LD 13250.6

Divi dienas mežā gāju,
Nekā laba nedabūju;
Trešo dienu aiziedams,
Dabūj' laba kumeliņa;
Dabūj' laba kumeliņa,
Tad iestāju garu ceļu,
Tad iestāju garu ceļu
Un pieplūču šautru klēpi.
Tad uzjāju lielu kalnu,
Ieraudzīju tautu ciemu,
Ieraudzīju tautu ciemu,
Sviežu šautres sētmalī.
Pa tam šautru sviedumam
Satrūkāsi ciema suņi;
Pa tam suņu trūkumam
Iztek ciema dzeltanītes.
Divas mani pašu vede,
Trešā manu kumeliņu.
Ieved manu kumeliņu
Niedru kaulu stallītē;
Dod tam siena, dod tam auzu,
Dod tam tīra ūdentiņa.
Ieved pašu istabā,
Paceļ manim meldas krēslu,
Apklāj baltu liepas galdu,
Uzliek Dieva mielastiņu.
Kad paēdu,kad padzēru,
Tad pateicu Dieviņam.
Taisiet manim siena cisas
Tumšajāi kaktiņā,
Lai es varu noskatīt,
Ko tās ciema meitas dara.
Viena vērpe, otra ada,
Trešā raksta zīdautiņu.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura raksta zīdautiņu;
Ja nedosi tās meitiņas,
Es nomiršu žēlabās.
Kur jūs mani glabāsiet,
Žēlabās nomirušu?
Skaistā rožu dārziņā
Zem rozīšu saknītēm.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darināt.
Novijušas vainadziņus,
Aiziet Māras baznīcā.
Māra prasa raudādama:
Kur, meitiņa, tādu ņēmi?
-Rīgā pirku, naudu devu,
Vāczemēi kaldināju.
-Ko jūs, meitas, melojati,
Ta ir puiša dvēselīte,
Ta ir puiša dvēselīte,
Žēlabās nomiruša.

DS 13250.6

Divi dienas mežā gāju,
Nekur laba nedabūju;
Trešā dienā līdzi gāju,
Dabūj' laba kumeliņa.
Dabūj' laba kumeliņa;
Tad iestāju garu ceļu,
Tad iestāju garu ceļu
Un pieplūču šautru klēpi.
Tad uzkāpu lielu kalnu,
Ieraudzīju brāļa ciemu,
Ieraudzīju brāļa sētu,
Sviežu šautres sētmalī.
Pa tam šautru sviedumiņam
Satrūkāsi ciema suņi,
Pa tam suņu trūkumiņam
Iztek ciema dzeltanītes.
Divas mani pašu vede,
Trešā manu kumeliņu.
Ieved manu kumeliņu
Niedru kaulu stallītē.
Dod tam sienu, dod tam auzu,
Dod tam tīru ūdentiņ.
Ieved pašu istabā,
Paceļ manim meldas krēslu
Apklāj baltu liepas galdu,
Uzliek Dieva mielastiņu.
Tad paēdu, tad padzeru,
Tad pateicu Dieviņam.
Taisiet manim siena cisas
Tumšājai kaktiņā,
Lai es varu noskatīt,
Ko tās ciema meitas dara.
Lai es varu noskatīt,
Ko tās ciema meitas dara.
Viena vērpe, otra ada,
Trešā raksta zīdautiņ.
Dod, māmiņa, to meitiņu,
Kura ada zīdautiņ';
Ja nedosi tās meitiņas,
Es nomiršu žēlabās.
Kur jūs mani glabāsiet
Žēlabās nomirušu?
Skaistā rožu dārziņā,
Zem rozīšu saknītēm.
Ik svētdienas meitas nāce
Vainadziņus darināt.
Novijušas vainadziņus
Aiziet Māras baznīcā.
Māra prasa raudādama:
Kur, meitiņa, tādu ņēm'?
Rīgā pirku, naudu devu,
Vāczemēi kaldināj'.
Ko jūs, meitas, melojati!
Tā ir puiša dvēselīt',
Tā ir puiša dvēselīte,
Žēlabās nomiruša.