju. Uz zārka vāku uzlika dziesmu grāmatu.

Glabāšanas dienā atnesa zārku priekšnamā un nolika uz diviem krēsliem. Pār zārku uzklāja uz četriem stabiņiem palagus; tas bija “līķa nams”.

Pēc pusdienas jeb diža ēdiena veda līķi, pavadītu ar Dieva vārdiem, uz kapiem; arī visu aprakšanas laiku turēja Dieva vārdus.

Kad, mironi apglabājuši, nāca no kapiem zemē, tad skatījās, vai nav kāds zirgs mēslojis; ja tas noticis, tad drīz atkal kāds no tām pašam mājam mirs un īpaši tas, kas pirmais no kapsētas nogājis, vai arī kāds no viņa tuviniekiem.

Ārpus kapiem apstājās, uzdzēra alu un brandvīnu un dziedāja pieklājīgas sēras tautas dziesmas. Kad glabāšana nokavēta pēc saules noiešanas, tad dziedāja: Guli, mana dvēselīte, šonakt krusta galiņā, etc. Pēc tam lēniem, rāmiem soļiem brauca uz mājām.

Mājās pārbraukuši, bērenieki saiet istabā, lasa Dieva vārdus un skaista pātarus. Tikām meitas ārā noņem līķa zirgam appušķojumus, t.i. pārklātos baltos palagus, kam virsū piesietas zīda drānas un sarkanas zīda lintes. Cisu maisu, palagus un dvieļus no līķa ratiem nesa istabā, bet atstāja ārā; ja daudz, tad palagus un dvieļus nolika klētī. To padarījušas, arī meitas iet dziedādamas istabā, un tad visi sēžas pie mielasta.

Līdz pusnaktij dziedāja tik sēras bēru dziesmas, sevišķi, kad jauneklis miris; pēc pusnakts turpretim dziedāja jautras dziesmas un dažreiz pat dancoja.

Pēc dziedāšanas un dancošanas bērenieki gāja gulēt. Priekš tam meitas atnesa pāri nošu salmu, ko izklāstīja istabas plānā. No rīta salmus tūlīt nesaslaucīja, bet izklieda tos pār visu plānu, un tā tie palika visu bēru laiku. Kad visi viesi aizgājuši, tad tikai istabu posa un slaucīja.

2. Ventspils apriņķī.

1) Sarkanmuižā. No K. Treuera. (BB)

Mirēja nāves stundiņā lasīja vai dziedāja kādu dziesmu no grāmatas. Tiklīdz mirējs vairs nepūtās, steidzās atvērt durvis, lai viņa gars varētu netraucēts aiziet. Mironim aizspieda acis, atnesa ūdeni un līķi nomazgāja. Ūdeni izlēja tādā vietā, kur cilvēki un lopi nestaigā. Pēc mazgāšanas mironi apģērba tais drēbēs, ko viņš godos valkājis. Vīriešu apģērbs bija: krekls, ūzas, gari balti svārki un jaunas pastalas; sieviešu apģērbs: krekls, svārki ar vamžiem, jaunas pastalas un vīkale. Vīriešiem uzlika galvā goda mici, sieviešiem aptina ap galvu linkaini. Uz krūtīm abām kārtām uzlika mazu skalu krustiņu. Iezārkojot lika mironim pagalvī dziesmu grāmatu un pielika viņam klāt drusku naudas un viņa mīļākās lietas: pīpi, tabaku etc. Līdz paglabāšanai nolika zārku ar mironi klētī vai rijā.

Nakti priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) un pie tā vāķēja. Svece dega cauru nakti pie zārka. Vāķējot dziedāja bēru tautas dziesmas.

Pirms līķa izvadīšanas uz kapsētu kava vīrietim gaili, sievietim vistu, un ar to asinīm uzzīmēja krustu uz zārka galvas galu. Gaļu tūdaļ izvārīja un izdalīja bēreniekiem. Turklāt pasniedza pa naža galam īpaši vārītu miežu biezputru.

Kad līķi iznesa no nama, tad izpūta sveci un skatījās, uz kuru pusi dūmi ies; ja uz durvju pusi, tad mājā būs drīz cits mirējs.
Krustu taisīja vīriem no oša koka, sievām no paegles. Vīru krusts, sievu krusts.

Kapsētā pie līķa apglabāšanas nebija nekādu ievērojamu sevišķum paražu.

Ja līķa zirgs, apgriežot no kapsētas, mēslo, tad drīz cits līķis būs vedams.

Mājās pārbraucot, neiebrauca līķa ratus vai ragus sētā, bet atstāja tos ārpusē un apgāza uz mutes, lai nebūtu vairs braukšanas uz kapsētu.

Bēru dienas vakarā bērenieki dziedāja tautas dziesmas, dzēra, spēlēja un dancoja, gribēdami ar to nelaiķim īpašu godu parādīt. Tagad bērēs tautas dziesmas no garīgām dziesmām izstumtas.

3. Bauskas apriņķī

1) Dz. Garozē. No P. Rozena. (BB)

(Dažādas māņticības druskas, kas attiecas uz miršanu un miroņiem).

Pie mirēja guļas noliek aizdegtu sveci un bļodu ar ūdeni, lai dvēsele varētu ūdenī šķīstīties. Kad sveci pēcāk izdzēš, tad skatās, uz kuru pusi dūmi iet; ja dūmi stiepjas uz durvu pusi, tad drīz vēl kāds tai mājā mirs.

Mirējam patlaban izdziestot, atdara vaļā istabas durvis, lai viņa dvēsele varētu netraucēta iziet.

Kas mirstot pēc pusdienas vai vakarā, tam viņā pasaulē klāšoties grūti; kas no rīta mirstot, esot svēts cilvēks bijis.

Kad mironim mīksts kaklis, tad pēc viņa drīz atkal kāds mirs.

Lupatas, ar ko līķi mazgā, top glabātas kā līdzeklis pret dažādām slimībām.

Jāsargās no tam, ka līķim neuzkrīt kāda asara virsū, jo tad mironim grūta gulēšana asarās.

Mironim liek pagalvī pirts slotu un ziepes, lai nelaiķim būtu veļu laikā ko pērties.

Rakstītu (eķelētu) palagu līķim nesedz, jo citādi nelaiķa dvēselei jālodājot pa palaga caurumiņiem.

Kad mironim zārkā saliek rokas krustim uz krūtīm, bet tās slīd vaļā, tad drīzumā kāds no nelaiķa piederīgajiem mirs.

Līķim zārkā palaga stūrus nesien kopā, lai tas pa “veļām” varētu svabadi iet uz strautu mazgāties. Ja mazus bērnus, drēbēs ietītus, liekot zārkā, tad tiem pa veļām riteniski jāveļoties uz strautu.

Bēru brandvīnu dzerot, papriekš jānolej viena glāzīte zemē priekš miroņa.

Tai vietā, kur zārks istabā stāvējis, iesit plānā pakarava naglu, lai nelaiķis nerādās sapnī.

Līķi uz kapiem vedot, izlej tam pakaļ spaini ūdeņa, lai nomirušā gars nenākot atpakaļ spokot.

Kapu tuvumā līķa zirgiem allaž esot smagāki ko vilkt, jo citi miroņi nākot jaunajam biedrim pretim un apkeroties tam apkārt.

Līķa nesēji uz kapiem apnes zārku trīsreiz apkārt dobei, iekam noliek zemē.

Kapu rokot, racēji allaž iemet kapā kādu dzīpara gabaliņu vai kādu lupatiņu kā ziedu, lai mironis nerādās sapnī.

Vakarā no 1. uz 2. novembri apklāj galdu un uzliek uz galda visādus ēdienus un dzērienus, lai nelaiķi (veļi) nāk naktī mieloties.

4. Jaunjelgavas apriņķī

1)Sēlpiliešos. No P. Lodziņa. (BB)

Slimniekam uz nāves gultas guļot, iznesa no istabas visus stādus un sēklas, lai neapmirstot, jo apmirušas sēklas vairs labi nedīgstot un neaugot, un sīpoli izziedot. Ja mirējam tuvojās nāves stundiņa naktī, tad visus tais mājās gulošus uzmodināja, lai uz aizmigušiem nepāriet mirēja kaites. Pašā miršanas brīdī steidzās mirējam aizspiest acis, jo vēlāku to vairs nav tik viegli izdarāms.

Pirmais darbs pie miroņa bija, to nomazgāt. Mazgātāja allaž bija kāda veca māmiņa, vai nu no pašām mājām, vai, ja tādas mājās trūka, no kaimiņiem ataicināta. Kā algu mazgātāja dabūja kādas nelaiķim piederīgas lietas vai drēbes gabalus, vai arī naudu, senāk pimberi, tagad
50 kapeikas un vairāk. Cits mirējs jau priekš nāves pats novēlējis mazgātājai zināmu atlīdzību. Ziepes, ar kurām mironis mazgāts, lietoja pēcāk kā zāles pie dažādu vainu apmazgāšanas un apriebšanas. Sevišķi maziem bērniem, kam no dzimšanas bija kādi plankumi jeb sarkanumi uz
miesas, šādas vietas apmazgāja, un ja līķis vēl bija mājās, tad tās arī aprieba ar miroņa roku. Arī dažas citas lietas, kas pie miroņa lietotas, uzglabāja priekš citādi nedziedējamu vainu apriebšanas. Īpašā cienā stāvēja gredzeni un saktis, kas mirējam bijušas klāt.

Nomazgāto līķi apģērba. Apģērbs bija vienkāršs un plāns. Vīrietim vilka kreklu, biksas, svārkus un zeķes. Galva palika plika; retāki uzmauca galvā no baltas vilnas dzijas adītu mici, kam naga vietā uz pieres ieadīta sarkana strīpa. Sievietei uzģērba kreklu, brunčus, jaku, priekšautu un zeķes. Sievām lika galvā mici (aubi), jaunām meitām sēja lakatiņu jeb baltautiņu.

Vecāki ļaudis jau laikus priekš nāves paši paraudzīja mirstamās drēbes un iegādājās sev zārku, lai nezināmā vajadzības brīdī viss būtu pie rokas un nedarītu pakaļpalicējiem daudz rūpju un raižu. Kas jau bija nolemts priekš miroņa apkopšanas un priekš viņa apģērba, to tam arī nedrīkstēja atraut, citādi nelaiķis rādīsies sapnī un žēlosies, ka šīs lietas viņam trūkstot. Ja nu kāda iemesla dēļ kaut kas atlicis neizlietots, tas jāiznīcina vai jāsadedzina. Tad mirons to lietu būs dabūjis un turpmāk vairs nežēlosies.

Pēc apģērbšanas līķi iezārkoja. Zārks bija siles veidā no resnas priedes izcirsts jeb izdubts, un zārka vāks gludi notēsts dēlis, ko ar koka tapām piestiprināja, bet tā, ka tas viegli noņemams. Zārka dibinā ielika ēveļu skaidas vai sienu, ko apklāja ar vienu vai ar diviem palagiem. Pirmā palaga vietā klāja arī daudzreiz mironim piederošu kreklu. Galvgalī lika pirts slotu, divus kreklus, vīrietim biksas, sievietei brunčus, zeķes, cimdus, cepuri, pīpmaņiem arī pīpi, kramu, šķiltavas un tabakas repi, un visām šīm lietām virsū uzlika mazu baltu siena maisiņu par pagalvi. Gar zārka sāniem ielaida zārkā kādus naudas gabalus. Rokas mironim apmauza smalkus cimdus, salika tās krustiski uz krūtīm jeb arī tikai kopā, un ielika tajās mutautiņu. Galvas ķiseri puškoja puķēm, gan dabīgām, gan mākslīgām. Uz ģīmja mironim uzklāja autiņu, un tad vispār zārkam pārklāja „uzstaipu” jeb platu šķidru drēbi, vai nu pašustu, vai pirktu.

Kad mironis tā rūpīgi apkopts un pie vaļēja zārka noskaitīti pātari, tad uzlika zārkam vāku un aiznesa ar līķi uz klēti vai uz riju, kur to nolika līdz bēru dienai. Uz zārka vāka nolika kādu garīgu grāmatu vai dziesmu, vai sprediķu grāmatu.

Ziemu mironis palika mājās kādu nedēļu, vasarā tikai kādas trīs vai četras dienas. Vasaru zem zārka nolika bļodu ar ūdeni un uz zārka velēnu, lai, pērkona gaisam uznākot, līķis nepaliktu melns. Pa visu to laiku, kamēr līķis mājās, vai arī tuvējos kaimiņos, ne velējās, ne vērpa, ne auda, ne adīja, ne šuva. Iesāktu audeklu pat iznesa no istabas, kamē līķi paglabāja. Arī lopus pa to laiku nedzina pirmo reizi laukā, ja bija kopus ganības ar citiem, jo citādi lopi savā starpā ļoti badījās.

Bez kavēšanās gatavojās uz bērēm. No nelaiķa lopiem visādā ziņā vajadzēja kādu uz bērēm kaut, jo citādi lopi vārga vai gāja bojā.

Noteiktā bēru dienā sabrauca priekš pusdienas lūgtie viesi, radi, draugi un kaimiņi, atvezdami katris līdz ēdamas lietas un arī dzērienus. Vispirms bērenieki ieturēja maltīti. Arī vīriešu līķim daži likuši zārkā priekšā karašu, ceptu no miežu miltiem ar asinīm, un glāzīti brandvīna, lai nelaiķis vēl pēdējo reizi pamielotos. Pēcāk, kad taisījās braukt uz kapsētu, bērenieki karašu paši apēda un, brandvīnu izsvēruši, glāzīti sadauzīja.

Pēc maltītes nostādīja līķi maliņā zārkā visiem pieejamā vietā un noskaitīja pātarus, kurus vadīja baznīcas pērminders. Pēc pātariem aiztaisīja zārku un uzlika tam virsū pāri cimdu un kādu naudas gabalu par zīmi bēru viesiem, ka tiem jāmet līdzīgas mantas priekš nelaiķa pakaļpalicējiem. Bērenieki šo uzaicinājumu arī tūlīt izpildīja un sameta cimdus, zeķes, naudu u. c. Samestās mantas noņēma no zārka, piesēja pie krusta un veda līdz uz kapsētu. Pēc krusta ierakšanas tās noraisīja un pārveda atpakaļ mājās.

Pirms izbraukšanas uz kapiem gāja kādas vecas mātes uz to pusi, uz kuru līķis jāved, dedzināt “mešļus”. Mēšļi bija cisas, uz kurām mirējs gulējis, puskrekla, kas tam mirstot bijis mugurā, un istabas mēsli. Senāk no katra ceļa, kas veda uz kapiem, bijis liels ozols vai cits kāds liels koks, pie kura mēšļi dedzināti. Uguni aizdedzināšanai nesuši no mājām līdz. Priekš tam bijušas īpaši izlietas vaska svecītes, ko mājās aizdedzināja un vējlukturī, vai kādā traukā aiznesa uz zināmu vietu. Neaizmirsa arī priekš sevis paņemt līdzi brandvīnu un uzkožamos, ko pamieloties, kamēr mēšļi sadeg. Pie tam dziedājuši tautas bēru dziesmas. Mēšļus dedzinot skatījās, uz kuru pusi dūmi gāja. Tai pusē tad atkal kāds drīz miršot. Pēc mēšļu dedzināšanas brauca uz kapiem.

Kad līķi iznesa no istabas, tad sliegsnī iesita naglu. Līķa ratiem vai ragavām jūdza priekšā allaž divus zirgus, vienu pakaļ otra. Pakaļējam zirgam uzsedza palagu un virs palaga vēl deķi. Sievietes līķi vedot, piesēja pie loka zīda banti, kuras gali svabadi plivinājās; vīrietim appušķoja loku tikai ar puķu vainagiem un ar eglīti jeb skujām. Viens no tuvākiem radiem uzsēdās uz zārka un otrs, gadu 12–13 vecs puika, uz priekšējā nedeķotā zirga. Tie bij līķa ormaņi. Abiem piediedza pie cepures cimdu pāri. Krustu veda citā zirgā tūlīt aiz zārka. Vecus ļaudis pat vasarā veda ragavās uz kapiem. Ja zirgs iezviedzās, līķi uz ratiem vai ragavām liekot, tad tais pašās mājās drīz vēl kāds cilvēks mirs.

Līķa brauciens tuvojās kapiem. Atskanēja no turienes ķērs kapu zvans, jauno iemītnieku apsveicot. Pie kapsētas vārtiem bērenieki apstājās, nocēla zārku no ratiem un nesa nešus uz kapu kalniņu, piederīgu bēru dziesmu dziedādami. Nonākuši pie dobes, kas rakta dienu iepriekš, vai arī tās pašas dienas rītā, nesēji nolika zārku zemē uz dobes malas. Dziesmu beidzot, attaisīja vēl reiz zārku vaļā, lai bērenieki pēdējo reizi redzētu nelaiķa vaigu. Pērminders teica apstākļiem piemērotu runu. Pēc runas sāka zvaniķis zvanīt, līķa racēji laida zārku kapā iekšā un sapulcējušies ļaudis dziedāja zināmu bēru dziesmu. Racēji aizmeta dobi, drīz pacēlās tai vietā maza smilšu kopiņa un līķis bija paglabāts. Pie kapa kopiņas sāniem atstāja mazu koka lāpstiņu gulus piespiestu, lai pastarā dienā nelaiķim būtu ar ko kapu atrakt. Kapu appuškoja puķēm un eglītēm. Tad bērenieki devās atpakaļ. Pie vārtiem kapeniekiem izdalīja līdzpaņemto maizi, alu un brandvīnu. Zvanītājam bez tam deva no senāk uz zārka samestajām bērenieku dāvanām cimdu pāri vai naudu. Arī zvanītāja mājās, ja tām cauri jābrauc, meta kādu ziedu: cimdus, zeķes vai citu ko. Tāpat dabūja dobrači savu daļu cimdu vai citu drēbju gabalu no minētām dāvanām, bet tos apdalīja tikai bēru mājā pēc noturētām vakariņām. Pārējās dāvanas palika par labu nelaiķa pakaļpalicējiem.

No kapiem pārbraukuši, bērenieki nomazgāja rokas, sagāja ap galdu, noskaitīja pātarus un tad sāka ēst un dzert. Bet katrs ēda sevišķi savu maizi, gaļu, pienu no tiem pašiem traukiem, kuros tie ēdienus atveduši, un dzēra savu līdzatvesto dzērienu. (Otrā dienā deva viesiem kopēju maltīti.) Bij jau vēls vakars, kad beidza ēst.

Pēc vakariņām sākās visādas rotaļas un “malšana”. Malšanu izdarīja tā: Bērenieki malēji sasēdās ap galdu un dziedāja tautas dziesmas, dzēra brandvīnu un ritināja tukšu buteli pa galda virsu, pie tam tīkodami, lai butele “maļot” saplīstu. Tās vietā tad ņēma atkal citu buteli. Dauzīja arī citus traukus, un kādu traukus sadauzot mēdza teikt, tas nelaiķim viņā saulē esot vajadzīgs.

Gulēt gāja vēlu naktī. Gulēšanai ienesa istabā zirnājus, uzklāja tiem virsū palagus un likās tad gulēt visi juku jukām, kā kurš sev vietu atrada.

Ja kapi nebija visai tālu, tad otrā bēru dienā daži bērenieki aizbrauca uz turien aplūkot kapu kopiņu, vai tā tāda, kādu tie vakar atstājuši.

Neprecējušos cilvēku pirmo bēru dienu dēvēja par kāzām un tiaki otru dienu par bērēm.

Pēc nelaiķa un viņa pakļpalicēju mantības, bēres dzēra īsāku, vai ilgāku laiku. Kalpu kārtas ļaudīm pietika ar vienu dienu, bagāti saimnieki svinēja divas un trīs dienas.

Bēru beigās dalīja nelaiļa mantu. Gan centās šo lietu nokārtot bez strīdiem; bet gadījās arī ne reti, ka mantošanas dēļ tuvīnākie un līdz tam saticīgie radi palika ienaidnieki uz visu mūžu.

Beidzamais bēru ēdiens bija kāposti.

Še piezīmējam vēl dažādas mānticības, kas attiecās uz grūti slimiem, uz mirējiem un miroņiem.

Kad sapni redz, ka saulei norietot lopus dzen ganos, tad pareģoja, ka kāds dzimtes loceklis mirs. Tas pats gaidīdams, kad sapnī redz kādu cērtam. – Ja mājās gulēja slinieks un par istabas jumtu pārskrēja krauklis, tad tā bija droša zīme, ka slimais mirs. Ja divi kraukļi kaudamies skrēja mājām pāri, tad tais mājās bez šaubām kāds cilvēks mirs, kauču tur vēl nebūtu neviena slima. – Grūtai sievai nebūs skatīties uz mironi, zārka sānu pusē stāvot, lai bērnam nebūtu šķības acis Tā var mironi uzskatīt tikai zārkam kājgalī stāvēdama. Taču vislabāki tādām sievām pavisam neskatīties uz mironi. – Apglabātam mironim tik ilgi jāpaliek par kapsētas vārtu sargu, kamēr atkal citu pēc viņa tais kapos glabā, – Mirušiem liekot debesīs ziemu sniegu ēvelēt. Ja gadījās pēc bērēm sniegam snigt, tad teica, ka nelaiķi tagad grūti kalpinot, ka liekot tik daudz sniega pieēvelēt.

5. Vitebskas guberņā

1)Druskas no bēru ieražām Vitebskiešos. No Kr. Kalniņa. (BB)

Bēru dienā, kad sāk salasīties bērenieki, sadzen lopus kūtī un suņus piesien. Mironis jau ienests bēru istabā. Attaisa vaļā zārku. Pie zārka uz krēsla bļoda ar brandvīnu, divi glāzītes un šķīvis ar gabaliņos sagrieztu sieru. Vispirms dzer saimnieks ar saimnieci no brandvīna malciņu un uzkož gabaliņu siera. Pēc viņiem dzer un uzkož viesi, un katris met cik necik naudas zārkā. Tad uzliek brandvīnu uz galda. Saimnieks ar saimnieci atkal iedzer pirmie un viņiem seko viesi. Uzkošamam izdala katram arī pa saujai novārītas sausas pupas un tādus pat zirņus. Pēc tam dod viesiem bēru mielastu. Bļodas ar ēdienu vienīgi tikai pati saimniece liek uz galda. Karotes ar viņas atļauju var arī izdalīt kāda cita sieva. Saimnieks ar saimnieci atkal pirmie iesāk ēst un trīsreiz pasmeķējuši atvēl ēst arī viesiem. Dzeršanai dod tā saukto miroņa alu. Katra muciņa iesākama no saimnieka ar saimnieci, pēc kam dzer visi citi bēru viesi. Miroņa alu bērenieki ņem arī līdzi uz kapsētu.

Kapsētā dobes malā paklāj pie zārka baltu palagu. Zārku attaisa vaļā un radi un draugi, no nelaiķa atvadīdamies, skūpsta tam rokas. Dobē noliek zārkam sānos nelielu koka lāpstiņu, ar ko mironim pastarā dienā izrakties. Kā dāvanu no nelaiķa puses visiem agrāk mirušiem radiem un draugiem apsien viņu krustiem skaistus dzīpariņus.

Pēc līķa apbedīšanas bērenieki pie kapsētas vārtiem iedzer un uzkož un izdala arī nabagiem no bēru maizes, alus un brandvīna savu daļu. Līķi glabājot, tādēļ arvien salasās pie kapsētas laba tiesa nabagu.

Kas no lopiem uz bērēm kauts, tas jāapēd gluži viss; arī iekšas un asinis jāizlieto. Ar asinīm apsmērē bēru plāceņiem virsu. Bēru maizi cepot, saimniecei nav brīv to pirmai smēķēt, tas jādara saimniekam. Kas zināmo kārtību bēru rīkošanā un svinēšanā pārkāpj, tam allaž gadās kāda liksta vai lopos, vai pie cilvēkiem.

2)Krustpiliešos, dažas māņticības druskas bērēs. No Dreijmaņa. (BB)

Kas bērēs lūgts, nevar atrauties, jo citādi tam peles ēd labību tīrumā. — Kad suns vai kaķis bērēs līķim pa apakšu izlīdis cauri vai pārgājis pāri, un pēc tam pārlec pāri cilvēkam, tad šis dabū krītamo kaiti. Pa bērēm tādēļ suņus un kaķus iedzina pagrabā vai citā kādā ēkā un nelaida tos ārā, kamēr līķis uz kapiem pārvadīts. — Ja gadās vest līķi caur kaimiņa sētu, tad sētas pagalmā jānomet sudraba naudas gabaliņš vai kādas pupas ar zirņiem, lai kaimiņš neļaunotos. — Kad līķi glabājot trīsreiz met smiltis uz dobē ielaistu zārku, tad trešo reizu drusku no tām jāaiztura rokā un rokas ar tām jānoberž; tad nekad nekādas vātis jeb izsitumi uz rokām neradīsies, un, ja tai brīdī tādi būtu, tie noies un rokas paliks vienumēr veselas. — Uz bērēm pēc veca ieraduma vāra kādu sietu pupu ar zirņiem kopā kā īpašu bēru ēdienu. Tas arī jāņem līdza uz kapiem, lai gan ir bez tam būtu līdz vēl citi ēdieni un dzērieni, ko pamielot svešus liekus ļaudis, kas uz kapiem sanākuši. Šī mielošana skaitās kā no aizgājušā puses. Tādēļ paruna: „Viņš drīz pupas dos”, nozīmē, ka viņš drīz mirs. – Uz kapiem nevajaga iet pāri par kapu pakalniņiem, jo var gadīties, ka pašlaik pāri ejot, sabrūk apakšā sen paglabātais līķis, no kam ceļas krītamā slimība.

No drukātām grāmatām aizrādam uz:

  1. Э. А. Вольтерь. Материалы для этнографии Латишскаго племени Витебсои губернии. Ч. I. С.-П. 1890.–  Par bērēm, lpp. 369–385, kur arī pievesta plašāka bibliogrāfija.

  2. St. Ulanovska. Łotysze Inflant Polskich. I. Krakov, 1891. – Par bērēm lpp. 28–30.

  3. Sēta, Daba, Pasaule. V. b. Jelgava, 1889. – Senlatviešu bēru ieražas, no Fr. Korneta, lpp. 121–125.

  4. Etnogrāfiskas ziņas par latviešiem. Dienas lapas pielikums. 1891. g. lpp. 25–27: Inflantijas latviešu ticējumi par dzīvi un nāvi. Uzzīmējis Krēsliņu Jānis. – lpp. 46–49 un 59–63: Par veļiem. 1892. g. lpp. 38–42: Par nomirušo gariem. – lpp. 138–140: Miršana un bēres. 1894. g. lpp. 81–88: Nomirušo gari. No I. Ziķena – Mežumniekos. – lpp. 171—174: Bēru parašas un māņi. Ēvelē uzzīmējis I. Ansberģis.
    Pūrs, lpp. 95—118: Mūsu sentšu dvēseles. No K. Siguldieša.

  5. Materialien zur lettischen Volksmedizin. Von I. Alksnis. Halle, 1894.

  6. A. Lerhis-Puškaitis, Latviešu tautas teikas un pasakas , VII d., 1. sēj. 1903. – Bēru ieražas lpp. 381—–419.