2.4.6.3. Laime mūža licēja; grūts mūžs, ļauna diena.

LD 9249

Neviens meitu neredzēja,
Kad staigāja raudādama;
Mīļa Māra, tā redzēja,
Tā slaucīja asariņas,
Tā slaucīja asariņas
Baltāi zīda nēzdaugāi.

Neviens meitu neredzēja,
Kad staigāja raudādama;
Mīļa Māra, tā redzēja,
Tā slaucīja asariņas,
Tā slaucīja asariņas
Baltā zīda nēzdaugāi.

Lija liets, neizmirka,
Kā izmirka rasiņā;
Rāja tautas, nenorāja,
Kā norāja ļauna diena.

Mirka lietā, neizmirka,
Kā izmirka rasiņā;
Rāja tautas, nenorāja,
Kā norāja ļauna diena.

Lija lietus, nenoliju,
Kā nomirku rasiņā;
Rāja māte, nenorāja,
Kā norāja sveša māte.

Lija lietus, nenolija,
Kā nomirku rasiņā
Rāja tautas, nenorāja,
Kā norāja sveša māte.

Ļaudis teica manu Laimi
Ūdenī noslīkstam;
Mana Laime kalniņā
Vētī zeltu, sudrabiņu.

Ļaudis teica manu Laimi
Ūdenī noslīkstam;
Mana Laime kalniņā
Vētī zeltu sudrabiņu.

Mana Dēkle, mana Laime
Iet pa ceļu runādamas.
Gana labi norunājšas:
Maizītēje man dzīvot.

Mana Dēkle, mana Laima
Iet pa ceļu runādamas;
Gana labi norunāj'šas,
Maizītēi man dzīvot.

Lītiņš lija, nenomirku,
Kā nomirku rasiņā;
Tautas rāja, nenorāja,
Kā norāja ļauna diena.

Lītiņš lija nenomirku,
Kā nomirku rasiņā.
Rāja tautas nenorāja,
Kā norāja ļauna diena.

Lija lietus, nesamirku,
Kā samirku rasiņā;
Rāja tautas, nenorāja,
Kā norāja ļauna diena.

Lija lieti, nesamirku,
Kā samirku rasiņā
Rāja tautas nenorāja,
Kā norāja ļauna diena.

Ļauna diena priecājās,
Redzēj' mani panīkušu;
Man' Dieviņš atspaidīja
Ar sidraba atspaidiem.

Ļauna diena priecājās,
Redzēj' mani panīkuš';
Man Dieviņš atspaidīja
Ar sidraba atspaidiem.

Lija lietus, nesamirku,
Kā samirku rasiņā;
Rāja tautas, nenorāja,
Kā norāja ļauna diena.

Lija lietus, nesamirk',
Kā samirku rasiņā;
Rāja tautas, nenorāj',
Kā norāja ļauna dien'.

Ļaudis teica manu Laimi
Ūdenī noslīkušu;
Mana Laime kalniņāi
Sudrabiņu balināja.

Ļaudis teica manu Laimi
Ūdenī noslīkušu;
Mana Laime kalniņāi
Sudrabiņu balināj'.